Drosmīgs cilvēks, kurš spēja neapjukt haosā: kāds bija leģendārais pulkvedis Jukums Vācietis

Pēc boļševiku veiktā valsts apvērsuma Krievijā augstos politiskos un militāros amatos nokļuva daudzi latvieši, arī Jukums Vācietis, kuru iecēla par Sarkanās armijas virspavēlnieku. Kaut arī komandēja boļševiku armiju, viņš pats nekad nav bijis komunistiskajā partijā.

Vēsturiskā izdevība

Agrāk populāra bija atziņa, ka revolūcija Krievijā bija iespējama, pateicoties ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu muļķībai. Uz Jukuma Vācieša komandētajiem strēlniekiem tiešām varēja paļauties. Revolūcijas laikā un pilsoņu kara gados latviešu sarkanie strēlnieki pierādīja, ka relatīvi neliels, bet disciplinēts karaspēks revolūcijas haosa apstākļos var paveikt lielas lietas.

Vācietis nebija vienīgais no latviešu strēlnieku augstākajiem virsniekiem, kas karoja zem sarkanajiem karogiem. Līdzīgi rīkojās arī pulkveži Pēteris Avens, Gustavs Mangulis un citi. Jau vēlāk Vācietis pauda pārliecību, ka ne tikai Latvija, bet arī Igaunija un Lietuva kļuva neatkarīgas, pateicoties boļševiku uzvarai pilsoņu karā, jo ne cara valdība, ne arī pagaidu valdība ne dzirdēt negribēja par šo guberņu autonomiju. Tieši tāpēc, kā sprieda Vācietis, izšķiroša nozīme bija latviešu sarkano strēlnieku cīņām Krievijā.

Savās atmiņās Vācietis rakstīja: “Latvieši nevarēja palaist garām to izdevīgo vēsturisko momentu: viņiem vajadzēja atbalstīt Krievijas padomju varu ar ieročiem rokās, lai gala rezultātā gūtu brīvu Latviju. Šinī jautājienā bezpartejisko latviešu un latviešu lielinieku ceļi gāja pagaidām cieši līdzteku. Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kura atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija. Citas Krievijas partijas negribēja nekā dzirdēt par mazo tautiņu neatkarību. Daudzi nezin līdz šim laikam, kāda nozīme priekš latviešu strēlnieka ir lozungam: Brīvā Latvija.”

Nebūdams boļševiks, viņš tomēr izvēlējās boļševiku ceļu, jo uzskatīja, ka galvenais ienaidnieks ir baltie, kas nedeva latviešiem nekādas cerības pat uz autonomiju. Savulaik zinātāji raksturoja Vācieti kā talantīgu karavadoni, nacionāli noskaņotu un godkārīgu cilvēku. Viņš bija pietiekami enerģisks un uzņēmīgs, lai pats lauztu ceļu dzīvē un veidotu karjeru. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Vācietis vēlējās atgriezties dzimtenē, taču Latvijas valdība to liedza – uzskatīja par nepieņemamu Sarkanās armijas virspavēlnieka atgriešanos.   

Tā nav tava darīšana

Jukums Vācietis piedzima 1873. gada 23. novembrī Kuldīgas apriņķa Lutriņu pagastā, Jaunmuižas vecākā kalpa Jukuma un Līzes ģimenē. Jau bērnībā Jukums bija ļoti zinātkārs zēns, viņam patika mācīties. Atbalstot dēla nodomu turpināt izglītību, Jukuma mātei pat iznāca asāka saruna ar draudzes ganu, vācu tautības mācītāju Raisonu, kas neizpratnē jautājis: “Kāpēc viņš nevar art zemi tāpat kā viņa tēvs?” Uz to māte atcirta: “Tā nav tava darīšana!”

1889. gadā Jukums iestājās Kuldīgas ministrijas skolā – divgadīgajā augstākas pakāpes tautskolā. Vēlāk jaunietim radās interese par militārām lietām – viņu ieintriģēja kāds radinieks, kas aizrautīgi stāstīja par saviem piedzīvojumiem krievu-turku karā. Jukums nolēma veidot militārista karjeru, turklāt dienests armijā pavēra ceļu uz izglītību un respektējamu stāvokli sabiedrībā.

1892. gada septembrī viņš ieradās Rīgā un iestājās dienestā unteroficieru mācību bataljonā, pēc tam turpināja izglītību Viļņas junkurskolā, ko absolvēja kā viens no sekmīgākajiem. Tālākais dienests noritēja Kauņas cietokšņa garnizonā, bet kopš 1902. gada – Rīgas unteroficieru bataljonā. Dienesta laikā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Margaretu Kergeri, turīga vācu tautības būvuzņēmēja meitu. 1904. gadā viņi apprecējās, ģimenē piedzima dēls un divas meitas.

Kad 1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš, Jukums Vācietis 102. pulka sastāvā iesaistījās kaujās ar vāciešiem Austrumprūsijā un vēlāk arī Polijā. Tā paša gada novembrī, bataljonam izlaužoties no aplenkuma, Vācieti kontuzēja un ievainoja kājā. Viņš ārstējās hospitālī līdz 1915. gada februārim, pēc tam vairākus mēnešus pasniedza taktiku Viļņas karaskolā, bet novembrī tika iecelts par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Kad 1916. gada beigās bataljonus pārformēja par pulkiem, Vācieti paaugstināja par pulkvedi. No 1915. gada beigām līdz pat 1917. gada Oktobra revolūcijai Vācietis bija viena un tā paša pulka komandieris, tāpēc labi iepazina savus padotos. Pret saviem vīriem viņš izturējās ļoti draudzīgi, izraisot simpātijas un uzticību.

Respektēts un cienīts

Latviešu strēlnieki savās liecībās Vācieti raksturoja kā krietnu un drosmīgu vīru. Pulkvedis bijis biedrisks un labprāt aprunājies ar ierindas karavīriem, pats bijis ļoti disciplinēts un to pieprasījis arī no padotajiem, bijis nacionāli orientēts un dienesta laikā vairākkārt uzsvēris latviešu tautas intereses. Turklāt atšķirībā no daudziem citiem latviešu virsniekiem Krievijas armijā Vācietis nav pazaudējis savu latviskumu un nav kautrējies runāt latviešu valodā. Bieži vien mācību laikā viņš sapulcinājis ap sevi savus strēlniekus, uzrunājis viņus latviešu valodā un kopīgi uzdziedājis Pūt, vējiņi!.

Laikabiedri savās atmiņās pieminēja, ka Vācietis bijis ne vien talantīgs karavadonis, bet arī ļoti ambiciozs cilvēks. Toreizējais 1. Daugavgrīvas bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis liecināja, ka Jukums Vācietis pēc 1916. gada jūlija kaujām bijis viens no tiem, kas visdedzīgāk aizstāvējis ideju par latviešu bataljonu pārveidošanu par pulkiem, divīziju un pat korpusu. Tādējādi viņš vēlējies izvērst un attīstīt savu militāro karjeru. Viņš regulāri centies izcelt savas militārās spējas un uzsvērt pārākumu pat pār augstākiem virsniekiem.

Viens no Krievijas revolūcijas ideologiem Ļevs Trockis savulaik norādīja, ka Vācietim piemitis Napoleona komplekss. Arī pēc izskata un uzvedības viņš atgādinājis Napoleonu – bijis pamaza auguma, drukns un drošsirdīgs. Vācietim piemitusi bramanība un vēlme izcelties. Viņa komandētais bataljons diezgan ātri kļuvis par īstu paraugvienību, turklāt tam ticis piekomandēts orķestris. Vācietis arī panācis, ka bataljona apgāde un ietērps ir vislabākais, ko vien iespējams dabūt. Daudzi bija spiesti atzīt, ka Jukuma Vācieša komandētais 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons ir ievērojami pārāks par citiem.

Vācieša izteiktā tieksme pēc atzinības reizēm izprovocējusi augstāku virsnieku kritiku, taču nav mazinājusi viņa prestižu padoto vidū – viņš bija populārs un iecienīts pulka komandieris. Turklāt Vācietis aizstāvēja strēlniekus no virsnieku patvaļas. Daudz laika viņš pavadīja tieši kopā ar strēlniekiem un relatīvi maz uzturējās štābā, tāpēc nebija pārsteidzoši, ka kareivji viņu respektēja un cienīja.  

Visnacionālākais no visiem

Ar Jukumu Vācieti saistīta kāda  nozīmīga leģenda, kuru savulaik izcilais dzejnieks Aleksandrs Čaks apdzejoja savā poēmā Mūžības skartie. 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons devies uz Smārdes frontes iecirkni, kur bijis paredzēts ievērojams krievu armijas uzbrukums. Kad bataljons maršējis garām vecajai Piņķu baznīcai, Vācietis pavēlējis apstāties un sapulcināt karavīrus dievnamā. Tur viņš uzstājies ar sprediķi, kas atstājis lielu ietekmi uz strēlniekiem.

Aleksandrs Čaks savā poēmā rakstīja: “Un tad stāv viņš kancelē virs visiem,/It kā mūžam likts jau tur no gala./Piere plaisā. Lūpās visi mūži./Abās rokās divas karstas dūres./Zobens likts pie altāra kā krusts tam.” Tieši tur, kā raksta Čaks, pulkvedis teicis patriotiskos vārdus: “Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,/Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,/ Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa/ Augšup celtu visu savu tautu.”

Vairāki vēsturnieki gan norāda, ka Vācieša uzruna strēlniekiem no kanceles ir tikai mīts, jo nav neviena dokumenta un ticamas liecības, kas to apliecinātu. Arī 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona kaujas žurnālā par to nekas nav minēts, tikai rakstīts, ka strēlnieki nakšņojuši Piņķu baznīcā, turklāt nevis 17., bet 19. jūlijā. Izteiktas arī versijas, ka Vācietis bijis ļoti reliģiozs cilvēks, tāpēc, nebūdams mācītājs, diez vai atļautos kāpt kancelē. Iespējams, pirms kaujas viņš tiešām teicis uzmundrinošu runu, taču tā, visticamāk, nav teikta no baznīcas kanceles.      

Vietā piebilst, ka Vācieša komandētajā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā dienēja talantīgais latviešu liriķis Edvards Virza. Viņš savās atmiņās rakstīja: “Vācietis no visiem strēlnieku augstākajiem virsniekiem bija visnacionālākais. Viņš vienīgais ar mums sarunājās latviski.”

Kādā publikācijā Virza raksturoja pulkvedi ar šādiem vārdiem: “Īsts kurzemnieks pēc sirds un temperamenta, reāls domātājs, apdomīgs un tālredzīgs.” Vācieti viņš uzskatīja par potenciālu latviešu tautas nacionālo vadoni nākotnē. Vēl pirms Oktobra revolūcijas Krievijā dzejnieks atzina: “Tauta viņam daudz pateicības parādā. Šādi vīri viņai vajadzīgi, un tikai jāgaida, lai atnāktu laiks, kur viņš tai pilnīgi varētu ziedot savas noskaidrotās domas un plašās zināšanas.”

Revolūcijas avangards

Lai labāk izprastu Jukuma Vācieša un arī citu latviešu lomu boļševiku revolūcijā, nepieciešams neliels atskats vēsturē. Cara režīma politiskos spaidus un sociālās netaisnības sevišķi asi izjuta nekrievu tautas, kas varmācīgi bija iekļautas Krievijas impērijā.

Šīs nacionālās grupas bija apspiestas arī nacionālā ziņā un pakļautas rupjai pārkrievošanas politikai. Atšķirībā no koloniālajām tautām citos kontinentos vairākām apspiestajām tautām un nacionālajām grupām Krievijā, piemēram, somiem, igauņiem, latviešiem, poļiem, armēņiem un gruzīniem, baltvāciešiem un ebrejiem kopumā bija augstāks izglītības līmenis nekā pamatnācijai krieviem. Kad 19. gadsimta astoņdesmitajos gados Krievijā tika izvērsta sistemātiska rusifikācija, tas stipri saasināja nacionālās attiecības visā impērijā.

Pēc neilga liberālāka perioda, kas sekoja 1905. gada revolūcijai, pasaules kara priekšvakarā pārkrievošanas politika no jauna pastiprinājās. Šādos apstākļos bija paredzams, ka naids pret cara režīmu un revolucionārās tendences īpaši izplatīsies attīstītākajās nekrievu tautās. Revolucionāro cīņu periodā rietumvalstu presē parādījās daudz rakstu par boļševiku karaspēka nekrievisko sastāvu. Bieži tika pieminēti latviešu strēlniekus, kurus sauca par Sarkanās armijas kodolu un boļševiku izlases vienībām.

Jau kopš 1917. gada maija latviešu strēlnieki tika cildināti kā revolūcijas avangards. Tolaik boļševikiem nebija nekādu bruņotu spēku, kas kaujas spēju ziņā kaut attāli spētu līdzināties latviešu karaspēka daļām. Revolūcijas vadonis Ļeņins nepaļāvās ne uz dezorganizētajiem krievu karavīriem Sanktpēterburgā, ne uz militāri vājo strādnieku sarkano gvardi, ne uz daudzinātajiem Kronštates matrožiem, kuru vidū bija manāmas anarhisma tendences. Latviešu strēlnieku iesaistīšanos Krievijas pilsoņu karā paātrināja vācu ofensīva 1918. gada februārī, kad daudzi strēlnieki neredzēja citas iespējas, kā vien atkāpties uz Krieviju.

Vēlāk daļa no šiem pasaules kara veterāniem atstāja sarkano strēlnieku pulkus un pacēla Latvijas nacionālo karogu, tomēr daļa palika Krievijā, lai neskaitāmās kaujās un sadursmēs pārstaigātu milzīgi plašo pilsoņu kara lauku Krievijas impērijā. Tomēr divdesmito gadu sākumā arī daudzi no šiem cīnītājiem atgriezās demokrātiskajā Latvijas Republikā, bet daļa palika un joprojām ieņēma ietekmīgus un atbildīgus posteņos. 

Ar plašu vērienu

 Kad pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā pie varas nāca pagaidu valdība, Vācietis vairākkārt publiski pauda pārliecību, ka tagad būs brīva Latvija brīvā Krievijā. Tolaik tas bija progresīvs uzskats – tikai retais latviešu politiķis uzdrošinājās par kaut ko tādu sapņot un runāt. Paradoksāli, bet pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis pēc pārliecības nemaz nebija boļševiks.

Būdams izteikti godkārīgs, viņš jutās nenovērtēts. Vācieša spējas un nopelnus nebija novērtējis ne cara režīms, ne pagaidu valdība. Kamēr citi virsnieki revolūcijas attīstības gaitā jutās vīlušies, sarūgtināti un apjukuši, viņš pakāpeniski akceptēja notikušo un ieraudzīja jaunas iespējas vērienīgai darbībai. Vācietis izmantoja cara armijā un tās Ģenerālštāba akadēmijā izkopto militāro talantu, lai izveidotu Sarkano armiju un grautu padomju valsts ienaidniekus.

Krievijas Ārlietu tautas komisārs Ļevs Trockis savās atmiņās rakstīja: “Vācietis bija uzņēmīgs, aktīvs un attapīgs. Pretēji citiem militārajiem akadēmiķiem viņš neapjuka revolūcijas haosā, bet apstiprināja un deva pavēles pat tad, kad nebija cerības uz to izpildi. Laikā, kad daudzi baidījās pārkāpt savu tiesību robežu, Vācietis, tieši otrādi, iedvesmas brīžos izdeva dekrētus, aizmirstot par Sovnarkoma (Tautas komisāru padome) un VCIK (Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja) pastāvēšanu. No Kazaņas štāba viņš aizgāja pēdējais 6. augusta vakarā, kad baltie jau iebruka ēkā. Viņš izkļuva sekmīgi un pa apkārtceļu ieradās Svijažskā.”

1917. gada decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks viņš sāka sarkangvardu organizēšanu, bet 1918. gada janvārī vadīja kaujas pret Dovbora-Musņicka poļu korpusu Baltkrievijā. Aprīlī viņu iecēla par Sarkanajā armijā iekļautās latviešu padomju strēlnieku divīzijas komandieri. Tā bija tā pati divīzija, kas 1918. gada jūlijā apspieda kreiso eseru dumpi.

Vēlāk Jukums Vācietis kļuva par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, bet 1918. gada 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma – par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieku pulki tika izmantoti kā mobilas vienības, lai apslāpētu dumpjus ne vien Maskavā, bet arī citās Krievijas pilsētās.

Vienlaikus Vācietis skaitījās arī Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks, taču tikai īsā Rīgas un Daugavpils apmeklējuma laikā 1919. gada janvārī. Sarkanās armijas virspavēlnieka amatā Vācietis bija līdz 1919. gada jūlijam, kad čekisti viņu apcietināja. Vācieti apsūdzēja par dalību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā un vājā kontrolē pār Lauka štāba virsniekiem. Kaut gan apsūdzības neapstiprinājās, Vācietis apcietinājumā pavadīja astoņus mēnešus. Pēc atbrīvošanas viņu piekomandēja Kara revolucionārajai padomei sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei.

Tīrais latviskums

1920. gadā Jukumu Vācieti iecēla par Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēju. Viņš lasīja kara vēstures un militāri sabiedriskās psiholoģijas kursu, kā arī uzrakstīja vairākas grāmatas. Pastiprinātu uzmanību izpelnījās darbs Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme, kurā viņš mēģināja pierādīt, ka tikai boļševiku uzvara deva iespēju Latvijai būt neatkarīgai.

Tolaik Padomju Krievijā darbojās vairākas latviešu izdevniecības, un šī grāmata tika izdota latviešu valodā. Ievadā izdevēji gan brīdināja izturēties pret izdevumu kritiski: “Mēs izdodam apcerējumu Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme kā materiālu patiesai vēsturei par latviešu strēlnieku nozīmi Krievijas lielajā revolūcijā un proletāriskās diktatūras nostiprināšanā.

Autors apcerējumu raksta galvenām kārtām pēc savām atmiņām, ne pietiekošā kārtā pamatotiem dokumentiem. Tādēļ apcerējumā ir diezgan daudz nepilnību un nepareizu viena otra strēlnieku darbinieka lomas novērtējumu. Autors neslēpj, bet visur uzsver savu nacionāldemokrātisko credo, savu tautiskumu – tīro latviskumu. Šķiru cīņu viņš neizprot.”

Vācietis rakstīja: “Padomju valdība bija pārliecināta, ka tur, kur ir latviešu strēlnieku pulki, tur nebūs nodevības, tur nebūs vietas bēgšanai no pretinieka. Volgas krastos un tāpat arī citās frontēs latviešu pulki, iedami kaujas ugunī, saprata, ka viņi ir varens vēstures ierocis.”

Viņš arī uzsvēra, ka tai laikā bija absolūti nepieciešams organizēt lielāku latviešu karaspēku, jo pasaules karš tuvojās nobeigumam un latviešiem vajadzēja būt gataviem aizstāvēt savas intereses Baltijā. Tāpēc bija nepieciešama turpmāka sadarbība ar revolucionāri noskaņotajiem latviešu strēlniekiem.

Bez iespējas atgriezties

 Vācietis sevi uzskatīja par īstenu Latvijas patriotu, taču viņam nebija iespējas atgriezties dzimtenē. Kad divdesmitajos gados viņš izteica vēlēšanos atgriezties Latvijā, viņam to neatļāva. Sociāldemokrāti pat divas reizes izvirzīja jautājumu Saeimas Kara lietu komisijā, taču nesekmīgi –Sarkanās armijas virspavēlnieka atgriešanās daudziem šķita nepieņemama.

Vērtējot Latvijas valdības aizliegumu atgriezties mājās, Vācietis rakstīja: “Bet tiklīdz mudžeklis būs norimis un pašreklāmas kliedzieni apnikuši, tauta aptvers, ko priekš viņas ir darījuši tie viņas dēli, kuri vēl arvienu bez pajumta klīst pa Krieviju. Sevišķu nelabvēlību pie Latvijas politiski valdošām aprindām ir ieguvuši tie Krievijas latviešu (kaut arī bezpartejiskie) vadoņi, kuru darbs ir izpaudies latviešu strēlnieku pulku organizēšanā un vadīšanā. Vēl līdz šim Latvija priekš viņiem tura aiznaglotas durvis uz praktiskas dzīves ierīkošanu.”

Vācietis palika Krievijā un turpināja strādāt Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā par pasniedzēju. 1927. gadā viņam piešķīra profesora titulu, 1935. gadā – 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpi un vairākus ordeņus. Kad 1937. gadā  Padomju Savienībā pienāca lielo represiju laiks, Krievijā likvidēja visas latviešu kultūras un sabiedriskās iestādes, kā arī visus latviešu grāmatu apgādus, konfiscēja visas latviešu grāmatas, brošūras, manuskriptus un gleznas.

Līdz ar daudziem bijušajiem latviešu revolucionāriem apcietināja arī Jukumu Vācieti. Tas notika 1937. gada 29. novembrī, kad viņš Ģenerālštāba akadēmijā lasīja lekcijas. Beidzoties starpbrīdim, auditorijā ienāca kursa komisārs un paziņoja: “Lekcija neturpināsies. Lektors Vācietis apcietināts kā tautas ienaidnieks.” Pēc vairākus mēnešus ilgas pratināšanas un spīdzināšanas PSRS Augstākās tiesas Augstākā kolēģija viņu atzina par vainīgu “kontrrevolucionāra apvērsuma gatavošanā”. 1938. gada 28. jūlijā Jukumu Vācieti nošāva un apraka Komunarkas masu kapos.

Savulaik Latvijā atgriezās Vācieša ģimene – sieva ar trīs bērniem. Dēls Jukums nomira trīsdesmito gadu beigās, sieva Margareta ar meitām 1939. gadā izceļoja uz Vāciju, bet pēc kara – uz ASV.