Rīgā jau iepriekš bijusi “Akropole”. Puišeļi to dēvēja par “kropli”
Pirmo Rīgas “Akropoli” Latvijas galvaspilsētas puikas pirms vairāk nekā 90 gadiem nodēvēja par “Kropli”. Pašreizējais tirdzniecības un izklaides centrs “Akropole” Maskavas forštatē gan nav ieguvis tik nicinošu palamu. 4. jūnijā aprit divi mēneši kopš Rīgā darbu uzsākusi Rīgas otrā “Akropole”, šai sakarā Jauns.lv atskatās uz pirmo Latvijas galvaspilsētas Akropoli.
Pašreizējās “Akropoles” būvnieki solīja to uz bijušās Kuzņecova porcelāna fabrikas krāsmatām sākt būvēt tieši pirms pieciem gadiem – 2014. gada jūnijā vai jūlijā. Tomēr dažādu birokrātisku un citu kavēkļu dēļ jaunās “Akropoles” pirmo pāli iedzina tikai 2016. gada marta sākumā. Tagad tā pircējus un izklaides cienītājus uzņem jau divus mēnešus.
Bet Latvijas kinovēsturnieku Zigmāra Jaujas, Jurija Perevoščikova un Anitas Uzulnieces apjomīgajā enciklopēdiskajā izdevumā “Zudušos kinoteātrus meklējot” var iepazīties ar pašas pirmās Rīgas “Akropoles” vēsturi.
Pirmo kinoteātra ēku Rīgā uzbūvēja 1907. gadā, bet tikai 1912. gadā tika uzceltas ēkas, kurās kinematogrāfs pastāvēja vairākus gadu desmitus. Tad tapa pirmie divi kinoteātri, kas gadu desmitiem ilgi pulcēja skatītāju tūkstošus – “Grand Kino” (vēlāk – “Lācplēsis” un “Kino 52”) un “Zvaigzne”, kura pagājušā gadsimta divdesmitos un trīsdesmitajos gados vairākus gadus bija nodēvēta sengrieķu pilsētas nocietinātās daļas, kas parasti atradās pakalnā, vārdā – par Akropoli.
Vienu no pirmajiem visilgāk pastāvējušajiem galvaspilsētas kinoteātriem 1912. gadā uz savas zemes Čiekurkalna 1. līnijā (laika gaitā numerācija mainījās – 17., 19., 21.) uzbūvēja Roberts Bite un nosauca "Zvaigznes” vārdā. Mainījās gan zemes, gan ēkas īpašnieki un līdz ar to arī kinoteātra vārds. Pirmās brīvvalsts laikā to dēvēja gan par “Gloriju”, gan “Akropoli”, bet pēc padomju okupācijas - par “Laima” un “Stahanovieti”, līdz 1955. gadā tam atkal piešķīra “Zvaigznes” vārdu. Neraugoties uz skanīgajiem vārdiem kinoteātris bija pazema, steigā un bez īpašas arhitektoniskās izsmalcinātības būvēta celtne, kurai tualete atradās pagalmā, bet lielo zāli apsildīja trīs cilindriskas formas krāsnis.
Iesākumā pirmajā “Akropolē” bija tikai desmit skatītāju rindas ar 12 vietām un sešas ložas (kopā 138 skatītāju vietas). 1980. gadā ēka bija tik katastrofālā stāvoklī, ka kinoteātri slēdza un ēku nojauca. Tagad par tās esamību vairs nekas neliecina – tā atradās pie tagadējās 9. maršruta autobusa pieturas “Čiekurkalna 2. šķērslīnija” (virzienā no centra uz Mežaparku).
Pirmsākumos (līdz padomju okupācijai, kad kinorepertuāru pakļāva padomju ideoloģiskajai cenzūrai) “Zvaigznē” (pēc tam – “Akropolē” un “Glorijā”) demonstrēja asa sižeta jeb kā tagad teiktu – spriedzes filmas (“bojevikus”), jo, kā toreiz teica, elektroteātris bija izbūvēts vienkāršā proletariāta izklaidei pēc grūtas darba dienas tuvējās rūpnīcās – “Fēniksā”, “Salamandrā” un Džutas manufaktūrā. Repertuāra dēļ “Akropoli” bija iemīļojuši arī pusaudži, kuriem ļoti patika vērot bandītu piedzīvojumus, kovboju izlēcienus un policistu šaudīšanos. Puikas tad arī, atvasinot kinoteātra nosaukumu, tam deva savu nosaukumu – “Kroplis”, kas lielā mērā arī atbilda elektroteātra ēkas tehniskajam stāvoklim. Tā nu “Akropoli” vēl ilgi pat pēc tās pārdēvēšanas rīdzinieki sauca par “kropli”. Puišeļu dotais vārds jeb palama bija varen lipīgs un piemērots.
Slēpņošanas (geokešinga) portālā Geocaching.com par kādreizējo “Akropoli” rakstīts: “Nevar tikai skraidīt pa jumtiem, reizēm ir jāatvelk elpa un mazliet jāizklaidējas. Piemērota vieta bija kinoteātris “Akropole”, ko tautā dēvēja par kropli. Nez, vai jaunceļamos tirdzniecības centrus arī gaida tāda palama? Diemžēl nekas no tā nav saglabājies, jo ēka tapa nojaukta lai dotu vietu sporta laukumam, ko nekad tā arī neiekārtoja”.
Grāmatā par Rīgas kinoteātriem “Zudušos kinoteātrus meklējot” (R., “Jumava”, 2018) par Čiekurkalna kinoteātra tapšanu minēts: “Pagalmā aiz koka dzīvojamās mājas parādījās vienkāršās, utilitārās formās veidota gara barakveida vienstāva koka ēka (19x11 m) ar vienslīpes jumtu un ieeju ēkas galā”.
