Vīru izklaides: kā mājas apstākļos pagatavot desas

Par komandu

Raimonds – namatēvs, kūpinātavas un visa desu ceha amunīcijas turētājs.

Jānis – pārtikas tehnologs, tātad putriķis un idejiskais desu apoloģēts un puscūkas turētājs.

Aldis – Jāņa kursabiedrs, loģiski, arī putriķis un 5 kilo liellopa gaļas turētājs.

Aldis Nr. 2 – lai arī pēc uzvārda (Miesnieks) – ieinteresēts, bet visnotaļ skeptiski orientēts. Teksta turētājs.

Par puscūku

Tātad – galveno desu sastāvdaļu. Nu, tur Jānim ienācies otrgadnieka puscūka kautķermenis 50 kilo svarā. To visu desot, protams, nav mūsu mērķis, tāpēc Aldis ieslēdz skārņinieka režīmu – karbonāde, kakla karbonāde, ribas – nebaltām dienām, šķinķi, pleci, stilbs – uz desām. Tad notiek atādošana, kuras laikā Aldis Nr. 2 stulbi (jo pilnīgi skaidrā, citādāk būtu noslīdējis kā staipīga Skrīveru Gotiņa) nomaucas no krēsla un salauž ribu. Taču desu kaujas laukā pat tas īstus patriotus nevar piespiest atkāpties uz veģetāriešu ierakumiem! Show must go on! Tātad – lielās bļodas saturā mums paliek 17 kilo cūkgaļas un 5 kilo jau Alda liellopa gaļas.

Buljons un citas klapatas

Tā kā šoreiz mēs speķi klāt neliksim (Jāņa koncepts), tiek nolemts vārīt buljonu. Tam izvēlamies atgaļotu stilbu, lāpstiņu, kaut kādus skrimšļus un dažas gaļas pastmarkas. Kopumā – 3 kilo, kuram lielā katlā pielejam 6 litrus ūdens. Jānis vēl piekodina – bez kādām garšvielām – tās visas vēlāk, pie maltenes! Uz lēnas uguns un 10 stundas! Kamēr avangards pēc smagas kaujas dodas uz cisu pozīcijām, otrs Aldis, tas – ar veselajām ribām, nolemj iespītēt savam kursabiedram un piešauj buljonam sāli. Vēlāk izrādās – tomēr cukuru...

Malšana un maisīšana

Jau no rīta puses atgriežamies no kritušajiem iztīrītā kaujas laukā ar galveno kalibru – elektrisko vācu gaļas mašīnu, kas savulaik iegādāta Gemosā par 600 eiro. Žvīks, žvāks – visi kopīgie 22 kilo gaļas tiek samalti nedaudz virs pusstundas. Tagad seko uzvārītā cukurūdens, atvainojos, buljona pievienošana, un sākas šķirņu selekcija. Jānis savu pulku sadala divos bataljonos – galvenajam tiek pievienoti sāls, melnie pipari un ķimenes, bet rezerves – plusā vēl šampinjoni, parmezāns un mocarella. Par daudzumiem jaunākajās hronikās nekas nav atrodams. Savukārt Aldis liellopa masu ierīvē ar trio klasiku plus paprikas pulveri, čili un kartupeļu cieti (ēdamkarote uz kilogramu).

Pildīšana

Te nu, draugi, sākas īstā klope. Protams, ir forši, ja tava gaļas mašīna izrādās universāla (proti, maļamo galu tu nomaini ar zarnu uzvelkamo) un tev nav jāmazgā svaigas iekšas – jau piecpadsmitmetrīgu, pilnīgi sterilu zarnu paku (šķiet, itāļu), arī tirgo Gemosā... Bet vienalga! Tālāk, darbojoties astoņrocīgi, dzejnieka vārdiem runājot, laiks, šķiet, apstājas...

Pildīšanas cehs (Raimonds + Jānis) valcē iekš zarnām malto gaļu, bet fasēšanas cehs (abi Aldi) tās porcionē. Izklausās sasodīti vienkārši, bet patiesībā tas notiek kā palēninātā kino – pirmkārt, zarnas ir ļoti plānas, otrkārt, tās ir jāpiepilda vidēji blīvi (pārāk – kūpināšanas procesā tās plīsīs), treškārt, aptuveni vienāda gabarīta. Mūsu marka – ap 40 centimetru gara desa, kas abos galos aizmezglota un savienota ar 60 centimetru kokvilnas striķi. Nu, izskatās pēc aizkostas lielbarankas! Veči! Četras stundas!

Iznākums un secinājumi

Pati kūpināšana Raimonda virsuzraudzībā notika 50 grādu temperatūrā aptuveni 6 stundas. Pavardā – alksnītis. Te man viens Zemgales čoms – māju desinieks jau trešajā paaudzē – piezīmēja, ka desai zarnā vajag iedzīvoties, tas ir, fermentizēties, vismaz diennakts garumā. Par pašām desām... Nu, nezinu – man šķiet, tām pāris stundu vēl vajadzēja kūpināties, jo liellopa produkts vairāk atgādināja tartara masu. Un vēl. Kamēr produkta ražošanas tehnoloģija nav atstrādāta simtpunktīgi, čaļi, labāk cepiet trulas kotletes!