Latvijas noslēpumi: ceļojošie vārti

Aleksandra vārtus uzcēla 1815. gadā, atzīmējot uzvaru pār Napoleonu. Rīgai gan nekādu sevišķi lielu nopelnu šajā uzvarā nebija, tomēr tika nolemts izrādīt godu caram Aleksandram I, uzceļot viņam par godu Triumfa arku. Pats cars tai cauri iejāja Rīgā 1818. gadā, kad atgriezās no iekarotās Parīzes.

Arku uzbūvēja vietā, kur tobrīd atradās pilsētas nomale. Turpat blakus bija sargpostenis, kas iekasēja nodokli par pilsētā ievedamajām precēm. Vēlāk netālu atradās arī Aleksandra dārzs. Taču 20. gadsimta sākumā arka kļuva pilsētai par apgrūtinājumu, tās vietā bija plānots būvēt Gaisa tiltu. Tādēļ 1906. gadā arku nojauca un uzbūvēja no jauna, tikai šoreiz mazliet tālāk – Šmerlī. Vēl pēc trīsdesmit gadiem izrādījās, ka arī šī vieta vārtiem vairs nav piemērota, jo satiksme pilsētā kļuva arvien dzīvāka, bet šaurā arka to pamatīgi apgrūtināja – ne īsti cauri izbraukt, ne apkārt apbraukt. Tādēļ vārtus 1936. gadā vēlreiz nojauca un novietoja vietā, kur tie nevienam vairs nevarēja maisīties pa kājām, – Viesturdārzā. Tur Aleksandra vārti atrodas vēl šobaltdien.

Zudusī kolonna

Aleksandra vārti nebija vienīgais piemineklis, ko Rīgā uzcēla par godu uzvarai pār Napoleonu. Otrs lielākais piemineklis bija Uzvaras kolonna, kas atradās pie Rīgas pils. Taču, salīdzinot ar to, Aleksandra vārtiem stipri paveicās, jo tie bija būvēti no smilšakmens, savukārt kolonnu vainagoja bronzas skulptūra. Pirmā pasaules kara laikā tos pieminekļus, kas bija taisīti no krāsainā metāla, evakuēja uz Krieviju, tādēļ demontēja arī Uzvaras kolonnu. Taču kuģis, kas pārvadāja skulptūru, jūrā apgāzās, un mākslas darbs gāja bojā. Pati kolonna nostāvēja pie Rīgas pils līdz 1938. gadam, kad arī tika demontēta.