Latvijas noslēpumi: Ketlera baznīcas

Piecdesmit astoņas ar daudzām skolām un hospitāļiem

1561. gadā pārgājis luterticībā, kā šīs baznīcas organizācijas galva Gothards Ketlers sāka nozīmīgus reformācijas un atjaunošanas darbus. Dažus gadus vēlāk Kurzemē veica baznīcu revīziju, un tā atklāja visai nožēlojamu ainu – no 35 baznīcām, kas atradās hercogistes teritorijā, kā arī Piltenes un Grobiņas apgabalā, 1567. gadā tikai trīs – Jelgavā, Bauskā un Dobelē, kā arī astoņas baznīcas Grobiņas apgabalā –, bija pieejamas dievlūdzējiem, pārējās bija izpostītas vai pamestas novārtā un sabrukušas. Tikpat nožēlojami izskatījušies garīdznieki – skaitliski maz, turklāt vairums bija ar nepietiekamu izglītību un zemu morāles līmeni. Lieki teikt, ka tikai retais prata latviešu valodu. To zīmīgi raksturo hercogistes landtāga 1570. gada 22. jūnija atzinums, ka “[..] mācītāju starpā diemžēl ir tādas personas, kam būtu jādod gan cūkas ganīt, bet ne cilvēkus tiem uzticēt un nodot. Tie savu amatu, kurā tie iecelti un kas tiem uzticēts kā dārga manta, nepilda ar cītīgu studēšanu, sludināšanu, lūgšanu, slimnieku apmeklēšanu, bet nododas citiem amatiem, amatniecībai, tirdzniecībai, krodzniecībai, pat pārmērīgai ēšanai, dzeršanai, netiklībai un visam, kas pieder pie neķītra, nekārtīga dzīves veida un pie citām vieglprātībām. Tam viņi nododas pilnīgi un atklāti, tā ar ļaunu piemēru saniknojot ne tikai nevāciešus un jaunos kristīgos, bet pamudina arī godīgos zemes īpašniekus [t. i., muižniekus] atturēties no viņu pabalstīšanas, neizmaksājot šādiem skopuļiem un rijējiem baznīcas nodevas.” (Juškevičs J. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. Rīga, 1932. 420. lpp.). Tāpēc 1567. gada 28. februārī (pirms 451 gada!) pieņemtais Kurzemes hercogistes landtāga lēmums, kurš noteica valsts turpmākās garīgās izaugsmes ceļu – nodevas baznīcu uzturēšanai, vietas, kurās tiks būvēti vai atjaunoti dievnami, ierīkotas skolas un nabagmājas, noturēti dievkalpojumi un sprediķi, kā arī baznīcas grāmatu un dziesmu tulkošanu un iespiešanu latviešu valodā – ir loģisks solis. Diemžēl lēmums ir saglabājies tikai norakstos, un atkarībā no pārrakstītāju lietotās interpunkcijas ir minēts dažāds  būvējamo baznīcu skaits – no 70 (43 Kurzemē, 27 Zemgalē) līdz 58 ar daudzām skolām un hospitāļiem.

Skaistākās pērles Latvijas vainagā

Kaut arī ne visu recesā, proti, landtāga lēmumā (starp citu, tas ir hronoloģiski agrākais zināmais Kurzemes hercogistes landtāga jeb hercoga un muižniecības sanāksmes lēmums), pasludināto īstenoja, Latvijā joprojām visu bijušās hercogistes teritoriju iezīmē tās baznīcas, kas pakāpeniski tapa pēc šā zīmīgā datuma. To izskats mainījies ne reizi vien, taču šis baznīcu tīkls palicis kā hercoga Gotharda un viņa sekretāra un padomnieka baznīcu vizitatora Zalomona Heninga idejas rezultāts. Baznīcas gan necēla pats hercogs, bet apkārtējo muižu īpašnieki vai pilsētu pilsoņi, kuru sacensības gars un izrādīšanās vēlme nereti iedvesmoja greznu dievnamu celtniecībai; tās, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir skaistākās no Latvijas arhitektūras un mākslas pērlēm, piemēram, fon Bēru dzimtas celtās Zlēku, Ēdoles un Ugāles baznīcas, fon Firksu baznīcas Nurmuižā un Lestenē, fon der Ostenu-Sakenu būves Apriķos un Subatē. Taču interesanti, ka atšķirībā no Rietumeiropas pats hercogs un viņa pēcinieki savu piemiņu nav vēlējušies iemiesot greznu dievnamu celtnēs. Šajā ziņā baznīcu celšana Kurzemē bija pragmatiska un taupīga akcija. Hercogiene Anna gan piedalījusies Jelgavas Trīsvienības baznīcas būves finansēšanā, taču tās ēkas, ko cēla hercogu domēņu muižās par hercogu līdzekļiem, vienmēr bija ļoti pieticīgas, piemēram, niecīgā Užavas mūra baznīca, kuras 1740. gadā izstrādātais projekts paredzēja pat taupīgāko pildrežģa tehniku. Turīgāka bija tikai hercoga Pētera laikā celtā un paša finansētā Sātu baznīca, kam no augstdzimtības maka tika atskaitīta nauda pat dievgalda traukiem un hercoga ložas krēsliem.

Tāds drusku pasmagnējs tornītis

Erudītais teoloģijas doktors, baznīcas vēstures profesors Roberts Feldmanis reiz rakstīja: “Kad jūs ceļojat pa Kurzemi, tad būsiet sastapušies i vārdos, i arī skatā ar tā sauktajām Ketlera baznīcām – Ketlera stila baznīcām. Tām visām ir viena ļoti interesanta kopīga pazīme, ko varētu saukt par Latvijas baznīcas oriģinālo stilu. Savā laikā, kad mūsu Latvijā pacēlās nacionālisma vilnis, kas visur gribēja ieviest, redzēt, veidot latviskumu, notika daudz visādu aplamību: gotiskajās baznīcās gar sienām savilka krustiņu ornamentus un to, ko tagad sauc par auseklīti, bet kas patiesībā ir saulītes ornaments, un tamlīdzīgas aplamības. Profesors Adamovičs (Ludvigs Adamovičs, viens no Latvijas pirmās brīvvalsts ietekmīgākajiem teologiem – S. Š.) kādreiz tādā pavēstījumā auditorijai teica: ja jūs meklējat Latvijas baznīcai raksturīgo latvisko veidu, tā ir Ketlera baznīca, tā sauktais vienkāršais lauku baroks: centrālā celtne vienveidīga ar ievelvējumu iekšpusē un ar raksturīgo Ketlera tornīti. Bez šaubām, to Ketlera tornīti jūs būsiet šur un tur ievērojuši. Tā veidojums ir ļoti vienkāršs: pazems un tāds drusku pasmagnējs tornītis un pati baznīca tālāk. Diemžēl vēlākās pārbūvēs, kad mode un laikmets prasīja kaut ko skaistāku, šos Ketlera tornīšus paaugstināja ar kruzuļainākiem un tādiem, ko domāja, ka tie ir skaistāki, tā šis tas ir gājis zudumā.” Tie, kuriem interesē kultūras ainava, šādus drusku pasmagnējus tornīšus var meklēt Ēdolē, Bauskā, Jaunpilī, Kandavā, Zemītē, Vānē, Puzē, Strutelē, Piltenē, Griezē, Alsungā un citur.

Bet – vai tad Alsungā jeb Alšvangā nav katoļu baznīca? Ir! Vajadzētu paturēt prātā, ka Kurzemes hercogiste bija Polijas vasaļvalsts, tātad Kurzemes hercogs – katoliskās Polijas ķēniņa vasalis, kam abās galvaspilsētās (Kuldīgā un Jelgavā) nācās uzcelt pa dievnamam arī katoļiem. Vēl vairāk – 17. gadsimtā Alsungā, Skaistkalnē, Subatē, Augškurzemē, Augšzemgalē muižnieki jau bija vai pārgāja katoļticībā, un līdz ar to arī pagasts un draudze, par kuru viņam bija tiesības lemt. Tā Alsungā viena no vecākajām Ketlera celtajām luteriskajām baznīcām tika pārbūvēta par katoļu.