Bagiju ģimene - šosezon jau trīs Grenči cīnās Eiropas autokrosa čempionātā
Eiropas autokrosa čempionātam latviešiem ir pamats sekot ar īpašu interesi, jo tur par pirmajām vietām cīnās mūsējie. Lai intriga būtu vēl lielāka, cīņa ritēs arī starp vienas ģimenes locekļiem, jo trasē dosies gan pieredzējušākais Latvijas autokrosa meistars superbagiju klasē valmierietis Ervins Grencis, gan abi viņa dēli – Justs kopā ar tēvu brauks superbagijos, Kristiāns – junioru klasē. Žēl tikai, ka tēva un vecākā dēla pirmais duelis norisinājās nevis Mūsas trasē, bet gan vienu posmu ātrāk...
Cik sen jau turpinās Grenču apsēstība ar bagijiem?
Pats pirmo reizi braucu 2011. gadā. Tas bija Baltijas čempionāts, kurā biju diezgan nejauši ietrāpījies, taču uzvarēja. Tad sāku domāt – jābrauc kaut kur tālāk, nav vērts braukāt tikai vietējā ciema līmenī. Nākamajā gadā nobraucu trīs gonkas Eiropas čempionāta 1600 kubikcentimetru klasē, taču ātri sapratu, ka ar manu toreizējo tehniku tur nav ko darīt. 2013. gadā no čehiem izīrēju bagiju, taču arī ar to bija tīrās mocības. Čehi teica, ka nemāku ar to braukt. No pieredzējušā Latvijas braucēja Jāņa Boka nopirku viņa veco bagiju. Tad arī sākās augšupeja. Ar tehniku, kas Jānim negāja, mēs divu laikā tikām līdz otrajai vietai Eiropā.
Kādēļ tieši bagiji? Ir taču arī citas sporta auto klases...
Šosejā es pabraucu vienu gadu. Jaunībā sāku ar motokrosu, tad uz laiku pametu, pēc tam atkal atsāku. Bet tur tomēr traumatisms lielāks, tāpēc, sākoties bagiju laikam, motokrosu pavisam pametu.
Bet stāsts par bagijiem sākās diezgan smieklīgi. Bija vasara, piektdienas vakars, svinējām kaut kādu jubileju. Viens no kolēģiem tikmēr internetā šķirstīja kaut kādas lapas par bagijiem. Skatāmies – viens tāds maksā apmēram 200 latu. Piezvanījām pārdevējam un teicām: ja pusotras stundas laikā atvedīs no Rīgas uz Valmieru, tad piemaksāsim papildus. Īsti pat neatceros, uzdāvinājām mēs to bagiju kolēģim vai ne, taču gāzēšana bija varena. Vēlāk izdomājām to pārbūvēt braukšanai pa ledu. Tad radās arī doma par pilnpiedziņu un kaut kur Rīgā atradām tādu bagiju. Tā nu to taisījām, līdz uzzinājām, ka notiek Baltijas čempionāts Bauskā, uz kuru varam pagūt. Tolaik man nozaga moci, tajā pašā dienā izņēmu bagija licenci un pirmajos mačos vinnēju. Nākamajā sezonā jau braucām Eiropā, sezonas sākumu sagaidījām Francijā.
Tagad tehniku paši būvējat?
Šasijas pērkam no čehiem, bet visu pārējo liekam kopā tepat garāžā.
Kādus motorus liek bagijos?
Jaunākajam puikam Kristiānam šogad būs Yamaha motocikla motors – viņš startēs junioru klasē, kur var piedalīties līdz 21 gada vecumam un izmantot motorus līdz 600 kubikcentimetriem. Vecākais dēls Justs ar tādu mašīnu nobrauca trīs gadus – divus gadus bija otrais un vienu reizi uzvarēja Eiropas čempionātā. Šogad Justs pāriet uz superbagiju klasi – pa vidu esošo 1600 kubikcentimetru klasi izlaidīsim. Tas tāpēc, ka es pats superbagijos braucu jau ilgi un tos esmu pamatīgi izkodis. 1600 kubikcentimetru klasi man nāktos apgūt no jauna. Turklāt, ja mēs visi trīs brauktu katrs savā klasē, būtu lielas problēmas ar to, ka katrai mašīnai ir citādāki riteņi un regulējumi. Tas būtu drusku par traku.
Superbagijiem ir paredzēti motori līdz četriem litriem. Var būt gan atmosfēriskie, gan turbomotori. Skatoties pēc tā, kādu motoru tu izmanto, tiek reglamentēts mašīnas svars.
Tad jau cēliens tādai mašīnai ir ne pa jokam?
Jā, līdz simtam laikam 1,7 vai 1,8 sekundes. Rekordistiem ir 2,3 litru turbomotori, tāda mašīna sver 770 kilogramu, bet jauda ir ap 800 zirgspēku. Taču praksē pēdējos desmit gados gan uzvarējušas vienmēr ir mašīnas ar atmosfēriskajiem dzinējiem. Kādus četrus gadus topā bija 1000 kubikcentimetru motociklu motori – tādus mašīnā lika divus. Tagad gan tā ēra ir beigusies.
Justam tagad tiks būvēta jauna mašīna vai arī dabūs tēva veco?
Manu veco – to, kas divreiz kopvērtējumā izcīnījusi otro vietu. Tā ir vieglāka par jauno, ko tagad būvēju. Nospriedu: Justam pērn neizdevās izcīnīt titulu junioru klasē, lai nāk uz superbagijiem un tur padara darbiņu līdz galam. Tas, ka mašīna ir vieglāka un arī viņš pats ir viegls, varētu nospēlēt par labu.
Kā Justs nonāca līdz bagijiem? Tēvs ievilka?
Nu, laikam jau ievilka... 2012. gadā, kad sāku braukt Eiropas čempionātā, Bauskas posmā paša būvētajam bagijam katrā braucienā nolūza riteņi. Mehāniķi vairs pat nenāca skatīties, kas par vainu. Pats apsēdos uz kāpnītēm un nospriedu, ka šajā sporta veidā man laikam nav ko darīt. Biju jau nolaidis rokas. Taču tad no tribīnēm atskrēja abi puikas, kuri tolaik vēl bija mazi, un sāka skrūvēt mašīnu. Redzot, kā viņi ņemas pa eļļaino pusasi un meklē detaļas, es sapratu, ka tomēr nevaru visu mest pie malas. Tas bija ļoti emocionāls mirklis. Puikas paši šo izvēli ir izdarījuši un paši darbojas.
Puikas arī tagad paši skrūvē mašīnas?
Jā, Justs savu mašīnu liek pats kopā. Protams, pagaidām gan man vēl pašam jāiet pārbaudīt katru skrūvi – jaunība ir jaunība... Nodarbošanās ar šīm lietām palīdz domāt un radina pie kārtības. Justs vienmēr ir pats kārtojis savas mantas un visu uzturējis kārtībā. Tikai pašā sākumā vienu reizi pirms starta man jautāja: “Kur ir mani zābaki?” – “Kur pats noliki, tur arī ir!” Ar to pietika. Vairāk jautājumu nav bijis. Un tagad viņš pats skrūvē mašīnu. Justa veco mašīnu es vienu reizi saskrūvēju un vienu reizi palīdzēju nomainīt motoru – tālāk jau viņš darbojās pats. Arī jaunākajam puikam Kristiānam pateicu – mašīnu salikšu vienu reizi, tālāk dari pats. Un viņš pats arī nāk un skrūvē katru skrūvi. Tā ir ļoti liela dzīves skola.
Un kā izskatās jaunākā dēla izredzes sacīkstēs?
Pērn pēc sezonas mēs taisījām noslēguma pasākumu, un Kristiānam tā laikā iedevām bagiju pavizināties. Pēc kāda laika ar Justu aizgājām paskatīties – un, redzot, kā viņš met apļus, nebija nekādas vainas. Tad pieregulējām mašīnu sacensību režīmam – pēc tam uzreiz varēja redzēt, ka puikam ir ķēriens. Nākamās nedēļas beigās vēl paguvām uz sezonas pēdējiem mačiem Čehijā, kur Kristiāns savas kļūdas dēļ palika ceturtais. Savā ziņā gan tur nostrādāja arī viņa uzvārds, jo nav gluži tā, ka Čehijā mūs mīl un gaida. Vienā braucienā Kristiānam parādīja melno karogu. Tik mazai nācijai kā mums tur ir grūti, varam uzvarēt tikai tad, ja spējam tīri aizbraukt visiem pa priekšu. Jāsaprot, ka Čehija tomēr ir bagiju lielvalsts.
Kādas ir tavas izredzes jaunajā sezonā?
Kā braucējs esmu trāpījis laikā, kad visiem priekšā ir vācietis Bernds Štūbe, kurš čempiona titulu izcīnījis jau deviņas reizes. No tām astoņas reizes – pēc kārtas. Viņš ir titulētākais braucēja autokrosa vēsturē. Diemžēl viņš ir 11 gadus jaunāks par mani...
Pret viņu nav nekādu variantu?
Tā nu gluži nav. Starp mani un viņu jau vairākus gadus risinās galvenā cīņa. Vienreiz es no viņa atpaliku par trim punktiem, jo Lietuvas sacensībā Latvijas tiesneši man iedeva melno karogu. Nākamajā gadā Lietuvas sacensībā fināla braucienā startā nojuka sajūgs. Pērn bija smaga sezona, jo superbagijos visiem gāja kā pa celmiem. Pirms pēdējās sacensības teorētiski uz čempiona titulu pretendēja pieci braucēji. Piecus posmus es taču biju čempionāta vadībā, bet pēdējās četrās sacensībās fināla braucienos radās dažādas problēmas – te avārija startā, te negadījumi trasē, kuru dēļ atlika braucienus, bet, kad atsāka, man tikmēr mašīnā bija radies neliels defekts. Tā, punktu pa punktam, tituls aizgāja.
Tātad intrigas bagiju mačos netrūkst...
Sāncensība tur ir ļoti sīva. Ja skatās pēc laika kontroles, tad superbagijos rezultāti ir blīvāki nekā kamaniņbraukšanā vai bobslejā. Ir bijis gadījums, kad trijās tūkstošdaļās iebrauca trīs cilvēki. Ka vienā desmitdaļā iebrauc trīs – tas notiek ļoti bieži. Paradokss ir tas, ka visi brauc ar dažādiem motoriem un riepām. Taču laikam jau beigu beigās fiziku tu apmānīt nevari, un rezultāts īpaši nemainās, neatkarīgi no tā, kāds tev ir motors. Visu izšķir sīkas nianses.
Un cik liela ir pilota loma?
Arī ļoti būtiska. Viss jau ir galvā. Ir bijis tā, ka pēc dažu gadu pārtraukuma sacensībās atgriežas čehu braucēji, kuri agrāk ir bijuši čempioni, taču tagad knapi tiek finālā. Tikmēr mēs ar Justu esam pamatīgi izauguši un turamies augšgalā. Ar mums konkurenti rēķinās, un tāpēc nevaram vairs atļauties slēgtajā autoparkā pārējiem visu izrādīt. Pa vidu visam ir arī matemātika, jo jārēķina, kurā braucienā ko labāk darīt.
Var jau būt, ja es būtu braucis viens pats, bez Justa, tad iepriekšējos trijos gados būtu izcīnījis titulu. Aizpērn, kad jutu, ka sezonas sākums nav sevišķi labs, pārslēdzos uz Justu, taču beigās arī pašam sāka iet labāk, un galā turpat vien bijām. Pērn vairāk pievērsos sev, Justs vairāk pats darbojās, lai sagatavotos šai sezonai superbagijos.
Kā ir braukt pašu mājās, Mūsas trasē?
Ja godīgi – jo tālāk no mājām, jo vieglāka braukšana. Ažiotāža jau tomēr atstāj savu iespaidu. Pērn Justam gan māju sajūta palīdzēja, varējām visu labi saplānot no stratēģijas viedokļa un vinnēt. Man arī padevās labs starts, taču tālāk viens nadzīgāks braucējs tika garām ar interesantu manevru pa ārējo malu.
Mūsas trase kā tāda ir laba, varbūt tikai pārāk mīksta, kas man īsti nepatīk, jo prasa izmantot maksimālu motora jaudu. Es laikam esmu vecāku gadu braucējs un cenšos motoru pietaupīt. Cietajās ārzemju trasēs jauda vairs nespēlē tik lielu jaudu, tur ir vairāk darbs ar galvu.
