Trīsdesmito gadu vidū, kad vadonības kults pieņēmās spēkā, Kārļa Ulmaņa valdība nolēma brīvajā vietā tuvējā Pārdaugavā uzbūvēt grandiozu kompleksu, kādam nebūtu līdzīga kaimiņvalstīs. Ulmanis laukuma apbūves nepieciešamību izskaidroja šādi: “Rīgā mums trūkst piemērotu telpu un arī piemērota laukuma dažādiem sarīkojumiem un dažādām praktiskām vajadzībām. Galvenā kārtā mums trūkst vietas, kur noturēt karaspēka parādes, jo Vienības laukums ir pārāk mazs. Tāpat mums ir grūtības ar dziesmu svētku, strādnieku svētku un izstāžu sarīkošanu. Mums nav arī laba sporta stadiona un vingrotavas.”
Un tā 1936. gadā tika izsludināts konkurss par Uzvaras laukuma apbūvi. Vadoņa plāni bija grandiozi – uzbūvēt kompleksu, kam līdzīga nebūtu pat Berlīnē. Bija iecerēts, ka te atradīsies stadions ar 25 000 skatītāju vietām (tas būtu lielāks par Berlīnes olimpisko stadionu, kurā togad norisinājās olimpiskās spēles), svētku laukums, kurā satilptu 200 000 cilvēku, sporta un sanāksmju pils ar 10 000 skatītāju vietām, vairāki sporta laukumi, peldbaseins, velodroms, šautuve un pat osta Āgenskalna līcī. Tiesa, ne visi speciālisti gan atbalstīja domu par stadionu šajā vietā, uzskatot, kas tas labāk iederētos vietā, kur būtu tribīnēm piemērotāks dabīgais reljefs, turklāt Uzvaras laukuma zemās nestspējas grunts varētu nebūt piemērota tik lielām būvēm. Taču šīs balsis palika mazākumā.
Uzvaras laukuma apbūves projektu konkursā tika iesniegti 44 darbi. Nomaļus nebija palicis pat izcilais tēlnieks Kārlis Zāle, kura idejas apraksts liek domāt, ka šoreiz dižais meistars ar latviskuma un vadoņu slavināšanu ir kritis galējībās, jo laukuma ieeju viņš bija iecerējis rotāt ar lielo tautas vadītāju tēliem, bet tālāk sekotu “tēlu veidojumi, kuri rāda dažāda vecuma latvju zemniekus un strādniekus atpūtas brīža vingrinājumos”. Apkārt laukumam bija iecerēti dažādi tēli: “Latviskā gara nesējs – tautas audzinātājs ar gaismas lāpu rokās, jauno paaudzi krietnās gaitās vadīdams. Viņam, seko citi garigās kultūras darbinieki: gudrības meklētājs zinātnieks un sava laika paudējs – dailinieks ar kokli.” Kas no tā visa būtu iznācis, tagad varam vien minēt, jo žūrija Zāles projektu tomēr neatzina par pašu labāko.
Uzvaras lauri tika arhitektiem Frīdriham Skujiņam un Georgam Daugem, kuri bija iecerējuši par laukuma vidusasi padarīt Uzvaras aleju, kas sāktos no Pontonu tilta. Ideālā variantā Uzvaras laukumu un Brīvības pieminekli savienotu taisna un plata iela (kas gan nozīmētu vairāku Vecrīgas namu nojaukšanu), pa kuru tauta pāri jaunaajm tiltam varētu plūst gājienā pāri Daugavai. Vai arī pastaigāties tāpat vien. Uzvaras laukuma alejas galā būtu 60 metrus augsts Uzvaras tornis, ko no ārpuses apvītu spirālveida kāpnes, bet pašā augšā būtu uzvaras uguns trauks, ko iedegtu svētku gadījumā. Torņa apakšā būtu svētnīca tautas vadoņu piemiņai, iekšpusē varētu izvietot piemiņas plāksnes izciliem latviešiem.
Viss izskatījās daudzsološi, taču projekta realizēšanu apturēja pārmaiņas lielajā politikā. Sākās Otrais pasaules karš, kas izvirzīja pavisam citas prioritātes – kā mazai valstij izdzīvot tik nemierīgos laikos. Turklāt arī projekta vadītājs Skujiņš ar kolēģi Daugi kopā ar baltvāciešiem 1939. gada rudenī pameta Latviju un repatriējās uz Vāciju. Tā nu Uzvaras laukuma projekts tika nodots aizmirstībai, un tā iecerētajā izbūves vietā vēl ilgi nekas nenotika, ja neskaita komunistu organizētas manifestācijas 1940. gada vasarā.
Līdzekļus meklējot
Tāda mēroga projekta realizācija prasīja ļoti lielus finansiālus līdzekļus, kādu tobrīd valdības rīcībā nebija. To, ka nevar cerēt tikai uz budžeta līdzekļiem vien, vēl pirms konkursa izsludināšanas atzina arī Ulmanis, piedāvājot alternatīvas: “Tā kā šī ir visas zemes iedzīvotāju lieta, tad būtu iespējams, ka pie šī darba veikšanas arī piedalās visi mūsu zemes iedzīvotāji, kas sasnieguši 16 gadus. Varētu piedalīties tieši darbā gan atsevišķi cilvēki, gan organizācijas, piemēram, aizsargi, un katrs nostrādāt pa dienai. Kas zīmējas uz sievietēm, tad arī tās varētu piedalīties.”
Otrs Ulmaņa iecerētais līdzekļu iegūšanas veids varētu būt īpaša loterija, ko valdība tiešām sarīkoja, un tā ienesa 5,5 miljonus latu. Valsts no budžeta monumentālajai celtniecībai piešķīra 30 miljonus. Tika izmantots arī jau ierasts līdzekļu vākšanas paņēmiens – tautas ziedojumi. Par atsaucības trūkumu nebija jāsūdzas – līdz 1939. gada beigām cilvēki bija saziedojuši 4,7 miljonus latu.
