Latvijas noslēpumi: Raiņa pēdējais fotogrāfs Olīvs Mētra
Aplūkojot fotogrāfiju, uzmanības centrā nonāk fotografētais cilvēks vai objekts, atstājot otrajā plānā darba autoru – fotogrāfu. Tā gadījies ar bieži tiražēto Raiņa fotoattēlu, kurā dižais dzejnieks, tērpies tā laikā vīriešu peldkostīmā, iebridis jūrā un droši skatās tālumā. Fotogrāfijas autors ir Olīvs Mētra, kura dzīves gājums arī ir ievērības cienīgs.
Olīvs Mētra nodzīvojis garu mūžu: paspējis būt par aktieri Nacionālajā teātrī, solistu Liepājas operā, komponistu, fotogrāfu, sabiedrisko darbinieku un skolotāju. Viņš sevi memuāros dēvē lakoniski – brīvmākslinieks. Visa cita starpā viņš sadraudzējies ar Raini un Aspaziju. Un sanācis tā, ka kļuvis par dzejnieka pēdējā portreta autoru – fotogrāfija uzņemta 1929. gada 9. septembrī, trīs dienas pirms Raiņa nāves. Pateicoties Olīvam Mētram, 18 fotogrāfijās saglabājušies Raiņa un arī Aspazijas 1929. gada vasaras mirkļi Majoros – viņu vasarnīca un pludmale, vide, iekārtojums, kā arī Raiņa pēdējās dienas.
Par muižas pārvaldnieku nekļuva
Olīvs Mētra, īstajā vārdā Jānis Antons Ķiploks, dzimis 1891. gada 27. novembrī Gaujienas Dzērvēs, kur viņa tēvs Krišjānis bija mežsargs, bet māte Karlīna aprūpēja paprāvo ģimeni. Gadsimta beigās visa ģimene pārcēlās uz Vecgulbeni, kur sākās Olīva skolas gaitas: četras ziemas viņš mācījās Vecgulbenes pagasta skolā, vēlāk pabeidza Aleksandra ģimnāziju. Vecāki bija izlēmuši, ka Mētra kļūs par muižas pārvaldnieku, tāpēc sūtīja Jaungulbenes muižā pie pārvaldnieka mācīties praktisko lauksaimniecību. Mācību laikā notika nozīmīgs pagrieziens Mētras dzīvē – 1910. gadā viņš Jaungulbenes dziedāšanas biedrībā apmeklēja koncertu, kurā uzstājas Pāvuls Jurjāns, Pauls Sakss un pianists Pauls Krieviņš. Redzētais un dzirdētais tā aizrāva tobrīd deviņpadsmitgadīgo jaunekli, ka, nemaz nepārbaudot savu piemērotību, tas izlēma savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku. Vēlāk, izklāstot savu dzīves gājumu, viņš atklās, ka visi, kam toreiz par šo nodomu stāstījis, saukuši viņu par jukušu. Taču viņš apņēmīgi sekoja savam sapnim un devās uz Rīgu, kur iestājās darbā Cielava fotodarbnīcā un 1914. gadā sāka privātstudijas pie Pāvula Jurjāna. Mētras karjeru mainīja Pirmais pasaules karš, studijas nācās pārtraukt, un jaunais censonis nokļuva latviešu strēlniekos. Pēc kara viņš atgriezās Rīgā un iestājās Latvijas konservatorijas dziedāšanas klasē, kā arī pieteicās darbā Nacionālajā teātrī.
Ja vien nebūtu tik kautrīgs
Mētra pirmo reizi Raini un Aspaziju ieraudzīja 1920. gada aprīlī, sveicot dzejnieku pāri atgriežoties no Šveices trimdas. Kad Rainis un Aspazija ieradās Nacionālajā teātrī, Mētra kora sastāvā godināja dzejniekus, dziedot dziesmu Senatne ar Raiņa vārdiem: “Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, / Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās.”
No 1921. līdz 1925. gadam Rainis bija Nacionālā teātra direktors. Atmiņās Mētra raksta, ka bieži sastapis dzejnieku izrāžu mēģinājumos un teātra gaiteņos, taču īpaši spilgti atmiņās tiek aprakstīta kāda neveikla epizode pēc izrādes Spēlēju, dancoju saviesīgās daļas. Mētra, gribēdams atvadīties no abiem dzejniekiem, satraukumā sajauc un noskūpsta roku Rainim, bet Aspazijai stingri paspiež. Gan Rainis, gan Aspazija izliekas to nepamanījuši, taču klātesošie kolēģi pēc tam vēl ilgi ķircinājuši apjukušo Mētru. Viņš ļoti pārdzīvo savu “izklaidībā pieļauto kļūdu” un pat apcerējis domu iet atvainoties pie Aspazijas uz mājām, “ja vien nebūtu tik kautrīgs”.
Pēc Latvijas konservatorijas absolvēšanas 1923. gadā Mētra aizgājis no darba teātrī un devies stažēties uz Itāliju. Pēc atgriešanās sācis strādāt Liepājas operā, kur viņam uzticētas nozīmīgas tenora partijas. Šķiet, ka visas durvis censonim ir vaļā, pretī raugās daudzsološa karjera mūzikā, taču visu maina slimība – pēc pirmās sezonas Liepājas operā Mētra saslimis ar plaušu karsoni un no dziedāšanas atsakās. Tomēr izlemj palikt uzticīgs mūzikai un konservatorijā sāk kompozīcijas studijas. Paralēli studijām Mētra komponē operu pēc Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi.
Nejaušā sastapšanās Jūrmalā
1929. gadā Mētra strādājis Tukuma vidusskolā par mūzikas un dziedāšanas skolotāju un vasarā atpūties Rīgas Jūrmalā, Majoros, lai atgūtu veselību pēc pārciestā plaušu karsoņa. Turpat netālu savā vasarnīcā atpūties Rainis ar Aspaziju. Kādā vasaras dienā Mētru apciemojis draugs mūziķis Ansis Freimanis, kopā viņi devušies uz pludmali, kur nejauši sastapuši Raini un uzsākuši sarunu. Ansis lūdzis dzejniekam dāvāt dzeju savas dziesmas tekstam, kam Rainis piekritis, taču pieminējis netaisnību, ka pats nemaz nezina, kuras viņa dzejas vārsmas jau ir komponētas, kuras nav. Līdzīgi esot ar fotogrāfijām – viņš esot daudz bildēts, taču pašu bilžu māksliniekam nemaz nav. Šajā brīdī Mētra norādījis, ka pats ir fotogrāfs un visus savus modeļus apgādā ar bildēm. Tas Rainim bijis pa prātam, un viņi sarunājuši pēc pāris dienām pludmalē izveikt fotosesiju, kad arī tapusi daudziem zināmā bilde ar dzejnieku peldkostīmā. Pēc tās dienas Rainis uzaicinājis Mētru ciemos uz vasarnīcu, kur tapušas pārējās fotogrāfijas kopā ar Aspaziju. Savu draudzību viņi saglabājuši līdz Raiņa nāvei tā paša gada septembrī. Savās atmiņās Mētra norāda, ka neilgi pirms Raiņa nāves apciemojis dzejnieku pusdienlaikā. Rainis sadalījis viņam un kalponei Anniņai paredzēto maltīti trijās daļās, lielāko daļu atvēlot Mētram. Kad pēc pāris dienām ieradies pie Raiņa, dzejnieks bija miris nieka stundu pirms norunātās tikšanās. Kalpone Anniņa skumji izteikusies, ka “tad nebija, ko ēst, tagad nav, kas ēd”.
Mētras dzīve bez Raiņa
Viņu abu pēdējās tikšanās laikā Mētra atrādījis Rainim savu komponēto operu Jāzeps un viņa brāļi, ko dzejnieks atzinīgi novērtējis un devis savu piekrišanu. Operu Mētra pabeidzis komponēt tikai 1934. gada nogalē. Tomēr tā nekad nav tikusi iestudēta vai pilnībā atskaņota. Operas partitūras nav saglabājušās, līdz mūsdienām palikušas tikai četru citu viņa dziesmu notis.
Pēdējā tikšanās reizē Rainis jutās savārdzis palūdzis Mētram atnest avīzi no kioska. Dzejnieks sācis meklēt naudu, Mētra atrunājies, lai par naudu nesatraucas, atdos citā reizē, bet Rainis negribējis palikt parādā. Mētra norādījis, ka tas būs iemesls viņam vēl kādreiz atnākt ciemos. Tam Rainis piekritis, sakot: “Tad es palikšu jums mūžīgs parādnieks.” Tā arī notika.
1935. gadā Olīvs Mētra sāk strādāt par skolotāju Balvu Valsts ģimnāzijā, līdztekus attīstot rosīgu mūzikas dzīvi – vada korus un orķestrus. Viņa vadītais Balvu valsts ģimnāzijas koris dzied dievkalpojumos un radiofonā, turklāt Mētra izpilda solo. Otrais pasaules karš atkal pavērš viņa dzīvi citā virzienā. 1944. gadā Olīvs Mētra dodas uz Liepāju, kur vienu gadu vada kori, strādā par skolotāju vakarskolā un ir Tautas konservatorijas direktors. 1945. gadā, nodibinoties padomju varai, Olīvs Mētra pārceļas uz Rīgu, kur līdz pensijai 1950. gadā strādā par skolotāju vairākās skolās. Pēdējos dzīves gadus pavadījis Jaunciema pansionātā, viņš miris 1982. gadā un apbedīts Jaunciema kapos.
Olīva Mētras atmiņas par tikšanās reizēm ar Raini un Aspaziju ir apkopotas, un tās Rakstnieku muzeju biedrība Pils 2014. gadā publicēja grāmatā Raiņa pēdējā vasara. Atmiņas un fotogrāfijas. Pēc Raiņa nāves Mētra dokumentēja savu pazīšanos ar dzejnieku, aprakstīdams, kā notika iepazīšanās, un pierakstīja sarunu tematus. Viņš neslēpj, ka dižo dzejnieku dievinājis un ļoti vīlies, ka Rainim savas dzīves pēdējās dienas bija jāpavada pieticībā un vientulībā. “Viņš mira kā vientulis stundu pirms manas atnākšanas norunātajā laikā. Viņš pavilks strīpu savam darbam, sadegdams neizdziestošā liesmā, kas tautā spīdēs paaudžu paaudzēm,” savu atmiņu ievadā raksta Mētra, Raiņa pēdējais fotogrāfs un draugs.
