Latvijas noslēpumi: mūsu kino grāvējs "Zvejnieka dēls"

Dodiet naudu, nejaucieties ar padomiem

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados latviešu kino radās un veidojās, pateicoties tikai atsevišķu cilvēku entuziasmam un pārliecībai, ka Latvijai nepieciešams savs nacionālais kino. Valsts nesniedza nekādu atbalstu, tas notika vien vēlāk, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis un kino tika izmantots, lai stiprinātu latvisko identitāti un patriotismu.
Par latviešu kino vislielāko veiksmi trīsdesmitajos gados nenoliedzami kļuva filma "Zvejnieka dēls", kuru režisors Vilis Lapenieks ekranizēja pēc rakstnieka Viļa Lāča romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem. Darbs pie filmas sākās 1938. gadā, un tās finansējumu pilnībā nodrošināja valsts. Naudu piešķīra un projektu kūrēja Sabiedrisko lietu ministrija. Kā vēlāk stāstīja zinātāji, jaunais režisors Lapenieks, kuram tobrīd bijis tikai 31 gads, uzvedies ļoti ambiciozi un pārdroši. Sarunās ar valsts ierēdņiem viņš paziņojis: “Dodiet naudu, bet neiejaucieties ar padomiem!”

Pirms tam Lapenieks bija beidzis Zeltmata un Ernesta Feldmaņa teātra kursus. Nacionālajā teātrī tēlojis nelielas lomas. 1937. gadā strādājis Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozarē par režisora asistentu. Papildinājis zināšanas Berlīnē Lesinga Universitātes Filmu un teātra fakultātē, UFA un "Tobis" studijās. Filmai "Zvejnieka dēls" viņš bija ne tikai režisors, bet arī scenārija autors. Sabiedrisko lietu ministrija piešķīra filmas veidošanai 72 000 latu, turklāt bija noruna, ka 50 000 jāatpelna no filmas izrādīšanas.

Kā Lācis no cietuma izspruka

Galvenajai Oskara lomai režisors izvēlējās Zeltmata dramatiskos kursus beigušo Zemnieku drāmas teātra aktieri Pēteri Lūci. “Viņam sejas vaibsti ir kā akmenī cirsti,” savu izvēli paskaidroja Lapenieks. Kaut arī Lūcis kinokameras priekšā stājās pirmo reizi, viņš juties diezgan drošs, jo uz teātra skatuves Oskaru viņš bija nospēlējis vairāk nekā 100 reižu. Viņa partnere Anitas lomā bija Ņina Melbārde, bet Garozu spēlēja Rūdolfs Bērziņš, kurš piedalījās arī filmas mūzikas ieskaņošanā līdz ar kvartetu Tēvija, Teodora Reitera kori, Radiofona orķestri un Valmieras kājnieku pulka pūtēju orķestri.

Pēc daudziem gadiem, jau dzīvojot Amerikā, Vilis Lapenieks savās atmiņās pieminēja kādu savdabīgu epizodi, kuras dēļ varēja izgāzties viss labi iecerētais projekts. Proti, filmas tapšanas laikā slepenpolicija gatavojusies arestēt rakstnieku Vili Lāci, jo tikuši atklāti viņa sakari ar komunistu pagrīdi. Tas būtu bijis pamatīgs skandāls, un par burbuli aizietu visa lieliskā spēlfilma, kas galu galā tika veidota pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Lai novērstu katastrofu, situācijas risināšanā iesaistījies Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un, visticamāk, ticis iesaistīts arī prezidents Kārlis Ulmanis. Tādā veidā Lācis paglābts no cietuma.

Toreiz topošajai filmai tika pievērsta ļoti liela uzmanība. Jau iepriekš režisors Vilis Lapenieks bija padomājis par filmas reklāmas pasākumiem – gan filmēšanas laikā, gan pirms pirmizrādes tika veidoti radioraidījumi, kuros skanēja filmas mūzika un aktieri stāstīja par filmas uzņemšanas aizkulisēm. Speciāli pirmizrādei tika sagatavotas programmiņas, kā arī izdots vairāk nekā 40 dažādu veidu atklātnīšu ar filmas skatiem.

Izgāztas durvis un norautas galošas

Kā jau to varēja sagaidīt, filmas pirmizrāde 1940. gada 22. janvārī "Splendid Palace" zālē kļuva par valsts mēroga notikumu. Uz to bija ieradušies ievērojami vairāk skatītāju, nekā kinoteātris spēja uzņemt. Sākās drūzmēšanās un grūstīšanās. Nākamajā rītā prese rakstīja, ka kārtības uzturēšanai norīkotie kārtības sargi nav spējuši tikt galā ar pūli. Seansu sākumā un beigās vairākkārt nācies pārtraukt satiksmi Elizabetes ielā. Lielās drūzmēšanās dēļ izgāztas kinoteātra lielās durvis un izspiesti kases nodalījuma biezie stikli. Vēlāk policija atradusi apmeklētājiem drūzmā norautas galošas, cimdus, naudas makus un citas lietas.

Filmas pirmizrādi ar savu klātbūtni pagodināja ar valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš pēc tam sacīja: “Strādāts ir ne vien ar stundām, bet arī ar sirdi. Mums patika. Cerēsim, ka arī publikai patiks.”

Filmas panākumi bija fenomenāli. Nedēļām ilgi Rīgas un citu pilsētu kinoteātros "Zvejnieku dēlu" rādīja pārpildītās zālēs.

Lašu dziesmu dzird jau visās malās

Skatītāji iemīlēja šo filmu. Viņu sirdis iekaroja zvejnieku puiša Oskara stingrais raksturs un gribasspēks, cenšoties mainīt ierasto dzīves un saimniekošanas kārtību. Filmā bija redzami kolorīti zvejniekciema tipāži un dzirdamas tautiskas ziņģes. Un pāri visam – stāsts par mīlestību.

Par filmu labi atsaucās ne tikai skatītāji, bet arī kritiķi, kas ļoti slavēja filmas operatoru Alfrēdu Poli, kuram bija izdevušies dabasskati, zvejnieku sadzīves un tipāžu vizuālais tvērums. Minēja viņa augsto profesionālo līmeni, kaut operatoram tas bija pirmais darbs kino, pirms tam viņš bija strādājis par fotogrāfu. Tāpat tika slavēti veiksmīgie muzikālie numuri – Rūdolfa Bērziņa izpildītā dziesma Laša kundze, kā arī dubultkvarteta "Tēvija" un Tāļa Matīsa izpildītais valsis "Pie Dzintara jūras". Dziesmas kļuva tik populāras, ka pēc filmas demonstrēšanas tās izdeva skaņuplatē. Par dziesmu labskanīgumu un popularitāti liecina arī fakts, ka tās vēl šobaltdien atskaņo Latvijas radio. Filmai iznākot uz ekrāniem, avīze "Rīts" vēstīja: “Lašu dziesmu dzird jau visās malās, un "Zvejnieku dēlu" ir redzējuši gandrīz visi rīdzinieki, kam vien nebija kūtrums to skatīties. Tagad filma ceļo no pilsētas uz pilsētu, gūstot arvien jaunus skatītāju pulkus, kuros nostiprinās ticība, ka latviešu filma ir atradusi savu ceļu.”

Pēc pirmizrādes filma vēl ilgi pulcēja milzīgu skatītāju skaitu – divos mēnešos visā Latvijā to noskatījās 250 000 skatītāju. To ar panākumiem izrādīja arī kaimiņzemēs – Igaunijā un Lietuvā. Igauņu prese vēstīja, ka filma padevusies “negaidīti laba un Latvija atkal aizsteigusies Igaunijai priekšā”, savukārt Kauņā "Zvejnieka dēlu" noskatīties ieradās arī Lietuvas prezidents Antans Smetona. Vēlāk filmu demonstrēja arī Balkānu valstīs.  1940. gada maijā tika lēsts, ka filmu noskatījušies apmēram 400 tūkstoši skatītāju un tā nopelnījusi aptuveni pusmiljonu latu. Tā bija necerēta veiksme.

Cits turpinājums

"Zvejnieka dēla" pārsteidzošie panākumi spārnoja arī citus režisorus ķerties pie lielfilmām. Režisors Aleksandrs Rusteiķis pēc Pāvila Rozīša orģinālscenārija sāka uzņemt patriotisku filmu "Aizsprosts". Tajā tika savītas divas sižeta līnijas – jauniešu mīlestība, kuru cenšas izpostīt nekrietns lopu uzpircējs, un patētisks stāsts par Latvijas armiju – tās cēlumu un varonību.
Filmas pirmizrāde bija ieplānota 1940. gada rudenī, bet tad Latvijā jau saimniekoja Sarkanā armija, un par tik nacionālpatriotiskas filmas demonstrēšanu nevarēja būt ne runas. Paralēli filmas "Aizsprosts" uzņemšanai noritēja darbs arī pie cita darba – režisors Voldemārs Pūce uzņēma lielfilmu pēc Kārļa Zariņa romāna "Kaugurieši". Darbs sākās 1940. gada pavasarī, bet beidzās jau padomju laikā. Tā "Kaugurieši" kļuva par pirmo latviešu padomju aktierfilmu. Pēc padomju okupācijas sākās pavisam cits vēsturisks posms ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī latviešu kino.