Kristaps Blušs sānslīdē no Amerikas līdz Sibīrijai

“Eksotiskā pakaļa” Krasnojarskā

Sociālajos tīklos uzdūrāmies video, kur tu esi redzams Krasnojarskā notiekošajās ziemas drifta sacīkstēs "Zimhana", turklāt pie stūres žigulim. Kā tu tik tālu aizkūlies?

Krievijā jau vismaz astoņus gadus norisinās ziemas drifta čempionāts, kas ir uzņēmis tādus apgriezienus, ka uz turieni brauc drifteri arī no citām valstīm. Protams, neiztiek bez vietējo palīdzības, kuriem staļļi pilni ar žiguļiem. Katru ziemu ir vismaz seši posmi, un vismaz uz vienu parasti arī es cenšos aizbraukt.

Savu žiguli taču līdzi uz Krasnojarsku neved – pērc uz vietas vai īrē?

Nē, nē, nē! Katrā posmā piedalās 60–80 braucēju, un tādā barā jau var atrast kādu žiguli, ko iedot man un kolēģiem no Japānas. Vietējie mūs sauc par “ekostiskajām pakaļām”, un šoreiz mēs Krasnojarskā tādi bijām kādi seši. Katram iedeva pa mašīnai, un zinu, ka japāņiem tika žiguļi, kuriem speciāli tika iebūvēta stūre labajā pusē; lai nodemonstrētu viesmīlību un tālie viesi justos kā mājās. Japāņiem tur ļoti patīk: ne tikai trasē, bet arī ārpus tās – ar pirtīm, aliņiem, melnajiem ikriem un tā tālāk. Pēc tam japāņus veda uz trasi un skatījās, ko viņi pēc tādas brīvā laika pavadīšanas spēs parādīt...

Trasi kaut kā īpaši sagatavo?

Katras dienas beigās trasē izbrauca smagā mašīna un izlaistīja ūdeni, lai nākamajā rītā būtu svaigs ledus. Jāteic, ka mums paveicās, jo tobrīd bija tikai mīnus desmit grādi, taču divas nedēļas iepriekš esot bijis mīnus četrdesmit...

Žigulī, kuram apkures iekārtas pa dzimšanai ir diezgan pašvakas, tādā aukstumā braukt varētu būt ekstrēmi...

Tie ne tuvu vairs nav standarta žigulīši. Visi ir īpaši sagatavoti sacīkstēm. Kā no rīta iedarbina, tā visu dienu rūc.

Ja runājam līdzībās, tad parastas autosacīkstes varētu būt ātrslidošana, bet drifts drīzāk ir kā daiļslidošana, vai ne?

Jā, es pats driftu bieži saucu par daiļslidošanu. Jo, tāpat kā daiļslidošanā, malā sēž tiesneši un dala punktus. Augstākā atzīme ir 100, bet vērtē dažādus parametrus, tostarp leņķus un brauciena plūdenumu – lai nebūtu saraustīts, bet gan viegls un dinamisks. Tiesneši, kas to dara padsmit gadus, šajā ziņā ir diezgan objektīvi.

Cik gadu drifts kā sports vispār pastāv?

Amerikā sacensības norit jau sešpadsmito gadu. Bet pirms tam kādus piecus gadus driftu pazina Japānā. Tāpēc kopā ir vismaz 20 gadi.

Tai mašīnai, ar ko tu parasti piedalies sacensībās, jauda ir kādas desmit reizes lielāka nekā žigulim. Kā ir pārsēsties no tāda zvēra uz kaut ko tik lēnīgu?

Jāņem vērā, ka tur viss notiek uz ledus. Riepas visiem ir vienādas. Jauda žigulim ir ap 100 zirgspēkiem, un iet tās mašīnas diezgan labi. Plus vēl tām ir sporta kārbas, uzlabotas piekares. Tie žiguļi ir labi sagatavoti, un to tirgus vērtība ir no 5000 eiro uz augšu.

Cik varēja spiest pēc internetā redzamajām bildēm, tavs žigulis gan neizskatījās diez ko labi sagatavots, jo ik pa brīdim sacīkšu laikā tam atlēca vaļā bagāžnieks... Vai arī par to deva papildu punktus?

Punktus nedeva, bet bagāžnieks tiešām neturējās ciet brīžos, kad uzsitu pa kādu šķērsli. Bet tad aizsitu ciet un braucu tālāk.

Uz pjedestāla tev Krasnojarskā gan tā arī neizdevās tikt...

Tas nav tik vienkārši. Vietējie ar žiguļiem pa ledu brauc jau gadiem ilgi un ir labi satrenējušies. Ja sacensības notiek nedēļas beigās, tad vietējie pa trasi dzīvo jau kopš pirmdienas. Riepas mainīt nevajag, tik vien kā degvielu ieliet un kādu bulciņu apēst – tad varam paši rēķināt, cik viņi laika trasē ir pavadījuši. Viņi ir atkoduši tādas nianses, ko mēs pat nespējam iedomāties. Piemēram, paņemot jaunu riepu, to vispirms uzliek priekšā un divas stundas nobraukā, lai radze labāk iesēstos. Pēc tam uzliek to riepu aizmugurē un pabrauc vēl pusstundu. Un tad uz sacensībām tās aizmugurējās riepas apgriež otrādāk, jo tad radze būs iegriezusies pareizā leņķī un būs īstā braukšana. Es uz to varēju tikai noskatīties, jo man varat dot vienalga kādas riepas un būs labi.

Tur nevar tā no kaut kurienes atbraukt un parādīt viņiem klasi. Savukārt viņi izbauda iespēju sacensties ar braucējiem, ko vasarā ir redzējuši pa televizoru. Un tos viņi apbrauc kā bērnus. Kopā bijām 80 dalībnieku. Es ar 95 ballēm no 100 iespējamām kvalificējos 52. vietā. Tas vien liecina, cik sīva ir konkurence. Vietējie cīnās par vietām čempionātā, bet man tas vairāk ir hepenings un iespēja satikties ar draugiem. Un aiziet uz pirti, kā jau tajā galā pieklājas.

Uzvara Atlantā

Ziemas prieki Krasnojarskā gan nav tavs pamatdarbs. Pērn nobrauci jau ceturto sezonu Amerikas prestižākajā drifta sērijā "Formula Drift". Turklāt guvi arī savu pirmo uzvaru – Atlantas posmā.

Jā, tas bija vareni. Līdz šim biju palicis uzreiz aiz pjedestāla, ir bijušas arī otrās vietas, taču augstākais pakāpiens vienmēr bija palicis nesasniegts. Vienmēr mazliet pietrūka – gadījās tehnikas ķibeles vai kas cits.

Bija arī naudas balva?

Pirmajai vietai ir 5000 dolāru. Pirms nodokļu nomaksas.

Un cik maksā mašīnas aizvešana uz Ameriku?

Ja ar kuģi, tad nav tik traki – konteiners maksā ap 3000 dolāru.

Tad jau ceļa naudu sapelnīji...

Apmēram. Jo ir jau izdevumi arī par dzīvošanu Amerikā un ēšanu.

2017. gada sezonā kopvērtējumā dalīji ceturto un piekto vietu. Pērn, neraugoties uz uzvaru Atlantā, kopvērtējumā paliki četrpadsmitais. Kā tā?

Pēc Atlantas uzvaras biju piektajā vietā, un viss izskatījās daudzsološi, taču 6. posmā saniķojās tehnika, bet 7. posmā izstājāmies – nācās pat aizņemties mašīnu, lai vispār kvalificētos un saņemtu minimālo punktu skaitu. 8. posmā nolēmām nebraukt, jo nebija jēgas tērēt naudu, apzinoties, ka uz augstu rezultātu kopvērtējumā tāpat vairs nevaram cerēt. Tā arī nogāzāmies uz 14. vietu. Sezonas sākums bija lielisks, bet nobeigums – pilnīgs pretstats.

Ko darīsi jaunajā sezonā?

Vēl līdz galam nav izlemts, taču izskatās, ka varētu šo sezonu izlaist. Kaut kā kaujas spars sagatavošanās procesā vairs nav tāds, kā bija agrāk. Pārrunas ar sadarbības partneriem vēl notiek, taču ceļa somas nekravājam un esam pārdomās – varbūt piedalīties tikai dažos posmos Amerikā, varbūt braukt tepat Eiropā.

Būtībā tas ir naudas jautājums?

Viennozīmīgi. Sezonas kopējās izmaksas Amerikā ir lielas. Turklāt viens ir vienkārši piedalīties, bet, ja gribi nopietni cīnīties par titulu, tad ir nepieciešams liels budžets. Lai es varētu pilnvērtīgi sagatavoties un uzturēt normālu izmēru komandu ar kādiem astoņiem cilvēkiem, kur vienam nebūtu jādara triju darbs, būtu nepieciešams pusmiljons dolāru. Un tādu naudu ir grūti savākt.

Četrdesmit riepas vieniem mačiem

Drifta mačos aiz mašīnām vienmēr stiepjas dūmu vāli no svilstošajām riepām. Cik riepu vienos mačos tu nosvilini?

Ja labas sacensības, tad ap 40 riepām. Tie ir 20 komplekti, jo mainām tikai aizmugurējās riepas. Ar vienu komplektu var nobraukt divus braucienus. Labā ziņa ir tā, ka man tās riepas neko nemaksā, jo saņemu tās no rūpnīcas par velti. Taču, ja būtu jāpērk, tad viena tāda riepa maksā ap 200 dolāru.

Vides draugiem droši vien par tādu gumijas svilināšanu būtu viedoklis...

Pagaidām viņi līdz tam vēl nav aizdomājušies. Nav jau arī pētījumu, cik kaitīgi vai nekaitīgi tas ir apkārtējai videi. Tur vajadzētu kādus brīvprātīgos, kas trīs gadus sēž un osta tos dūmus, lai varētu izpētīt, kādu iespaidu tie atstāj uz veselību. Taču mašīnām tiešām ir jābūt īpaši sagatavotām un kabīnei jābūt hermētiski noslēgtai, lai dūmi nenāk iekšā. Ir arī īpašas ķiveres, kas rada pretspiedienu un novērš iespējamo dūmu ieplūšanu.

Ja otrais braucējs aizķeras tālāk aizmugurē, tad taču viņš priekšā braucošā radītajos dūmos neko nevar redzēt?

Jā. Ir ļoti svarīgi turēties turpat blakus, lai redzētu priekšā braucošos. Taču reizēm tiešām priekšā ir dūmu siena. Tāpēc jātrenē atmiņa – tādos brīžos tu brauc tikai pēc atmiņas. Kas gan ne vienmēr sanāk...

Mašīnu kontakts ir ierasts?

Jā, tas notiek bieži. Treniņos parasti necenšas braukt īpaši tuvu, lai nesabojātu mašīnu, taču, ja priekšā braucošajam gadās kļūdīties un sagriezt mašīnu šķērsām trasei, tad ir diezgan reāla iespēja, ka otrs braucējs dūmos tev uztriecas virsū, jo pieņem, ka tu jau esi aizbraucis tālāk. Man arī ir gadījies tā sagriezties, un tad atliek tikai sēdēt un gaidīt – kad būs “bums”! Un parasti ir arī.

Traumatisma procents tomēr drifteriem nav liels?

Salona mašīnām šis procents vispār ir diezgan zems, jo tu taču būtībā sēdi būrī. Varu tikai pabrīnīties par motokrosa braucējiem, kuri jebkurā brīdī var no sava dzelzs zirga lidot... Lūk, tie ir dzelzs veči! Mēs uz viņu fona esam klauni, sēžot drošās mašīnās un ķiverēs.

Ja nesanāk sezona Amerikā, tad kāds ir plāns B?

Braukt Eiropā. Vairāk pat ar skatu uz Krievijas pusi. Pasaulē ir četri lieli drifta čempionāti: Amerikas, Japānas, Eiropas un Krievijas. Eiropas čempionāts notiek četrās piecās valstis, bet ir arī daudz mazāku čempionātu. Skatīsimies, kā labāk darīt.

Vai driftu atbalsta arī kāds no lielajiem autoražotājiem?

Visvairāk "Toyota". Vēl arī "Ford", mazāk "Nissan". Tas arī viss. "Ford" pie drifta mašīnām strādā pat rūpnīcas inženieri, "Toyota" vairāk atbalsta finansiāli un ar rezerves daļām. Amerikā drifts skaitās millennium paaudzes "NASCAR". Mūsdienu "NASCAR" tur ir drifts.

Jaunkaledonijas iekarošana

Tu esi ne tikai drifta braucējs, bet kopā ar kompanjoniem arī būvē drifta mašīnas pārdošanai. Kā bizness sokas?

Dažādi. Vienmēr jau var būt labāk. Vienā segmentā reizēm apgrozījums krītas, bet citur, piemēram, rezerves daļām, ceļas. Visu laiku jāskatās, ko un kā labāk darīt. Kaut kā jau turamies. Pērnā gada nogalē, piemēram, nosūtījām vienu mūsu būvēto mašīnu uz Jaunkaledoniju – tā ir bijusī franču kolonija pie Austrālijas. Čalis, kurš to pasūtīja, bija atbraucis pie mums, pabrauca ar mūsu tehniku un pasūtīja sev auto. Tas laikam ir tālākais punkts, uz kuru devies kāds no mūsu būvētajiem spēkratiem. Sākumā es kartē pat nemācēju atrast, kur atrodas Jaunkaledonija, nācās ņemt talkā Google...

Kā tāds Jaunkaledonijas džeks uz jums vispār izgāja? Droši vien savu lomu nospēlēja tas, ka brauci Amerikas Formula Drift?

Noteikti tas nospēlēja mums par labu. Galu galā sacīkšu nedēļas nogalē drifta mačiem ir apmēram trīs miljoni skatījumu visā pasaulē, un, startējot tur, tu savu vārdu padari atpazīstamu. Un, ja vēl nostartē labi, tad tā jau ir garantija, ka te ir reāli cilvēki, kuri spēj uzbūvēt drifta auto. Gadās tā, ka mums vienkārši pa e-pastu atsūta pasūtījumu, bet pašu pasūtītāju mēs nemaz nesatiekam. Tā ir liela uzticēšanās, jo summas tur apgrozās lielas.

Cik naudas man vajadzētu, lai pasūtītu pie jums auto? 100 000 eiro?

Apmēram. Tāpēc ir skaidrs, ka tev jāiekaro reputācija, lai kāds tev pasūtītu tik dārgu auto. Īpaši, ja ņemam vērā, ka mēs tomēr dzīvojam Austrumeiropā, kas daudzus uzreiz dara piesardzīgus.

Reiz ieminējies, ka no biznesa viedokļa būtu prātīgi pievērsties ne tikai drifta, bet arī citām sacensībām domātu mašīnu būvei. Ir kaut kas pavirzījies uz priekšu šajā jomā?

Īsti jau nē, jo, lai mēs sāktu būvēt, piemēram, rallijkrosa mašīnas, vispirms ir jāiekrāj kaut kāda pieredze šajā jomā. Tu nevari tā vienkārši paziņot – tagad mēs būvēsim rallijkrosa mašīnu, piesakās, kam tādu vajag! Teiksim, piedāvāt brāļiem Baumaņiem. Tur vispirms pašiem šajā nišā ir jāpagrozās, lai saprastu, kas un kā. Drifta mašīnas mēs tomēr būvējam jau desmit gadus un tur visu esam izpētījuši.

Tad jau pašam jāpamēģina braukt rallijkrosā! Vai arī jānolīgst kāds cits braucējs...

Jā, varētu pats pamēģināt. Doma tāda ir bijusi, un, ja varētu kaut kur aizlienēt auto un atrast brīvu laiku, es labprāt izmēģinātu spēkus rallijkrosā. Idejiski jau tur ir daudz kopīga ar driftu – tās pašas sānslīdes, kontakta cīņa, sacensības slēgtā un dinamiskā trasē... Atšķirība vienīgi tā, ka trasē vienlaikus ir nevis divas, bet astoņas mašīnas. To es tiešām gribu izmēģināt!

Vēl jau ir parastā autošoseja...

Jā, arī tur varētu braukt. Nu, varbūt ne gluži Dzintara volgā – tur, man šķiet, braucot varētu grāmatu lasīt... Šogad autošosejā ir parādījusies jauna klase – nevis līdzšinējā četru stundu sacensība, bet divu stundu; ar vienu mašīnu startē divi braucēji, un katrs nobrauc vienu stundu. Manuprāt, tas ir ļoti labs formāts, jo neizvelk sacensību pārāk garu un arī tehnikas izturības ziņā prasības nav tik augstas. To varētu pamēģināt.