Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Sapņi un realitāte: kādi īsti ir Putina brīnumieroči 16

9vīri
18. septembrī 04:55 2019. gada 18. septembrī 04:55
Sandris Metuzāls | 9vīri
Augusta sākumā gan Krievijas, gan Skandināvijas un Baltijas iedzīvotājus uztrauca ziņa par to, ka krievu raķešu izmēģinājuma poligonā Severodvinskas apkaimē avarējusi raķete, no kuras notikusi radioaktīvu vielu noplūde. Par laimi, plašu apkaimi radiācija šoreiz neskāra, taču šis negadījums vēlreiz parādīja, ka, mēģinot izlikties par militārajā ziņā varenu lielvalsti, Krievija ir gan gatava riskēt ar cilvēku dzīvībām, gan pūst visai pasaulei miglu acīs.

Lidojošā Černobiļa

Kā jau Krievijā ierasts, oficiālā informācija par negadījumu Nonoksas poligonā Severodvinskas apkaimē bija skopa un pretrunīga. Saprast varēja tikai to, ka ķibele ir gadījusies kaut kādu militāru izmēģinājumu laikā, taču tā ir nenozīmīga un nekādi neietekmēs armijas pārapbruņošanas plānus. Neatkarīgie militārie eksperti un žurnālisti gan ātri vien izvirzīja versiju (spriežot pēc varas iestāžu reakcijas, tā ir ļoti tuvu patiesībai), ka nelaimes gadījums noticis, izmēģinot raķeti ar kodoldzinēju. Par to, ka Krievija izstrādā šādu raķeti, pirms gada oficiāli paziņoja prezidents Vladimirs Putins, uzsverot, ka šāda raķete būs bieds visiem ienaidniekiem, jo gaisā varēs atrasties neierobežoti ilgu laiku, spēs mainīt trajektoriju un būtībā neesot notriecama. “Zemu lidojoša, praktiski neredzama spārnotā raķete, kurā izmantotas kodoltehnoloģijas, ar praktiski neierobežotu darbības rādiusu un neprognozējamu lidojuma trajektoriju spēj apiet visas esošās un perspektīvās pretraķešu un pretgaisa aizsardzības sistēmas,” norādīja Krievijas armijas pārstāvji. Pirms gada sākās pirmie eksperimenti šajā jomā, un šogad notika raķetes Burevestņik izmēģinājuma starts. Kā tagad zinām, neveiksmīgs.

Jau uzreiz pēc Putina paziņojuma militārie eksperti norādīja, ka pati ideja par šādas raķetes izstrādi ir bezjēdzīga un ļoti bīstama, turklāt tā nepavisam nav jauna. Par līdzīgu ieroci prātojuši jau padomju zinātnieki pirms gadiem četrdesmit, taču atteikušies no šīs ieceres bīstamības dēļ. Proti, lidojuma laikā raķete aiz sevis atstāj radioaktīvu sliedi, bet avārijas gadījumā tā var izraisīt nelielu kodolkatastrofu savas valsts teritorijā.

Krievijas prezidents iemēģina jauno snaipera šauteni SVCh-308. Teorētiski šim ierocim vajadzētu aizstāt 1963. gadā izstrādāto Dragunova snaipera šauteni, taču nav pārliecības, ka tas jelkad nonāks armijas rīcībā. (Foto: REUTERS/SCANPIX)

“Izvilka šo projektu no naftalīna un mēģina atdzīvināt līdz funkcionējošam stāvoklim. Taču tas nebūs efektīvs ierocis. Tas viss maksās ļoti dārgi, turklāt būs ļoti bīstami. Bīstami pat tad, ja raķete netiks izmantota. Iedomājieties paši – pa gaisu lido kaut kas, aprīkots ar kodoldzinēju. Tā taču ir spārnotā raķete, tā nav lidmašīna – tā nav paredzēta tam, lai kaut kur nolaistos pēc izmēģinājuma lidojuma, tai neizbēgami ir kaut kur jāietriecas. Tātad mums ir “lidojoša Černobiļa”, kas izmēģinājumu laikā kaut kur ietrieksies un kritīs cilvēkiem uz galvas,” šos krievu militārā eksperta Pāvela Felgenhauera pirms gada teiktos vārdus tagad varam uztvert kā pravietojumu un klusībā priecāties, ka šoreiz neveiksmīgā izmēģinājuma laikā bojā gāja tikai daži cilvēki, nevis vesela pilsēta...

Militārie eksperti toreiz nokritizēja arī citus Putina izreklamētos brīnumieročus. Piemēram, raķeti, kura, ja ticēt Krievijas prezidentam, piecas reizes pārsniegtu skaņas ātrumu; šajā gadījumā neizbēgami nākas atteikties no precizitātes. Tikpat apšaubāms ir kodoltorpēdas projekts – šāda torpēda, pēc idejas, varētu mērot ceļu pāri puspasaulei, lai eksplodētu kaut kur Sanfrancisko piekrastē. Šādai torpēdai jābūvē speciāla zemūdene, kas labākajā gadījumā var nest divas šādas torpēdas, bet pēc to izšaušanas pati zemūdene kļūst bezjēdzīga. Tad rodas loģisks jautājums – vai lētāk un praktiskāk nav izmantot jau esošās zemūdenes, kas ir bruņotas ar vairākiem desmitiem spārnoto raķešu un tātad var nodarīt ne mazākus postījumus ienaidniekam nekā viena kodoltorpēda?

Krievijas raķešu spēku lepnums – raķešu komplekss "Sarmat". Patiesībā gan tas ir no aizmirstības izcelts un mazliet modernizēts sešdesmito gadu projekts. (Foto: AP/Scanpix)

Tikpat apšaubāms ir arī supersmagās starpkontinentālās raķetes Sarmat projekts, kam pamatā būtībā ir veca padomju raķete, tikai bruņota ar lielāku skaitu kaujas galviņu. Kā lielākais Sarmat pluss tiek uzsvērta raķetes spēja pacelties orbītā, lai Ameriku sasniegtu nevis no Ziemeļpola, bet no Dienvidpola puses. Tiesa, jau sešdesmitajos gados padomju ģenerāļi atzina, ka šāds projekts ir bezjēdzīgs, jo nedod nekādas taktiskas priekšrocības, turklāt raķetes bija neprecīzas un ļoti neuzticamas, un avāriju procents bija nepieļaujami augsts.

Padomju mantojums

Klausoties Putina un citu krievu politiķu plātīšanos ar jauno bruņojumu, ir grūti saprast, cik no viņu teiktā ir vērts uztvert nopietni, cik daudz tur ir vēlamā uzdošanas par esošo un cik daudz – vienkārši tukšas propagandas, cenšoties parādīt Krieviju par militārajā ziņā tik varenu lielvalsti, kāda patiesībā tā sen vairs nav. Ja ticam neatkarīgajiem ekspertiem, tad patiesībā Krievijas armija bruņojuma ziņā tālu atpaliek no lielākās daļas NATO valstu.

Par to, ka armija vismaz ārēji izskatās draudīga un labi bruņota, Krievija lielu pateicību parādā ir padomju militāri rūpnieciskajam kompleksam, kas bruņojumu ražoja tādos apjomos, ka tā pārpārēm saglabājies pat tagad, gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma. Armijas munīcijas krājumi lielākoties ir saglabājušies vēl no padomju laikiem. Patronas tiek ražotas arī tagad, taču artilērijas šāviņus Krievijā jau vairākus gadus neviens neražo un iztiek ar vecajiem krājumiem.

Tanku Krievijas armijas rīcībā vēl arvien ir pārpārēm, taču par moderniem tos ir grūti nosaukt – to pamatā ir tie paši vecie padomju tanki ar dažiem tehniskiem uzlabojumiem. Taču pat šie uzlabojumi padomju tankus nepadara par moderniem. Kā atzīst militārais eksperts Felgenhauers: “Mūsu tankus labprāt pērk tikai tās valstis, kurām nav problēmu ar dzimstību. Donbasā redzējām, ka abās pusēs karo vecā padomju tehnika, kas deg kā sērkociņu kārbiņas.”

Militārās aviācijas modernizācijā lielas problēmas rada ekonomiskās sankcijas, kas noteiktas pēc Krimas okupācijas. To dēļ Krievija nevar iepirkt lidmašīnu būvei un radiolokācijas stacijām nepieciešamās tehnoloģijas un komponentus, tāpēc atkal atliek vien mēģināt izlīdzēties ar jau esošo modernizāciju, taču arī tur bez Rietumu tehnoloģijām ir praktiski neiespējami iztikt. Par to, cik liela bija Krievijas armijas atkarība no ārvalstu piegādātājiem, liecina kaut vai šāds skaitlis – pirms sankcijām ik gadu Krievija Amerikas Savienotajās Valstīs (jā, tajā pašā nīstajā Amerikā) iepirka militāriem mērķiem izmantojumu aprīkojumu par 1,5–2 miljardiem dolāru. Ārzemēs, lielākoties Izraēlā, tika iepirkti arī bezpilota lidaparāti, jo pati Krievija tādus saražot nespēja.

Krievu piektās paaudzes iznīcinātājs Su-57. Uzbūvēts 25 eksemplāros. Tikmēr Savienotās Valstis ir saražojušas 195 piektās paaudzes iznīcinātājus "F-22 Raptor "un vairāk nekā 400 vēl modernāko "F- 35 Lighning". (Foto: Sputnik/Scanpix)

“Patiesībā mūsu bruņotie spēki ir Pakistānas līmenī. Protams, mums ir kodolieroči, raķetes, zemūdenes. Tiesa, nevienam nav ne jausmas, cik no tā būtu izmantojams reāla kodolkara gadījumā, taču speciāli pārbaudīt neviens to netaisās,” tik kategoriski spriež Felgenhauers. Viņam piebalso arī bruņojuma speciālists Boriss Juļins: “Krievijas armijas rīcībā ir lielākoties divu veidu bruņojums – padomju nemodernizētais un padomju modernizētais. Un tā ir visās bruņoto spēku šķirās. Labāks stāvoklis ir tikai raķešu spēkos, lielā mērā tāpēc, ka tie saskaņā ar starpvalstu līgumiem ir krietni samazināti.”

Sapņi un realitāte

Uz papīra un politiķu runās gan ar Krievijas armiju viss ir labākajā kārtībā. Ja arī kaut kā trūkst, tad jau vistuvākajā laikā trūkumi tiks novērsti un ierindā stāsies jaunākais bruņojums. Taču šajā ziņā Putins un viņa domubiedri paļaujas uz cilvēku īso atmiņu – ka pēc dažiem gadiem tāpat neviens vairs neatcerēsies, kas ticis solīts bruņojuma uzlabošanas jomā.

Eksperts Juļins min vairākus šādus piemērus, kad Krievijas armijai solīts ticis daudz, taču visi solījumi palikuši tikai propagandisku deklarāciju līmenī. Kaujas lidmašīna Su-47 Berkut tika plaši izreklamēta vēl deviņdesmito gadu vidū, taču uzbūvēja to tikai vienā eksemplārā. 2002. gadā sākās lidmašīnas Su-57 izstrāde, taču pa visiem šiem gadiem nav tikts nekur tālāk par dažu lidaparātu radīšanu, ko ar lepnumu demonstrē izstādēs un parādēs. Saražotas 25 šā modeļa lidmašīnas, iztērējot tam fantastiskas summas. Tas pats ar jūras kara floti, kur tika plānots uzbūvēt 30 Severodvinsk klases zemūdenes, taču uzbūvēja tikai vienu – un to pašu būvēja vairāk nekā 20 gadus. 2012. gadā plānoja sākt būvēt aviobāzes kuģus, taču vēl pēc pāris gadiem no šā projekta atteicās. No vairāk nekā desmit iecerētajām Admiral Gorškov sērijas fregatēm ar lielām mokām uzbūvēja tikai vienu.

Vēl plašākus apmērus solīšana pieņēma pēdējo gadu laikā, īpaši pirms vēlēšanām. “Lai prezidenta Putina vēlēšanās tiktu ievēlēts prezidents Putins, viņš uzstājās ar runām, kurās spēlēja uz patriotiskām runām, lielījās ar uzvarām Sīrijā, kas bija klaji meli; tad arī parādīja slaveno videosižetu ar jaunajām raķetēm, tās tiekot izstrādātas. Efekts bija satriecošs – pateicoties šiem paziņojumiem, amerikāņu militāristi panāca palielinātu finansējumu ASV bruņojuma modernizācijai,” saka Juļins.

Par modernizāciju runāja arī Krievijā, taču parasti šī modernizācija izpaudās diezgan īpatnēji. Piemēram, tika izsludināta jaunas kājnieku kaujas mašīnas Kurgaņec ražošana, un to pat atrādīja parādē, taču sērijveida ražošana tā arī nesākās, jo rūpnīca, kurai to vajadzēja darīt, bankrotēja. Tā vietā tagad tiek piedāvāta kaujas mašīna Basurman, kas patiesībā ir mūžvecā, vēl 1966. gadā izstrādātā BMP-1, tikai uzstādot uz tās 1982. gada modeļa bruņumašīnas bruņojumu. Līdzīgi noticis ar jaunas haubices izstrādi, kas beigu beigās izvērtusies par vecu haubiču nosacītu modernizāciju.

Jaunais automāts AK-12. Būs labi jāpacenšas, lai atrastu piecas būtiskas atšķirības no vecā AK-74M. (Foto: Shutterstock)

Rodas loģisks jautājums – kā gan tas nākas, ka Krievija spēj kaut prototipa līmenī radīt jaunus bruņojuma modeļus, taču līdz sērijveida ražošanai kā netiek, tā netiek? Atbilde ir pārsteidzoši vienkārša – Krievijā vairs nav rūpnīcu, kas spētu tikt ar šādiem pasūtījumiem galā. Deviņdesmitajos gados pēc PSRS sabrukuma krīze piemeklēja visus uzņēmumus, kas bija bija padomju militāri rūpnieciskā kompleksa sastāvā, lielākā daļa no tiem vienkārši izputēja. Kad naftas cenas šā gadsimta pirmajos gados sāka kāpt un Krievijai parādījās brīvi līdzekļi, tad vairs nebija rūpnīcu, kas varētu būvēt tankus, bruņumašīnas un visu pārējo. Savukārt tie uzņēmumi, kas izdzīvoja, bija samazinājuši ražošanas apjomus un darbinieku skaitu. Tas arī saprotams – padomju laikos ik gadu uzbūvēja vismaz desmit atomzemūdenes un vairākus tūkstošus tanku, taču mūsdienās Krievijai nav ne tādu līdzekļu, ne arī nepieciešamības. Iznākumā masveida ražošana patlaban vairs nenotiek, un pat pie labākās gribas neviena rūpnīca nespēj saražot 300 jauno tanku Armata gadā.

Ja ar tehniku ir problēmas, tad varbūt vismaz strēlnieku ieročus Krievija spēj saražot daudz un izcilas kvalitātes? Izrādās, ka arī ne, jo turpat pie vecā Kalašņikova automāta AK-74 vien ir nācies palikt. Mēģinājumi radīt jaunus strēlnieku ieročus ir bijuši un pat diezgan veiksmīgi, taču jaunie automāti iznākuši tik komplicēti, ka palikuši tikai specvienību bruņojumā. 2012. gadā tika izstrādāts jauns automāts AK-12, kas veidots, lai ierocis būtu piemērots izmantošanai urbānā vidē. Taču sākotnējo AK-12 variantu bruņojumā tā arī nepieņēma, jo Iževskas rūpnīca nespēja to saražot pietiekami lielā skaitā. Tāpēc visas modernizētās detaļas beigu beigās ierocim noņēma un būtībā sērijveidā ražot turpināja to pašu veco AK-74, tikai ar ļoti nenozīmīgiem uzlabojumiem un jaunu nosaukumu. Viss tikai tāpēc, ka rūpniecība radikāli jauna veida strēlnieku ieročus vienkārši nespēj saražot lielākā tirāžā nekā 10 000 automātu gadā. Savukārt ražošanas apjomus nav iespējams kāpināt ekonomisko sankciju dēļ, kas neļauj iepirkt rūpnīcu aprīkojumu, turklāt trūkst arī kvalificētu speciālistu. Tāds ir apburtais loks, no kura izkļūt nav iespējams, tāpēc atliek tikai demonstrēt datorgrafikā veidotus videosižetus ar raķetēm, kas krīt uz Amerikas pilsētām, un eksperimentēt ar vecām tehnoloģijām, apdraudot pašiem savus pilsoņus.

Papīra bumbvedējs

Foto: Shutterstock

Ja ticam Krievijas amatpersonu apgalvojumiem, tad jau pēc diviem gadiem gatavs būs krievu jaunā bumbvedēja PAK DA prototips, 2025. gadā sāksies izmēģinājuma lidojumi, un bruņojumā tas nonāks 2028. vai 2029. gadā. Bumbvedēja konstrukcijā tiks izmantotas stealtht tehnoloģijas, kas ļauj to padarīt neredzamu radariem, lidojuma rādiuss būs 12 000 kilometru, un bruņots tas būs ar raķetēm, kas spēj iznīcināt mērķus 700 kilometru attālumā.

Pagaidām gan pieejami tikai jaunā bumbvedēja datorgrafikas attēli, tāpēc varam vienīgi minēt, cik reāli ir krievu militāristu plāni. Ņemot vērā, ka spēkā vēl arvien ir pēc Krimas okupācijas noteiktās sankcijas par stratēģisko materiālu piegādi Krievijai, būtiskākais ir jautājums – no kā krievi domā uzbūvēt bumbvedēju, ja pat bēdīgi slavenās pasažieru lidmašīnas Sukhoi SuperJet būvē tika izmantoti 70 procenti importētu komponentu? Militārai lidmašīnai nepieciešamos komponentus kaut kur iepirkt būs vēl sarežģītāk, bet par to, ka Krievija pati spētu tos saražot, vismaz pagaidām nekas neliecina.

Tanks "Armata"

Foto: AFP/Scanpix

Ar lielu pompu pirms dažiem gadiem tika pieteikts jaunās paaudzes krievu tanks Armata, kas būvēts pēc inovatīvas konstrukcijas – tā vismaz apgalvo Krievijas militāristi. Jauninājums ir tas, ka tanka tornis darbojas autonomi, jo tajā vairs neatrodas neviens apkalpes loceklis, visi sēž tanka apakšējā daļā un tornī iebūvētos ieročus vada no turienes. Tātad, ja šāviņš trāpa tornī, tad apkalpe paliek neskarta – tā vismaz tas ir teorijā.

Patiesībā gan ideja nav jauna, jo ar līdzīgiem tehniskajiem risinājumiem ir eksperimentējušas arī citas valstis, piemēram, Vācija, tomēr beigu beigās no šāda projekta atteikušās, uzskatot to par pārāk dārgu un nepraktisku. Krievi dažus Armata izmēģinājuma eksemplārus uzbūvēja un 2016. gadā nodemonstrēja parādes laikā Sarkanajā laukumā. Tiesa, tur parādes mēģinājumā viens no tankiem noslāpa un tā arī palika laukuma vidū.

Sekoja amatpersonu paziņojumi, ka jau 2016. gadā Armata sāks ražot sērijveidā un dažu gadu laikā tiks uzbūvēti 2300 jauno tanku. Drīz vien ražošanas sākumu pārcēla uz 2018. gadu, tikai nu jau runa bija par 230 tankiem. Šogad tiešām uz Armata platformas bāzes konstruēto kaujas mašīnu (ne tikai tanku, bet arī pašgājējlielgabalu un inženiertehnisko mašīnu) ražošana ir sākusies, taču nu jau plānos ir tikai 132 šā tipa mašīnas. Tātad 17 reizes mazāk, nekā sākotnēji tika paziņots. Armata vietā Krievijas armija ir ķērusies pie padomjlaiku tanku T-80 modernizācijas, kaut gan pirms desmit gadiem ģenerālštābs bija paziņojis, ka šāda modernizācija ir bezjēdzīga...

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""

Citi šobrīd lasa

VIDEO: pēc spēcīgajām lietavām applūdušas vairākas Rīgas ielas 10
VIDEO: skandāls Magones sētā – bijušais mīlnieks Ventis skaidro attiecības ar viņas lietuviešu vīru Žani
Gaidībās esoša māmiņa no Latvijas gandrīz atņēmusi dzīvību sev un mazulim Īrijas ārstu nekompetences dēļ
Skatīt visus komentārus

Как «плод изнасилования» Захара Джоли-Питт превратилась в самого сильного члена семьи 1

Директор Моисеева показал, в каких условиях живет музыкант после инсульта