Gaišais tēls ar pašapziņu - Samanta Tīna

Ko tavā dzīvē nozīmē pavasaris?

Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Pirmām kārtām tas saistās ar manu dzimšanas dienu, kas ir 31. martā. Gadiem ejot, gan sāc to vairs negaidīt. Kad vēl nebija 18, tad ļoti gaidīju. Kad vairs negaidi, laiks sāk skriet nepielūdzami ātri. Bet pavasaris ir par pārmaiņām – zied, plaukst un mostas.

Radošums arī pavasarī atraisās?

Noteikti. Esmu no tiem cilvēkiem, kurš pēdējā mēnesī cenšas pagūt izdarīt visu, ko bija apņēmies visa gada laikā. Tāpēc vienmēr esmu laimīga, ka mana dzimšanas diena ir vēl trīs mēnešus pēc Jaungada. Varu pagūt izdarīt to, ko nevarēju konkrētajā gadā, bet vēl varu konkrētajā vecumā. Tas attiecas arī uz radošo darbību. Rodas gan jaunas idejas, gan dažādas sadarbības. Galvenais ir būt tām atvērtai.

Acīmredzot tevī jau runā reāla skatuves pieredze. Kā vispār patlaban izskatās Latvijas šovbizness, popindustrija?

Es uzskatu, ka Latvijā šovbizness diemžēl ir nomiris. Tirgus ir švaks, jo piedāvājums ir daudz lielāks nekā pieprasījums. Līdz ar to ir jūtams tāds izdzīvošanas gars. Es neuzskatu, ka jāpiedāvā sevi tikai tādēļ, lai eksistētu. Ja tu sadali sevi pa n-tajiem projektiem, tad sadrumstalo savu skatuves tēlu.

Tas nozīmē, ka jāskatās ārpus Latvijas, lai turpinātu darīt to, ko gribas?

Sākumā vispār jāuzdod sev jautājums – ko vispār gribi darīt?

Un ko tu vispār gribi darīt?

Es gribu dziedāt tā, kā to daru es. Gribu būt es pati. Slavenais Šekspīra jautājums – būt vai nebūt? Es esmu. Ar to jau pietiek. Taču industrija mēģina diktēt noteikumus. Esmu ievērojusi, ka Latvijā ir izveidojušās konkrētas grupas, kas tiek uzskatītas par aktuālajām un piedalās pilnīgi visos labdarības, televīzijas, privātajos un citos pasākumos. Stāsts ir par dažām kompānijām, par to, kurš ar kuru strādā un draudzējas. Tie ir vieni un tie paši cilvēki. Jaunajiem ir ļoti grūti izsisties, bet viņi cenšas, kas, protams, arī rada papildu konkurenci.

Kad pati sāki gaitas uz tā sauktās lielās skatuves, bija vieglāk?

Arī bija grūti, bet noteikti bija vieglāk. Tas bija jau pirms deviņiem gadiem.

Pa šo laiku tev izdevies pateikt savu vārdu gana skaļi. Nav daudz tādu, kuri nezinātu, kas tu esi. Tēls ir izveidots.

Ir izveidots, bet Latvijā cilvēkiem par mani izveidojies priekšstats kā par iedomīgu un ļoti ārišķīgu meiteni. Visiem šķiet, ka es pievēršu ļoti lielu uzmanību tieši ārējam izskatam, lai gan pati sevi tā nekad neesmu uztvērusi. Šādu tēlu radījuši mediji. Pērnā oktobrī piedalījos dziesmu rakstīšanas nometnē RIGaLIVE un, satiekoties ar cilvēkiem, sajutos sāpīgi. Biju komandā kopā ar Arni Račinski un DJ Rudd. Kad kopdarbi izveidojās brīnišķīgi, attieksme mainījās, bet sākumā bija tiešām sāpīgi. Viens izmet, ka, ak, Dievs, būs jāstrādā kopā ar Samantu, tad arī otrs. Ja vecāki un par tevi pieredzējušāki vīrieši tā pasaka, tad gribas jautāt – kas ir? Problēma ir tā, ka uzvelku kažoku? Kad tad lai es to velku – kad man būs piecdesmit, sešdesmit? Es cenšos piedomāt, kā ģērbjos, bet neuzskatu, ka tā ir kaut kāda izlekšana. Taču gan eirodziesma "Cutting the Wire", gan jaunais skaņdarbs Vilku bars sanāca ļoti labi, satikāmies ar DJ Rudd pusdienās un visu atklāti izrunājām. Viņš piekrita, ka vainīgs tiešām ir tas, ko par mani stāstījuši mediji. Kad Latvijā izeju uz skatuves, manī ieslēdzas aizsardzības barjera. Sāku šaubīties, bet zinu, ka jāsavācas, lai arī pēc tam sekos riešana un noēšana, it īpaši sociālajos tīklos.

Kā tu Lietuvā nonāci?

Visskaļākais pieteikums man tur bija 2014. gadā, kad izdomāju pamēģināt spēkus TV šovā "The Voice". Latvijā šā zīmola nebija. Aizbraucu un tiku. Biju vienīgā svešā, un mani gribēja atstāt malā, sakot, ka nebūs godīgi, jo esmu jau līdzīgā šovā uzvarējusi Latvijā, esmu profesionāla dziedātāja. Iecirtos pretī un panācu savu – paliku šovā. Pēc tam vietējie par to bija ļoti priecīgi un sajūsmināti. Sanāca gan tā, ka uztaisīju tajā Lietuvas šovā nelielu apvērsumu, jo mans mentors Merūns Vituļskis, kurš ir augsta līmeņa operdziedātājs, ļoti pārdzīvoja, ka neuzvarēju tikai tāpēc, ka nebiju vietējā. Man pašai tas nebija sāpīgi, jo galvenais bija parādīt sevi tajā tirgū. Taču Merūns norādīja, ka ir jābalso par talantu, nevis nacionalitāti, un tajā gadā no šova aizgāja. Kopā ar viņu to pameta vēl vairāki mentori.

Tās jau ir lietuviešu problēmas, bet saprotu, ka ar to pašu brīdi kļuvi tur par savējo?

Jā. Man piezvanīja jau no citas viņu televīzijas – TV3. Viņi gribēja mani šovā kopā ar vietējām zvaigznēm, kas bija liels pārsteigums. Tas bija kaut kas līdzīgs mūsu Divām zvaigznēm. Mani salika pārī ar divkārtējo čempionu Latīņamerikas dejās Tadasu Rimgailu. Bet šovā bija jādzied, nevis jādejo. Trīs mēnešus dzīvoju Viļņā un kopā dziedājām. Visiem par lielu pārsteigumu, mēs ieguvām otro vietu. Pirmo vietu dabīja čigānu mīlulis Radži. Tā es kļuvu par savējo un nepilnu divu gadu laikā Lietuvā esmu sniegusi jau ap 200 koncertu.

Nupat biji iejutusies līgavas tēlā Lietuvā notikušajā "Gypsy Fest" jeb Čigānu festivālā. Kā tu tur nonāci?

Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Pagājušajā rudenī Raimonds Pauls man iedeva programmu Čigānu motīvs. Še, taisi! Atradu vietējo ansambli Ame Roma un sākām taisīt programmu. Uz skatuves tā būs redzama šā gada beigās. Atkal būšu tur vienīgā ar zeltainām cirtām. Arī Latvijā jau bija Čigānu festivāls pērnā gada nogalē, uz kuru sabrauca romi no dažādām valstīm, arī no Lietuvas. Arī man jau pazīstamais Radži. Ieraudzīja tur uz skatuves mani, kā jau čigānam, palika mute vaļā, un momentāni tiku uzaicināta uz Čigānu festivālu arī Lietuvā. Nepagāja necik ilgs laiks, un tas jau vainagojies ar mūziklu, kurā tēloju čigānbarona blondo līgavu no Baltijas. Vietējie Latvijas romi, protams, par to nav lielā sajūsmā, jo uzskata, ka lietuvieši mani ir nozaguši. Man tas šķiet jautri.

Tu tagad dzīvo Lietuvā vai Latvijā?

Pēc papīriem dzīvoju tur. Viļņā. Lietuvā man ļoti patīk, taču mājas man joprojām ir šeit. Lepojos būt latviete. Vienmēr aizrādu, ja man saka, ka esmu lietuviete. Netaisos pārdoties pavisam.

Kādi ir tavi vasaras plāni?

Darīt to, kas patīk! Būs koncerti, esmu uzaicināta arī žūrijā Baltkrievijas festivālā "Slavjanskij bazar". Tāpat būšu mentors bērnu nometnē Palangā, kur biju arī pagājušogad. Neesmu nekāda vokālā pedagoģe, bet varu ieteikt to, kas šobrīd ir aktuāls.

Kā tu pati bērnībā iepazinies ar mūziku? Kad tā sāka interesēt?

Es esmu uzaugusi ar krievu mūziku, jo mans tētis ir krievs. Šad tad man kāds pārmet, ka es nezinu vienu vai otru latviešu dziesmu. Mums mājās bija Raimonda Paula plates, bet ikdienā tēvs klausījās, piemēram, Oļega Gazmanova dziesmas, kuras atceros joprojām. Korī viņš man neļāva iet, jo uzskatīja, ka tur mani tikai sabeigs. Man jau bērnudārzā bija iesauka Komandieris – tu stāvi tur, tu stāvi tur, bet es stāvēšu te un dziedāšu! Mammai teica, ka man ir laba, skaļa balss, ko vajadzētu attīstīt. Es gan biju dikti spītīga un kašķīga, bet mamma mani 1. klasē tomēr aizveda uz ansambli. Piespieda. Biju ieķērusies durvju stenderē, un mamma mani tajā mēģinājumu telpā tik tiešām grūda iekšā. Bet tad man ātri iepatikās. Kā atstāstīja nesen satiktā skolotāja – visi bērni kā bērni, sastājas rindā, bet Samanta noliek savu krēslu vidū, uzkāpj uz tā un paziņo, ka dziedās šitā. Nodziedāju ansamblī 12 gadus.

Pastāsti par savām imidža maiņām, kas gājuša roku rokā ar muzikālo darbību. Sāki uz lielās skatuves kā sarkanmate, ugunīgi uzvarot šovā "O!Kartes akadēmija", tad pēkšņi kļuvi par melnmati, bet tagad mati ir blondi. Tās ir sievišķīgas vai apzināti mākslinieciskas pārvērtības?

Sievietei mati izsaka ļoti daudz ko. Skaidroju to ar iekšējo pasauli. Sarkanie mati bija jaunības maksimālisms. Protests, uzmanības pievēršana, skandāls. Vienā dienā sapratu, ka vairs neizskatos tā, kā jūtos. Tas bija ātrs lēmums, un kļuvu par melnmati. Jutos izaugusi. Nolēmu atpūsties no tā sarkanā skandāla. Veicu izmaiņas arī savā muzikālajā karjerā. Taču pēc tam man melnais kļuva jau par smagu. Kļuvu par gaišo tēlu. Jūtos kā pieaugusi sieviete, vairs neko nepārdzīvoju, saprotu sevi un zinu, ko vēlos. Taču sarkanais un melnais posms mani ir padarījuši bagātāku un ļāvuši nonākt līdz tam, kas esmu tagad.