Latvijas noslēpumi: Emiļa Melngaiļa vīna dārzs

Dzimtas uzvārdu, kā toreiz rakstīja – Melhgail –, esot pieņēmis Emiļa Melngaiļa vectēva Jāņa brālis Jēkabs 1826. gadā. Emilis Jūlijs Melngailis šai saulē ieradies 1874. gada 15. februārī Lēdurgas draudzes Igates pamatskolā, kur strādājis viņa tēvs Jēkabs, amatu apvienošanas kārtībā arī pagasta skrīveris. Esot bijis diezgan nešpetna rakstura, stingrs, ar censoņa garu un atlētisku miesas būvi, diemžēl arī kauslīgs, kad ticis kunga prātā. Taču pratis lauku darbus, ko apliecinājis, kopjot skolas zemi un nodarbojoties ar dārzniecību.

Viņš mīlējis vēžot tuvējā Aģē vai Aijažu ezerā. Uz Igati Jēkabs no Košķeles pie Burtnieka atvedis sievu Līzi (Elīzi) Mežaku, lielu tautasdziesmu zinātāju un klavierspēles pratēju. Emilis mēdzis atgādināt, ka 1873. gadā jūnijā Rīgā notikuši I Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, uz kuriem braucis dziedāt arī viņa tēvs Jēkabs, nu un nākamā gada februārī viņš bijis klāt, kā sacīt – jau nolemts. Emilis kristīts Lēdurgas baznīcā, kūmās stāvējuši mātes brālis Georgs, zemniece Minne un barons Juliuss Baldings. Viņš bija viens no sešiem Jēkaba un Līzes bērniem, taču vienīgais nodzīvojis līdz vecumam.

Emiļa bērnība vienīgi ar mātes mācīto klavierspēli un nošu lasīšanu atšķīrās no citu zemnieku bērnu dzīves, pārējais kā jau visiem – ganījis cūkas un govis, ravējis dārzu, mācījies ābeci. Astoņos gados sācis iet Lēdurgas (otrajā, ne mājas otrā galā iekārtotajā) pagasta skolā, desmit gados nodots Raunas, bet divpadsmit – Vecpiebalgas draudzes skolā, kur kā diriģents un arīdzan vienas dziesmas komponists debitēja kora koncertā. 1887. gadā viņš iestājas Rīgas 1. ģimnāzijā un piepelnījies, strādājot par mājskolotāju Popes un Ezeres muižā, kas bija pietiekami grūti, lai vēl atlicinātu laika mūzikai (1894. gadā tapusi pirmā līdz mūsdienām saglabājusies kompozīcija – klavieru miniatūra Šopēns).

Taču grūtības acīmredzami bija vainagojušas panākumiem, proti, iekrājumiem, lai 1896. gada 1. aprīlī kļūtu par pilntiesīgu Drēzdenes Ķeizariskās konservatorijas diriģēšanas klases studentu ar iespēju papildināties kompozīcijā pie Fēliksa Drēzekes. Studijas Vāczemē ilga vien gadu, jo turienes izglītība izrādījusies ar pārāk zemu teorētisko disciplīnu līmeni. Pametis Drēzdeni, viņš dodas uz Igauniju, Rakes muižu, strādāt par mājskolotāju. Pēc gada laikam ir nopelnīts gana, lai dotos uz Pēterburgu, uz Ķeizariskās konservatorijas kompozīcijas klasi. 1889. gadā septembrī varētu aizsākties filmas sižets.     

Pēterburgas pārbaudījumi

Viņš studē pie Nikolaja Rimska-Korsakova, Iļjas Glazunova, Anatolija Ļadova, Jāzepa Vītola. Jaunais Melngailis ir aizrautīgs, spējš un talantīgs, taču studijas ilgst tikai divus gadus, jo pārāk nopietni iesaistās diskusijā, kas tajā laikā norit par klasiķa Rimska-Korsakova no jauna instrumentēto, līdz ar to pārmērīgi nogludināto nelaiķa Modesta Musorgska operu Boriss Godunovs.

Rimskis-Korsakovs uzskatīja, ka viņš aizgājušā drauga darbā tikai savedis kārtībā tehniku ( kopumā izsvītrojot 800 mūzikas taktis, kas varētu būt aptuveni viens operas cēliens), lai modinātu interesi par šo sacerējumu, un viņam tas arī ir izdevies, jo nu operu arī izrāda un tā bauda pat panākumus. Melngailis ir pretējās domās savam kompozīcijas profesoram, vēl jo vairāk – lai pierādītu, ka Borisam Godunovam nekādu nogludinājumu nevajag, viņš, vadoties pēc autora citu darbu skarbā rokraksta konteksta, atinstrumentē tā, kā Musorgskim varētu būt bijis, jo manuskripta jau nav. Vieni uzteic Melngaiļa patiesi talantīgo veikumu, bet citi… Konservatoriju viņam nākas beigt kā eksternam ar brīvmākslinieka grādu. Taču ne jau tikai Godunovs ir pie vainas.  

“Musorgska Borisa Godunova autora rokraksta atjaunošana – ar šo Emilis Melngailis tik tiešām ir ieinteresējis pasauli; nesen pie mums bija atbraucis puisis no Kalifornijas, manuskriptus ir pētījusi viena vācu muzikoloģe,” konstatē Rakstniecības un mūzikas muzeja Mūzikas krājuma glabātāja Baiba Āboltiņa. “Taču Melngailim jaunībā bija ragi un astīte, iekļauties rāmjos bija ļoti grūti: gan Drēzdenes, gan Pēterburgas, gan jebkurā citā konservatorijā viņa spārniem bija par šauru. Viņš taču visu zina labāk!…”

Taču pagaidām vēl Melngailis turpina mācības Pēterburgā, bet vasaras brīvlaikā dodas uz Latviju. Tomēr visu laiku vajag naudu, tāpēc viņš par 45 rubļiem mēnesī pieņem ērģelnieka un kora diriģenta vietu Pēterburgas Jēzus baznīcā, kur par latviešu draudzes mācītāju kalpo Jānis Sanders.  “Tam piederēja Kurzemē Vītiņu muiža, iegūta par mācītāja ienākumiem.

Jau kāzas, krustubas, bēres mācītājam ienes pulka naudas. Bet tā peļņa bija tīrais nieks pret naudas plūdiem, kādos peldēja mācītājs, pierakstīdams ļaudis uz Svēto vakarēdienu. Zaļā ceturtdienā ērģelniekam bij jāapspēlē, tiri-tiri stabulējot, 40 galdi. Katrā galdā 16 cilvēku. Kopā 640. Vajaga laika, kamēr galds paiet, nostājas, nobauda Kristus miesu ar asini. Par to ērģelnieks tiri-tiri stabulē, bet mācītājs jau saņēmis žūksni naudas, kas veidojies tādukārt: nabagie, ap 340 cilvēku, devuši pa rubļam, turīgie, skaitā 50, maksājuši par vīna lāsīti ar maizītes kripatiņu 10 rubļu, pārējie – ap 250 cilvēku, pa 3 rubļi, pa 5 rubļi. Kopā viņš par vienu dienu ieņēmis trīstik, cik ērģelnieks par gadu. Bet ērģelniekam nav vis dzīvoklis baznīcas namā.

Tas maksā par savu mitro mitekli Vozņesenski prospektā taisni tik, cik viņam mēnesī maksā baznīca, proti 45 rubļi,” lasāms Melngaiļa atmiņu pierakstos, kas glabājas minētā muzeja fondos. Taču šī netaisnība Melngailim lika saņemties, lai nokārtotu pārbaudes un iegūtu vācu valodas ģimnāzijas skolotāja darba atļauju.

Piepelnīties Tirdzniecības skolā viņš varēja arī bez oficiālajiem papīriem; pazina pēc rakstītajām kritikām Pēterburgas vācu St. Petersburger Zeitung.  Un Jēzus baznīcā vadītais laiks nav gluži tukšs ar mazapmaksāto tiri-tiri stabulēšanu – te harmonizētas četras baznīcas dziesmas tautiskā garā, un sacerēta viena oriģināldziesma, ko atskaņojis ar kori. Un vispār – viņš bija nodibinājis kori, kur cītīgi pulcējās jaunie mākslinieki, studenti, pēdējo klašu skolnieki; viņi pat saņemas koncerttūrei Rīgā!

Tomēr Pēterburga Melngailim nav vēlīga. Viņa sieva igauniete Lēni (Helēna) Marisepa 1903. gada martā saslimst ar tīfu un nomirst slimnīcā tieši tajā dienā, kad Emilis neaiziet apraudzīt. Viņu mazajai meitiņai Lindai ir tikai gads. Tai atbrauc pakaļ māte un aizved uz Vidzemi. Taču dzīve iet uz priekšu: “Pāris gadus padzīvojis atraikņa kārtā, iedrošinos atkal ņemt sievu. Šoreiz šai nelaimē krita krieviete, augstāko kursu studente Antoņina Ļebeģeva. Ar viņu iepazinies, tapu kā apmāts, kā apburts. Vajāju viņu ar neatlaidīgu greizsirdību. Ilgi viņa to necieta. Būdama grūtniecības trešajā mēnesī, padarījās galu. Atstājis Pēterburgu, devos kā valodas skolotājs prom uz tālo Taškentu, kur pamazām sāku atžirgt.”

1905. gads un igauņu vardulēns

Tajā laikā ir grūti izsekot Melngaiļa gaitām – kurā brīdī viņš ir Pēterburgā, kurā – Taškentā, kurā – Rīgā, kurā – pie vecākiem, kuri nu saimnieko Raunas pagasta Marikalna pusmuižā un audzina Lindu. Nav īsti saprotams, ko tādu Melngailis bija noziedzies, ka pie viņa vecāku namdurvīm nostājās 1905. gada soda ekspedīcija. Visdrīzāk, kā ierasts – braucis ar muti, kādu aizskarot personīgi. “Melngailis jau daudz no sevis neiztaisīja – ja tā domāja, tad teica, kā ar lielgabalu nobliezdams,” piebilst Baiba Āboltiņa. Bet tie ir tikai minējumi. Taču par to nācās samaksāt, šoreiz – vecajiem Melngaiļiem.

Jau mūža nogalē, ko Linda, atgriezusies no Sibīrijas un līdz pensijai nostrādājusi graudu kaltē, pavada pansionātā, Baibas Āboltiņas mudināta, vienkāršās kladītēs sākusi pierakstīt piedzīvoto. Gan to, ka vecāmāte, domādama, ka Linda nedzird, saukusi viņu par igauņu vardulēnu, gan to, kā tētis raudājis, kad nomirusi mamma Toņa (“viņa bija jauka, jauna, nekliedz, nebaras, laba, laba, ar kupliem patumšiem matiem”), gan to, kā kopā ar vecotēvu kopuši dārzu, lasījuši sēnes, kūtī kaisījuši pakaišus un daudz, daudz lasījuši grāmatas. Un arī to, ka kādā sniegotā sestdienas vakarā, kad visa saime bijusi pēc pirts, ieradušies kazaki, prasīdami, kur ir Emilis Melngailis. Kad visi teikuši, ka nezina, un tā laikam arī bijis, izvilkuši pagalmā baltā kreklā un biksēs ģērbto vectēvu un ar nagaikām situši, līdz asinis šķīdušas un viņš zaudējis samaņu.

Kazaki, izmeklējušies mājā, atraduši Melngaiļa atstātos divus koferus un paņēmuši līdzi vien Antoņinas Ļebeģevas fotogrāfiju. Bijis Melngailis revolucionārs vai ne, nevienu vairs neinteresēja, taču vecākiem uzteica renti, un viņiem nākamajā gadā pusmuiža bija jāatstāj. Savukārt Melngailim bija jātiek prom.

“Linda, kaut arī toreiz bija ļoti maza, atcerējās mamu Toņu kā ļoti mīļu, bet mazliet eksaltētu, mazliet nervozu. Vārdu sakot, tur tādi divi sašķīlās kopā. Protams, Melngailis sievas nāvi ārkārtīgi pārdzīvoja, un vēl 1905. gada notikumi, kas skāra tik daudzus viņam zināmos cilvēkus… Manuprāt, toreiz Melngailim tīri cilvēciski viss bija līdz kaklam, un tāpēc viņš metās uz tālāko pasaules malu. Nākamās vasarās pēc 1905. gada Melngailis no Taškentas taču brauca uz Latviju; tas vien norāda, ka dižu nodarījumu nebija, citādi jau sanāk, ka kara tiesai tieši rokās skrējis. Nē, tas 1905. gads un Melngailis ir padomju laika mīts,” pārliecināta mūzikas krājuma glabātāja. 

Kā Melngailis tiek pie vīnadārza

Darbu kara resorā Melngailis jau bija sācis Pēterburgā, bet 1906. gada augustā ar pavēli pārcelts uz Taškentu, lai Imperatora troņmantinieka kadetu korpusā mācītu vācu valodu kā štata pasniedzējs. Turp viņš devās, līdzi ņemdams māsu Elīzi, kura arī mācīsies vācu valodu, turklāt pusnelegāli ar kuģi, kura kapteinis ir mātes brālis Voldemārs Mežaks…

Taškentā viņš diezgan ātri iedzīvojas – kaut arī Krievijas impērijas kara resoram attiecībā uz kadetu vācu valodas zināšanām lielu ambīciju nav, galvenais, lai tie spētu lasīt, turklāt – ne jau daiļliteratūru, un tulkot ar vārdnīcas palīdzību. Melngailis panāk, ka skola iepērk pat labākas mācību grāmatas, turklāt viņš iepatīkas apmācāmajiem puikām. Rodas arī privātstundu klienti, un ienākumi, protams, arī. “Gadu pabijis kadetu korpusā, kur nekādu grūtību nebija, sāku izprast, ka nav labi vienam būt.

1907. gada vasarai atnākot, braucu uz dzimteni tieši meklēt sievu. Nelaimīgs bijis ar cittautietēm, cieši biju nodomājis vēlreiz pamēģināt laimi, meklējot dzīvesbiedri starp latvietēm. Rīgā kādā koncertā biju viņu ieraudzījis. Vajadzēja gadīties, ka nākamā dienā iegriezos mazā rakstāmlietu veikalā Berga bazarā, kur viņa kalpoja kā pārdevēja. Anna Bērens viņa saucās,” Melngailis tik skopos vārdos apraksta tikšanos ar topošo dzīvesbiedri.

“Laulājamies Taškentā. Tur viņa drīz vien izvērtās man par lielu izpalīgu visās dzīves nozarēs. Turējām vīnadārzu, septiņas slaucamas govis vēlāk, pirms tam izmēģinājām vistkopību. Spēja līdz ar visu smago darbu dzemdēt trīs dēlus un divas meitas. Bet kas man bija vismīļākais: viņa izprata skaņotos smalkumus. Tā Taškentā viss bij nokārtojies uz vēlamāko. Bij tīkams, labi algots dienests, bij dūšīga, darbīga sieva. Nu varēja mierīgi nodoties latviskās koradziesmas izkopsmei.”

Jā, Taškentā Lindai drīz sarodas māsiņas un brālīši – Rūta, Maija, Arulis, Tenis un visbeidzot – 1917. gadā – pastarītis Emīls. Ģimene aug, prasības arī; lai pabarotu tik daudz ļaužu, ir jābūt saimnieciskiem. Taškentā iespējams iegādāties daudz augļu, sakņu, dārzeņu un gaļas, taču piena ir maz, tas jāpērk dārgi – kapeika glāzē. Turklāt Melngailim ir “smagi ar māgu”, tāpēc 1909. gadā nopērk pirmo govi, pēc tam vēl vienu un vēl vienu. Bez govīm un vistām viņiem ir arī aitas un bites. Annai saimniecību palīdzēja vadīt Tērberga jaunkundze, ārkārtīgi svēta un dievticīga persona, kā Melngailis pierakstījis.

Vīnadārzu ar izpirkšanas tiesībām Melngailis iegādājas no virsnieka Tisjačņikova atraitnes – 600 sotkas. Līdz galam viņš gan to neizmaksā, taču tas jau ir cits stāsts. Rudenī viņš raudzējis 60 spaiņu ietilpības mucā balto muskatu, mazākās – sarkano kabernē. “Tolaik daudz bij svinamo dienu. Nu tad uz vīnadārzu! Bij grāmata, kuras autors tā i saucās – Vinogradovs, pēc kura tik zināju, ka līdz 6. aprīlim, vecā stila, zemē noguldinātos, jaunos vīna zariņus nedrīkst pacelt pavasara saulei pretim, jo vēl varēja būt bīstamas nakts salnas, kas dzeltenos čekariņus pārvērš brūnos, nedzīvos. Traki iedomīgs biju, kad kaimiņi sarti man jautāja, kad es domāju celt viņus augšā. Tāda pate laba grāmata veterināriem, ko sieva bij ieguvuse, drīz vien atnesa grāmatas lietotājai lopārsta slavu. Pie viņas nāca pēc padoma. Trīs reizes dienā dzinām govis uz Salaru, irigācijas vajadzībām radītu upi, lai vēsā ūdenī dabūtu atveldzi pie āra gaisa cepošā karstuma. Jo vairāk atspirdzinājās paši dzinēji. Pirmā pelde notika pusastoņos no rīta,” Melngailis atceras.

Zirga spēriens un nazis mugurā

Kā atzīst pats Melngailis, “tomēr tā Arkādija gluži bez tumšiem mākoņiem nebija”. No mājām, no Vidzemes, kur Priekuļu pagastā 1910. gadā ar viņa palīdzību vecāki tika pie Liel-Eicēnu mājām, viņu šķīra 4000 verstis. No tropiskās caurejas gada un viena mēneša vecumā nomirst Melngaiļu meitiņa Maija; pēc Emiļa domām, viņa muzikālākais bērns. Viņš ļoti to pārdzīvo, bieži naktīs iet uz kapiem pasēdēt pie kopiņas un ķeras pie baleta Maija mūzikas un libreta izstrādes…

Bet neiztiek jau arī bez mazākām bēdām, piemēram, reiz ar divriteni jeb, kā pats spītīgi it visur rakstīja, – dujriteni braukdams garām miliča zirgam, to laikam ar mīšanās švīkstu ir nobiedējis, un lopiņš kā spēris, tā Melngailis ar lidošanu ielidojis arikā (irigācijas grāvī). Tur viņš kādu laiku nemaņā ir nogulējis, turklāt ūdenī pārsalis; šo kļūmīgo notikumu viņš vaino artrītā, ko braucis ārstēt pat uz kūrortu.  

Savukārt 1913. un 1914. gadā Melngailis brauc uz Londonu. Jā, pirmo reizi viens, otro, ņemot līdzi kundzi. Iemesls – papildināšanās angļu valodas prasmē. Melngaiļa izsmalcinātā muzikalitāte laikam ir pie vainas vieglā svešvalodu apgūšanā. Un diezin vai kādu varētu izbrīnīt fakts, ka ziņu par Pirmā pasaules kara sākumu 1914. gadā viņš saņem tieši Londonā. Tad nu aši vajadzēja tikt uz mājām.

Lai Berlīnē iekļūtu pēdējā izmisušo ļaužu pārpildītajā vilcienā, kas iet uz Austrumiem, Melngailis liek lietā gan senu pazīšanos, gan naudu, un, protams, viņam izdodas! Un vēl – 1915. gada agrā pavasarī Taškentā norisinās šaha turnīrs, kurā Melngailis noceļ kādam augstmanim paredzēto pirmo godalgu un zelta pulksteni. Taškentā šaha turnīrs notika divas reizes, un abas Emilis Melngailis tikai pie pirmajām godalgām.

Ar mūzikas sacerēšanu Melngailim tik labi, kā viņam gribētos, neveicās.  Pa dienu ir pārāk liela jezga un arīdzan karstums, tāpēc, lai strādātu pilnīgā klusumā, viņš pa naktīm dodas uz savu vīnadārzu. Parasti ņemot līdzi uzticamo suni Bobku, kurš reiz pat no arika izvilka tur iekritušo mazo Mīli, taču tajā liktenīgajā naktī Melngailis dārzā bija viens. Un dabūja nazi mugurā – pusi centimetra virs nierēm. Būdams sīksts vīrs, viņš ar visu nazi mugurā aizgājis līdz milicijas nodaļai. Uzbrukumā Melngailis turēja aizdomās kaimiņus uzbekus, taču vēlāk izrādījies, ka tas ir bijis kāds basmačs no pēdējām bandām, kas slapstījies un dūris ne jau aiz personīga naida, bet gan iztraucēts.

1917. un 1918. gadu mijā Taškentai pāri veļas visu iespējamo militāro grupējumu viļņi – baltgvardi, basmači… Ik pa brīdim ģimene dabū bēgt no mājām, kurās paliek Melngailis viens ar suni un govi, kas jāslauc. Taču reiz visiem nācās piedzīvot arī dramatiskākus mirkļus. Kad viņu mājās tiek meklēti boļševiki, Emili pieliek pie viena pagalma koka, Annu – pie otru, savukārt vecākajai meitai Lindai istabā pie deniņiem stundu tiek turēts šaujamais: ja nepateiks, kur slēpj komisārus, šaus pa vienam bērnus.

1918. gada 16. augustā Melngaili kara ģimnāzijas likvidēšanas sakarā atvaļina. Dienestu viņš beidz ar Sv. Staņislava 2. un 3. pakāpes un Sv. Annas 3. pakāpes un bronzas piemiņas medaļu, kas kalta par godu Romanovu trīssimt gadu valdīšanai. 1919. gadā Melngaiļi atgriežas Latvijā. Mājupceļā Emilis vēl grib pieķert klāt Pēterburgu, kur domā atrast pirmo divu sievu kapus un tos uzpost, taču neatrod, jo līdzās kapsētai ir uzbūvēta čuguna rūpnīca un visi krusti tajā ir izkausēti.

Dievzemītes daiņu dārzi

Kaut arī no Taškentas Melngaiļi pārbrauc tikai 1919. gadā, tas nenozīmē, ka visus šos garos gadus dzimtenē neviens kāju nebūtu spēris. Gan Emilis, gan Linda un vēlāk arī mazākie bērni pa vasarām dzīvo Latvijā. Viņš piedalās Dziesmu svētkos, 1911. gada vasarā nodibina savu kori un pirmo reizi apceļo Rucavu, vācot tautasdziesmas un pierakstot to melodijas.  Atgriežoties mājās, viņš rosās dažādās nozarēs – komponē, dibina un diriģē kori, raksta kultūras tēmām adresētas kritikas presē, rediģē žurnālu Austrums un tajā veido gan angļu valodas un šaha spēles pašmācības nodaļu, gan publicē notis, nodarbojas ar folkloristiku un lauksaimniecību savos Liel-Eicēnos, kuri diemžēl cieš ugunsnelaimē. Un visu laiku ar kādu tiesājas. Piemēram, ar Raini vai Operu – par to, ka avansā saņēmis naudu par baletu Maija, bet notis tā arī nav piestādījis, vai arī par to, ka kāds ir izmantojis viņa sarakstīto bez autora atļaujas un godprātīgas atlīdzības. Starp citu, viņš ir viens no pirmajiem Latvijas radošajiem cilvēkiem, kuri sāk cīņu par autortiesībām.

Nenovērtējams ir viņa darbs folkloristikā: apceļojot dzimto zemi krustu šķērsu, viņš ir savācis aptuveni 5000 dziesmu melodiju. “Tas, ko viņš ir rakstījis par latviešu tautasdziesmām, ir tik smalki un ar tādu izjūtu! Melngaiļa folkloras izjūta, tas nozīmē – viņa valodas izjūta, ir vēl kaut kas tāds, ko mēs nemaz nevaram izteikt vārdos. Gēnu izjūta? Viņš ar lielu rūpību pierakstījis visus dziesmas melodiju variantus, ar valodnieka iemaņu tekstos atzīmē novadu izloksnes. Neviens no latviešu folkloristiem nav tik smalki un dziļi aprakstījis savus ceļojumus. Un tās viņa folkloras vākuma burtnīcas ar pierakstiem! Tagad ļaudis saka, ka tur ir diezgan daudz kļūdu – personvārdi nesaskan, un kas tur vēl nesaskan. Bet viņš jau nerakstīja biogrāfijas, viņš pierakstīja tautasdziesmas! Jā, un viņa diezgan oriģinālais skats uz latviešu valodas karti, jo viņš zināja klasiskās valodas – pārvaldīja gan latīņu, gan grieķu. Viņam bija salīdzinošais materiāls!” spriež Baiba Āboltiņa, stāstot, ka muzeja krājumā ir gan Melngaiļa rediģētā Mīlenbaha- Endzelīna vārdnīca, gan mēģinājumi acīmredzamiem dainu jēdzieniskajiem vai fonētiskajiem uzslāņojumiem atrast pirmatnējo jēgu.

Kā humoreskas var lasīt viņa folkloras ekspedīcijās piedzīvoto – ne tikai Dievzemītes daiņu dārzu aprakstus, bet arī piezemētas ikdienas ainiņas, piemēram, par to, vai sētā ienākušajam viesim piedāvā kafiju un kāda tā pēc garšas ir, cik un kā ēd katrā apceļotajā mājā un kāds izskatās pats daiņu teicējs, bet tas jau ir cits stāsts.

Mūsu – par vīnadārzu – būtu jāliek punkts.  

Dziesmas, bez kurām dziesmu svētki nav svētki

Tautas dziesmu apdarināšanas dižmeistars, viens no visu laiku latviešu komponistiem, kura dziesmas dziedātas visvairāk, vairāku dziesmu svētku virsdiriģents, kaislīgs folkloras vācējs un latviešu valodas kopējs, spožs šahists visu raženo mūžu vadījis, dzirksteļodams nevaldāmu enerģiju, kura līstot uz likteņa dzirnavu rata, spējusi iegriezt vai teju pusi pasaules.

Tumša nakte, zaļa zāle, Pūt, vējiņi, Lokatiesi, mežu gali, Cekulaina zīle dzied, Rikšiem bērīti es palaidu, Cīruļa vedības, Saules slavināšana un citas – pavisam dziedāšanai jauktajiem, sieviešu, vīru un bērnu koriem Emilis Melngailis apdarinājis 200 latviešu tautas melodijas un sacerējis 50 kora dziesmu, kas melodijas ziņā ir tuvas apdarēm, piemēram, Pūt, Jānīti, vara tauri, Jāņu vakars, Beidzamās rozes, Senatne, Sirds tik grūta, Dzērājpuisis. Viņa radošajam garam pieder arī vairāk nekā 20 latviešu tautas tautasdziesmu un viena igauņu tautasdziesmas apdare solo balsij ar klavierēm, kā arī 30 solodziesmas un pāri par 200 savdabīgu tautasdziesmu un oriģināldarbu instrumentālie oranžējumi. Viņš bijis arī Baumaņu Kārļa, Jurjānu Andreja un citu komponistu kora dziesmu rediģētājs, nemaz nerunājot par viņa spilgto kordiriģenta talantu.

Kāpēc Melngailis bijis tik nešpetns?

Klāvs Siliņš 1974. gadā sarakstītajā apskatā Melngaiļu dzimtas ģeneoloģiskā attīstības gaita no 18. gadsimta, kas glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, citstarp raksta: “Pēc paša Emiļa Melngaiļa atstātām ziņām, divu gadu vecumā tas saslimis ar somnambulismu – mēnessērdzību. To esot šūpulī apgrauzusi pele, līdz asinīm, no kā sākušās histēriskas lēkmes un baismīgi sapņi. Aizmigušā stāvoklī tas ziemas laikā gandrīz kails bēdzis no mājām, un viņu panācis tēvs, skrienot basām kājām ziemas salā. Slimība pēdējo reizi to piemeklējusi 12 gadu vecumā, Vecpiebalgas draudzes skolā. Kaut arī psihiskie traucējumi redzamā veidā Emiļa Melngaiļa dzīvē nav novēroti, tie tomēr pārmantoti viņa pēciniekos.”

Ar Emiļa Melngaiļa spalvu rakstīts žurnālā Austrums 1928. gadā: “Cik ilgam tas tā ies? Vai latvju inteliģence, šī vieglās dzīves tīkotāja, nekā labāka neprata kā vienas dienas baudu smelt? Kas par bezprātu! [..] Tie ir visi mūsu augstmaņi, dižvīri, kas ņēmušies putināt mazā cilvēciņa ražotos grašus. [..] Nav šaubu: pie taupības, sacensības, savstarpējas pašpalīdzības, pie inteliģences atgriešanās no tagadējās vieglās dzīves uz īstu darbu arī mēs varētu cerēt pastāvēt kā īpatnēja maza valstiņa līdzīgi Šveicei, Norvēģijai, Beļģijai un Dānijai. [..] Nē, daiļums vien latvisko pasauli neglābs! Ir divas līdzības, divas taisnības. Pirmo pauž visas parunas: “Dots pret dotu”, “Kā jūdz, tā brauks” un tamlīdzīgi. Bet ir arī otra līdzība: ka pie darba nebijušais prasa to pašu peļņas daļu, kas pienākas algādžam, prasa dalīšanu nevis pēc pienākuma, bet uz galviņām. Tas ir laupītāju likums. Šis lāsts no seniem laikiem stiepjas kā tumša ēna līdz pat šai dienai. Mēs, kas saucamies latvieši, stiprāk par citām tautām esam iemīļojuši to līdzību, kas kliedz pēc dalīšanas “uz galviņām”. Kodolā – viena un tā pati iegriba: tikt pie tādas varas, kur tikumu un darba diženumu varētu kājām mīt. Vakardienas revolucionārs ir šodienas fašists, bijušais čekists – tagadējais nacionālists. Tas, ko uzskata par lielu lēcienu, patiesībā ir šļūdeniska pāreja.”