Latvijas noslēpumi: nezināmais barons Minhauzens

Dienests Krievijā un kāzas Liepupē

Hieronīms Karls Frīdrihs fon Minhauzens dzimis Bodenverderas pilsētā 1720. gada 11. maijā kā ceturtais bērns barona Georga Oto fon Minhauzena ģimenē. Nākamo neticamo stāstu varoni uzaudzināja māte, jo tēvs nomira, kad zēnam bija tikai četri gadi. Piecpadsmit gadu vecumā Hieronīms sāka kalpot par pāžu – palīgu, ieroču nesēju – pie Braunšveigas-Volfenbiteles hercoga Ferdinanda Albrehta II, bet vēl divus gadus vēlāk tādā pašā statusā kļuva par kalpotāju hercogam Antonijam Ulriham, kurš dienēja par augsta ranga virsnieku Krievijas armijā. 1738. gadā kopā ar šo augstmani jauneklis piedalījās krievu–turku karā. Gadu vēlāk viņš kļuva par kornetu Braunšveigas pulkā, bet 1740. gadā tika paaugstināts par leitnantu un nosūtīts uz Rīgu kā komandieris tur dislocētajai šā pulka daļai. Savā turpmākajā militārajā karjerā Minhauzens reālā karadarbībā netika iesaistīts. Zināms, ka 1744. gada sākumā viņš komandēja nākamās ķeizarienes Katrīnas II godasardzi, viņai caur Rīgu dodoties uz Pēterburgu pie sava līgavaiņa Pētera III. Tā paša gada 2. februārī Pernigeles baznīcā (tagad – Liepupes pagastā) Minhauzens izvilka savas dzīves patiesi vislaimīgāko lozi – salaulājās ar Duntes muižas mantinieci Jakobīni fon Duntenu.

Liktenīgā aizraušanās – stāsti pie vakariņu galda

1750. gadā, dienestā jau paaugstināts par rotmistru (kavalērijas vienības komandieri), Mihhauzens kopā ar dzīvesbiedri atgriezās Bodenverderā, lai pārņemtu no vecākiem mantoto īpašumu. Lai gan tobrīd viņam bija tikai trīsdesmit, visu savu turpmāko dzīvi slavenais barons pavadīja diezgan necili – kā parasts lauku muižnieks, kurš gan nelielajā pilsētiņā šad tad konfliktējis ar kaimiņiem. Taču viņam piemita viena īpatnība – šis cilvēks, kurš visādā ziņā bijis godavīrs, mēdza izklaidēt vietējo sabiedrību ar atjautīgiem, taču bieži vien neticamiem stāstiem par saviem medību, ceļojumu un kara piedzīvojumiem Krievijā. Aculiecinieki atceras: šādos brīžos, parasti pēc vakariņām pie punša glāzes, barons sarosījies, piesarcis, grozījis uz galvas savu mazītiņo parūku, kūpinājis pīpi un, plaši žestikulēdams, ļāvis vaļu savai brīnišķīgajai fantāzijai. Stāsti lielākoties bija tik neticami, ka diezin vai Minhauzens pats domāja, ka kāds tos uztver nopietni. Viņš uzskatīja, ka izklaidē ļaudis ar joku stāstiem un anekdotēm.
Aizraujošie un atjautīgie stāsti ātri vien izplatījušies un apauguši ar dažādiem papildinājumiem. Visi paša Minhauzena izdomātie stāsti nav zināmi. Tiek uzskatīts, ka viņa fantāzijai pieder atgadījumi ar vilku kamanās, ķirša koku uz brieža galvas, satrakojušos kažoku, kā arī par pārcirsto zirgu, kura priekšdaļa dzērusi ūdeni, izšļācot to turpat zemē, bet otra tikmēr draiskojusies ar ķēvēm tuvējā pļavā. Kopumā Minhauzenam tiek piedēvēti vairāk nekā simts melu stāstu.

Zinātnieks Raspe un viņa literārā afēra

Par barona Minhauzena piedzīvojumu stāstiem, kuri nonākuši līdz mūsdienām, varam pateikties cilvēkam, no kura šķietami to varēja sagaidīt vismazāk – no 18. gadsimta vācu dabaszinātnieka Rūdolfa Ēriha Raspes. Lai gan jauns un spējīgs, šis cilvēks ātri sabojāja savu zinātnieka karjeru, pateicoties noziedzīgām rakstura nosliecēm. Raspe pastāvīgi iekūlās ar naudas izkrāpšanu, aizņemšanos un pat nozagšanu saistītās nepatikšanās. Galu galā afērists bija spiests bēgt uz Angliju, kur viņam palaimējās tikt uzņemtam Londonas Karaliskajā biedrībā dabas zinību attīstīšanai ("The Royal Society of London for Improving Natural Knowledge"), biežāk sauktā par Karalisko biedrību. Taču arī Anglijā Raspi izmeta no akadēmiskajām aprindām, un viņš pat nokļuva cietumā.

Nonācis trūkumā, bijušais zinātnieks negaidīti iedomājās izmēģināt laimi pilnīgi jaunā ampluā. Proti, savulaik arī vācu zinātnieku aprindās populāros un neticamos Minhauzena piedzīvojumus papildināt ar joku stāstiem no pasaules literatūras, pieliekot klāt patiesus faktus no barona dzīves, un izdot grāmatā. Panākumus tai vajadzēja nodrošināt slavenās aristokrātu dzimtas vārdam.

Jau 18. gadsimta sešdesmitajos gados klajā bija nākuši pirmie literārie darbi, kuros tika pieminēti barona neticamie piedzīvojumi, taču nenorādot viņa vārdu. Savukārt Raspe, pats paliekot anonīms, savā izdevumā nolēma neslēpt ne barona īsto vārdu, ne dzīvesvietu. Turklāt afērists šo darbu uzrakstīja pirmajā personā – tā, it kā Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens šos pa lielākajai daļai safabricētos stāstus būtu izklāstījis pats. 1785. gadā klajā nāca grāmata Barona Minhauzena stāsts par viņa brīnumainajiem ceļojumiem un kampaņām Krievijā. Šis izdevums guva popularitāti, tika papildināts un piedzīvoja vairākus metienus. Panākumus nodrošināja ne vien paši stāsti, bet arī to izteiksmīgās ilustrācijas paša Raspes izpildījumā. Tiesa, šī afēra viņam bagātību nenesa, un Raspe mūža nogali pavadīja trūkumā.
1786. gadā vācu dzejnieks Gotfrīds Augusts Birgers stāstu krājumam par Bodenverderas muižnieka neiedomājamajām dēkām pievienoja vēl citus stāstus un izdeva vācu valodā kā grāmatu Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes. Tieši Birgera spalvai pieder visslavenākais no Minhauzena stāstiem par lidojumu uz lielgabala lodes. Aizraujošie notikumi grāmatās par baronu strauji izpelnījās lasītāju atzinību arī ārpus Anglijas un Vācijas.

Šos stāstus papildināja dažādi autori, un tos tulkoja arvien jaunās valodās. Barona Minhauzena neticamās dēkas nu jau vairāk nekā divsimt gadu ir bestselleri, kas piedzīvojuši ap 2500 izdevumu 60 pasaules valodās. Pašā Vācijā populāra ir ievērojamā bērnu rakstnieka Ēriha Kestnera versija par barona piedzīvojumiem.

Reālais un izdomātais tēls atšķiras

Autentiskuma trūkums piemīt ne tikai lielākajai daļai stāstu par Minhauzena piedzīvojumiem, bet arī literārā barona vizuālajam tēlam, salīdzinot to ar prototipu. Vairumā ilustrāciju un filmu atainotais varonis ir kalsns, 60–70 gadu vecs vīrelis ar amizantām saskrullētām ūsiņām, smailu ķīļbārdiņu un milzīgu, ērgļa knābim līdzīgu degunu. Savukārt gan vienīgais īstā Hieronīma fon Minhauzena portrets, kur barons redzams virsnieka mundierī un kas gleznots 1752. gadā, gan citas liecības, ļauj izdarīt pilnīgi atšķirīgus secinājumus. Proti, reālais Minhauzens bijis glīts, spēcīgas un proporcionālas miesas būves cilvēks. Turklāt laikā, kad notikuši piedzīvojumi Krievijā, viņš bija jauneklis… Par šādu nesakritību varam pateikties citādi vēsturisko detaļu atainošanā ļoti precīzajam franču grafiķim Gistavam Dorē, kurš savas ilustrācijas stāstiem par Minhauzenu radīja vairāk nekā pusgadsimtu pēc reālā Minhauzena nāves.

Tieši šā autora zīmējumi izrādījās neparasti veiksmīgi un vēlāk kļuva par paraugu daudziem ilustratoriem un pat kinorežisoriem, kuri uzņēmuši filmas par slaveno baronu. Jāatzīmē, ka Dorē radījis nemirstīgās ilustrācijas arī citiem pasaulslaveniem literāriem darbiem – Fransuā Rablē romānam Gargantija un Pantagriels, kā arī Migela de Servantesa "Dona Kihota" piedzīvojumi.

Minhauzena pēdējais joks

Par pēkšņi radušos milzu popularitāti pats neticamo piedzīvojumu stāstu varonis nebija sajūsmā. Hieronīms fon Minhauzens to uzskatīja par apkaunojumu un izsmieklu. Zināms, ka viņš gatavojies tiesāties ar Birgeru par savas reputācijas graušanu. Pret barona plašo slavu arī viņa pēctečiem ir visai dažāda attieksme. Viņi norāda, ka dzimtai pieder daudz nozīmīgāki dēli, kas ir pelnījuši lielāku ievērību, nekā tikusi Hieronīmam. Piemēram, viņa brālēns Gerlahs Augusts fon Minhauzens bija Getingenas Universitātes dibinātājs, dzimta savulaik bijusi pietuvināta augstākā līmeņa politiskajai varai.

Laikā, kad Hieronīms fon Minhauzens cīnījās ar nelāgo meļa slavu, viņš bija jau vecs vīrs. 1790. gadā viņu piemeklēja vislielākā nelaime – pēc teju pusgadsimta ilgas kopdzīves nomira Jakobīne. Lai gan pārim nebija bērnu, viņu laulība tiek uzskatīta par laimīgu, un, iespējams, sieva bija vienīgais cilvēks, kurš spēja saprast savu ekscentrisko vīru. Četrus gadus vēlāk tobrīd 73 gadus vecais Minhauzens apprecējās ar divdesmitgadīgo Bernardīni fon Brunnu, kura, sava tēva atbalstīta, šajā solī saskatīja iespēju iegūt mantojamu īpašumu.

Jaunā sieviete bijusi laipna un gādīga, taču arī vieglprātīga un izšķērdīga. Muiža drīz vien nonāca parādos, par ko Bernardīnei tika atņemtas kases atslēgas. Pēc neilgas kopdzīves barons konstatēja, ka viņa jaunā sieva ir gaidībās. Minhauzena biogrāfi uzskata, ka vecajam vīram ar Bernardīni, kura laida pasaulē meitu, bijušas tikai platoniskas attiecības. To apliecina arī fakts, ka barons nekavējoties iesniedza šķiršanās prasību. Tiesā viņš apgalvoja, ka jaunā sieva bieži uzturējusies kopā ar muižas rakstvedi, turklāt ieslēgušies un bērns esot no viņa. Savukārt Bernardīne norādīja, ka vīrs, kurš katra jauna vīrieša parādīšanos viņas tuvumā iztulkojot kā iepriekš norunātu mīlnieku tikšanos, esot nonācis savu nepamatoto fantāziju varā. Tiesa, zinot, ka Minhauzens ir izslavēts melis, atzina, ka viņam nav taisnība. Laulība tika šķirta, taču šis process un līdz ar to izmaksājamās kompensācijas iegrūda baronu parādos, un sava mūža atlikušo daļu viņš pavadīja vientuļš un nabadzībā.

Stāsta, ka īsi pirms nāves barons savai vienīgajai kalponei, kura jautājusi, kāpēc saimnieka kājai trūkst divu pirkstu (nosaldētu Krievijā), atbildējis: “Tos man medībās nokoda baltais lācis.” Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens nomira 1797. gada 22. februāri septiņdesmit sešu gadu vecumā.