Rīgas metroceltniekiem jubileja: pirms 35 gadiem oficiāli nolēma būvēt Rīgas metro

Latvijas Arhitektūras muzejā (Vecrīgas “Trīs brāļos”) nule atklāta latviešu fotogrāfes Evas Saukānes izstāde “Mets”, kas veltīta nerealizētajam, utopiskajam un nu jau ar dažādiem mītiem  apaugušajam Rīgas metro projektam.

Jau Rīgas eksmērs Nils Ušakovs pavasarī gluži vai plēsa matus, ka apturēta Skanstes tramvaja līnijas finansēšana, ko salīdzināja ar brīnišķīgo metro ideju: “Savulaik pilnīga politiskā marasma dēļ Rīgas mēram Alfrēdam Rubikam Rīgā neļāva uzcelt metro. Tos cilvēkus, kuri cīnījās pret, neviens neatceras, bet metro Rīgā nav”. Savukārt Nacionālajā teātrī tikko uzvests stāsts “Zem diviem karogiem” par grupu “Jumprava”. Izrādes programmiņā mākslas zinātniece Inga Šteimane visiem atgādina: “Padomju kultūras terminoloģijā un praksē eksistējošais “vokāli instrumentālais ansamblis” padomju saimniecībā “Ogre” kļuva par supergrupu “Jumprava”, kas dziedāja pret metro”.

Ja vidējā un vecākā paaudze Latvijas galvaspilsētas metro ieceri atceras kā politiskās cīņas karalauku, tad jaunākā paaudze uz metro ideju jau raugās daudz racionālāk – kā sabiedriskā transporta sistēmas iespējamo variantu. Šai sakarā Jauns.lv atskatās uz Rīgas metro idejas attīstības un norieta peripetijām.

Dārgākā PSRS metro līnija

Pirmo reizi par iespējamo metro celtniecību Rīgā sāka runāt pirms kādiem 45 gadiem, bet nopietni to sāka apsvērt pirms 35 gadiem – 1984. gadā, kad arī tapa pirmie projekti. Pēc plāna pazemes dzelzceļa būvniecību vajadzēja sākt 1990. gadā, pirmo līniju (Zasulauks – VEF) atklāt 2002. gadā, bet visas ieplānotās trīs līnijas - tikai pēc trīs gadiem – 2021. gadā. Tātad, ja metro ideja būtu apstiprināta, tad pašreiz Rīgā pilnā sparā strādātu pazemes tuneļu racēji, bet, lai nekvernētu milzīgos sastrēgumos, mēs 12 minūtēs ar metro vizinātos no Zasulauka uz VEFu. 

Tas būtu, ja būtu… un Rīga būtu tikusi pie ekskluzīva sabiedriskā transporta, kas tai nepienācās pat pēc padomju mērogiem. PSRS impērijā metropolitēnu atļāva celt tikai pilsētās, kurās bija vismaz miljons iedzīvotāju, bet Rīgā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū bija tikai ap 850 000 iedzīvotāju. Tomēr tā kā rīdzinieki bija naski sabiedriskā transporta cienītāji (trešajā vietā PSRS pēc sabiedriskā transporta lietošanas reižu skaita uz vienu iedzīvotāju), padomju varasvīri Maskavas Kremlī Latvijas PSR galvaspilsētas vadībai visžēlīgi deva zaļo gaismo metro būvniecībai.

Turklāt Rīgā sarežģīto ģeoloģisko apstākļu dēļ bija paredzēts uzbūvēt dārgāko metro līniju PSRS, kas izmaksātu 25-26 miljonus rubļu kilometrā (tolaik nesen atklātā Minskas metro kilometrs izmaksāja vien 15 miljonus). Iesākumā metro celtniecībai naudu bija paredzēts piešķirt no Vissavienības budžeta, pašai Latvijas PSR būtu jāsedz tikai infrastruktūras izdevumi un eskalatoru izbūve uz pazemes stacijām. Te gan jāteic – diez vai Latvija no tā uzvārītos, jo Latvija jau arī tolaik deva savu artavu kopīgajam PSRS budžetam, tāpat kā pašlaik mēs to darām arī attiecībā uz Briseles jeb ES kopēju budžetu.

Varam tikai fantazēt, cik tālu ar metro celtniecību un lietošanu mēs pašlaik būtu tikuši, jo šo 35 gadu laikā Latvijā piedzīvotas gan vairākas ekonomiskās krīzes, gan mainījusies valsts iekārta un arī vairs nav tūkstošgalvainais melnstrādnieku pūlis, kas rīta agrumā pulcētos metro stacijās, lai trauktos uz darbu PSRS radiorūpniecības flagmanī VEFā.

Pirmais Trešās atmodas tautas gājiens

Tagad grūti pateikt, kas uz bremzēm uzlika metro celtniecības ideju – ekonomiskie, vides aizsardzības vai politiskie apsvērumi? Visdrīzāk gan visi kopā ņemot. Tomēr vislabāk nacionālajā atmiņā palikuši nacionāli-emocionālie aspekti. Pretmetro demonstrācija 1988. gada 27. aprīlī tūkstošiem rīdzinieku palikusi atmiņā kā pirmais masveidīgais Trešās tautas atmodas gājiens cauri visai pilsētai.

Toreiz Vides aizsardzības klubs (VAK) bija pieteicis sanāksmi pret metro celtniecību pie Raiņa pieminekļa Esplanādē (toreiz – Komunāru parkā). Bet Rīgas izpildkomitejas priekšsēdis Alfrēds Rubiks, gribēdams tautas protestus novirzīt no padomju republikas galvaspilsētas centra uz nomali, to atļāva Arkādijas parkā Torņakalnā. Tā nu iznāca pretējais efekts – milzīgs cilvēku pūlis, skandējot “Metro – nē!” no Raiņa pieminekļa, cauri vecpilsētai, pāri Daugavai, kājām devās uz Pārdaugavu. Ja būtu metro, kura viena stacija bija paredzēta netālu no Raiņa pieminekļa, bet otra - Uzvaras bulvārī (netālu no tagadējās Ojāra Vācieša ielas sākumgala), tad gan šāds “nesmukuma gājiens” nenotiktu – visus sasēdinātu metro vagonos!

Lai arī VAK formāli savu pretmetro nostāju argumentēja ar ekoloģiskiem un vides aizsardzības apstākļiem (Rīgas ģeoloģija nav piemērota milzīgiem pazemes tuneļiem, tas sagraušot Vecrīgas namus un tamlīdzīgi), patiesībā tie bija politiskie un nacionālie iemesli. Metro celtniecības rezultātā Latvijā ieplūstu tūkstošiem viesstrādnieku (pārsvarā tie, kuri tikko bija beiguši Minskas metro celtniecību), kuri te paliktu uz dzīvi un latviešu īpatsvars desmitgades laikā Rīgā samazinātos līdz 30%.

Nils norok Rubika ideju

Par kādreiz grandiozās idejas norakšanu Rīgā pašlaik liecina tikai pārdesmit no zemes ārā iznākuši un aizbetonēti (noslēpti) metāla cauruļu gali. Lai Rīgā izbūvētu metropolitēnu, iecerētās metrolīnijas trases garumā tika veikti 198 ģeoloģiskie izpētes urbumi (pārsvarā 10-20 centimetru diametrā un 4-10 metru dziļumā). Vēl pirms gadiem trijiem šādu artefaktu, piemēram, varēja redzēt līdzās pīlēm Rīgas kanāla malā. Bet 2016. gadā Rīgas dome nolēma pēdējos vēl uz pašvaldības zemes atlikušos šādus caurumus aiztamponēt jeb aizrakt, lai nepieļautu gruntsūdeņu piesārņojumu. Tagad esot palikuši tikai kādi padsmit šādi urbumu caurumi uz privātām zemēm un to tehnisko stāvokli šodien vairs neviens nekontrolē.

2001. gadā Rīgas dome ar cementa un grants maisījuma tamponiem “aizkorķēja” 20 šādus urbumus, bet 2016. gada galvaspilsētas Mājokļu un vides departaments izsludināja iepirkumu par pēdējo metro izpētes un monitoringa urbumu aizkorķēšanu – 10 aiztamponēt, bet 15 likvidēt. Tātad, Nila Ušakova vadītā iestāde galīgi vārda tiešā nozīmē pabeidza metro idejas norakšanu. 

Rīgas metropolitēna trīs zvaigznes

Tāpat kā Brīvības piemineklis lepojas ar trīs zvaigznēm, arī Rīgas pazemes dzelzceļš varētu lepoties ar trīs “mirdzošām” līnijām. Pirmās līnijas stacijām jau bija izvēlēts arī padomiski ideoloģiskais varoņstāts, jo PSRS jau katrai kaut cik nozīmīgai būvei vai iestādei vajadzēja iešķiebt kādu sarkanā partizāna vārdu vai komunistiskās ideoloģijas terminu.

Rīgas 1. metro līnija būtu no Imantas uz Pļavniekiem, 2. līnija - no Mežaparka uz Ziepniekkalnu, bet 3. līnija – no centra uz Buļļu kāpām. 1983. gadā notika Rīgas metro staciju interjera slēgts konkurss, kurā tika noteikti uzvarētāji attiecīgo staciju interjera projektiem un arī noteikta to ideoloģiskā slodze: Zasulauka stacijai vajadzēja simbolizēt atpūtu Vissavienības kūrortā pie Baltijas jūras, Āgenskalna stacijai – revolūciju (jo atradās pie rūpnīcas “Aurora”), Daugavas stacijai - Latvijas PSR jūras vārtus, Centrālajai stacijai – PSRS tautu draudzību, Vidzemes tirgus (“Revolūcijas”) stacijai – nacionālo kultūru un sadzīvi, Oškalnu stacijai (padomju laikā Zemitānu staciju dēvēja padomju partizāna vārdā) – Lielo Tēvija karu, bet VEFam – darbu.

“Dīvaini izliektas sudrabainas kolonnas”

Par to, kādam vajadzētu izskatīties Rīgas metro, 1983. gada jūnijā ziņo aģentūra “Latinform”:

“Saules caurstrāvotas zemūdens valstības iespaidu atstāj metro stacijas “Daugava” noformējums. Dīvaini izliektas sudrabainas kolonnas, augšā savienojoties, veido grotas, bet gaismekļu atspulgi granīta grīdā līdzīgi pa viļņiem slīdošu burukuģu ēnām. Ar šo un vēl četrdesmit darbiem, kas iesniegti Rīgas metro staciju projektu konkursam, varēja iepazīties Latvijas galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi.

Republikas arhitekti, kā arī viņu kolēģi no Maskavas un Minskas sagatavojuši konkursam astoņu staciju projektus. Stacijas “VEF” arhitektoniskajā un mākslinieciskajā veidojumā atspoguļota darba tēma, stacijas “Oškalni” noformējumā dominē Lielais Tēvijas karš, “Raiņa” - māksla un radošs darbs, “Kirova” - padomju varas nodibināšana Latvijā, “Centrālā” - PSRS tautu draudzība un “Aurora” - proletariāta revolucionārā cīņa.

Celtniecībā paredzēts plaši izmantot stiklu un metālu, bet tradicionālā latviešu keramika daudzos gadījumos aizstās marmoru un granītu.

Pēc speciālistu domām, Rīgas metro līnijas nāksies ierīkot apstākļos, kādi vēl nav bijuši mūsu zemes metro celtniecības praksē. Trases ģeoloģiskā šķērsgriezuma augšējais slānis līdzinās slapjam sūklim. To nosusināt paredzēts ar divējādiem paņēmieniem: atsūknējot ūdeni vai sasaldējot valgmes piesūcināto grunti ar šķidru slāpekli”.

Metro idejām jau vairāk nekā 100 gadu

Idejām par ātrgaitas tramvaju vai pazemes ielu dzelzceļu Rīgā jau ir vairāk nekā simts gadu vēsture. Tomēr tās visas palikušas tikai uz papīra. Piemēram, par nerealizētā sabiedriskā sliežu transporta ideju liecina arī padomju laikā uz Zemitāna tilta iebūvētās tramvaja sliedes.

Bet jau 1912. gada avīzēs varam lasīt, ka kāda beļģu kompānija bija izteikusi vēlmi būvēt elektriskā tramvaja līniju no Rīgas uz Asariem, kas rīdziniekus uz Jūrmalas kūrortiem aizvizinātu vien nieka 20 minūtēs. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados apsvēra ideju no Rīgas uz to pašu Jūrmalu būvēt ātrgaitas pilsētas dzelzceļa līniju pēc Berlīnes “S-Bahn” parauga.

1966. gada laikrakstā “Rīgas Balss” iedriķēts solījums, ka 1970. gadā Rīgas zemzemē jau būs izbūvēti pirmie pieci pazemes ātrgaitas tramvaja līnijas kilometri. Kāds Ļeņingradas projektēšanas institūts 1965. gadā Rīgai bija izplānojis 82 kilometrus garas tramvaja līnijas, no kurām 20 kilometri (pilsētas centrālajā daļā) būtu pazemē. Tomēr vēlāk no šī projekta padomju Rīgas vadība atteicās par labu metro.

Visas šīs ātrgaitas sliežu transporta idejas tā arī palika uz papīra, kā daudzas citas. Katrā vēstures posmā ir bijušas savas utopiskas idejas par Latvijas galvaspilsētas sabiedriskā transporta attīstību. Piemēram, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pilnā nopietnībā gribēja atklāt gaisa satiksmi no Spilves uz Jūrmalu (dienā katrā virzienā izlidotu vismaz sešas lidmašīnas), bet trīsdesmitajos gados prātoja par pirmās trolejbusa līnijas būvi no Vecmīlgrāvja uz Vecāķiem. Pirmās brīvvalsts laikā vairāk domāja par atpūtniekiem, bet otrās brīvvalsts laikā par ekonomisko uzrāvienu – jau šī gadsimta sākumā Rīgas domnieki ar nopietnām sejām solīja, ka tūlīt pat būs prāmju līnija no Voleriem uz Vecmīlgrāvi, kas būšot milzīgs ieguvums Rīgas ostai.

Nerealizētais mets

Par nerealizētu utopiju palikusi arī Rīgas metropolitēna ideja, par kuru līdz 14. jūnijam Latvijas Arhitektūras muzejā (Mazajā Pils 19, Vecrīgas “Trīs brāļos”) skatāma izstāde “Mets”.

Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone Jauns.lv informē: “Izstāde iepazīstina ar kādreiz iecerēto Rīgas metro, izmantojot dokumentālus vēsturiskus materiālus, taču veidojot daļēji fiktīvu stāstu.

Latviešu fotogrāfe Eva Saukāne izstādē pievēršas Rīgas metro projektam, izceļot tā unikalitāti gan utopiski tehniskajos risinājumos, gan arī tā nozīmi politiski sociālajos procesos Rīgā 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Ir pagājuši 30 gadi kopš metro idejas realizācijas apturēšanas, un ir izaugusi paaudze, kurai metro būvniecības ideja ir nevis atvairīts apdraudējums, bet drīzāk nerealizēts eksotisks projekts, kas Rīgu pievienotu citām attīstītām metropolēm. Lai arī metro ideja mūsdienās netiek aktualizēta, ar katru jaunu skandālu un slēgtu tiltu arvien aktuālāka kļūst efektīva rīdzinieku un pilsētas viesu pārvietošanās starp centru un apkaimēm.

Izstāde nav par to, kā būtu, ja būtu. Drīzāk tas ir ceļojums laikā un telpā, vizualizējot metro ideju no tās tapšanai līdz norietam. Ar metro saistītās dokumentālās liecības un artefakti ir tik pārsteidzoši, ka to apskatīšana laikmetīgā kontekstā šķietami svārstās starp Rīgas metro vēsturisko realitāti un tā urbāni mītisko tēlu.

Kā viens no izstādes saistošajiem notikumiem ir Evas Saukānes organizētā un Mārtiņa Eņģeļa vadītā interaktīvi izglītojošā fotoekspedīcija “Zasulauks – VEF 12 minūtēs”, kurā septiņi uzaicināti ekspedīcijas dalībnieki vizuāli pieredzēja metro staciju apkaimi pirmās apstiprinātās metro līnijas garumā”.

Metro nav draugs

Savulaik, lai apturētu pazemes vilcienu tīkla izveidi, rīdzinieki un arī pārējās Latvijas iedzīvotāji iebilda dažādos veidos. Par protestētāju himnu kļuva grupas “Jumprava” hits “Metro nav draugs”:

„Metro nav draugs, lai nolīstu zemē;
Virs zemes daudz svešus cilvēkus sasauks,
Neviens no viņiem nekur neaizbrauks.
Metro tos līdzi pazemē sauks,
ar viņiem pa visu pilsētu brauks,
Katrs kaut kur paliks, neviens neaizbrauks”.

Pagājušajā mēnesī par šīs dziesmas izpildītājiem – “Jumpravu” Nacionālajā teātrī ir uzvests Jāņa Baloža uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts “Zem diviem karogiem” Valtera Sīļa režijā.

Savukārt tiem, kuriem metro ir draugs, var doties uz portālu Manabalss.lv un parakstīties zem biedrības “Progresa platforma” dibinātāja Fīlipa Kapustina iniciatīvas “Par Rīgas metro sistēmas izveidošanu”, kas proponē:

“Šī iniciatīva aicina atgriezties pie diskusijas par Rīgas pazemes sabiedriskā transporta sistēmas izveidi, par pamatu ņemot 1970. gadā aizsāktos, bet nekad nerealizētos plānos, kas paredzēja 33 staciju izbūvi uz trīs metro līnijām. Autors aicina attiecīgās valsts un pašvaldības instances izvērtēt pagātnes plānus un izveidot jaunus metro sistēmas projektus, kas atbilst mūsdienu ģeogrāfiskām izmaiņām un kvalitātes standartiem.

Modernas metro sistēmas izveide atslogos Rīgas ceļus, samazinās automašīnu skaitu pilsētas centrā, nodrošinās ērtu piekļuvi svarīgiem objektiem netērējot laiku rīta un vakara sastrēgumos, paātrinās darbaspēka pārvietošanos pilsētā, kā arī sagatavos Rīgu potenciālam nākotnes iedzīvotāju pieaugumam”.

Starp citu šo pagājušā gada janvārī publicēto iniciatīvu jau atbalstījuši vairāk nekā 500 un pietrūkst nepilni deviņarpus tūkstoši parakstu, lai to iesniegtu izskatīšanai Saeimā.