"Deviņvīru" viltība: kā uzvarēt visās olu cīņās

Vēlaties padomu, kā Lieldienu olu kaujās vienmēr uzvarēt? Pačukstēsim perfektu kara viltību – ierasto vistu olu vietā nokrāso tītara olu! Ar tādu tu olu batālijās allaž triumfēsi, jo tītara olas čaumala ir biezāka nekā vistas olai. Bet iespējami mazāka ola jāizvēlas tādēļ, lai neradītu aizdomas. Kur ņemt tītara olas? Deviņvīri tās un vēl 800 tītarus piedevām atrada Rinalda Bukša bioloģiskajā fermā Sējas pagastā.

Retais un vārīgais putns

Dīvaini, taču tītaru audzēšana Latvijā nav īpaši izplatīta. It kā taču loģika saka priekšā, ka tai vajadzētu būt izdevīgai nodarbei – no tītara gaļas ir nesalīdzināmi vairāk nekā no ierastās vistas, arī olas ir lielākas. Tātad, uzaudzējot vienu putnu, zemnieks varētu nopelnīt krietni vairāk, pareizi?

Izrādās, ka tomēr nav pareizi. Ar tītariem ir ļoti liela noņemšanās, jo šie putni mazotnē ir ļoti vārīgi un itin viegli visa saime var no kādas slimības atstiept kājas, tā atstājot fermeri pie sasistas siles.

“Veselības ziņā tītari ir ļoti cimperlīgi – uzņēmīgi pret visādām baktērijām. Tāpēc tītarus nevar turēt kopā ar citiem putniem, jo tie ir slimību pārnēsātāji. Pašai vistai nekas nenotiks, taču tītars būs pagalam,” skaidro Rinalds Bukšs.

Slimību briesmas draud ne tikai no vistām (to Bukša fermā vispār nav), bet arī no savvaļas putniem, ar kuriem tītari var nonākt saskarē. Vēl viens briesmu avots ir tuvākajā apkaimē mītošie plēsēji, pirmām kārtām lapsas. Lai arī fermas teritorija ir iežogota, tomēr lapsas palaikam mēģina tajā ielauzties, lai sarīkotu tītaru saimē Bērtuļa nakti. Tāpēc fermas sardzē stāv vācu autu suns ar ļoti atbilstošu vārdu Rembo, kurš jau ir noķēris vairākas lapsas.

Vēl viena būtiska atšķirība ir tā, ka tītari jāaudzē ilgāk nekā vistas. Rūpnieciski audzēta vista ir pieaugusi un galdā ceļama jau pēc pāris mēnešiem, taču bioloģiski audzētu tītaru nāksies barot pusgadu. Arī pārtiku tītari patērē vairāk, tāpēc gaļas cena neizbēgami iznāk augstāka, un, zinot Latvijas iedzīvotāju vidējo pirktspēju, šis faktors ir būtisks. Jo īpaši Rinalda Bukša gadījumā – viņš ir mūspusē vienīgais, kurš tītarus audzē ar bioloģiski tīrām metodēm, bet tas izmaksā vēl dārgāk.

Ko nozīme bioloģiskā audzēšana? Pirmām kārtām to, ka putni tiek baroti ar bioloģiski tīru pārtiku, kuras ražošanai nav izmantotas nekādas ķimikālijas. Izrādās, Latvijā šādu tītaru pārtiku nemaz nevar nopirkt, to nākas vest no Dānijas un Vācijas. Pārtikā izmantotos graudus Bukšs pērk tikai no vietējiem bioloģiskajiem zemniekiem.

“Igauņi piedāvā lētāk, taču man ir princips – atbalstīt savējos. Austrieši un vācieši strādā pēc tāda paša principa. Un es to pilnībā atbalstu,” saka fermeris. Lai samazinātu izmaksas, Rinalds pats veido pārtikas maisījumu, ko ceļ priekšā saviem putniem; šim nolūkam ir sagādāta īpaša pārtikas malšanas un maisīšanas iekārta. Varētu jau barot putnus ar gatavu pārtiku, kas vesta no ārzemēm, taču tas maksā dārgi – no 700 līdz 900 eiro par tonnu, kas neizbēgami vēl vairāk sadārdzinātu gatavās produkcijas cenu. Lai apjaustu kopējās izmaksas, atliek vien pateikt, ka gada laikā Bukša tītari pa visiem apēd 80 tonnas pārtikas...

Ceļojums 35 grādu temperatūrā

Mazos tītarēnus Rinalds ved no Austrijas, jo tuvāk nevienas bioloģiskās audzētavas nav. Reizi pāris mēnešos Bukšs sēžas savā īpaši uzlabotajā kravas busiņā, aizbrauc uz Austriju pie pazīstama tītaru audzētāja, ielādē mašīnā īpašos nodalījumos pāris simtus mazo putnēnu un dodas atpakaļ uz savu fermu. Taču atpakaļceļš notiek īpašā režīmā – praktiski neapstājoties, jo lieka vilcināšanās var prasīt kāda putna dzīvību. Automašīnai pat iebūvēta lielāka degvielas bāka, lai nevajadzētu lieki tērēt laiku, uzpildot benzīnu. Taču pati galvenā putnu reisa īpatnība ir tā, ka automašīnā jānodrošina noteikta gaisa temperatūra – plus 35 grādi, citādi putnēni ies bojā. Un tātad arī pašam šoferītim pie stūres jāsēž plānā kreklā un šortos, lai izturētu šo putniņu pirtiņu...

Var rasties loģisks jautājums – ja jau fermā ir gan tītaru puikas, gan tītaru meitenes, tad kādēļ jāved cāļi no Austrijas? Vai tad nevar nākamo paaudzi paši saražot? Izrādās, tas nav tik vienkārši. “Es sākumā gribēju būt gudrāks par austriešiem un salaidu kopā tītaru papus ar mammām – ar domu, ka nu tik būs apaugļotas olas. Tā es pazaudēju ap 100 mammām. Jo tēvaiņi ir lieli un smagi un, kāpjot mammai virsū, vienkārši viņu salauž. Tāpēc visur Eiropā ir izplatīta mākslīgā apaugļošana, tur tā sistēma ir atstrādāta. Izdevīgāk ir aizbraukt un paņemt cāļus no austriešiem.”

Ieejot fermā, sākumā aizkrīt ausis no trokšņa, kas tur valda; ieraugot cilvēkus, tītari ik pa brīdim vienotā korī sāk buldurēt. Tā kā zem viena jumta atrodas vairāki simti lielo putnu, troksnis ir iespaidīgs. Taču pie tā var diezgan ātri pierast. Tītari ir sadalīti vairākos aplokos pēc dzimuma un vecuma. Pretēji izplatītajam viedoklim tītari nav agresīvi un cilvēkam virsū neklūp – par to pārliecinājās Deviņvīru fotogrāfs, kurš iekāpa aplokā, lai uzņemtu dažus tuvplānus. Putni gan satraukti buldurēja, taču attiecības skaidrot nenāca.

Dārgā gaļa

Tītariem Rinalds Bukšs pievērsies pirms gadiem pieciem. Pirms tam strādājis Rīgā celtniecībā, taču sapratis, ka šajā jomā ienākumi ir diezgan neprognozējami, un nolēmis atgriezties vecāku mājās Sējas pagastā un pievērsties lauku darbiem. Vispirms bijusi ideja audzēt bioloģiskās avenes, taču tā atdūrusies pret nopietnu problēmu – kur lai ņem avenēm mēslojumu. Lai tiktu pie tā, vajadzētu audzēt lopus, taču Rinalda sieva Svetlana uz laukiem bijusi ar mieru pārcelties tikai ar noteikumu, ka netiks audzēti lopi. Beigās, kā zinām, lopu vietā tika pie tītariem...

“Sākām braukāt pa izstādēm un domāt, ko vēl varētu pasākt. Aramzemes man nav daudz, tikai kādi 17 hektāri. Ar to jau neko nevar izdarīt. Kādā izstādē padzirdējām par tītariem un, atbraukuši mājās, sākām skatīties, kas šajā jomā Latvijā notiek. Izrādās, nav pie mums tītaru! Sākam meklēt, kur varētu tītarus dabūt. Vispirms aizbraucām pie poļiem, taču viņiem nebija bioloģiskā audzētava. Bet mēs gribējām tīru gaļu, jo pirms gadiem pieciem tīru produkciju nemaz nevarēja dabūt – visur bija tikai ievestā rūpnieciskā gaļa. Bet pret to daudziem cilvēkiem ir alerģija. Tad atradām audzētavas Austrijā un Vācijā. Un, ja jau vācieši un austrieši var audzēt bioloģiskos tītarus, tad kādēļ lai mēs nevarētu?” spriež fermeris.

Pirmajā reizē paņēmuši 80 tītarēnus. Sākumā pieļauts daudz kļūdu, jo nav bijis ne zināšanu, ne arī iespēju atrast nepieciešamo informāciju. Gludāk viss aizgājis pēc tam, kad Bukšs iepazinies ar Austrijas tītaru audzētājiem, kuriem var jebkurā diennakts laikā zvanīt un lūgt padomu – ko vajag dot neveseliem tītariem un tā tālāk.

“Sākumā bija grūti – trūka zināšanu, arī gaļas noieta tirgus vēl nebija izveidojies. Nebija arī sertificētas kautuves – to beigās izveidojām mēs paši ar attiecīgo valsts dienestu atbalstu. Bankā aizdevumu nevarēja dabūt – ja tev tie tītari nosprāgs, kā mēs naudu dabūsim atpakaļ? Labi, ka draugi palīdzēja. Paldies valsts dienestiem, kuru pārstāvji laikā, kad būvējām kautuvi, tiešām brauca pie mums un palīdzēja ar padomu – ko un kā labāk darīt.”

Pirmajos gados galvenais gaļas tirgošanas veids bijusi braukšana pa dažādiem tirdziņiem – gan uz Rīgas Kalnciema tirgu, gan Straupes Zirgu pasta tirgu. Vēlāk klāt nākušas arī piegādes eko veikaliem. Nekāda lētā bioloģiskā tītaru gaļa gan nav – ja ņem veselu putnu, tad 8,50 eiro kilogramā. Informācijai – tītaru tēviņš sver ap 20 kilogramiem, mātīte ap 12 kilogramiem. Austriešu fermeri par šādu cenu brīnījušies, uzskatot, ka tā ir ļoti zema un neatmaksājas par tādu naudu kaut ko darīt. Taču Latvijas apstākļos augstāk cenu celt nav jēgas. Veselus tītarus parasti vairāk pērk uz Ziemassvētkiem, lai gatavotu cepeti. Jāņem gan vērā, ka tēviņu gabarītu dēļ var būt pagrūti iebāzt standarta cepeškrāsnī, un šim nolūkam parasti izmanto mazākās mātītes. Īpaša delikatese ir tītara aknas, uz kurām var nākties stāvēt rindā, jo visiem pircējiem nepietiek. Tā, lūk – ne tikai zosu aknas ir īpašs kārums!

Tītars nav vista!

Olu dēšanas ieradumi tītaru mātītēm ir pavisam citādāki nekā visiem labi zināmajām vistām. Tītars olas dēj tikai pāris mēnešus, pēc tam šis cikls beidzas. Tāpēc fermerim paaudžu atjaunošana ir jāplāno tā, lai tad, kad vienas mātītes beigtu dēt, nākamās sāktu. Tītaru mātītēm ir arī kāda savdabīga rakstura iezīme: ja tā tītariene, kas olu izdējusi, aiziet, piemēram, padzerties, tad kāda cita mātīte var šo olu nozagt. Tāpēc olu izdējusī mātīte parasti ciešas līdz pēdējam un dzert vai ēst iet tikai tad, kad nemaz vairs nevar izturēt.

Kur tītara olas var nopirkt? Būtībā tikai zemnieku tirdziņos un pāris bioloģiskajos veikalos, jo lielie veikali tik dārgu preci (7 eiro par 10 gab.) īsti negrib ņemt, baidoties, ka nespēs pietiekami ātri iztirgot. Taču tītara olai ir kāda pievienotā vērtība – tā ir bezalerģiska, un to var ēst arī tie, kuriem ir alerģija pret vistu olām.

Īpašu noderīgas tītaru olas, kā jau teikts, var būt Lieldienu olu kauju laikā. “Es parasti izmeklēju mazākās olas – tā, lai būtu līdzīgas vistu olām. Tad nokrāsoju un neuzkrītoši atzīmēju, lai varētu atšķirt no vistu olām. Un aiziet! Čaumala ir cietāka, un es vienmēr uzvaru. Viss ir godīgi – tā taču ir īsta ola!” smej Bukšs.

Vēl tikai pāris ieteikumi tītaru olu izmantošanai ne olu kaujās, bet uzturā. Cept tās var tieši tāpat kā vistu olas, garša būs līdzīga, tikai izmērs lielāks. Taisot olu kulteni, vēlams pievienot vairāk piena nekā vistu olām, jo baltums ir blīvāks. Jāvāra tītara ola mazliet ilgāk nekā vistas ola.

Bara hierarhija

Pieņemts domāt, ka tītars ir pastulbs putns, taču Rinalds Bukšs apgalvo, ka šis uzskats ir dziļi maldīgs. Gadu gaitā viņš ievērojis, ka tītaru barā valda sava hierarhija un noteikumi. Vienmēr baram ir vadonis, ko pārējie respektē. Tiesa, palaikam, tāpat kā parlamentā, notiek attiecību skaidrošana un putni izplūcas, noskaidrojot, kurš ir cienīgs būt barvedis.

Nīkulīgus putnus bars nemīl un var pat nogalināt. Izskaidrojums tik barbariskai rīcībai ir vienkāršs – novājināts putns var pārnēsāt slimības, kas apdraud visu baru. Tāpēc no vārguļa nepieciešams atbrīvoties. “Esmu pat redzējis, ka bara vadonis slimīgajam putnam pienāk klāt un kaut ko stāsta, bet tas arī nolemti klausās. Un pēc tam pāris tītaru to slimīgo nosit, turklāt tas pat nepretojas – gluži kā būtu sapratis, ko viņam vadonis ir izskaidrojis...” stāsta Rinalds.