Latvijas noslēpumi: velosipēdu valstība, ko apbrīno daudzi
Neticami, taču mazajā Latvijā laikā no 20. gadsimta sākuma līdz 1940. gadam ir darbojušās apmēram simts velosipēdu ražotnes. Protams, ne visas tās darbojās vienā laikā, taču kopējais saražoto velosipēdu skaits tik un tā ir tik mazai zemei iespaidīgs.
Pirmsākumi velosipēdu ražošanai Latvijā, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, meklējami 19. gadsimta beigās. 1887. gadā Rīgā tika nodibināta pirmā riteņbraucēju biedrība, un gandrīz vienlaikus – 1886. gada nogalē – durvis vēra pirmā velosipēdu darbnīca, ko izveidoja mehāniķis Aleksandrs Leitners. Tā bija pirmā velosipēdu ražotne visā cariskajā Krievijā. Sākotnējais ražošanas apjoms bija niecīgs – četri darbnīcas strādnieki izgatavoja 19 divriteņus gadā, taču jau četrus gadus vēlāk Leitnera fabrika, kuras pilnais nosaukums bija Russia A. Leutner & Co, pārcēlās uz lielākām telpām, nodarbināja 60 strādniekus un saražoja līdz 500 velosipēdiem gadā. 20. gadsimta sākumā ražotne tika pārcelta uz jaunbūvēto fabriku Brīvības ielā un kļuva par lielāko velosipēdu rūpnīcu Krievijā, ik gadu saražojot 1000 velosipēdu, bet īsi pirms Pirmā pasaules kara produkcijas apjoms sasniedza jau 8000 riteņus gadā. Turklāt Leitners neaprobežojās tikai ar velosipēdiem vien, jo nelielās partijās ražoja arī automobiļus un motociklus, turklāt autobūvei pievērsās ātrāk nekā slavenais Russo-Balt. Tomēr drīz vien Leitners nolēma koncentrēties tikai uz velosipēdu ražošanu.
Bez Leitnera pirms kara 20. gadsimta sākumā bija arī daži citi ražotāji – Pētera Ozolnieka fabrika, Johana Kronberga fabrika Baltica, Liepājā funkcionējošā Līva un Liperta fabrika. Uzplaukumam punktu pielika Pirmais pasaules karš. Kad tas beidzās un Latvija ieguva neatkarību, visa ražošana bija izpostīta un nācās sākt no nulles. Lielā mērā ar to tad arī izskaidrojams velosipēdu ražotņu bums: ņemot vērā, ka pēc kara velosipēdu detaļas nebija pieejamas, daudzās nelielās darbnīcās meistari stiķēja riteņus kopā no tā, ko varēja atrast, – kaut ko ņēma no salauztiem velosipēdiem, kaut ko izgatavoja paši. Lielākajā daļā šādu darbnīcu strādnieku skaits nepārsniedza desmit, bet izgatavoja viņi tikai kādu simtu divriteņu gadā. Vispilnīgāko velosipēdu ražotņu sarakstu ir apkopojuši pētnieki Edvīns Liepinš un Jānis Seregins grāmatā No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados, un te var atrast viseksotiskākos velosipēdu zīmolus: Cyklop, Gambija, Herkuless, Imants, Kapteinis un Ozols, Latrit, Mucenieks, Orkan, Staburags, Zutis, Tūrista Ideāls, Straujā Bulta…
Tomēr lielāko daļu velosipēdu saražoja ne jau mazās darbnīcas (kas turklāt lielākoties tos komplektēja no iepirktām detaļām), bet gan lielie uzņēmumi Latvello, Omega un Gustavs Ērenpreis (pēdējais darbojās kādreizējās Leitnera fabrikas telpās). Ražošanas apjomu kāpums ir iespaidīgs: 1922. gadā Latvijā izgatavoja 200 velosipēdus, bet 1929. gadā jau 20 tūkstošus. Daļa no tiem tika eksportēta uz Krieviju. Lielās depresijas laikā bija vērojams ražošanas kritums, ko ietekmēja arī tas, ka Krievija vairs neiepirka Latvijas velosipēdus, taču 1938. gadā saražotās produkcijas apjoms jau pārsniedza 50 tūkstošus, turklāt gandrīz visi šie velosipēdi tika pārdoti tepat Latvijā.
Padomju okupācija visu šo ražošanas struktūru sagrāva. Mazie uzņēmumi tika slēgti, bet lielos kā Ērenpreis nacionalizēja un iekļāva padomju plānveida ekonomikas rāmjos. Ražošanas apjomiem tas gan nāca par labu, jo 1960. gadā Latvijas PSR tika saražoti 183 000 velosipēdi, taču to vairs nekādi nevarēja saukt par nacionālo rūpniecību.
