Latvijas noslēpumi: vilkaču valstība Livonija

Vecais Tīss un pārējie

Par vilkačiem, kas mītot šajā pusē, vēsta jau antīkie autori – kaut kur ziemeļos dzīvojot dīvaina tauta, kas protot pārvērsties par vilkiem. Sīkākas ziņas gan izpaliek, jo paši savām acīm senie hronisti nevienu vilkati nebija redzējuši un balstījās tikai uz citu ceļinieku nostāstiem. Nav arī skaidrs, vai ar ziemeļu tautām seno romiešu hronisti domājuši tagadējo latviešu priekštečus vai varbūt sāmus vai zviedrus.

Taču vēlākos laikos ziņas par vilkačiem Livonijā jau ir visai detalizētas. Piemēram, 16. gadsimta zviedru vēsturnieks un ģeogrāfs Olafs Magnuss Livonijas iedzīvotāju spējas vairākas reizes gadā pārvērsties par vilkiem aprakstījis kā kaut ko ikdienišķu un pašu par sevi saprotamu. Viņa grāmatā pieminēts gadījums, kad kāda muižnieka sieva skaļi izteikusi šaubas par vilkaču eksistenci, taču viņai oponēt meties netālu esošais kalps. Lai pierādītu savu taisnību, kalps turpat uz vietas pārvērties par vilku, tā, protams, novedot saimnieci līdz histērijai. Pārbiedētie muižas ļaudis uzrīdījuši vilkatim suņus, taču tas paspējis aizbēgt, tiesa gan, kautiņā pazaudējot aci. Nākamajā dienā kalps pārradies jau cilvēka izskatā, taču bez vienas acs…

Ne mazāk kolorīts ir kāda garīdznieka stāsts, kuru ceļojuma laikā Livonijā pavadījis vietējais iedzīvotājs. Kad ceļā beigusies pārtika, pavadonis pieteicies to sagādāt – nometies četrrāpus, sācis ostīt gaisu un ieskrējis mežā, no kurienes pēc brīža atgriezies ar zaķi zobos. Ir arī baisākas liecības. Piemēram, vācu 16. gadsimta enciklopēdists Kaspars Peicers, aprakstot savus ceļojuma iespaidus Livonijā, pieminējis masveida prātā sajukšanas gadījumus, kad kaili cilvēki laukos skraidījuši uz visām četrām, gaudojuši uz Mēnesi, atrakuši kapus un ēduši līķus. Turklāt noticis tas gluži parastā, nevis bada gadā, kad neražas dēļ būtu vērojams pārtikas deficīts.

Kā īstu detektīvstāstu var lasīt kādas Zaubē notikušas tiesas protokolus. Apsūdzēts ticis kāds 85 gadus vecs vīrs, vārdā Tīss. Sākumā gan tiesa izskatīja pavisam citu lietu – par kādu zādzību, kur liecināja vairāki cilvēki, tostarp arī Tīss. Pirms Tīsa liecību deva vietējais krodzinieks Pēteris, taču, zvērot pie Bībeles, viņš pēkšņi sācis smīnēt. Kad tiesas kungs apjautājies par jautrības iemesliem, Pēteris paskaidrojis, ka viņam nākot smiekli, iedomājoties, kā gan vecais Tīss zvērēs, uzlicis roku uz Bībeles. “Interesanti, kādēļ gan viņš nevarētu zvērēt?” brīnījās viens no tiesas locekļiem. “Tādēļ, ka vecais Tīss ir vilkatis, bet vilkači nevar zvērēt pie svētās grāmatas,” atbildēja Pēteris. Pārsteigtais tiesnesis vērsās pēc paskaidrojumiem pie zālē sēdošajiem. Tie mazliet pastomījās, taču apstiprināja, ka doma par Bībeli nav veiksmīga, jo vecais Tīss patiešām ir vilkatis, ko nekad īpaši nav slēpis.

Tiesas kungs apjuka. Viņš taču labi pazina Tīsu, kurš strādāja viņa muižā par pārvaldnieku. Nolēma nopratināt pašu večuku. Tīss bez garas tielēšanās atzinies, ka tiešām esot vilkatis, par ko savulaik jau saukts pie tiesas. Jā, viņš patiešām esot daudzreiz pārvērties par vilku, taču tagad vecuma dēļ metis šo nodarbošanos pie malas.

Te nu tiesa pa īstam ķērās Tīsam klāt, izdalot atsevišķā tiesvedībā lietu par vilkačiem. Sākās pratināšana. Tīss paskaidroja, ka par vilkati kļuvis ne no laba prāta, vienkārši viņu vedis kārdināšanā kāds vecs vilkatis, kurš atdāvinājis savu ādu un iedzēris alu ar vārdiem: “Es dzeru par tevi.” Kad Tīss sajuties pārāk vecs vilkača izdarībām, rīkojies tieši tāpat – atdevis ādu kādam vīram no Allažiem, kura vārdu gan vairs neatceroties.

Kā pārvērties par vilku? Uzmetis plecos vilka ādu, pēc kā sajuties kā vilks un attiecīgi uzvedies. Piesities baram ar sev līdzīgajiem, visi kopā skrējuši milzu attālumus, uzbrukuši ganāmpulkiem, bet medījumu kopā ar pelēkajiem brāļiem notiesājis krustcelēs. Uz prasību nosaukt pelēko brāļu vārdus Tīss tā arī neko konkrētu nav atbildējis. Kā ēduši gaļu? Cepuši uz restēm, jēlu nav ēduši. Starp citu, viņš pats esot bijis rāms vilkatis – uzbrucis tikai jēriem un sivēniem. Lūk, Siguldas apkaimē gan dzīvojis vilkatis, tagad jau nelaiķis, kurš bijis dikti negants – uzbrucis pat mežacūkām!

Par tiesas jautājumu, kādos apstākļos vilkatis noslēdzis darījumu ar nelabo, gan Tīss ļoti apvainojās un paziņoja, ka velti tiesas kungs viņu jauc ar burvjiem un raganām. Tie gan pārdodot dvēseli velnam, savukārt vilkačus nelabais neciešot. Jo vilkača dzīves jēga ir pasargāt cilvēkus no nešķīstiem spēkiem, raganām un burvjiem, ko vilkači, Dieva suņi, jūtot pa gabalu. Trīs reizes gadā Tīss kopā ar citiem vilkačiem nokāpis ellē, lai atkarotu zemnieku savākto ražu, ko turp aizstiepušas raganas. Nereti nācies cīnīties ar tumsas spēkiem. Tā pērngad, vietējie ļaudis ir liecinieki, kautiņa laikā viņam kāds burvis ar dzelzs mietu degunu pārsitis! (“Jā, bija tāda lieta,” sarosījās ciema ļaudis. “Staigāja vecais Tīss ar lauztu degunu!”)

Kur atrodas ieeja ellē? Uz šo jautājumu Tīss atbildēja bez minstināšanās: purvā netālu no Mālpils, tiesas priekšsēdētājam piederošā zemes gabalā, kam blakus ir lielais rudzu lauks! Interesanti, ka nekādus drakoniskus soda mērus tiesa šajā gadījumā nepieņēma – piesprieda Tīsam vien desmit pletnes cirtienus par elku pielūgšanu.

Atšķirībā no Holivudas filmās redzētajiem negantajiem vilkačiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, nevienā no Livonijas laiku liecībām nav minēti gadījumi, kad ļaudis būtu kļuvuši par vilkaču upuriem. Meža dzīvnieki un mājlopi – jā, taču cilvēks – nekad. Līdzīga aina redzama liecībās, ko mūsdienās apkopojis mācītājs Ralfs Kokins un publicējis grāmatā Kurzemes vilkaču nostāsti. Tie pārsvarā datēti ar 20. gadsimtu, taču arī tajos paveras nepārprotama aina – vilkatis nekad neuzbrūk bērniem un, ja arī nodara pāri cilvēkiem, tad lielākoties tādiem, kas jau iepriekš bijuši pazīstami ar savu slikto raksturu un netikumiem. Cita lieta, ka vilkatim ne vienmēr ir nepieciešams ķerties upurim pie rīkles, – Livonijas iedzīvotāji bijuši pārliecināti, ka vilkači cilvēkus spēj nobeigt jau ar uzsūtītām bailēm no tiem vien. Ja arī ne gluži nobeigt, tad panākt, lai cilvēks no bailēm sajūk prātā, vilkati vēl pat neredzējis.

Spalvains radījums ar vilka galvu

Kā tad vilkatis izskatījies? Lūk, kā leģendāros radījumus Kokinam aprakstījusi kāda kurzemniece, kura vilkaču kompānijai, kas pie zilganas gaismas ugunskura zāģējusi mironi, nejauši uzdūrusies mežā kādā 1939. gada ziemas naktī. “Mēness spīdējis tik spoži, ka viss bijis redzams līdz atsevišķām detaļām. Stāvi bijuši daudz, daudz lielāki par cilvēkiem, tērpti tādos kā garos mūku tērpos ar lielām kapucēm. Bet no kapuces katram rēgojusies tāda kā vilka galva, tikai ar garāku, uz leju noliektu purnu, ar gariem, līkiem, tumšiem zobiem. To izskats bijis neiedomājami, stindzinoši briesmīgs. [..] Kopumā šāda briesmoņa seja izskatījusies kā milzu melnajam vilkam, bet, sīkāk ielūkojoties, tā drīzāk atgādinājusi daļēji mumificējušos miroņgalvu ar garu, zobotu purnu. Tas esot bijis kaut kas starp vilku, pūķi un mirušu cilvēku.” Blēņas? Var jau būt, taču vietā, kur kurzemniece redzējusi briesmoņus, otrā dienā zem sniega tiešām uzietas veca ugunskura pēdas, bet vēl pēc laiciņa netālu atrasts nepazīstama cilvēka ne pirmā svaiguma līķis.

Diezgan līdzīgi Kokinam vilkati aprakstījis arī kāds mežsargs, kurš šausmoni sastapis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados – trīs četrus metrus garš spalvains radījums ar vilka galvu. Atšķirībā no vecās kurzemnieces redzētajiem vilkačiem šis arī runājis, taču ne gluži cilvēku valodā: “Viņa balss skanējusi kā milzīgas krāsns rūkšana, kā dzirnavu mehānisma krakšķēšana, kā vaidēšana no aizkapa pasaules.” Lai gan neko sliktu vilkatis mežsargam nav nodarījis, tomēr baiļu sajūta esot bijusi neaprakstāma. Pavisam neticami izklausās pēckara perioda stāsti, tad komunistu zaldāti Kurzemes mežos cīnījušies pret mežabrāļiem, un laiku pa laikam karotāji sastapuši milzīgu melnu vilku. Pēc šādas tikšanās parasti vēlme klaiņot pa mežu bijusi noņemta kā ar roku.

Par to, ka vēl ne pārāk senā pagātnē daudzi cilvēki mūspusē stāstus par vilkačiem uztvēruši nopietni, liecina šāds fakts – 20. gadsimta sākumā netālajā Kēnigsbergā mazās partijās tikušas ražotas sudraba lodes. Domātas tās bija cīņai pret vilkačiem un, ja jau nebūtu pieprasījuma, tad diez vai kāds tās taisītu…

Vilku novārījums un sēnīte

Var strīdēties par to, vai tiešām viduslaikos cilvēki spēja pārvērsties par vilkiem, taču nav noliedzams fakts, ka ir saglabājies daudz liecību par gadījumiem, kad ļaudis kaut kādu iemeslu dēļ sākuši uzvesties līdzīgi meža zvēriem. Piemēram, viduslaiku inkvizīcijas protokolos pieminēts vilku novārījums, kas ļaujot kļūt par vilku. Tas ļāvis vēstures pētniekam Denisam Čerevičņikam izvirzīt versiju, ka pārvērtību pamatā acīmredzot bijusi kāda narkotiskā viela, kas uz laiku cilvēkam laupījusi saprātu. Šādām vielām varētu būt bijusi tīri praktiska nozīme – trūcīga uztura apstākļos narkotiskās vielas uzmundrina un ļauj iztikt ar minimālu pārtikas devu. Cita versija pieļauj, ka vilkaču jeb likantropijas uzplūdi saistīti ar labības sēnīti, kas mēdz parazitēt rudzos, – būtībā tā bija tāds kā dabas LDS, kas izraisa šizofrēnijas simptomus.