Elvijs no "Very Cool People" - nemitīga ballīte ar pievienoto vērtību

Viņa runasveids ir brīvs, saskarsmē ar dažādu tautu ļaudīm ērti apbružāts, un to pašu var teikt par viņa augsti profesionālo ģitārspēli. Tā neizklausās samocīti, gluži tāpat kā ap Elviju sapulcējušies mūziķi. Un viņš spēj pulcēt labākos, tāpēc nav brīnums, ka publika to agrāk vai vēlāk, bet patiesi novērtē.

Atskatoties uz šīs vasaras koncertgrafikiem un festivālu mākslinieku sarakstiem, nav grūti secināt, ka pārsvarā nosaukums Very Cool People tajos bija redzams. Kā līdz tam nonācāt?

Tāds bija mūsu mērķis! Jau pagājušais gads mums bija ļoti veiksmīgs, bija arī vairākas turnejas ārpus Latvijas. Koncertējām Dienvidkorejā, Rumānijā, Ungārijā. Tās rezonēja Latvijā, jo tieši pirms braukšanas rudenī palaidām radiostacijās singlu Pa apli. Tas kļuva par hitu, un tagad mums ir arī jauna programma ar hiphoperiem. Patiesībā katrā festivālā šogad bijām ar citu programmu. Bija programma Pa apli ar Kristīni Prauliņu un hiphoperiem – Edavārdiem un ansi, ir instrumentālā albuma Heya Some Kind Of Fish! We Don’t Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas programma, un ir mūsu šobrīd jaunākā albuma Caution! Contains Words! programma.

Kas jūs īsti esat? Džeza grupa, fanka grupa, popgrupa, hiphopa ansamblis? Varbūt Balkānu orķestris, jo programmās dzirdēta arī šādas ievirzes mūzika.

Mēs esam pēdējais Latvijas bojbends. Ar vienu meiteni. Bet Backstreet Boys arī bija Niks. Mēs nevelkam robežas. Visi esam profesionāli mūziķi, klausāmies dažādu mūziku, un ikdienā katram sanāk arī spēlēt dažādos citos projektos. Kad esam kopā, dodam vaļu radošai brīvībai. Turklāt esam apauguši ar tādu kā Very Cool Society. Ir daudzi cilvēki, kuri nespēlē Very Cool People pamatsastāvā, bet pieslēdzas ik pa laikam. Plus vēl ir daudzie dziedātāji mums apkārt. Kristīne Prauliņa, Evilena Protektore, Ralfs Eilands, Aija Vītoliņa, jau minētie hiphoperi...

Tiešām vesela society jeb sabiedrība, kas riņķo ap tevi. Tu radi sev apkārt nemitīgu mūziķu ballīti.

Kad grupai ir liels sastāvs, ik pa laikam kāds ir jāaizvieto. Lēnā garā tā tas cilvēku loks arī ir izaudzis. Ja mēs skatāmies Very Cool People vēsturē, tad sākumā bijām trīs, tad pieci, tad 15 un tad noapaļojāmies uz astoņiem. Kopš kaverversiju albuma Funkology ierakstīšanas esam nemainīgi astoņi instrumentālisti, izņemot basistu, jo šogad Valtera Sprūdža vietā atnāca Jānis Olekšs. Mums ļoti nepatīk mēģinājumos spēlēt jau labi zināmas dziesmas. Ir nepieciešamība nemitīgi radīt kaut ko jaunu. Piemēram, no jūlija vidus jau sāksim gatavot jaunu Ziemassvētku programmu ikgadējam Sniegavīra ekspresim. Plus programmu rudens turnejai, kas notiks vairākās Balkānu valstīs.

Vienkāršāk un arī lētāk taču būtu uztaisīt stabilu kvartetu un braukāt apkārt ar to.

Tas nebūtu tik interesanti. Nu jau esam arī tikuši pie deviņvietīga augstā busiņa, kur var piecelties un izlocīt kājas, kā arī var iekraut aizmugurē visus instrumentus un nepieciešamo tehniku. Tehniskās lietas mums kūrē taustiņinstrumentālists Māris Vitkus. Viņam tas patīk. Katram no mums ir stiprās un vājās puses. Laikam esam jau tik veci, ka apzināmies – cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Tad arī nav problēmu visu noorganizēt, jo katrs dara to, kas viņam sanāk vislabāk.

Very Cool People izskatās pēc apzināta, pakāpeniska darba veiksmes stāsta. Tagadējā popularitāte patiesībā ir izveidota daudzu gadu laikā...

Tā sanāk – 12 gadi bija jāpastrādā, lai tagad būtu ballīte! Ir pat izaugusi nākamā mūziķu paaudze. Daži cilvēki, kuri mēdz ar mums kopā uzspēlēt, kādreiz vēl klausījās mūs koncertos, domājot – vau, cik kruti, es arī tā gribētu... Esam apritē jau tik ilgu laiku, bet tas ir forši. Mēs arī skatāmies uz jaunajiem mūziķiem, ko vēl varētu pieaicināt. Es domāju, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā pirmajam un otrajam kursam jau vajadzētu pasniegt arī Very Cool People materiālu. It īpaši pūšamo sekcijai. Tas pēc tam pavērtu lielākas iespējas darba tirgū...

Un kā tu pats nonāci tajā tirgū?

Vectēvs bija liels stāstnieks. Līdz piecu gadu vecumam es ar viņu pavadīju ļoti daudz laika. Viņš man daudz stāstīja, lasīja, darījām kopā visādas foršas lietas. Tāds nemitīgais radošums man varētu būt jau no tā laika. Tad sākās skola, mūzikas skola. No pieciem gadiem mācījos spēlēt klavieres.

Precizēsim, ka runa ir par Rīgu...

Jā, esmu no tiem retajiem džekiem mūzikā, kurš ir no Rīgas. Vispār kultūras vidē ir ļoti maz rīdzinieku. Lielākoties nākuši no laukiem. Bet es tiešām esmu rīdzinieks. Līdz 9. klasei mācījos mūzikas internātā. Tad aizgāju uz matemātikas novirzienu Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, taču sapratu, ka mūzikas tomēr pietrūkst, un sāku spēlēt ģitāru. Notika ģitāristu sesijas, pamācījos pie Muraveja (Aleksandra Sircova), pie Kaspara Zemīša, pie Kurmja (Paula Kravaļa). Tad iestājos Tehniskajā universitātē. Matemātika man padevās viegli, gāju būtībā uz eksāmeniem un pavadīju mājās laiku ar ģitāru. Divdesmit gados biju pabeidzis RTU un sapratu, ka galīgi negribu strādāt IT sfērā. Aizbraucu un iestājos Lietuvā džeza skolā, jo Latvijā tādas iespējas vēl nebija. No Lietuvas vienā maģiskā brīdī nokļuvu Dānijā. Tur turpināju mācīties ģitārspēli Orhūsā. Pabeidzu skolu un atbraucu uz Latviju ar domu, ka pēc gada atkal braukšu kaut kur tālāk. Tad mēs ar Tomu Poišu un Artūru Reiru Reformātu baznīcas pagrabā pie Armanda Treiliha ierakstījām demo. Viņš prasīja, ko uzrakstīt uz diska. Es atbildēju – Very Cool People. Tā tas viss sākās.

Tava sieva ir spāniete, un esi gana daudz spēlējis arī Spānijā, kļuvis par savējo Valensijas džeza aprindās.

Ballītē Dānijā iepazinos ar spāņu meiteni. Aizbraucām ceļojumā uz Vāciju. Tad izdomājām, ka daļēji dzīvošu Latvijā, daļēji Spānijā. Valensijā gāju uz jam session vakariem. Latvijā darbojos ar Very Cool People un izdomāju, ka jāaizved džeki arī uz Spāniju. Mums nebija līdzi basista, aizstājējs bija vietējais. Ar to dikti sadraudzējos un sākām spēlēt Spānijā kopā. Tad tur atradu arī ģitārskolotāju. Tā arī braukāju šurpu turpu. Pēdējos piecus gadus gan dzīvojam Latvijā, jo tā kā šeit nav nekur. Robežu nav, vari braukt visur, internets palīdz ātrāk visur nonākt, apkārt ir džeki, ar kuriem kopā vari muzicēt un doties izbraukumos. Pamatā skatāmies uz dienvidaustrumu un Centrāleiropas tirgu.

Ne reizi vien jūsu dziesmas atskaņotas pat BBC. Robežas tiešām ir vaļā!

Ārzemēs mūs pamanīja, pateicoties tieši Funkology albumam. O, šitie džeki zina, ko dara! Spēlē to foršo mūziku un spēlē to pareizi. Latvijā neviens par to albumu pat īsti neuzrakstīja. Kas tas par kaverversiju albumu... Šeit tas mums drīzāk pavēra privāto pasākumu sfēru.

Latvijā ar šādu pilna laika muzicēšanu var pelnīt naudu, vai nākas vēl iespringt citos darbos?

Kā kuro brīdi. Es vēl mācu ģitārspēli bērniem divās Yamaha mūzikas skoliņās. Man patīk tā neformālā gaisotne. Pasniedzu arī Mediņos (Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā – Red.). No rīta tāpat darīt nav ko, aizeju pamācīt bērnus skolā, satieku jaunus, talantīgus cilvēkus, kuri bieži man pašam izstāsta, kas aktuāls mūzikas pasaulē. Maijā man likās, ka ir par daudz, jutos pārguris, bet vispār nav ne vainas.

Skaidrs, izglīto jauno paaudzi, lai būtu ar ko nākotnē kopā spēlēt.

Jā, jā, mērķi ir savtīgi! Mēs grupā ik pa laikam pieaicinām uzspēlēt kādus jaunos mūziķus. No Mediņiem, no akadēmijas. Bet tā dara visi bendlīderi, cik nu Latvijā te tādu ir. Kārlis Vanags, Lauris Amantovs... Runa ir par grupām, kurās ir liels mūziķu sastāvs. Nav runa par nelielām popgrupām.

Tev ir 35 gadi. Daudz vai maz tādām bendlīdera nodarbēm, vai viss vēl priekšā?

Man liekas, ka tagad ir tas vecums, kad ir riktīgi jāmauc. Varēšana un gribēšana beidzot ir vienā līmenī. Arī braukšana ar busu turnejās prasa izturību, kāda droši vien sāk pazust, kad tev ir piecdesmit.

Kāds ir jūsu zelta vidusceļš? Kaut kur pa vidu starp džeza festivāliem un zaļumballēm, kur jūs gaidītu atplestām rokām, ja vien spēlētu visas pareizās kaverversijas?

Mums ir bijušas nopietnas sarunas par to, kur mēs vēlamies doties tālāk. Spēlējam tikai privātos pasākumos vai festivālos? Nolēmām, ka esam priecīgi par privātajiem, jo tie ļauj būt radošiem un pēc tam to attīstīt tālāk. Privātajos arī spēlējam to pašu, ko parasti, jo pirktspējīgie cilvēki šo desmit gadu laikā acīmredzot arī ir auguši un viņiem patīk kvalitatīvāka mūzika. Taču, ja vienlaikus būs iespēja spēlēt festivālā vai privātā pasākumā, priekšroku dosim festivālam. Arī ārpus Latvijas festivālos nu jau spēlējam par normāliem honorāriem. Ļoti palīdz arī valsts atbalsts. Mums tika piešķirta Valsts Kultūrkapitāla fonda nauda turnejai. Mēs beidzot varam konkurēt ar dāņiem, nīderlandiešiem, visu veco Eiropu. Visu festivālu organizētāji domā vienādi – mūzika forša, bet grupa apmēram tikpat zināma kā tā no vecās Eiropas. Tiem džekiem valsts apmaksā ceļu. Bet jums jāmaksā vēl arī ceļš... Dienvidkorejā piedalījāmies astoņos festivālos, visos bija grupas no visas pasaules, un mēs kopā ar serbiem visur bijām vienīgie, kuriem valsts neko nepalīdzēja. Tagad Latvijā pavērās iespēja pieteikties šādam finansējumam, kas ļauj būt konkurētspējīgiem.

Tāds radošu cilvēku daudzums, kas pavada daudz laika kopā, noteikti ir arī iekšējā ballīte. Kā tiekat galā ar šo rokenrolu?

Agrāk grupā smēķējām visi, tad laika gaitā visi atmeta. Taču tad, kad braucam ārpus Latvijas, visi uzsmēķē kādu cigareti. Iekšējā gaisotne ir forša. Neviens baigi nečīkst. Tas mums vienkārši tā ir. Iespējams, ka arī tāpēc visi labprāt vēlas ar mums dziedāt un spēlēt. Zina, ka būs ballīte, būs forši. Ir svarīgi saglabāt balansu starp profesionalitāti un ballīti. Nevar arī visu laiku ņirgt un neko nedarīt. Tas pats Gogol Bordello ir labs piemērs – tur viennozīmīgi ir ballīte, bet viņi ir arī profesionāļi. Muzikāli tā grupa ir citādāka, bet man ļoti simpatizē tas, kā viņi visu dara. Starp citu, sanāk tā, ka būsim viņiem iesildītāji Summer Sound Liepājā.

Jebkurā koncertā no malas var redzēt, ka tev tik tiešām patīk tas, ko tu dari. Par to liecina plašais smaids uz skatuves. Tas ir apzināti kultivēts pozitīvisms, vai vienkārši tāds esi?

Es vienkārši tāds esmu. Par ko bēdāties? Es spēlēju tādu mūziku, kas man patīk, par to saņemu naudu, spēlēju ar foršiem cilvēkiem, spēlēju foršiem cilvēkiem.

Bet kur tad latviskā pabēdāšanās?

Man jau maz to latviešu asiņu. Tajās laikam pārstāvētas visas šeit jebkad dzīvojušās tautas. Interesanti, ka sievai ir līdzīga situācija. Viņai ir arī Francijas un Spānijas dubultpilsonība. Man pat suns ir čigāns (atsauce uz vārdu Džango, kas dots par godu leģendārajam ģitāristam Džango Reinhārtam – Red.) no Meksikas, kurš oriģināli ir no Parīzes, bet dzimis Salaspilī.

Kas Latvijā ir tik lielisks, kas tev neļauj pārcelties uz to pašu veco Eiropu, uztaisīt tur ansambli un bez raizēm koncertēt pa dažādām valstīm?

Ja tu nevari tādu ansambli uztaisīt Latvijā, tad nevarēsi nekur. Biju domājis doties atkal tālāk, bet man šeit patīk. Tikai šeit var izdarīt neiedomājamas lietas par minimāliem līdzekļiem. Jābūt tikai radošam un jāzina, ko tu gribi. Varbūt Lietuvā un Igaunijā ir līdzīga situācija. Cilvēku maz, bet viss aug un attīstās. Tāpēc mēs arī braucam spēlēt uz Balkānu pusi, jo tur ir līdzīga situācija. Tikai cilvēku vairāk. Un visiem ļoti patīk mūzika. Dienvidos viss nav tik gadžetots, tāpēc cilvēki iet uz koncertiem. Latvijā arī ar to nav problēmu. Ja tā padomā, cik koncertu šeit notiek attiecībā pret cilvēku skaitu... Vau! Katrā pilsētā nu jau ir megafestivāls. Pats gribētu redzēt daudzus koncertus, bet bieži netieku, jo jāspēlē pašam. Tāpēc uz koncertiem vairāk eju tad, kad esmu ārpus Latvijas. Bet tiešām esmu īsts melomāns, kurš daudz klausās arī citu radīto mūziku.

Mūziķi bieži mēdz teikt, ka viņiem pietiek ar savām ballītēm, lai vēl klausītos kaut ko citu. Daudzi labāk izvēlas klusumu.

Nē, man patīk mūzika gandrīz nemitīgi. Arī pēc koncerta busā klausos citu mūziķu radīto. Ir tādi, kam tas krīt uz nerviem; mēs tikko nospēlējām konci, ko tu vēl gribi klausīties? Man ļoti patīk arī citu mūziķu koncerti. Piemēram, ideja par lielāku sastāvu savai grupai radās vienā koncertā Ņujorkā. Es pat neatceros, kā to blici sauca, bet viņi bija kolorīti, un viņiem bija vesela pūšamā sekcija. Mums tad bija vēl tikai viens pūtējs. Sapratu, ka mums arī vajag vairāk.

Sanācis labi. Turklāt darbojas gan Latvijā, gan ārzemēs, jo jūsu mūzika ir gana demokrātiska dažādiem klausītājiem...

Vispār ļoti daudz kas atkarīgs no īstajiem klausītājiem. Piemēram, nesen bijām Nīderlandē, kur uzstājāmies Eurosonic Noorderslag festivālā. Pirms braukšanas izdomājām uztaisīt tās pašas programmas izmēģinājuma koncertu Vecrīgas Alā. Bija atbraukuši tūristi no Nīderlandes, kuri pēc tam feisbukā rakstīja – vakar bijām uz jūsu koncertu, bija nenormāli forši, paskatījāmies jūsu lapā, ka pēc trijām dienām braucat uz Groningenu, kas ir mūsu mājas pilsēta, tāpēc aiziesim tur ar draugiem. Un tā arī bija – viņi ieradās ar daudziem vietējiem, un bija īsta ballīte. Pasaulei robežu vairs nav, ko mēs arī cenšamies maksimāli izmantot. Tāpēc aicinu mūsu fanus šogad nākt uz koncertiem, festivāliem, jo nākamgad mēs brauksim uz festivāliem ārpus Latvijas. Šogad apzināti nolēmām spēlēt tieši Latvijas festivālos, lai arī tieši tajos pašos datumos mums piedāvāja spēlēt Ungārijas, Rumānijas un Čehijas festivālos. Nākamgad to arī darīsim. Tiek plānotas plašākas turnejas arī citviet pasaulē. Vēl es ceru, ka mums izdosies vismaz trīs gadus noturēt ritmu, kurā katru gadu tiek izdots pa vienam albumam. Faniem garlaicīgi nebūs, jo viņi ir labākie!

Elvijs Grafcovs

Džeza un citu žanru ģitārspēles profesionālis.

Džezfanka grupas Very Cool People līderis.

Grupa izdevusi sešus albumus: Very Cool People (2009), Cruising in the Trolley (2012), Funkology (2015), Heya Some Kind Of Fish!... (2017), Snowman's Express (2018), Caution! Contains Words! (2019).

Šobrīd tās pamatsastāvā spēlē: Elvijs Grafcovs (ģitāra), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Kristaps Lubovs (baritonsaksofons), Laura Rozenberga (trombons), Māris Vitkus (taustiņinstrumenti), Jānis Olekšs (bass) un Andris Buiķis (sitaminstrumenti).