Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ciemos pie Arvīda Tauriņa Bišumuižā. (Foto: Rojs Maizītis)

Ciemos pie Bišumuižas muižkunga: Arvīds Tauriņš par dīlu ar Gerčikovu, litru zelta un nākotni

9vīri
21. martā 06:40 2020. gada 21. martā 06:40
  Aldis Miesnieks Egīls Zirnis | 9vīri
Bišumuiža ir muiža, kuru visi zina un kurā neviens nav bijis. Apmēram tā varētu raksturot vienu no romantiskākajiem, bet arī nomaļākajiem un mazāk zināmajiem Rīgas kaktiem. Populārs Bišumuižas vārds kļuvis kopš "Labvēlīgā tipa" slavenās dziesmas par 10. tramvaju, taču muižas saimnieks Arvīds Tauriņš apgalvo, ka Fredis muižā nemaz neesot bijis, tikai cits grupas mūziķis Normunds Jakušonoks te domājis svinēt savu 50 gadu jubileju. Tauriņš ir Bišumuižas muižkungs kopš privatizācijas laikiem un lēnā garā gādā par to, lai muiža tiktu restaurēta un to visi zinātu ne tikai no dziesmas, bet arī kā dažādu smalku pasākumu vietu. Pašlaik te darbojas rokmūzikas studija, daiļkrāsošanas darbnīca un daži citi īrnieki, reizēm tiek uzņemts pa šausmu filmai, bet pats muižkungs līdzās restaurācijas rūpēm kārto arī savu kolekciju. Pareizāk sakot, kolekcijas, jo viņa kolekcionāra interešu spektrs ir gana plašs.

Smaržas spainī

Cik ilgi jūs jau esat Bišumuižā?

Pēc Politehniskā institūta beigšanas, tātad kopš 1975. gada.

Pusgadsimts vēl nav... Uz kādu rūpnīcu jūs te atnācāt? Uz "Rīgas stiklu"?

Uz "Latvijas stiklu". 1949. gadā "Sojuzparfimerprom" te uztaisīja cehu, tas nostrādāja līdz kādam 1963. gadam, tad to pievienoja "Latvijas stiklam". Bijām "Latvijas stikla" 2. cehs.

Fabrikas Bišumuižā parādījās jau 19. gadsimta vidū, kad muižas teritorija tika paplašināta. Veco Jēkaba dzirnavu jeb Jēkaba augstienes ēku pārbūvēja par eļļas fabriku, zemesgabalā pie Bauskas ielas uzcēla lenšu fabriku. 1871. gadā eļļas fabriku nopirka Gumals Gustavs Knops un tās vietā izveidoja Knopa papīrfabriku. 20. gadsimta sākumā Bišumuižā uzcēla arī sērkociņu fabriku Vulkāns. Lenšu fabrika un papīrfabrika darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. Kara laikā īpašnieki muižu pameta, un rūpniecība Bišumuižā atsākās tikai pēc Otrā pasaules kara.

Kas jūs skaitāties pēc izglītības? Inženieris?

Stikla un citālu tehnologs.

Kāds, kāds tehnologs?

Citālu. Tas ir tāds stikls, pa kuru varat mest ar akmeni, bet tas neizšķīst. Toreiz mēs beidzām astoņi cilvēki.

Kā jūs izdomājāt mācīties šādu profesiju?

Sākumā biju domājis iet uz jūrskolu. Mans tēvs bija jūrnieks, vecaistēvs arī, viņi brauca arī uz kuģa Hercogs Jēkabs, kas bija viens no modernākajiem un jaunākajiem kuģiem Latvijas tirdzniecības flotē pirms Otrā pasaules kara un tika izmantots arī vēlāk. Vecaistēvs bija koks, tēvs – kuģapuika, vecāmāte – stjuarte.

Kad tēvam teicu, ka gribu mācīties par jūrnieku, viņš man atbildēja: “Tu domā, ka tiksi braukt kaut kur tālāk nekā tikai dzenāt siļķes pa līci? Netiksi, jo radi ārzemēs.” Kad sāku strādāt šeit, tad jau arī bija ideoloģiskas problēmas.

Kādas?

Vispirms vajadzēja palielināt komjauniešu organizāciju. Sāku to darīt, gada laikā no pāris komjauniešiem šūniņa izauga līdz 14 cilvēkiem. Kā es to darīju? Sistēma bija ļoti vienkārša. Uzņēmuma komjaunatnes šefam teicu, ka man vajag ceļazīmi uz kādu sociālistisko valsti. Viņš: labi, iedošu, bet tu jau zini, ka braukt varēs komjaunietis. Es tad savukārt tiem, kas manā kolektīvā bija komjauniešu vecumā, teicu: “Vai gribi braukt uz ārzemēm?” Protams, visi gribēja, tajā laikā tikt uz ārzemēm bija ļoti grūti. Tad es teicu, ka došu ceļazīmi, ja gribētājs iestāsies komjaunatnē.

Man pašam par to, ka tik labi biju palielinājis komjauniešu skaitu, solīja desmit dienu ceļazīmi uz Kubu. Šefam jau biju paguvis pateikt, ka man vajadzēs dalītu atvaļinājumu, jo rudenī būs brauciens. Brauciena laiks tuvojās, bet nekas nenotika, man neviens neko nesaka un neprasa. Gāju uz komjaunatnes komiteju Baložu ielā interesēties, kas par lietu, teicu komjauniešu funkcionāram, ka tikai kādas padsmit dienas palikušas, gribu zināt, kā braukšana notiks. Viņš uzreiz: “Ai, ziniet...” Man no tā “ai, ziniet” viss bija skaidrs: “Nuja, radi ārzemēs. Bet vai tad jūs to nezinājāt?” Viņš taisnojās, ka 4. daļa nelaižot manus dokumentus cauri. Es tikai pavīpsnāju: “Kā tad, Havanā lidosta jūras malā, es, tiklīdz izkāpju no lidmašīnas, tā uzreiz metos jūrā un peldu uz Floridu tādā ātrumā, ka neviens ar laivu līdzi netiek...” Tā mēs pazirgojāmies, un nekur es neaizbraucu.

Tas pats bija arī, beidzot institūtu. Biju domājis rakstīt disertāciju, bet man pavēstīja, ka mani nevarot atstāt institūtā – radi ārzemēs. Tiku norīkots darbā uz Latvijas stiklu, un 1975. gada septembrī te atnācu. Atnācis prasīju, kā pazīšu uzņēmuma šefu, un man teica: “Kad ieraudzīsi vecāku kungu ar žoķeni un šalli, apsviestu ap kaklu, tas viņš būs.” Šefs bija baigi labs. Kā viņš bija ticis par uzņēmuma šefu, to tikai velns zina, jo viņš bija bijis leģionā un nebija partijā, tikai visu mūžu strādājis ar stiklu. Viņu gaidot, sēdēju toreiz pie tur tā galdiņa un domāju: “Būtu forši, ja tas kādreiz būtu mans.” Nu tā gandrīz ir, 86 procenti no šīs 13 hektāru lielās teritorijas ir mani.

Kas jums te sākumā bija jādara?

Kad atnācu uz šejieni strādāt, te bija pieci pusautomāti. Institūtā pasniedzēja par tādiem mums bija norādījusi literatūru un teikusi: ja nu jums būtu interese, palasiet paši, bet vispār tādu pusautomātu vairs nav. Bet es atnācu uz šejieni, un pusautomāti bija priekšā.

Kas tad tie ir par pusautomātiem, vai vēl no cara laikiem?

Tā varētu teikt. Viens vēl tagad stūrī stāv, gribu to sakopt un izstādīt. Lieta tāda, ka šie pusautomāti faktiski nav nolietojami. Ja nesalauž to čuguna galdu...

Ciemos pie Arvīda Tauriņa Bišumuižā. (Foto: Rojs Maizītis)

Kurš tad tādu var salauzt?

Ko nevar salauzt? Noliec jebko autobusu pieturā, pēc nedēļas būs salauzts! Mani ar tiem strādāt nedēļas laikā apmācīja mans vārdabrālis, meistars Arvīds, viņš bija beidzis Industriālo politehnikumu, bet smadzenes viņam bija gudrākas nekā daudziem inženieriem. Kad biju apmācīts, reiz dežurēju nakts maiņā. Tad nu, cik tie pusautomāti varēja “saplīst”, tik “saplīsa”, un strādnieks tik sauc: “Meistar!” Salauzt jau nesalauza, izsita regulējumus. Kad strādnieki saprata, ka varu tos sataisīt, nākamās naktsmaiņas jau bija mierīgākas.

Ko "Latvijas stikls" tad ražoja?

Visu sievietēm.

Stikla krūšturus?

Gandrīz vai. Taisījām parfimērijas taru. Ne tikai "Dzintaram", bet arī dažādām Padomju Savienības rūpnīcām. Ja Savienībā produkcija dabūja kādas godalgotas vietas, 80 procentos tā bija mūsu tara.

Kuras tolaik bija dārgākās "Dzintara" smaržas?

"Burve". Tās nevarēja dabūt. Sievietes uz tām smaržām bija kā trakas. Izdomājām, ka jādabū "Burve" uz Sieviešu dienu mūsu sievietēm. Aizbraucu uz Dzintaru pie Iļjas Gerčikova un teicu: “Man vajadzētu kādas 115 pudeles "Burves".” Gerčikovs tiepās: “Nē, es tev tā nevaru iedot. Spainī es tev tās smaržas varētu iedot, bet pudeļu man trūkst.” Klausījos viņa vaimanas un teicu: “Es tev iedošu divreiz vairāk to pudeļu, bet man vajag 115 pilnas pudeles, nevis spaini.” Sarunājām! Dabūju tās "Burves" visām darbiniecēm, un vēl atlika prezentiem, ja kādreiz kāds cits deficīts jādabū.

Tātad smaržas tolaik bija tāda pati valūta kā "Rīgas melnais balzams"?

"Melno balzamu" taču varēja dabūt!

Vai tik jums nav bijusi pazīšanās arī "Latvijas balzamā"...

Bija, bija, nestrīdos. Kad "Latvijas balzamā" lēja balzamu, tas garšoja pavisam citādāk, un "Šarlote" arī.

Ciemos pie Arvīda Tauriņa Bišumuižā. (Foto: Rojs Maizītis)

Kurā stadijā tad garša mainījās?

Domāju, tajā stadijā, kad sāk pildīt pudelēs; tad pašķaida.

Vai jūs ražojāt arī tās pudelītes odekolonam, kas bija vīnogu ķekara formā? Jaunībā reiz nācās Rīgas centrā tīrīt miskasti konservatorijas pagalmā, tajā kaudzē bija ļoti daudz tukšu šo pudelīšu, acīmredzot centra dzērāju iecienītas markas...

Nē, tās pudelītes taisīja "Iļģuciems", 1. cehs. Mēs tik prastas pudeles netaisījām, mums bija dārgākas! Mums nav palikuši visi mūsu produkcijas paraugi, jo nodega šķūnis, kurā bija arī tā saukā zelta lente, kas drukāja uzrakstus "Kristīne", "Rīdzinieks".

"Rīdzinieks" astoņdesmitajos gados bija populārs odekolons...

"Rīdziniekam" uzrakstu lika ar roku, ar zīmogu. Tur virsū ir īsts zelts. Tas bija petrolejā, tāda eļļaina masa, to uzpilināja virsū uz stikla un ar špaktelīti lēnām novilka pāri. Pieļaujamais zelta daudzums bija, ja pareizi atceros, 7–8 grami uz tūkstoš pudelītēm. Sākumā es pats to darīju. Rīdzinieka pudelītes taisīja 1. cehs, mums sūtīja drukāt.

Kur zelts, tur bieži kādam roka pastiepjas. Cik stingra bija zelta kontrole "Latvijas stiklā"?

Atveda litra pudelīti, seifā tā stāvēja. Kad "Latvijas stikls" beidza ražot, tas zelts mums vēl palika. To pārdevām bijušajai "Kuzņecova porcelāna rūpnīcai". Tolaik tādu izejvielu nevarēja dabūt. Kad cehs apstājās, te palikām tikai četri cilvēki. Katru ceturto nakti viens dežurēja, katru nakti te mēģināja kaut ko atlauzt...

Un salocīt to čuguna galdu...

Tolaik, lai izdzīvotu, sākām darīt viskautko. Piemēram, pirkām lielos daudzumos cementu, kaļķi, minerālmēslus un svērām mazās paciņās. To zeltu, pusotru pudeli, pārdevām, tad mums bija nauda, lai kaut ko uzsāktu, vairāk nekā 10 000 dolāru, tajā laikā tā bija ļoti liela nauda.

Visvecākais – pagrabs

"Dzintaram" tikai tagad pasludināta maksātnespēja. Kāpēc "Latvijas stikls" beidza ražot tik ātri, jau deviņdesmito gadu sākumā?

Mūs gribēja apturēt jau 1988. gadā, no 14 brigādēm bija palikušas tikai divas. Tad es atdalījos, izveidoju valsts uzņēmumu "Bišumuiža", un atjaunojāmies, bijām atkal 14 brigādes. Bet tad sākās problēmas. Var teikt, ka, pateicoties Godmanim, Latvijā tika likvidēta rūpniecība, jo nolikvidēja rūpniecības ministriju. Tādiem maziem uzņēmumiem kā mēs vajadzēja vest izejvielas no Krievijas – smiltis, sodu. Ir jau starpība, vai jūs tirgū pirksiet kilogramu kartupeļu vai tonnu, uzreiz būs cita cena.

Tā bija viena problēma. Otra – nemaksāšana laikā. Mums nemaksā, bet mums jāmaksā par kurināmo – kurinājām Bišumuižu ar aviācijas petroleju.

Tā jau ļoti dārga...

Tagad tā ir dārga, tolaik maksāja 7 kapeikas litrā. Nevarēja dabūt, bet es biju sarunājis, ka man to petroleju atved pa nakti. Atbrauc tāds divdesmittonnīgs vedējs, ielej manās divās 75 kubu cisternās, es viņam saku: bet naudu šonedēļ nevaru dot, man nav. “Labi, atbrauksim jaunnedēļ.” Apmēram tā mums gāja. Algu darbiniekiem maksājām daļēji naudā, daļēji smaržās. Beigās apstājāmies, bet vannas krāsni vēl divus mēnešus kurinājām, lai uzturētu līmeni, jo tās krāsns apturēšana ir diezgan sālīts joks. Tad apstājāmies vēlreiz, un tas bija viss.

Ciemos pie Arvīda Tauriņa Bišumuižā. (Foto: Rojs Maizītis)

Mums bija astoņi līgumi, gājām uz banku meklēt naudu. Tā banka, neatceros vairs nosaukumu, bija centrā, pretī "Hotel de Rome", otrajā stāvā. Banka bija saistīta ar Krieviju. Bija teikts, ka uz pievakari varētu būt kaut kas mūsu sakarā izlemts (bijām prasījuši 100 000 dolāru). Pusstundu pirms bankas darba laika beigām aizgāju, klerks man saka: “Piešķirts.” Priecīgs teicu, ka varu dokumentus parakstīt uzreiz, zīmogs man ir līdzi, paraksta tiesības ir tikai man. Klerks: ko nu tagad pirms darba laika beigām steigsimies, atnāciet no rīta, mierīgi visu izdarīsim.

No rīta atnācu – pa nakti Krievijā bankas nobrukušas... Mēs jau bijām uztaisījuši jaunu vannas krāsni, bija viens pasūtījums no Ukrainas, kaut kādu Izraēlas smaržu pakaļdarinājums. Pudele sastāvēja no četrām daļām, tās paraugus viņi mums jau bija atveduši. Viņiem vajadzēja simt tūkstoš pudeļu, ar to naudu mums būtu pieticis, ko samaksāt par vannas krāsni, atdot kredītu, un vēl pāri palicis. Mums jau bija vēl septiņi citi līgumi, bet, tā kā naudu nedabūjām, apstājāmies.

Nācās domāt, ko citu darīt. Sākām taisīt telpas un izīrēt.

Cik apakšīrnieku jums tagad ir?

Kādi deviņi, ieskaitot mājdārziņu. Ja jūs gribat pabalstīt Bišumuižu, veikalā jāpērk "Alpu ledus", to te taisa.

 Kādā stāvoklī bija pati muižas ēka, kad te atnācāt?

Labā stāvoklī. Arī tagad tā nav sliktā stāvoklī. Plaisas sienās parādījās, kad sāka celt televīzijas torni. Kad tur spridzināja iekšā kabeļus, muiža ik pēc pusstundas nodrebēja.

Pašlaik cenšamies dabūt muižas ēkā iekšā gāzi. Ievilkām apkuri, uzlikām apkures katlu ar oglēm – muiža auksta... Lielāku katlu nevarējām uzlikt, jo skurstenis neiet cauri, dūmiem nav kur palikt. Turklāt muiža smirdēja pēc oglēm.

Kā tad muižu apkurināja sākotnēji?

Ar malkas krāsnīm, bet muiža bija vairāk domāta apdzīvošanai vasarā. Pašreizējā muižas kungu māja ir celta ap 1810.–1812. gadu, kad par Bišumuižas īpašnieku bija kļuvis tirgotājs Jēkabs Johans Brandenburgs. Vispār Bišumuiža tika uzcelta 1773. gadā un tad tika saukta arī toreizējo īpašnieku vārdos – par Šildera muižu vai Hilzena muižu (pirmā Bišumuižas īpašniece bija Anna Katrīna Šildere, dzimusi fon Ramma, 1786. gadā muižu atklātā izsolē nopirka Rīgas Lielās ģildes tirgotājs Frīdrihs Hilzens). Bet pagrabs varētu būt būvēts ap 1764. gadu. Neviens nemāk pateikt, kas muižai ir bijis virsū, jo pagrabs nesakrīt ar augšējo būvējumu. Varbūt ir bijusi koka ēka, kas nodegusi.

Vai par Bišumuižu ir palicis daudz informācijas?

Kad sākām pētīt, par muižu bija uzrakstīta apmēram A4 formāta lapa, un pēdējais teikums skanēja tā: “Vairāk informācijas par Bišumuižu nav.” Tad sarunājām ar vēsturnieci Pārslu Pētersoni, un viņa gadu meklēja arhīvos un muzejos, līdz Mākslas muzejā atrada 11 fotogrāfijas. Nesen pie mums muižā filmēja Latvijas un Somijas kopražojuma šausmu filmu. Viens no dekorāciju uzstādītājiem man stāstīja, ka viņa rados esot kādi fon Rekes, kam bijusi saistība ar muižu, un esot arī fotogrāfijas, solīja tās sameklēt.

Kas Bišumuižā bija Latvijas brīvvalsts laikā?

Kooperatīvs "Mans nams". 1928. gadā muiža tika iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā, tāpēc kooperatīvs nedabūja atļauju dzīvokļu veidošanai. Kooperatīvam neizdevās laikus atdot kredītus, un uz 1941. gadu tas bija bankrotējis.

Tātad neviens mantinieks nepieteicās?

Jā, tā iemesla dēļ mēs varējām ēku privatizēt. Bijām pirmie, kas tāda tipa ēku sāk privatizēt, bet, kamēr Rīgā tikām cauri, lauku rajonos jau bija daudzas muižiņas noprivatizētas. Man trīs reizes dokumenti pazuda Privatizācijas aģentūrā un četras reizes Valsts nekustamo īpašumu aģentūrā! Vienreiz aizgāju pie viņiem nokopēt dokumentus, viņi man saka: atstājiet, mēs nokopēsim. Atbildēju: “Ceru, ka jūs mani ar kafiju pacienāsiet – es pasēdēšu un pagaidīšu.” Jo man vienā piegājienā bija pazudis viens dokuments, laimīgā kārtā atradās otrs eksemplārs. Kopš tās reizes vairs nevienu dokumentu nedevu prom, sēdēju vienmēr blakus.

Kāpēc jūsu dokumenti varēja būt tik iekārojami?

Tāpēc, ka droši vien atradās cilvēki, kuri attapās, ko izdarījuši, dodami mums privatizēt Bišumuižu. Uz viena dokumenta bija pāri par desmit parakstiem, to man viņiem vajadzēja dot oriģinālu, bet tas bija izsniegts tikai vienā eksemplārā. Toreiz bija tikko parādījušies krāsu printeri, es daudz samaksāju, uztaisīju kopiju, paburzīju, lai izskatās pēc oriģināla, un aiznesu to kopiju viņiem, lai oriģināls paliktu pašam, ja atkal dokuments “pazūd”.

Pēc butes neizskatās

Cik nopietnu teritorijas pirkšanas piedāvājumu jums bijis pa šiem gadiem, kopš esat privatizējis Bišumuižu?

Tādi nav bijuši. Kad es meklēju naudu, Pērses ielā bija viens norvēģu fonds. Meklēju tur. Viņu darbinieks ar neaizmirstamu uzvārdu Skābputra man saka: mēs jums to naudu varētu dot, tad jums jāparaksta papīri, ka jūs mums atdodat 75 procentus īpašuma, un 25 procenti paliek jums. Es viņam prasīju: “Vai izskatās, ka man galva ir kā butei, ka es to būtu durvīs iecirtis?” 75 procenti ir noteicošā pakete.

Tad secinājām, ka jāmēģina izlīst pašiem cauri, kā var. Sākām izīrēt. Gāja diezgan švaki kādus sešus, septiņus gadus, palikām dažiem naudu parādā. Kad sāka iet labāk, zvanījām viņiem un atdevām. Tad cilvēki sāka nākt atpakaļ.

Ciemos pie Arvīda Tauriņa Bišumuižā. (Foto: Rojs Maizītis)

Tad arī sākām atjaunot ēkas. Pirmais – uzlikām jaunus jumtus. Visādi ir gājis. Esam ņēmuši kredītu, lai uztaisītu īrniekiem piemērotas telpas, esam arī tiesājušies ar dažu īrnieku. Krīzes laikā, piemēram, visi īrnieki vienā dienā paziņoja, ka maksās tikai pusi īres. Tad gāju uz banku runāt, pirmo reizi arī ierunājos par muižas pārdošanu.

Jā, internetā var atrast ziņu: “Kā liecina informācija nekustamo īpašumu uzņēmuma "Rent In Riga" mājaslapā, pārdošanā par 18 miljoniem ir izlikta Bišumuiža, kurā notiek rekonstrukcija, kopā ar 13,2 hektārus lielu zemesgabalu, teritorijā atrodas arī smilšu karjers, dīķis, kā arī tek upīte. Muižas ēkas rekonstrukcijas projekts ir saskaņots.”

Dažs labs izmeta, ka dos mums par to 500 tūkstošus latu. Teicu: nesanāks, vilkšu pats cauri. Kad ņēmām kredītu, mums taisīja īpašuma vērtējumu – 4,3 miljoni latu.

Ko par jūsu muižas parku saka dārzu un parku speciālisti?

Parku vēsturiskās ainavas speciāliste, grāmatas Latvijas muižu dārzi un parki autore Ilze Māra Janelis Bišumuižu šajā grāmatā nav iekļāvusi, jo te nekā interesanta nav – no Bišumuižas parka nekas nav palicis pāri. Pēc kara šajā pusē bija stikla rūpnīca, otrajā, parka, pusē strādāja četri gateri.

Cik cilvēkiem Bišumuiža dod darbu?

Muiža pati diviem – man un grāmatvedei, vairāk nevaram atļauties.

Tad jau pašam jāaprūpē arī jūsu lielās kolekcijas, kurām te jau atvēlētas vairākas telpas.

Četras piektdaļas no tā, ko te redzējāt, man sākumā bija mājās. Piemēram, alus glāžu te ir pie diviem simtiem. Bet es neesmu lielākais kolekcionārs, "Alus brālības" šefam Andrejam Šikoram varētu būt ap pieciem tūkstošiem dažādu glāžu. Kolekciju kārtošana man ir sākumstadijā. Biju domājis krāt tikai alus pudeļu etiķetes, tās krāju jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Bet pamazām mums sāka nest dažādas lietas, un tagad te ir daudz kas, sākot ar alus pudeļu korķiem un beidzot ar lauksaimniecības mašīnām, piemēram, zirga grābekļiem. Te reiz bija atnākuši ekskursijā 9. klases skolēni, un es konstatēju, ka devītklasnieki nezina, kas ir arkls. Tad sapratu, ka jāsāk krāt ar zirgiem saistītas lietas. Tagad te jau ir daudzas līnijdroškas, arkli un citas lietas, ko senāk vilka zirgi. Bišumuižā ir bijuši arī zirgi – 21 zirgs, bet krīzes laikā mēs tos ātri un veiksmīgi pārdevām.

Protams, lai visas šīs savāktās lietas restaurētu, ir jāiegulda milzīga nauda, kuras man pagaidām nav.

Pastmarkas bērnībā nekrājāt?

Vēl tagad krāju!

Redzējām, ka dažādo pudeļu starpā jūs krājat arī pilnas mazās dzērienu pudelītes. Vai manta neizgaros?

Nē, pudelītes neizžūs, jo to korķīšus pārklāju ar bišu vasku; to izkausēju un iemērcu pudelītes galu katlā.

Kad atjaunotā muiža varētu būt gatava?

Tāpat kā Rīga – nekad.

Citi šobrīd lasa

Vai tiešām automašīnās vairs nedrīkst braukt vairāk par diviem cilvēkiem? 2
Sieviete izvēlas paštonējošo krēmu ar beigušos derīguma termiņu un nākamajā rītā to rūgti nožēlo 3
Saaukstēšanās izrādās Covid-19: bērna un mātes pozitīvu analīžu dēļ Dobelē slēdz slimnīcas nodaļu (papildināts) 3
Pievienot komentāru

"Самой странной была боль в глазах": беременная мать троих детей рассказала о борьбе с коронавирусом

«Я пережил Эболу. И я боюсь коронавируса»: врач из Нью-Йорка назвал единственный способ остановить эпидемию