Sieviete un stūre: ko labu dāmas paveikušas autobūvē
Pieņemts domāt, ka automašīnas – tā ir veču lieta. Taču patiesībā sievietes autobūves attīstībā ir darījušas itin daudz – izdomājušas virkni automašīnā noderīgu uzlabojumu un radījušas dažus lieliskus vāģus.
No plīts pie stūres
Līdz Otrajam pasaules karam doma par to, ka sieviete varētu piedalīties jaunas automašīnas izstrādē, visiem būtu radījusi tikai nevaldāmas jautrības lēkmi. Kaut kas tāds tolaik vienkārši nebija iedomājams. Taču karš mainīja daudzus ieradumus. Vīrieši devās uz fronti, un sievietes ieņēma viņu vietu pie rūpnīcu darbgaldiem un automašīnu stūres. Un, kad pēc kara vīri atgriezās mājās, tur viņus sagaidīja ne vairs biklas un paklausīgas būtnes, bet gan par sevi pārliecinātas un pašapzinīgas lēdijas, kuras vairs nebija iespējams aizdzīt atpakaļ pie plīts.
Īpaši tas attiecās uz Ameriku, tāpēc nav brīnums, ka tieši Savienotajās Valstīs sievietes visātrāk sāka diktēt noteikumus arī autobūvē. Atšķirībā no karā izpostītās Eiropas Amerika pēc kara plauka un zēla. Tas attiecās arī uz autobūvi. Kamēr eiropieši skrūvēja mazas un lētas mašīnītes, amerikāņi piecdesmitajos gados sāka būvēt īstus lielceļa kuģus – lielus un greznus.
Šajā amerikāņu autoindustrijas zelta laikmetā koncerna General Motors viceprezidents Hārlejs Ērls nonāca pie secinājuma, kas lielā mērā mainīja skatu uz automobiļu būvi. Proti – arvien biežāk ģimenē, pieņemot lēmumu par jauna automobiļa iegādi, sava teikšana ir arī sievietei. Nebija vairs trīsdesmitie gadi, kad automašīnas pirka un pie stūres sēdēja kungi vien. Un, ja jau sievietes ir sākušas izvēlēties automašīnas, tad varbūt ir pienācis laiks ieklausīties viņu vēlmēs šajā jomā – apmēram tā nosprieda Ērls. “Sievietes Amerikā nopelna 42 miljardus dolāru gadā, un šis fakts vien jau viņas padara par ļoti svarīgām automobiļu pircējām,” norādīja General Motors viceprezidents.
General Motors dizaina nodaļā viņš pieņēma desmit jaunus darbiniekus – pareizāk sakot, darbinieces. Tās visas bija sievietes vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kuras pirms tam vairāk vai mazāk bija saistītas ar dizaina sfēru, taču nebija strādājušas autobūvē. Ērla aprēķins bija vienkāršs: jaunās dizaineres varētu topošajiem automašīnu modeļiem piešķirt sievišķīgu piesitienu, tā piesaistot potenciālās pircējas. Piedevām vēl dizaineru sieviešu pieņemšana tika plaši izreklamēta, tā radot sabiedrībā papildu interesi par General Motors jauno kursu.
Dizaina dāmas
Jauno dizaineru grupu ātri vien iesauca par Dizaina dāmām (Damsels of Design). Viņas gan nebija pašas pirmās dizaineres amerikāņu autoindustrijā – četrdesmito gadu vidū General Motors jau bija strādājusi dizainere Elena Rotera, kura specializējās mašīnu iekšējās apdares risinājumos. Taču viņa bija viena, bet tagad koncerna dizaina nodaļā darbojās desmit dizaina speciālistes!
Viena no ievērojamākajām šajā desmitniekā bija Suzanna Vanderbilta, kura 1955. gadā piedalījās jauno Chevrolet modeļu izstrādē un gadu vēlāk pievērsās Cadillac. Viņas darbs neaprobežojās tikai ar apšuvuma krāsas izvēli vai glītu podziņu zīmēšanu – tieši Vanderbiltai mēs varam pateikties par tādām automobiļa salona detaļām kā atlokāms roku atbalsts un cimdu nodalījums. Apsteidzot laiku, Suzanna Cadillac kabrioletā bija iebūvējusi pat diktofonu. Viņas kolēģes ieviesa vēl dažus mūsdienās par pašsaprotamiem kļuvušus sīkumus, piemēram, izgaismotu spogulīti, kurā skatoties mašīnā sēdošās skaistules varēja sakārtot frizūru un uzkrāsot lūpas.
Te gan jāuzsver, ka Dizaina dāmu darba lauks aprobežojās lielākoties ar auto salona uzlabojumiem, pie ārējā dizaina izstrādes viņas tika reti. Liela daļa viņu ideju bija saistītas ar dažādām sīkām detaļām, taču tās nenoliedzami uzlaboja auto pircēju dzīvi, īpaši sieviešu. Piemēram, īpašas kabatiņas, kurās aizmugurē sēdošie bērni varēja salikt savas rotaļlietas. Bija arī tādi izteikti sievišķīgi risinājumi kā atbilstoši sezonai maināmi sēdekļu pārklāji. Taču daži Dizaina dāmu izgudrojumi bija patiešām ievērības cienīgi – piemēram, pirmās izvelkamās drošības jostas un sistēma, kas ļāva auto priekšējā panelī redzēt, vai bērni aizmugurē ir piesprādzējuši savas drošības jostas.
Visi šie jaunievedumi jo augstāk ir vērtējami tāpēc, ka tika radīti tikai pāris gadu laikā. Jau kopš paša sākuma daudzi General Motors vadošie darbinieki visai skeptiski raudzījās uz Ērla ideju par sieviešu iesaistīšanu automobiļu projektēšanā. Ļausim skuķiem darboties ar sēdekļu apšuvumu un izvēlēties krāsas, bet visu pārējo darīs vīrieši – apmēram tāda bija vispārējā nostāja. Pat instrumentu panelim viņas negribēja laist ne tuvumā. Vienlaikus gan visi labi apzinājās, ka Dizaina dāmas ir lielisks reklāmas trumpis, ko var izmantot pircēju – sieviešu –piesaistīšanai. To tad arī darīja uz pilnu klapi, 1958. gadā pat sarīkojot īpaši sievietēm domātu jauno auto modeļu izstādi, kuriem roku bija pielikušas jaunās dizaineres.
Neraugoties uz kolēģu rezervēto attieksmi, Dizaina dāmas ātri iemanījās apgūt dažādu automašīnas detaļu izstrādi. Tomēr, kā vēlāk kādā intervijā atzina Vanderbilta, gaisā visu laiku esot bijusi jūtama sajūta: “Nu, ilgi tas viss neturpināsies...”
Un tā arī bija. 1958. gadā Hārlejs Ērls aizgāja pensijā, bet viņa vietā ieceltais jaunais viceprezidents Bils Mičels paziņoja, ka mašīnu projektēšana ir vīriešu darbs un sievietēm te nav ko darīt. Dažu mēnešu laikā Dizaina dāmu komanda bija izjukusi, un tās dalībnieces aizgāja kur nu kurā. Pegija Zauere sāka strādāt dizaineru apvienībā Studebaker Avanti, kur piedalījās vieglo automašīnu projektēšanā. Dagmāra Arnolda 1963. gadā pievienojās IBM, kur piedalījās datoru izstrādē. Rita Glenija kādu laiku veidoja automašīnu Vauxhall interjera projektus. Uz ilgāku laiku General Motors rindās aizkavējās tikai Džeina van Alsteina un Suzanna Vanderbilta, taču tikai Vanderbiltai ar laiku izdevās uzkalpoties līdz galvenā dizainera postenim. Ilgus gadus viņa bija viena no ļoti nedaudzajām General Motors dizainerēm sievietēm, jo visus atbildīgos darbus darīja tikai vīrieši.
No Ford Mustang līdz BMW Z4
Ar laiku dizaineres parādījās arī citās autobūves kompānijās. Septiņdesmito gadu sākumā Ford sāka strādāt Nīderlandē dzimusī Mimī Vandermolena, kura pielika roku otrās paaudzes Ford Mustang izstrādē. Viņas nopelns ir arī 1975. gada Ford Granada modelis un Ford Taurus. Ja tavai automašīnai klimata kontroli regulē ar ritentiņa veida regulatoru, tad zini – tas ir Mimī izgudrojums, kas pirmoreiz izmantots Taurus modelī. Pirms tam siltuma regulēšanai izmantoja bīdāmas sviras – tādas, kā var redzēt vecos žiguļos. Vandermolena arī diezgan pamatīgi pārveidoja instrumentu paneli, kur parādījās daži digitāli rādītāji, un sēdekļus, atsakoties no amerikāņiem ierastās modes tos veidot līdzīgus dīvāniem, tā vietā liekot uzsvaru uz ergonomiku. Astoņdesmito gadu vidū viņai jau uzticēja ne tikai jaunu modeļu salona izstrādi, bet arī virsvadību pār visa automobiļa projektu – Ford Probe ir viņas “bērns” no viena gala līdz otram.
21. gadsimtā sieviete auto dizainere vairs nav nekas neparasts. Viens no interesantākajiem automobiļiem, ko radījušas sievietes, ir 2009. gada BMW Z4 kabriolets – elegants un sportisks auto. Tad, lūk, šā auto dizainu izstrādāja divas dāmas – ārējo dizainu Džuliana Blasi, iekšējo – Nadja Arno.
Honda luksusa automobiļus, ko Amerikas tirgum piedāvā ar Acura zīmolu, jau vairāk nekā desmit gadus izstrādā dizainere Mišela Kristensena. Renault viena no vadošajām dizainerēm ir Anita Dalgrēna, viņa izstrādājusi jaunākās paaudzes Renault Megane, Renault Scenic un Renault Kadjar dizainu. Šīs ir tikai pazīstamākās auto dizaineres, taču dažādu kompāniju dizaina nodaļās visā pasaulē viņu skaits nu jau sniedzas desmitos. Tāpēc nākotnē diez vai mums būs lemts braukt ar automašīnām, ko izstrādājuši tikai vīrieši, un – diez vai arī vajag.
Pirmais auto PR
Kad Karls Bencs uzbūvēja pirmos ratus, ko darbināja iekšdedzes dzinējs, neviens šim notikumam īpašu uzmanību nepievērsa. Viss mainījās brīdī, kad 1888. gadā izgudrotāja sieva Berta ar šo ripojošo konstrukciju veica 106 kilometrus, lai apciemotu savu mammu. Kopā ar viņu brauca arī abi Bencu dēli, turklāt motorizētos ratus stūrēja nevis Berta, bet viens no viņiem, tomēr galvenā šajā ekipāžā neapšaubāmi bija Benca kundze. Tieši viņa arī operatīvi tika galā ar visām tehniskajām ķibelēm, kas gadījās brauciena laikā, piemēram ar matadatu iztīrīja aizsērējušu degvielas padeves caurulīti vai arī atrada kalēju, kurš salaboja ķēdi. Berta arī ieteica vīram uzlabot automobili, papildinot to ar otro ātrumu, jo tā trūkuma dēļ kalnā vāģi bija nācies stumt viņai kopā ar dēliem.
Bertas izbrauciena efekts bija nenovērtējams – visiem, kas bija to redzējuši, kļuva skaidrs, ka nākotne pieder šādiem pašgājējratiem, ko spēj vadīt pat sieviete. Benca motorizētajiem ratiem parādījās pirmie pircēji, un bizness pamazām sāka attīstīties. Taču Berta tā attīstībā vairs nepiedalījās un visu savu uzmanību veltīja mājas darbiem.
Atpakaļskata spogulis
20. gadsimta sākumā slavenākā britu autobraucēja bija Dorotija Levita, kura 1908. gadā sasniedza ātruma rekordu sievietēm – 146 kilometrus stundā. Bez šā sasnieguma un vēl viena pasaules rekorda ātrumlaivām (1903. gadā, 31 km/h) viņai pieder ideja par to, ka automašīnai ir nepieciešams atpakaļskata spogulis. “Braucot vienmēr turiet pa ķērienam parocīgu spoguli, lai varētu to nolikt sev priekšā un redzēt aizmugurē notiekošo,” viņa rakstīja 1909. gadā iznākušajā rokasgrāmatā sievietēm autobraucējām. Auto ražotāji līdz tam, ka automašīnas nepieciešams aprīkot ar spoguļiem, aizdomājas tikai pēc pieciem gadiem. Dorotijas ieteiktie spoguļi mūsdienās ir stabili iekārtojušies automašīnās, taču vēl viena vērtīga rekomendācija sievietēm, kas vienas pašas brauc automobilī, vairs īsti nav aktuāla – allaž turēt mašīnā pistoli, vislabāk automātisko koltu.
Logu tīrītāji
Par tik pašsaprotamo ikvienas automašīnas sastāvdaļu – logu tīrītājiem – arī esam pateicību parādā sievietei – amerikānietei Mērijai Andersonei. Viņa jau 1903. gadā uzkonstruēja automašīnas logu tīrītājus, ko bija izgudrojusi kāda brauciena laikā. Brauciens norisinājās ziemā, un šoferiem pamatīgas neērtības radīja sniega un lietus aizķepinātie vējstikli, ko šādā situācijā nācās nolocīt un iznākumā saņemt visus nokrišņus tieši sejā.
Kaut gan Mērija, kura ikdienā iztiku pelnīja ar vīna darīšanu un nekustamo īpašumu pārdošanu, savu izgudrojumu patentēja, tomēr nekādus ienākumus tas viņai tā arī neatnesa. Grūti noticēt, bet gandrīz 20 gadus auto ražotāji ietiepīgi turpināja būvēt automašīnas bez logu tīrītājiem, atsakoties izmantot kaut kādas sievietes izgudrojumu. Un tikai 1920. gadā, kad patenta tiesību termiņš bija beidzies, sāka ieviest šo būtisko detaļu automašīnās.
