Leģenda 51 eksemplārā: superauto "Tucker", ko redzējis tikai retais
Pasaulē nebūs daudz cilvēku, kuri ir redzējuši automobili ar nosaukumu Tucker. Nav brīnums, jo tie ir retāki par sniega leopardu – pavisam uzbūvēts ir tikai 51 šīs markas automobilis, un visi tie ir atrodas muzejos vai ļoti turīgu cilvēku privātkolekcijās. Bet pats stāsts par Tucker – automašīnu, kas apsteidza savu laiku – ir tik leģendārs, ka Frensiss Fords Kopola to iemūžinājis kinofilmā.
Neveiksmīgais policists
Patiesībā tas ir stāsts nevis par automobili, bet par cilvēku, kura idejas apsteidza savu laiku un sabruka cīņā pret lielo biznesu. Šā cilvēka vārds bija Prestons Takers. Ja viņa plāniem būtu bijis lemts īstenoties, mūsdienās viņu droši vien sauktu par izcilu vizionāru un pieminētu kopā ar tādiem vīriem kā Stīvs Džobss. Taču Takeram atšķirībā no Džobsa nepaveicās. Varbūt tāpēc, ka viņš piedzima par ātru – 1903. gadā.
Jau kopš agras jaunības Takers bija apsēsts ar automašīnām un ātrumu. Lai būtu tām pēc iespējas tuvāk, viņš 19 gadu vecumā pameta skolu un iekārtojās darbā par izsūtāmo zēnu autobūves kompānijā Cadillac. Vēl pēc neilga laika atrada citu darbu, kurā pavērās iespēja pilnā ātrumā dragāt pa pilsētas ielām, – iestājās Detroitas piepilsētas policijas iecirknī par šoferi. Tiesa, no turienes viņu drīz vien izmeta paša mātes dēļ, kura atnāca pie policijas priekšnieka un pastāstīja, ka puisim ir tikai 19 gadi, bet likums neļāva tik zaļus jaunuļus pieņemt darbā policijā.
Gadu vēlāk, 1923. gadā, kad Prestonam apritēja divdesmit, viņš vēlreiz iestājās policijā, taču atkal drīz vien pazaudēja darbu, jo bija mašīnā izveidojis improvizētu sildīšanas ierīci, izmantojot motora radīto siltumu. Policijas reglaments tādu pašdarbību neparedzēja, un Takers atkal atradās uz ielas. Kādu laiku pastrādājis autosalonā, puisis pa trešam lāgam iestājās policijā, taču atkal ilgi tur nenoturējās un pēc tam nolēma pārorientēties uz automašīnu tirdzniecību. Tā viņam padevās ļoti labi, jo, kā atceras laikabiedri, Takers cilvēkiem spējis iestāstīt un pārdot jebko.
Tomēr tirdzniecība viņam īsti pie sirds negāja, jo tajā pietrūka ātruma elementa. Trīsdesmitajos gados Takers sāka apgrozīties autosacīkšu pasaulē, kur iepazinās ar inženieri Hariju Milleru. Paša Millera bizness bija cietis neveiksmi, un Takers vinam piedāvāja nodibināt kopīgu firmu, kas būvētu sacīkšu automašīnas. Nekas prātīgs gan no šā biznesa neiznāca, tomēr Millera idejas nospēlēja lielu lomu Takera vēlākajos projektos.
Superātrais bruņu auto
Trīsdesmito gadu beigās Takers nolēma pievērsties militārajai tehnikai, jo pamatoti nosprieda, ka pasaulē briest jauns liels karš un armijniekiem varētu lieti noderēt laba bruņumašīna. Takers uzbūvēja revolucionāru kara dampi, ko nodēvēja par Tucker Tiger. Revolucionārs šis vāģis bija tāpēc, ka ātruma ziņā tam nebija analoga –viegli bruņotais automobilis spēja attīstīt pat 160 kilometru ātrumu stundā. Par to nopietni interesējās Nīderlandes valdība, taču tā izrādījās tukša loze – 1940. gadā Hitlers Nīderlandi okupēja, un visas Prestona cerības uz lielu valsts pasūtījumu izgaisa. Pēc tam Takers savu lolojumu mēģināja ieskapēt Savienoto Valstu armijai, taču tās vadība nosprieda, ka tik ātrs transporta līdzeklis tai nav vajadzīgs. Vēlāk gan dažas Tucker Tiger izmantotās idejas tika īstenotas citā, daudz veiksmīgākā automobilī – Jeep pirmajā modelī.
Noraidījuši piedāvājumu iepirkt bruņumašīnu, militāristi tomēr izrādīja interesi par vienu no Tucker Tiger komponentiem – uz mašīnas jumta uzstādīto 360 grādu leņķī grozāmo ložmetēja tornīti, ko varēja izmantot aviācijā. Tos izmēģināja vairākos bumbvedējos, taču pašam Takeram no tā nekāda labuma nebija, jo valdība konfiscēja visus viņa patentus, paziņojot, ka tie atsavināti dzimtenes drošības labad.
Tucker Torpedo
Pēc kara Takers nāca klajā ar jaunu ideju – sākt būvēt tiem laikiem supermodernu vieglo automobili, sauktu par Tucker Torpedo (pazīstams arī ar nosaukumu Tucker 48). No biznesa viedokļa doma bija ļoti veiksmīga, jo ASV lielās autobūves kompānijas – Ford, General Motors un Chrysler – visu kara laiku bija koncentrējušās uz militāro pasūtījumu pildīšanu un vieglo automobiļu nišu galīgi atstājušas novārtā. Pirmajos pēckara gados “lielais trijnieks” turpināja štancēt vēl trīsdesmitajos gados izstrādātus automašīnu modeļus un jutās komfortabli – cilvēki pirka arī tos, jo citu alternatīvu būtībā nebija.
Takers bija apņēmības pilns šo situāciju mainīt. Viņa radītais Tucker 48 bija patiešām revolucionārs auto, kas piedāvāja daudz tiem laikiem neredzētu risinājumu – disku bremzes, degvielas tiešo iesmidzināšanu, lukturus, kas spēja pagriezties nelielā leņķī, lai līkumos izgaismotu ceļu, pastiprinātu sānu aizsardzību, kas avārijas gadījumā pasargātu iekšā sēdošos. Uz papīra Tucker 48 bija izcils automobilis – gan tehniskajā, gan dizaina ziņā.
Atlika tikai tāds “sīkums” – atrast finansējumu tā būvei. Un arī te Takers izdomāja inovatīvu risinājumu – ne tikai tirgot jaunās autobūves kompānijas Tucker Corporation akcijas, bet arī izsludināt mašīnu iepriekšpārdošanu. Reklāmas un mārketinga lietās viņam patiešām bija izcils talants, un 1947. gadā kompānijas bankas kontā bija ieplūduši 17 miljoni dolāru – pilnīgi pietiekami, lai sāktu ražošanu. Rūpnīcai piemērotas telpas tika atrastas netālu no Čikāgas, bijušajā bumbvedēju dzinēju ražotnē, ko kontrolēja ASV kara pasūtījumu administrācija. Iemaksas par mašīnām bija veikuši jau 2000 potenciālo pircēju, un Takers plānoja pirmajos četros rūpnīcas darbības mēnešos uzbūvēt 140 mašīnas dienā, vēlāk apjomus kāpināt līdz 60 000 auto gadā. Nākotne likās spīdoša, pat neraugoties uz to, ka automašīnas cenas samazināšanas nolūkos sērijveida modelim bija nācies atteikties no vairākiem revolucionārajiem risinājumiem.
Taču, redzot jaunās kompānijas vērienīgo darbību, nervozi sarosījās lielās autobūves korporācijas, kas labi apzinājās, ka Tucker Torpedo tām īsti nav ko likt pretī. Tika nolemts Takeru dabūt pie malas ar citām metodēm – caur tiesu. Tucker Corporation tika uzrīdīta komisija, kuras uzdevums bija novērst blēdības ar vērtspapīriem. Pret Takeru tika ierosināta lieta par finanšu mahinācijām, uzskatot, ka viņš nav plānojis būvēt nekādas automašīnas un vienīgais mērķis bijis iekasēt naudu no lētticīgiem pircējiem. Viens no galvenajiem apsūdzības lieciniekiem bija bijušais Takera kompānijas direktors, kurš apgalvoja, ka uzņēmējs patiesībā esot absolūti nepieredzējis, bet Torpedo ir fikcija, kas nespēj nobraukt pat pāris metru. Pēc visa spriežot, uz viņu pamatīgu spiedienu bija izdarījuši lielo kompāniju pārstāvji. Arī prokurors bija ārkārtīgi piekasīgs, un laikam jau ne bez pamata bija aizdomas, ka viņa pakalpojumus dāsni apmaksājušas lielās autokompānijas; krietni vēlāk, jau septiņdesmitajos gados, viņš par korupciju pats nonāca aiz restēm.
Apsūdzības bija tik smagas, ka jau procesa sākumā tiesnesis bez žēlastības slēdza Takera rūpnīcu. Viņu neinteresēja pat tas, ka rūpnīcā tobrīd jau strādāja 300 darbinieku un bija uzbūvētas 37 automašīnas. Vēl 13 mašīnas strādnieki paklusām uzbūvēja jau tiesas procesa laikā, par to nesaņemot nekādu atalgojumu. Astoņas no šīm automašīnām viņi vēlāk nogādāja līdz tiesas ēkai, un Takers uzaicināja zvērinātos ar tām izmest kādu līkumu, lai pārliecinātos, ka tie ir pavisam reāli spēkrati. Droši vien tas bija viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ beigu beigās viņu attaisnoja.
Stāsts bez laimīgām beigām
Tiesa Takeram beidzās veiksmīgi, taču glābt kompāniju jau bija par vēlu. Rūpnīcas ēka bija atsavināta, reputācija iedragāta, un kompānija uzputināta. Takers palika pie sasistas siles, taču viņa optimismu var tikai apbrīnot. “Arī Henrijam Fordam pirmajā piegājienā nekas neiznāca,” tādi bija Takera vārdi pēc kompānijas bankrota. Viss kompānijas īpašums nonāca ūtrupē, nedaudzās uzbūvētās automašīnas ieskaitot. Pašam Takeram palika tikai viens auto, vēl viens tika viņa mātei. Lai gan pieņemts uzskatīt, ka Takera biznesu piebeidza lielo autoražotāju lobijs, daži pētnieki domā, ka viss pasākums jebkurā gadījumā bija lemts neveiksmei, jo sērijveida ražošanas uzsākšanai ar esošajiem 26 miljoniem dolāru būtu par maz un vajadzētu vismaz 100 miljonus...
Takera optimisms pēc kompānijas izputēšanas izrādījās bez pamata. Piecdesmitajos gados viņš pārcēlās uz Brazīliju un bija iecerējis tur būvēt sporta automobiļus. Taču nopietna ražošana dažādu iemeslu dēļ nesākās arī tur. 1956. gadā Takers nomira no plaušu vēža un pneimonijas. Nāves brīdī viņam bija 53 gadi. Labā ziņa ir tā, ka vairākas Takera automobilī izmantotās idejas vēlāk pārņēma citi ražotāji un tās ir izmantotas tajās mašīnās, ar ko mēs tagad braucam.
1988. gadā Prestona Takera dzīvesstāstam veltītu filmu Tucker: The Man and His Dream ar Džefu Bridžesu galvenajā lomā uzņēma slavenais režisors Frensiss Fords Kopola, producents bija Zvaigžņu karu radītājs Džordžs Lukass. Viņi abi iegādājās pa Tucker automobilim, tiesa, Lukass savējo 2008. gadā pārdeva par gandrīz 400 000 dolāru. Kopolam patlaban pieder pat divi Tucker – ar 14. un 37. kārtas numuru izgatavotie.
Muzeja dārgumi
No 51 uzbūvētā Tucker automobiļa līdz mūsdienām ir saglabājušies 47, kas visi atrodas vai nu muzejos, vai turīgu cilvēku privātkolekcijās.
Plānojot ražošanu, Prestons Takers bija iecerējis, ka viņa automobilis maksās 1000 dolāru, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tirdzniecības cena sasniegs 4000 dolāru. Tiem laikiem tas bija diezgan dārgi. Taču diez vai Takers varēja iedomāties, ka pusgadsimtu vēlāk viņa mašīnas maksās vairāk nekā miljonu.
Tucker 48 ir absolūta raritāte, un nopirkt to praktiski nav iespējams. Apmēram puse no šīm automašīnām glabājas dažādos muzejos – tie visi atrodas Amerikā, un nekur Eiropā šo leģendāro automobili aplūkot nav iespējams. Otra puse ir privātkolekcijās, un varam tikai minēt, kam tās pieder. Zināmi ir tikai daži īpašnieki, un slavenākais no viņiem ir režisors Frensiss Fords Kopola.
Vienai otrai mašīnai biogrāfija bijusi visai raiba. Tā ASV Smitsona institūta kolekcijā esošais Tucker ar 39. kārtas numuru pirms tam bija piederējis kādam narkobaronam un muzejam nodots pēc tam, kad policija to konfiscēja. Auto ar 4. kārtas numuru piecdesmitajos gados bija piedalījies NASCAR sacīkstēs, tagad atrodas Toyota muzejā Japānā. 10. numurs pusgadsimtu bija rūsējis kādā šķūnī, līdz 2011. gadā tika atrasts un par 750 000 dolāru pārdots izsolē. Pašam Prestonam Takeram piederējušo auto ar 29. kārtas numuru piecdesmitajos gados bija nopircis Rokfelleru dzimtas pārstāvis Vintrops Rokfellers, tagad tas atrodas kādā privātkolekcijā.
Pēdējo desmit gadu laikā pārdošanā kāds no Tucker automobiļiem ir parādījies tikai divas reizes. 2012. gadā par gandrīz trim miljoniem dolāru izsolē tika pārdots auto ar 43. kārtas numuru, pirms diviem gadiem Sotheby’s izsolē Arzionā nonāca 44. numurs – to pārdeva par 1 347 000 dolāru.
