Latvijas noslēpumi: kā Sudrabkalnu pataisīja par trako

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū Latvijā notika kāda šmucīga lieta, kurā dalību ņēma gan psihiatri, gan prokurori, gan tiesneši. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Augusta Vosa rīkojuma Tautas dzejnieku Jāni Sudrabkalnu ar tiesas lēmumu atzina par nepieskaitāmu. Iniciators šai juridiskajai afērai bija rakstnieks Arvīds Grigulis.

Laulība 81 gada vecumā

Vietā uzsvērt, ka tas notika laikā, kad Jānis Sudrabkalns jau bija miris un viņam nebija ne mazākās iespējas sevi aizstāvēt un apliecināt, ka viņš tomēr ir pieskaitāms un atrodas pie pilnas saprašanas. Tiem, kas neko nav dzirdējuši par šo skandalozo lietu, var rasties jautājums, kāpēc gan Grigulim un Vosam vajadzēja pataisīt Sudrabkalnu par nepieskaitāmu. Atbilde meklējama Sudrabkalna dzīves izskaņā, kad viņš pēkšņi apprecējās. Proti, 1975. gada 20. augustā 81 gadu vecais Jānis Sudrabkalns apprecēja savu mājsaimnieci un kopēju Ernu Strautu, bet pēc divām nedēļām ņēma un nomira. Kā noprotams no laikabiedru atmiņām, rakstniekam Arvīdam Grigulim tas licies ļoti aizdomīgi, un viņš nospriedis, ka Erna Strauta ir afēriste, kura vēlas piesavināties Sudrabkalna mantu. Turklāt Grigulim nepanesama bijusi doma, ka turpmāk Tautas dzejnieka Sudrabkalna atceres pasākumos vajadzēs godināt arī atraitni Strautu un pat sēdēt ar viņu pie viena galda. Sašutušais Grigulis aizskrējis pie Vosa, kurš tolaik bija galvenais cilvēks padomju Latvijā, un pārliecinājis viņu, ka dzejnieka laulību nepieciešams anulēt. Voss piekritis un iedarbinājis padomju represīvo tiesu sistēmu, kuras uzdevums bija ne tik daudz ievērot likumību, cik partijas bosu norādījumus. Prokurori ierosināja krimināllietu, psihiatri atzina dzejnieku par nepieskaitāmu, bet tiesneši to visu apstiprināja un anulēja laulību.  

Bailes un pazemojums

Lai labāk saprastu, kas toreiz īsti notika, jāieskicē, kas vispār bija dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Pirmskara Latvijā viņš tika uzskatīts par vienu no spožākajiem un smalkākajiem savas paaudzes dzejniekiem. Viņš bija maigs mīlas liriķis un izcils formas meistars. Turklāt viņš bija atzīts kritiķis, kuru Rīgā uzskatīja par gaumes un stila autoritāti. Viņš rakstīja recenzijas par teātra izrādēm, koncertiem, mākslas izstādēm un grāmatām. Viņš bija smalks diplomāts un prata laipot. Rakstīja gudri un inteliģenti, nevienu neaizskāra, tāpēc bija daudzu mākslinieku un kritiķu ieredzēts. Kā vēlāk norādīja rakstnieks Anšlavs Eglītis, Jānis Sudrabkalns ieņēma latviešu dzejas pasaulē īpatnēju vietu. Viņa izkoptajai dzejai piemita savdabīgs vēsums, viņa humoram – abstrakta rotaļība. Viņš bija delikāts, inteliģents un gudrs, bet tajā pašā laikā – nedrošs un nepārliecināts. Visu dzīvi viņu vajāja šaubas un neizlēmība.

Dzejnieka dzīve kardināli mainījās, kad Latvijā nostiprinājās padomju vara. Tā viņu salauza. Pēc rakstura būdams bailīgs, dzejnieks kļuva par pakalpīgu pastāvošās varas apdziedātāju. Viņš bija viens no redzamākajiem kolaboracionistiem un Staļina slavinātājiem. Savā dzejā viņš cildināja padomju iekārtas jauncelsmi, saņemot par to materiālus labumus, uzslavas un apbalvojumus. 1947. gadā tika izdots Sudrabkalna dzejoļu krājums Brāļu saimē, kurā viņš slavēja padomju cilvēka patriotismu. Par to viņam piešķīra PSRS Valsts prēmiju, bet vēlāk viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas dzejnieku.

Tomēr jāatzīst, ka lielu prieku un gandarījumu padomju varas pagodinājumi viņam nesagādāja. No dzīves Sudrabkalns lielākoties bēga un vairījās, viņa patvērums bija grāmatas. Īstā dzīve viņam bija pārāk traumējoša un nomācoša. Padomju laikā viņš bailes un pazemojumu regulāri slīcināja alkoholā.  

Kad Staļins jau bija miris un notika viņa personības kulta atmaskošana, Sudrabkalns kādā vēstulē ar nožēlu atzina: “Neviens no latviešu rakstniekiem nav apdzejojis Staļinu tik daudz un tik daudz reižu pieminējis avīžu rakstos kā es. Neviens arī nav tā bez mēra slavējis kā es.”

Līdz pat mūža galam dzejnieku vajāja psihoemocionālas problēmas. Kādā vēstulē savam draugam Aleksandram Čakam viņš atklāj, ka viņam ir bail no cilvēkiem. Viņš neko neuzdrošinoties darīt, turklāt viņu mokot mazvērtības komplekss un vajāšanas mānija. Ar laiku stāvoklis tikai pasliktinājās. Ikviens sīkums kļuva par iemeslu smagiem pārdzīvojumiem un paššaustīšanai. Viņš regulāri baidījies, vai tikai nav pārkāpis komunistiskās partijas nospraustās vadlīnijas un izdarījis kaut ko tādu, kas varētu nepatikt lielajiem partijas bosiem.

Saskaldīta personība

1974. gada maijā Jāni Sudrabkalnu ar lielu vērienu godināja astoņdesmitajā dzimšanas dienā. Dzejniekam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu un Ļeņina ordeni. Jubilejas svinībās bija klāt visa LPSR valdība, dzejnieka apsveikuma rituāls ievilkās uz trim stundām. Plašas svinības notika arī Sudrabkalna agrākajās dzīvesvietās.

Latvijas prese ziņoja, ka 1974. gada 17. maijā Latvijas PSR Valsts filharmonijas zālē notikusi Sociālistiskā Darba Varonim, Latvijas tautas dzejniekam, akadēmiķim Jānim Sudrabkalnam veltīta svinīga sapulce. Vietas prezidijā ieņēmuši biedri Augusts Voss, Vitālijs Rubenis, Jurijs Rubenis, Aleksandrs Drīzulis, Pēteris Strautmanis, Viktors Blūms un Augusts Zitmanis. Turpat bijuši viesi no Maskavas, Ļeņingradas un brālīgajām republikām – Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas. Svinīgo sapulci atklājis Latvijas Padomju rakstnieku savienības pirmais sekretārs Alberts Jansons. Referātu nolasījis Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks dzejnieks Andris Vējāns. Vētrainiem aplausiem skanot, sapulcē nolasīta PSKP CK Politbiroja locekļa Arvīda Pelšes apsveikuma telegramma.

Atzīmējot jubileju, dzejnieks braukāja pa Latviju un piedalījās viņam veltītajos literāros sarīkojumos. Viņu sumināja un sveica arodbiedrības un komjaunatnes darbinieki, uzņēmumu strādnieki un kolhoznieki, skolu jaunieši un studenti.

No malas raugoties, dzejnieks izskatījās mundrs un apmierināts, taču vēlāk sev tuviem cilvēkiem atzinās, ka visa godināšana viņam sagādājot fiziskas ciešanas un nogurumu, jo savā vecumā vairs nejūtoties īsti vesels.

Vietā uzsvērt, ka Sudrabkalnu godināja komunistiskā partija, taču tautā viņš sen vairs nebija populārs. Cieņa un pielūgsme – tas viss bija pagātnē. Dzejas zirgā viņš bija divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad varēja dzejot bez partejiskiem žņaugiem.   

Okupācijas gados viņš bija kļuvis par pakalpīgu padomju varas apdziedātāju. Kādu popularitāti viņš gan varēja iemantot, iztapīgi pildot komunistiskās partijas uzdevumus un rīmējot pantus par padomju varu un sociālistisko dzimteni? Jānis Škapars, kurš tolaik bija Literatūras un Mākslas galvenais redaktors, vēlāk savā dienasgrāmatā rakstīja: “Sudrabkalna gadījumā vara, postamentējot dzejnieku, padarīja viņu par savas ideoloģijas un iegribu gūstekni. Sudrabkalna poēzija, iesprostota padomju patriotisma un tautu draudzības būrī, mira pirms dzejnieka nāves. Viņa dzejas krājumi, nevienam nevajadzīgi, gulēja grāmatnīcu plauktos. Sudrabkalns mūža pēdējos gadus atgādināja biklu un aizlauztu personību. Ne tikai aizlauztu, bet salauztu un saskaldītu personību.”

Slimnīca un testaments

1974. gada 1. jūlijā nomira Jāņa Sudrabkalna ilggadējā saimniece Biruta Ampermane, kura faktiski bija dzejnieka sieva, lai gan oficiāli precējušies viņi nebija. Labi apzinoties, ka gados vecajam un nepraktiskajam dzejniekam nepieciešama mājsaimniece, Literatūras fonda poliklīnikas galvenais ārsts Vitāls Oga un Literatūras fonda direktore Elvīra Zaķe uzrunāja pazīstamu sievieti Ernu Strautu un lūdza uzņemties rūpes par dzejnieku. Erna Strauta šiem pienākumiem bijusi piemērota, jo agrāk bija kopusi savu paralizēto vīru. Sākotnēji viņa gan baidījusies uzņemties šādu atbildību, taču vēlāk piekritusi. Arī Sudrabkalns sākumā nekādu sajūsmu nav izrādījis, taču vēlāk ļoti pieķēries Ernai. Abi labi sapratušies. Viņa bijusi inteliģenta un smalkjūtīga sieviete, turklāt Sudrabkalns bijis viņas jaunības gadu iecienīts dzejnieks.

Savulaik Jāņa Sudrabkalna daiļradi, dzīves gājumu un konkrēto nepieskaitāmības lietu pētīja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbiniece Inta Neiharte norādīja, ka Erna Strauta ļoti rūpējusies par dzejnieku – uzklausījusi un izpildījusi ikvienu Sudrabkalna vēlmi. “Turklāt rūpīgi sabalansēja ēdienkarti, ekonomiski rīkojoties ar dzejnieka izsniegto naudas summu. Palēnām Sudrabkalns tik ļoti pierada pie jaunās saimnieces, ka ierosināja Strautai pārcelties uz dzīvi viņa Mežaparka dzīvokli. Nevis katru dienu braukāt no Kleistiem, kur tobrīd viņa dzīvoja.”

Ar laiku dzejnieka uzticība saimniecei tikai pieaugusi. Kad viņa devusies uz tirgu pēc produktiem, dzejnieks visu saimnieces prombūtnes laiku pavadījis krēslā pie loga, gaidot viņu mājās. Vēlāk atklājies, ka Strauta diezgan labi orientējas literatūrā, tādēļ vakari nereti pagājuši literārās sarunās.

1975. gada pavasarī dzejniekam saasinājās veselības problēmas, turklāt viņš vēl apaukstējās. Par dzejnieka pēdējo dzīvesvietu kļuva 1. specslimnīca Sverdlova ielā, kur viņu ievietoja 23. jūnija vakarā. Savukārt 1. jūlijā viņš uzrakstīja testamentu, kurā visu viņam piederošo bibliotēku, visu dzīvokļa iekārtu, kas atradās Rīgā, A. Bērces ielā 10–4, kā arī mēbeles, drēbes, gleznas, suvenīrus dzejnieks novēlēja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam. Naudas ietaupījumus – 11 738 rubļus un 83 kapeikas – novēlēja saimniecei Ernai Strautai. Testaments tika reģistrēts Rīgas pilsētas 1. valsts notariāta kantorī.

Atrodoties slimnīcā, Sudrabkalns izteica vēlmi apprecēties, turklāt to vēlējās izdarīt nekavējoši. 1975. gada 15. augustā viņš aizpildīja laulības reģistrācijas iesnieguma veidlapu un 18. augustā uzrakstīja iesniegumu dzimtsarakstu birojam: “Sakarā ar manu vēlēšanos noslēgt laulību ar Ernu Strautu Pētera m. Rīgas pils Dzimtsarakstu birojā, kura pēc biroja nolikuma ir paredzēta š. g. 16. septembrī, laipni lūdzu Jūsu gādību, lai mūsu laulība varētu notikt nekavējoši. Paraksts: Arvīds Sudrabkalns.”

Vēlāk lietas izmeklēšanā Erna Strauta sniedza paskaidrojumu, kurā cita starpā ir rindas: “Par laulību ideja piederēja tikai Sudrabkalnam. Viņš atkārtoti par to runāja ar mani, ar ārstiem, ar Zaķi, dakteri Ogu u. c. Mēģināju viņu atrunāt, jo man personīgi tas nebija vajadzīgs.”

Dažas dienas pēc laulības noslēgšanas Jāni Sudrabkalnu slimnīcā apciemoja dzejnieki Imants Auziņš un Māris Čaklais, kurš vēlāk apliecināja, ka dzejnieks runājis nedaudz, bet domas bijušas skaidras un precīzas, formulētas literāros teikumos. “Viņš gulēja rimtu seju; tāda ir cilvēkiem, kuri ir vai nu piepildījuši savas vēlmes, vai arī totāli samierinājušies ar esību.”

Dzejnieku aprūpējusi nu jau viņa sieva Erna Sudrabkalna. Pēc viņas stāstītā mūža pēdējās dienās Sudrabkalns vēlējies, lai viņam lasa priekšā dažādu latviešu autoru dzeju.

Psihiatriskā ekspertīze

Tā nu sanāca, ka divas nedēļas pēc kāzām – 1975. gada 4. septembrī – Jānis Sudrabkalns nomira. Dzejnieka kāzas un tūlītējā nāve kļuva par skandalozāko lietu gan Rakstnieku savienībā, gan Centrālkomitejā. It sevišķi sašutis bijis rakstnieks Arvīds Grigulis, kurš iesniedzis Centrālajā komitejā sūdzību, uz ko Augusts Voss reaģējis ļoti kategoriski: “Laulība jāšķir, bet vainīgie jāsauc pie atbildības!” Tā Sudrabkalna kāzu lieta nonāca prokuratūrā.

Literatūrpētniece Inta Neiharte atceras: “Pēc dzejnieka bērēm – septembra beigās – sākas dīvainas lietas: tika apstrīdēts Jāņa Sudrabkalna rakstītais testaments. 1993. gada februārī, strādājot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un gatavojoties dzejnieka simtgadei, muzeja direktors dzejnieks Pēteris Zirnītis parakstīja iesniegumu Latvijas Republikas Augstākajai tiesai atļaut man iepazīties ar Sudrabkalna tiesas lietu un, ja iespējams, tad atļaut to pārkopēt un ievietot kopiju muzeja fondos. Atļauju pārkopēt tiesas lietu muzejs nesaņēma, taču man tika dota iespēja piecās stundās iepazīties ar tiesas materiāliem, kuru lielākā daļa rakstīta krievu valodā, turklāt lietā trūka tieši tā lapa, kurā būtu redzams, kuri cilvēki bija tie, kas ierosināja šo tiesas lietu prokuratūrā. Vēl vairāk, tāpat kā 1948. gadā izcilajam norvēģu rakstniekam Knutam Hamsunam, arī Jānim Sudrabkalnam tika vispazemojošākais – veikta ekspertīze par viņa gara spējām. Turklāt to vispirms veica Profesora Serbska vārdā nosauktais tiesu psihiatrijas zinātniski pētnieciskais institūts Maskavā psihiatru Kondratjeva un Gerasimova vadībā. Jau 1975. gada 2. oktobrī abi minētie psihiatri sniedza medicīnisku izziņu, ka dzejnieks no 1975. gada maija līdz septembrim bija psihiski slims un tādējādi nevarēja saprast un vadīt savas darbības.”

Inta Neiharte piebilst, ka nedaudz vēlāk pēc tiesneša Gvido Zemribo pieprasījuma arī Latvijā tika izveidota psihiatriskās ekspertīzes komisija, kuras priekšsēdētājs bijis eksperts Kondratjevs, bet pārējie locekļi: Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas 18. nodaļas vadītāja Zenta Graudiņa, 6. nodaļas vadītāja L. Lapiņa un tiesu psihiatriskās ekspertīzes vadītāja Gaļina Bregmane. “Viņu sniegtais apraksts ir izvērstāks, analizējot dzejnieka sūdzības pēc slimību vēsturēm. Sudrabkalns sūdzējies par atmiņas trūkumu, baiļu sajūtām, miega traucējumiem, murgiem. Diezin vai šīs nosauktās izjūtas 80 gadus vecam cilvēkam liecina par psihisku saslimšanu. Turklāt tikai šajā dokumentā parādās ziņa, ka 1974. gadā no 8. oktobra līdz 1. novembrim dzejnieks bijis ievietots psihiatriskajā slimnīcā. Šo faktu neapliecina neviens no cilvēkiem, kuri tajā laikā bija kontaktā ar Sudrabkalnu. Arī nevienā citā manis apzinātā dokumentā šāda fakta nav.”

Inta Neiharte turpina: “Dīvaini, ka pēc dzejnieka pārvietošanas uz Sverdlova ielas slimnīcu slimības vēsturē ne reizes nav minēts fakts, ka Sudrabkalna rīcība būtu neloģiska vai – vēl vairāk – neprātīga. Slimības vēsturē ir rakstīts – “psihiskas novirzes nav novērotas”. Turklāt dzejnieku ārsti apsekoja katru dienu, palātā bija individuālais postenis.”

Griguļa ļaunuma puķes

Jau 1975. gada 15. septembrī Augstākajā tiesā nonāca prasība anulēt visu Sudrabkalna testamentu un laulību. Vērtējot Arvīda Griguļa lomu tiesas lietā, Inta Neiharte pauž pieņēmumu, ka rakstnieks, visticamāk, nospriedis, ka Sudrabkalnam bijusi iekrāta liela nauda, kas pēc nāves pienāksies mājsaimniecei Ernai Strautai. Turklāt Grigulis publiski izteicies, cik tas būtu neizturami, ja Sudrabkalna simtgadē galda galā sēdētu kalpotāja Erna Strauta, kas uzdotos par Tautas dzejnieka atraitni. Rakstniekam tas viss bijis tik nepieņemams, ka parūpējies, lai laulība tiktu anulēta.

Vietā piebilst, ka Grigulis bija padomju nomenklatūrai pietuvināts cilvēks, kuram bija lielo priekšnieku droša aizmugure. Piemēram, kad vairāki rakstnieki centušies pārliecināt Augustu Vosu par nepieciešamību piešķirt Tautas dzejnieka nosaukumu Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim, Voss stingri norādījis: “Vispirms Arvīdam Grigulim, tad domāsim par tālāko.” Taču Griguļa radošais devums nav pārliecinājis, turklāt viņa ortodoksālās politiskās aktivitātes izraisījušas rakstnieku pretestību. Tomēr Centrālās Komitejas vadība panāca savu, un Grigulim tika piešķirts Latvijas PSR Tautas rakstnieka nosaukums.

Neizpratni un rūgtumu par Augstākās tiesas pieņemto spriedumu pauda vairāki rakstnieki. Dramaturgs Gunārs Priede, kurš tolaik bija Rakstnieku savienības vadītājs, dienasgrāmatā rakstīja: “Sudrabkalna vēstuļu 3. sējumā ir daudz visa kā, bet nav itin nekā, kas liecinātu par gadiem ilgu plānprātību, uz kuras pamata pēc viņa nāves anulēja laulības reģistrēšanu utt. Visā Griguļa ļaunuma puķu buķetē vai šis nebūs viens no košākajiem ziediem? Tāds indīgi lillā.

O, kā viņš kliedza! Grigulis! Dzenītis (toreiz vēl sakarīgs) centās mums ar Škaparu dot kādus padomus, bet velti, jo Grigulis izrādījās iedarbojies uz pašu augšu un nelaimīgo dzejnieku ar tiesas lēmumu atzina par nepieskaitāmu laikā, kad viņš bija Augstākās Padomes deputāts, LKP CK loceklis un kas tikai. Tas bija kas fantastisks, ja tagad atceros. Murgs.”

Par šo skandalozo lietu savās atmiņās izteicies ar Zigmunds Skujiņš: “Kam pirmajam iekrita prātā laulības ideja, grūti pateikt. Esmu pārliecināts, ka Erna Strauta tā nebija. 1975. gada 15. augustā laulību pieteica un 20. augustā reģistrēja. Oficiālā ceremonija notika specslimnīcas (toreiz Sverdlova ielā) palātā, piedaloties galvenajai ārstei Čeipstei, ārstei Strazdiņai, virsmāsai un uzņemšanas nodaļas darbiniekiem. No dzimtsarakstu nodaļas bija ieradies vadītāja vietnieks un fotogrāfs. Pēc nedēļas J. Sudrabkalns nomira. Un 1975. gada 15. decembrī Augstākā tiesa anulēja Jāņa (Arvīda) Sudrabkalna un Ernas Strautas, dzimušas Hincenbergas, laulību, pie viena anulējot arī testamentu. Sprieduma pamatojums – Sudrabkalna nepieskaitāmība, kas tādējādi ir dokumentāli apstiprināta. Moris Erna Strauta savu darbu bija padarījusi, moris varēja iet. Ar tiesas lēmumu sabiedrības priekšā apkaunota kā viltniece, kas savtīgu mērķu dēļ ielauzusies cienījama mākslinieka dzīvē. Es redzēju Ernu Strautu kādus mēnešus pēc tiesas sprieduma. Viņa slīdēja, izdilusi kā ēna, visa trīcēdama. Medicīna šo nelaimi bezkaislīgi sauc par Pārkinsona slimību.”

Rakstnieku protests

1975. gada decembrī vairāki rakstnieki nosūtīja vēstuli Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājam Boļeslavam Azānam. Tajā bija rakstīts: “Mums kļuvis zināms, ka uz dažu Rakstnieku savienības biedru iesnieguma pamata Latvijas PSR Augstākā tiesa atzinusi nelaiķa LPSR tautas dzejnieka Jāņa Sudrabkalna īsi pirms nāves noslēgto laulību ar pilsoni Ernu Strautu par nelikumīgu, motivējot ar to, ka Jānis Sudrabkalns tajā laikā nav bijis pie skaidra saprāta un nav spējis atbildēt par savu rīcību.

Latvijas PSR Augstākā tiesa to izlēmusi šā gada 16. decembrī, neuzklausot aizstāvja pieprasītos lieciniekus un neizpildot lūgumu – izdarīt ekspertīzi par dzejnieka pēdējiem darbiem.

Mēs nezinām un neizprotam sūdzības iesniedzēju motīvu, bet nevaram neizteikt savu sašutumu un protestu pret šādu rīcību. Ar šo procesu, par ko tagad runā visā Rīgā, ir apgānīta Tautas dzejnieka piemiņa. Pat ja pieļauj tādu iespējamību, ka sīkos medicīniskos ekskursos pa slimības vēsturi varētu saskatīt kaut kādas atkāpes no ideālām domāšanas normām, arī tad šo soli nevar nosaukt citādi kā par skandalozu.

Mēs lūdzam Jūs pievērst uzmanību apstāklim, ka šāds tiesas spriedums ietver sevī divdomīgu iztulkojumu, ko katrā ziņā ar prieku un gavilēm uzņems emigrantu aprindas ārzemēs, – proti, ka tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns, šis dedzīgais tautu draudzības un komunistisko ideju apdziedātājs, uz kuru viņi vienmēr griezuši zobus, nav bijis pie pilna prāta. Jo nevar taču nekur izlikt izkārtni ar medicīnisku slēdzienu – kurā dienā tad īsti ir iestājusies šī neatbildība par savu rīcību.

Mēs zinām, ka Jānis Sudrabkalns Ernai Strautai, kura tik pašaizliedzīgi par viņu rūpējās, bija ļoti pieķēries, ka laulības reģistrācija, kaut arī dzīves pēdējās dienās, bija cilvēcīgs akts, un ar kādām tiesībām šo dzejnieka pēdējo gribu drīkst svītrot? Kas ar šo neglīto procesu iegūst materiāli vai morāli? Vai sabiedrība? Ņemot vērā Jāņa Sudrabkalna lielo popularitāti, šis process sabiedrībai ir pliķis sejā.

Tāpat mēs esam sašutuši par to, ka minētie Rakstnieku savienības biedri nav atraduši par vajadzīgu iepriekš informēt par savu nodomu Rakstnieku savienības vadību un plašākas Rakstnieku savienības aprindas, tā ignorējot organizāciju, pie kuras viņi pieder, un ar savu nekorekto soli graujot tās prestižu.

Lūdzam Jūsu aktīvu iejaukšanos.” Vēstuli bija parakstījuši Anna Brodele, Valija Brutāne, Imants Auziņš, Lilija Dzene, Ilgonis Bērsons, Ēvalds Vilks, Māris Čaklais, Pēteris Pētersons, Ludmila Azarova, Ojārs Vācietis, Saulcerīte Viese, Ija Meldere, Andris Jakubāns.

Rakstnieku kolektīvā vēstule neko nepanāca, tiesas spriedums palika nemainīts. Šodien šo notikumu var vērtēt arī kā sava veida simbolu, kas ieskicēja padomju laika lietu kārtību. Konkrētajā gadījumā ārsti un tiesneši izrādījās lielo priekšnieku apkalpojošais personāls. Tā teikt, ja partijai vajag, mēs varam visu ko. Arī pasludināt cilvēku par jukušu, pat ja viņš ir miris.