Savrupais Auseklis Baušķenieks: viņa gleznas, saskanīgā laulība un "radioslimība"

Apgalvojums, ka Auseklis Baušķenieks ir izcila un neatkārtojama personība Latvijas glezniecībā, nav tukši vārdi. Baušķenieks tik tiešām bija neatkārtojams, viņu nevarēja sajaukt ne ar vienu. Tā, kā gleznoja viņš, negleznoja neviens. Ne velti viņu dēvēja par savrupnieku, vienpati un absolūtu savdabi. Ja kādā izstādē starp vairāku mākslinieku darbiem bija arī Baušķenieka bilde, uzreiz bija skaidrs, kas ir šā darba autors – viņš bija īpašs.

Gleznotāja Ausekļa Baušķenieka darbi allaž piesaistīja ar savu satīrisko saturu. Mākslinieka savdabīgais vērojums atklāja dažādas sadzīviskas nebūšanas un ačgārnības. Turklāt Baušķenieks bija paradoksāls, viņa gleznās bija dzīvespriecīgas krāsas un smieklīgs sižets, taču pati noskaņa bija skumja.

Salīdzinājumā ar citiem māksliniekiem Baušķenieks skaitījās mazražīgs. Viņš savu māksliniecisko jaudu izlika kvalitātē, nevis kvantitātē. Mūža nogalē Baušķenieks rēķināja, ka uztaisījis kādas 350 bildes.

Bildes ar zemtekstiem

Pats Baušķenieks vairāk līdzinājās ierēdnim, nevis māksliniekam. Viņa ārējā veidolā nebija nekā tāda, kas norādītu uz piederību mākslinieku cunftei. Kolēģi viņu atceras kā smaidīgu, dzīvespriecīgu un asprātīgu vīru. Viņš bija viens no tolerantākajiem, pieklājīgākajiem un inteliģentākajiem māksliniekiem, sarunās ar citiem bija laipns un korekts, izvairījās no konfliktiem, neaprunāja un nekritizēja citus.

Auseklis Baušķenieks nebija ne revolucionārs, ne disidents. Ar padomju varu viņš centās nekonfliktēt, taču ne vienmēr tas izdevās. Cenzūrai Baušķenieks šķita pārāk neizprotams un neizskaidrojams, mākslas darbu sižeti – tādi jocīgi, ar grūti saprotamiem zemtekstiem.

Skaidrs, ka padomju nomenklatūrai Baušķenieks bija neērts gleznotājs, viņa darbos ietvertie vispārinošie tēli bija groteski, bet tajā paša laikā it kā nebija arī, kur piesieties. Sižetu naivais rotaļīgums neļāva mākslinieku apsūdzēt padomju dzīves nomelnošanā vai izsmiešanā. Tiesa gan, kādu brīdi viņš bija kritis nežēlastībā un nevarēja izstādīt savus darbus. Konflikts ar funkcionāriem radās, kad izstādē Baušķeniekam tika palūgts izņemt pāris darbu, bet viņš atteicās. Pēc tam viņa vārdu nedrīkstēja pieminēt ne presē, ne televīzijā, ne radio.

Kaut arī Baušķenieks bija neērts konjunktūrai, mākslinieku aprindās viņš nekad nezaudēja ietekmi. Piemēram, kad Latvijā viesojās ārzemju mākslinieki, Mākslinieku savienības valdes pārstāvji veda viesus pie Ausekļa Baušķenieka, jo labi zināja, ka tur ārzemniekiem būs omulīgi un interesanti. Pirmkārt, viņa darbi ir jautri, otrkārt, arī pats namatēvs ir interesants un asprātīgs. Baušķenieks vienmēr uzcienāja viesus ar konjaciņu un izklaidēja ar humoru. 

Draugi un kolēģi, kas bija ievērojami jaunāki par Baušķenieku, neizjuta vecuma starpību, jo mākslinieks attiecībās ar citiem vienmēr bija ņiprs un jauneklīgs. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuri savā būtībā nekad nenoveco, turklāt bija labā fiziskā formā, tikai pēdējos gados viņam radās problēmas ar veselību.

Būtisks fakts – Baušķenieks bija izteikts ģimenes cilvēks. Vislielākā vērtība viņam bija ģimene, turklāt šajā ziņā viņam bija stingri, pat puritāniski uzskati. Kad Baušķeniekam jautāja, kas viņam patīk, viņš atbildēja, ka gleznošana un sieva. 

Ierēdnis un students

Auseklis Baušķenieks piedzima 1910. gada 25. augustā Jelgavas policijas kārtībnieka un mājsaimnieces ģimenē kā jaunākais brālis četrām māsām. Māsas bija krietni vecākas, un zēns kļuva par visas ģimenes mīluli un lutekli. Vēlāk mākslinieks atcerējās, ka pastarīša statuss ne vienmēr bijis patīkams.

Piecpadsmit gadu vecumā viņš pat gribējis mukt prom gan no ģimenes, gan skolas. Pusaudzim bija apriebies, ka visi viņu pamāca – skolotāji, vecāki un četras pieaugušās māsas. Bēgšanas plānu zēns gan neīstenoja, bet sapņoja kļūt par jūrnieku un apceļot tālas zemes. Auseklis mācījās Jelgavas 2. valsts vidusskolā un ar īpaši labām sekmēm neizcēlās. Viņam padevās matemātika, ķīmija un fizika, bet ģeogrāfija, vēsture, literatūra ne visai. Viņam patika zīmēt, taču atzīmes šajā priekšmetā bija viduvējas.

1929. gadā Auseklis pabeidza vidusskolu un devās laimes meklējumos uz Rīgu – sāka strādāt par ierēdni Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamentā, vēlāk iestājās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Nomācījies trīs gadus, jauneklis saprata, ka vairāk par arhitektūru viņu interesē zīmēšana un akvarelēšana, ko tolaik augstskolā pasniedza izcilais mākslinieks Vilhelms Purvītis.

Kad Auseklis rādīja viņam savus zīmējumus, Purvītis atzina, ka jauneklim nepieciešams attīstīt savu talantu. Lai sagatavotos iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā, Purvītis ieteicis viņam patrenēties pie mākslinieka un pedagoga Jēkaba Bīnes. Jaunietis tā arī izdarījis – vasaru pamācījies un rudenī iestājies akadēmijā, turklāt, ņemot vērā studiju laiku Arhitektūras fakultātē, viņš uzņemts uzreiz otrajā kursā.

Akadēmijā viņš nokļuva pie izciliem meistariem un pedagogiem: Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna,  Voldemāra Tones, Ludolfa, Liberta, Augusta Annusa, Ģederta Eliasa. Dzīvojot Rīgā un pavadot laiku studentu kompānijās, Auseklim negāja garām arī dažādas izklaides, radās pat fiksas idejas apprecēties, tomēr māsas no šāda soļa viņu atrunāja.

Pēckara depresija

Pabeidzis akadēmiju, Auseklis iekļāvās Rīgas mākslas dzīvē – ar saviem darbiem piedalījies Tēlotājas mākslas kooperatīva 1. ģīmetņu izstādē. 1943. gadā Auseklis iepazinās arhitekti un dzejnieci Almu Gailīti, ar kuru izveidojās romantiskas attiecības. Viņi apprecējās, taču kopdzīve ilga tikai četrus mēnešus – abus izšķīra karš. Vācu armijā Ausekli neiesauca agrāk lauztās rokas dēļ, taču mobilizēja darba dienestā. Jauno mākslinieku aizsūtīja uz Vāciju, vēlāk uz Holandi, kur viņš laboja ceļus. Pēc kara viņš nokļuva gūstā – pie angļiem, amerikāņiem, frančiem. Tur viņš zīmēja sargu portretus, kurus mainīja pret cigaretēm, bet tās savukārt iemainīja pret ēdamo.

Atgriežoties Latvijā, Baušķeniekam pavērās posta aina. Viņa bildes kara laikā bija pazudušas, darbnīca izpostīta. Tēvs bija miris, bet māte un trīs māsas bija devušās prom no Latvijas. Emigrējusi bija arī sieva Alma.

Paziņas vēlāk stāstīja, ka mākslinieks pārdzīvojis lielu depresiju, turklāt arī sadzīves apstākļi bijuši bēdīgi. Lai nopelnītu iztiku, viņš veicis dažādus darbus – strādājis kombinātā Māksla, veidojis sarkano stūrīšu noformējumus, zīmējis uz plakātiem ļeņinus un staļinus, kurus svētkos darbaļaudis nesuši demonstrācijās. Viņš zīmējis arī etiķetes zivju un gaļas konserviem, izstrādājis diplomu un goda rakstu paraugus. 1947. gadā Auseklis iekārtojās par noformētāju Literatūras muzejā, bet kopš 1949. gada strādāja Rīgas Pionieru pilī par zīmēšanas skolotāju. Viena no viņa audzēknēm bija vēlāk labi pazīstamā gleznotāja Maija Tabaka, kura kādā intervijā nosauca Baušķenieku par savu nozīmīgāko skolotāju.

Pēckara gados Baušķenieks negleznoja – viņš joprojām pārdzīvoja, ka pazudušas visas agrākās gleznas. Vēlāk savu pasivitāti viņš skaidroja ar neticību nākotnei. Tobrīd nav bijis skaidrs, vai nesāksies vēl kāds karš starp boļševikiem un kapitālistiem. Viņš neredzējis jēgu taisīt jaunas bildes, kuras, iespējams, atkal nāksies zaudēt. Tā viņš noturējies bez gleznošanas līdz pat piecdesmito gadu sākumam, bet tad vairs nav spējis izturēt un atkal sācis mālēt. Tie galvenokārt bijuši portreti, gleznoti reālistiskā manierē. Izstādē viņš piedalījās tikai 1957. gadā.

Gaidot darbnīcu

Darbojoties Pionieru pilī kā zīmēšanas pulciņa vadītājs, Baušķenieks iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Antoņinu, kura sākumā tur strādāja par grāmatvedi, bet vēlāk – par spēļu un rotaļu vadītāju. 1954. gadā viņi apprecējās. Antoņinai no iepriekšējās laulības bija dēls Andris. 1956. gadā ģimenē piedzima dēls Ingus, kurš astoņdesmitajos gados daudziem kļuva zināms kā grupas Dzeltenie pastnieki līderis. Savulaik šī grupa pat tika uzskatīta par jaunā viļņa aizsācēju PSRS. Nevar nepieminēt, ka tieši Antoņina, kuru Auseklis sauca par Ņinu vai Nīnu, bija tā, kas mudināja vīru atgriezties glezniecībā.

Ģimene dzīvoja Sarkandaugavā, dzīvoklī ar trim istabām ar sauso tualeti trepēs. Molberts parasti stāvēja pie durvīm; ja kāds nāca, to vajadzēja pavākt nost. Kad 1956. gadā piedzima dēls Ingus, šaurība kļuva vēl lielāka. Bērnībā Ingus dzīvoja kopā ar audžubrāli Andri, kamēr viņš 1968. gadā aizgāja uz jūrskolu, vēlāk apprecējās un sāka dzīvot atsevišķi.

Lai varētu netraucēti strādāt, Baušķeniekam bija nepieciešama darbnīca, taču tādas māksliniekam nebija. Sieva mudināja, lai vīrs raksta iesniegumu Mākslinieku savienībai un prasa piešķirt darbnīcu, taču Auseklis, pēc rakstura būdams kautrīgs, vilcinājās. Viņš sprieda, ka daudziem māksliniekiem ir vēl sliktāki sadzīves apstākļi nekā viņam, tomēr galu galā saņēmās un iesniegumu uzrakstīja. Darbnīcu mākslinieks gaidīja vienpadsmit gadus, to viņam piešķīra 1973. gadā – kopā ar dzīvokli Jaunsaules ielā. Dzīvoklis atradās pirmajā stāvā, bet darbnīca – piektajā. Zinātāji stāsta, ka tieši tad Baušķenieks arī atraisījies kā gleznotājs, jo beidzot viņam bija sava celle, kur varēja brīvi nodoties mākslai.    

Savā darbnīcā viņš reizēm rāvies pat 16 stundu no vietas. Auseklim vajadzējis, lai gleznojot neviens netraucē, tāpēc Ņina, ja vien vīrs neaicināja, uz darbnīcu nav gājusi. Toties, kad kārtējā glezna bija pabeigta, viņš vienmēr lūdza sievu to apskatīt un dot vērtējumu. Un tā nebija tikai vienkārša pieklājība – māksliniekam tik tiešām bija nepieciešams sievas vērtējums. Viņš Ņinai uzticējās. Padomju laikos sieva pat palīdzēja izdomāt gleznām nosaukumus, lai nerastos problēmas ar cenzūru.

Gleznas sižets uz pannas

Septiņdesmito gadu beigās Baušķenieks savā mākslā kļuva arvien pārliecinošāks, asāks un satīriskāks. Tapa bildes, kuras ne sevišķi patika varas pārstāvjiem. Latvijas mākslā Baušķenieks bija absolūts savdabis, darbojās ārpus padomju glezniecības tradīcijām. Ne vienmēr viņu darbu tēmas bija pieņemamas funkcionāriem, reizēm viņa gleznas pat izņēma no izstādēm un kādu laiku vispār neļāva izstādīties.

Iemeslus pasmieties Baušķenieks atrada gan padomju laikā, gan arī pēc neatkarības atjaunošanas. Viņš bija uzmanīgs vērotājs, kurš pamanīja daudz aplamību. Vēlāk kritiķi uzsvēra, ka Baušķenieks savā mākslā bijis apolitisks – nepavisam ne cīnītājs vai cīņā saucējs. Viņš vienkārši bija cilvēks, kuram bija talants pamanīt aplamības un tās simboliski izcelt savās gleznās. 

Nenoliedzami, ar gleznu sižetiem Baušķenieks prata piesaistīt uzmanību. Reizēm vienā bildē bija pat vairāki stāsti, kurus varēja dažādi interpretēt, turklāt viņš rūpīgi piestrādāja pie tēmu atlases. Jau pirms kara viņš bija sācis vākt avīžu un žurnālu izgriezumus ar jocīgiem un smieklīgiem tekstiem, kolekcionēja arī asprātīgus zīmējumus un karikatūras.

Kādā intervijā mākslinieks izteicās, ka dzīve ir pārpilna ar sižetiem. Viņa uztverē katram notikumam, arī absurdam un jocīgam, ir sava jēga un nozīme. Mākslinieka mērķis – to atsegt un ietvert gleznieciskā formā. Bieži vien gleznas tēma viņam atklājās pavisam negaidīti un nejauši, piemēram, kad uz ielas vai tramvajā gadījies ieraudzīt kādu īpatnēju ģīmi vai situāciju, prātā radusies gandrīz vai gatava kompozīcija. Tad atlicis to tikai ieskicēt vai pierakstīt, lai neaizmirstas. Kādā sarunā viņš atklāja, ka sižeti čupām nākot virsū un daļa no tiem esot pierakstīta un pieskicēta.

Kā izrādās, māksliniekam bijušas arī citas interesantas metodes gleznu sižetu atrašanai. Piemēram, viņš reizēm sievai nav ļāvis mazgāt grīdu, jo, kad tā bijusi netīra, viņš tur saskatījis dažādas bildes. Savukārt gleznā Kāpēc izmira dinozauri? attēloto dinozauru viņš ieraudzījis uz pannas, kad tur cepušās desas.

Baušķenieks bija vērotājs. Viņam bija ļoti daudz gleznu reprodukciju izgriezumu, viņš skatījās un pētīja citu mākslinieku darbus. Mākslinieks labi apzinājās, ka, veidojot satīriska satura darbus, var viegli pāršaut pār strīpu, tāpēc ļoti centās, lai bilde nekļūtu par karikatūru. Viņš gleznoja ilgi, intensīvi un neatlaidīgi un pats izteicās, ka vēlas, lai gleznu saturs sakristu ar dzīves saturu, kad bilde no virspuses ir viegli uztverama, bet – ar dziļu domu. Lai reālais savienotos ar izdomāto.

Baušķenieks nemaz neslēpa, ka viņa bildes top ilgi. Reizēm viņš pat pāris stundu nosēžot pie vienas gleznas un neko nedarot, tikai domājot. Un tā sēžot, līdz kādā brīdī nokrīt priekškars un nāk atklāsme. Mākslinieks atzina, ka viņa darbā svarīga ir arī nejaušība, piemēram, uzkrīt piliens, sašķiebjas ota, un iznāk pavisam cita bilde. Gadījies, kad bildes sižetu viņš nosapņojis, un tad vajadzēja celties augšā un pierakstīt.

Astoņdesmito gadu sākumā Baušķenieks krita varas nežēlastībā, un aptuveni trīs gadus viņa vārdu nekur nedrīkstēja pieminēt – ne televīzijā, ne radio, ne presē, ne grāmatās. It kā tāda Ausekļa Baušķenieka nav un nebūtu bijis. Reaģējot uz aizliegumu, mākslinieks uz savas darbnīcas durvīm uzmālēja pantiņu: “Te dzīvo viņš un otas trin,/ To vārdu presē nepiemin.”

Jocīgas instalācijas

Māksliniekam bija vēl kāda aizraušanās, proti, īpatnēju mehānismu, optisku un radio ierīču konstruēšana. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka viņam tādas ierīces nevajag, taču viņš vēlas vīlēt, urbt, lodēt un shēmot.

Kā stāsta zinātāji, Baušķeniekam mājās bijušas visādas tehniskas iekārtas, kuras vibrējušas, pulsējušas un šūpojušās. Skats bijis diezgan amizants, lai gan pats autors nav uzskatījis, ka tas būtu kaut kas īpašs. Izmantojot tehniskās ierīces, viņš demonstrējis draugiem un paziņām dažādus fokusus. Tomēr galvenais viņa hobijs bija radioierīču izgatavošana. Viņš pats to saucis par radioslimību, kas ik palaikam uznākot un nelaižot vaļā. Tādos brīžos viņš meta gleznošanu pie malas un pacietīgi ķimerējās ap ierīci.  

Savulaik mākslinieks atzinis, ka viņam patīk ne tikai māksla, bet arī fizika, mehānika un daudz kas cits. Interese par radiotehniku radusies jau senos laikos, kad viņš bijis vēl pusaudzis. Latvijā vēl nav bijusi sava radiostacija, kad viņš uzbūvējis savu pirmo skanošo ierīci.

Šeit izpaudās kāds paradokss. Baušķenieks nemaz neslēpa, ka viņam nepatīk mūzika, toties patīk ierīces, kas to atskaņo. Un vēl – kaut arī viņš interesējās par zinātni un tehniku, tomēr ar skepsi izturējās pret jaunām tehnoloģijām. Piemēram, viņam nepatika mobilie telefoni, un to viņš ironiski pauda arī savā mākslā. Gleznā Mobilais telefons katram ir redzami divi pērtiķi, kas sēž blakus vienā kokā un sarunājas pa telefoniem.

Paziņas gan norādīja, ka radioierīču izgatavošana māksliniekam bija kaut kas vairāk par hobiju, – atslodze no dzīves un gleznošanas. Mākslinieku nemaz neinteresēja, ko ar to verķi darīs, viņu aizrāva pats process. Kad izdevās iegūt labu skaņu, viņš zaudēja interesi un nolika radioierīci plauktā. Pēc mākslinieka domām, līdzīgi notiekot ar gleznošanu. Visinteresantākais ir laiks, kad bilde top, bet pēc tam rodas problēmas – jādomā, kā to nosaukt un kādu cenu uzlikt.

Taču Baušķenieks interesējās ne tikai par glezniecību un radiotehniku – viņš arī daudz lasīja zinātniski fantastisko literatūru, interesējās par NLO un apcerēja zinātnes attīstību.  

Pats galvenais – uzticība

Kādā sarunā Baušķenieks atzina, ka viņš nemaz nezina, kas ir māksla, tikai zina, ka viņam patīk ar to nodarboties. Paziņas uzskatīja, ka viens no mākslinieka panākumu galvenajiem iemesliem ir viņa saskanīgā laulības dzīve. Sieva Antoņina bija viņa stiprā aizmugure. Stāstot par savām radošajām aktivitātēm, Baušķenieks reizēm uzsvēra, ka viņa mākslinieciskās izpausmes lielā mērā veicinājusi tieši sieva Nīne. Viņš varot brīvi pievērsties gleznošanai, no agra rīta līdz pat vēlam vakaram nodoties radošām idejām un darbam, jo sieva labprātīgi uzņēmusies visas praktiskās ikdienas rūpes.

Dzīvoja viņi tiešām saskanīgi. Ja reizēm gadījās strīdi, Baušķenieks ar humoru atgādināja, ka viņš ir 14 gadus vecāks un tātad visu zina labāk. Viņš vienmēr aicināja izrunāt visas nesaskaņas, lai noskaidrotu iespējamos pārpratumus.

Kādā intervijā Antoņina atzina – lai izvairītos no strīdiem un konfliktiem, ģimenē nepieciešams partnerim dot brīvību un respektēt viņa intereses. Viņai neesot bijušas problēmas, piemēram, vienai aiziet uz teātri vai arī mājās sagaidīt un izklaidēt ciemiņus, kamēr vīrs savā darbnīcā glezno, un viņa nav Auseklim to pārmetusi. “Katram ir tiesības uz savām interesēm un vēlmēm,” uzsvēra Ņina. “Tikai ir viens stingrs nosacījums – uzticība. Bez tās ģimene nav iespējama.” Antoņina vēl pirms kāzām vīram piekodinājusi: “Ja kaut reizi piekrāpsi, aiziešu prom kaut vai 70 gados.” Auseklis to licis aiz auss un sievu nav pievīlis.

Dzīves beigās Baušķenieks neslēpa, ka vairs nav tās enerģijas kā senāk. Viņš rēķināja, ka savos labākajos gados mālējis desmit vai pat piecpadsmit bilžu mēnesī, bet pēdējos gados tikai trīs vai, maksimums, piecas. Kaut arī veselības problēmas lika sevi manīt, viņš turpināja gleznot,   

2006. gada 25. septembrī Baušķenieks darbnīcā nokrita uz grīdas un ilgi nevarēja piecelties. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka ar mokām aizrāpojis līdz krēslam un apsēdies, tomēr līdz telefonam nav spējis tikt un bezpalīdzīgs nosēdējis vairākas stundas. Visticamāk, tā viņš būtu sēdējis vēl ilgi, ja vien vakarā sieva nebūtu uzkāpusi darbnīcā un izsaukusi neatliekamo palīdzību. Slimnīcā konstatēja, ka māksliniekam lauzta gūža, un tika veikta operācija.   

Ņina stāstīja, ka vīrs savas dzīves pēdējos mēnešus teju katru dienu glaudījis viņai roku un atgādinājis, cik viņa ir laba. Baušķenieks lūdzis sievai nenomirt agrāk par viņu, jo viņa pratīs dzīvot viena, bet viņš ne. 2007. gada sākumā mākslinieku piemeklēja insults, no kura viņš vairs nespēja atgūties. Auseklis Baušķenieks devās mūžībā 2007. gada 13. janvārī un tika apbedīts Baltezera kapos.