Kirovs Lipmans par dzīvi starp hokeju un biznesu

Zāles 87 valstīm

Kā klājas zāļu ražotājiem Grindeks?

Diezgan labi. Kad atnācu uz Grindeks, tad apgrozījums te bija tikai desmit miljoni latu, bija arī problēmas ar maksājumiem un darba organizāciju. Bet 2017. gadā jau bijām sasnieguši 132,4 miljonu eiro apgrozījumu. Par pērno gadu audits vēl nav pabeigts, taču jau tagad zinu, ka apgrozījums būs vēl lielāks. Daudzi brīnās, tostarp ārzemnieki, kā tik īsā laikā var sasniegt tādus rezultātus. Taču man šis darbs ir sirdslieta, un es vienmēr skatos uz priekšu. Esmu apņēmies tuvāko piecu gadu laikā sasniegt 300 miljonu eiro robežu. Ir taču vajadzīgs kaut kāds plāns, lai neapstātos pie sasniegtā.

Cik plašs ir Grindeks produkcijas tirgus?

Produkciju pārdodam 87 valstīs. Astoņdesmit septiņās! Un ar katru gadu šo valstu skaits pieaug. Ļoti aktīvi darbojamies Eiropā, kur cenšamies katru gadu reģistrēt jaunus medikamentus. Mūsu plāns ir ik gadu Eiropā reģistrēt ne mazāk kā četras jaunas zāles. Pērn reģistrējām sešas. Farmācijas biznesā ir ļoti svarīgi, kāds ir tavs zāļu portfelis.

Zāļu izstrāde noteikti ir ilgs un darbietilpīgs process?

Uz to jāskatās komplicēti. Jāpēta, kuros reģionos kādas zāles ir izdevīgāk piedāvāt. Vienā reģionā varbūt vairāk pieprasa sirds medikamentus, citā – zāles pret elpceļu saslimšanām un sāpju remdēšanai. Protams, pirms tam jāveic nopietna izpēte.

Krievijas ķibeles Grindeks biznesu ietekmēja?

Mēs vēl arvien diezgan aktīvi strādājam arī tajā tirgū. Ar mazliet padrūmu humoru var sacīt: jo valstī ir grūtāka situācija, jo vairāk cilvēkiem vajag zāles; vienam sāp sirds, otram vēders, trešajam galva.

Medikamentus ražojat tikai Latvijā vai arī kaut kur ārzemēs?

2010. gadā iegādājos arī rūpnīcu Slovākijā. Nopirku to tikai tāpēc, ka tā specializējās injekciju ražošanā. Agrāk arī Rīgas klusajā centrā bija Kalceks rūpnīca, kas ražoja injekcijas, taču to mums nācās aizvērt, jo iekārtas bija novecojušas un ražošanas procesā izdalījās nepatīkamas smakas. Jutu atbildību pret apkārtējo vidi un nolēmu slēgt tik neveselīgu ražošanu. Slovāku rūpnīca tolaik bija bez attīstības perspektīvas, un tobrīd tajā strādāja tikai kādi 100 cilvēki, taču tagad, kad mēs to esam pārņēmuši, – jau gandrīz četrsimt.

Nesen nopirkāt vecā Šķirotavas cietuma teritoriju un telpas. Ko ar to darīsiet?

Jā, teritorija atrodas tepat blakus mūsu uzņēmumam. Domājam visu esošo iztīrīt un uzbūvēt jaunu ražošanas korpusu.

Daudzi uzņēmumi uztraucas par kadru trūkumu. Kā jums izdodas piesaistīt jaunus kadrus?

Mēs atbalstām ķīmijas un farmācijas studentus, mums ir arī labas algas – vidējā ap 1500 eiro. Cik zinu, Grindeks ir vienas no lielākajām algām Latvijā. Nodokļos vien mēs pērn samaksājām gandrīz desmit miljonus eiro. Kad es sāku te strādāt, nodokļos maksāja kapeikas.

Un cik cilvēku Grindeks tagad strādā?

Latvijā ap septiņsimt. Bet kopā 1350, jo ir ražotnes Igaunijā un Slovākijā, kā arī pārstāvniecības vairākās valstīs. Liela saimniecība.

No pašas apakšas

Par uzņēmēju nekļuvāt vienā dienā, strādāt sākāt taču vēl padomju laikos...

Jā, esmu sācis strādāt no pašas apakšas. Strādāt aizgāju jau 15 gadu vecumā. Dzīves apstākļi tolaik bija smagi, jo māte slimoja un tēvs bija miris, tāpēc pats gribēju iet strādāt un kļuvu par atslēdznieka mācekli. Izgāju visus posmus: biju meistars, vecākais meistars, ceha priekšnieks, skaitļošanas centra vadītāja vietnieks... Esmu profesionāls ekonomists, beidzu Ļeņingradā institūtu. Tas, kas man patīk, ir ražošana. Deviņdesmitajos gados man piedāvāja nodarboties ar tirdzniecību, taču tā man nebija pie sirds. Tas, ko man vajag, ir ražošana, te es redzu sava darba rezultātus.

Ilgus gadus taču nostrādājāt arī VEF?

Jā, ilgu laiku. Kad atgriezos no Ļeņingradas, kur strādāju uzņēmumā Krasnaja zarja par ceha priekšnieku, aizgāju uz VEF, jo Ļeņingradas rūpnīcā ražošana bija diezgan līdzīga. Ļoti ātri VEFā izaugu.

Gorbačova laikā, kad 1986. gadā atļāva dibināt kooperatīvus, mani pierunāja izveidot kooperatīvu VEF Radio. Toreizējais VEF direktors Bražis gan man teica: “Kirov, ko tu dari! Šīs pārmaiņas ir tikai uz īsu laiku, pēc tam tevi ieliks cietumā!” Taču es biju visu labi pārdomājis un uzskatīju, ka atpakaļceļa vairs nebūs. Kad 1991. gada augustā Maskavā sākās pučs, Bražis atkal mani izsauca: “Nu, ko es tev teicu? Ko tagad man iesākt, lai tevi izglābtu?” Teicu, ka neko nevajag darīt, jo pučistus vai nu iesēdinās, vai nošaus. Un jau nākamajā dienā pučs tiešām bija cauri.

Atceraties, kā nopelnījāt savu pirmo miljonu?

1998. gadā ar savu kooperatīvu. Tolaik Minskā norisinājās Eiropas čempionāts sporta vingrošanā, kur bija nepieciešamas elektroniskās rezultātu fiksēšanas iekārtas. Pirms tam visu rakstīja tikai uz papīra. Bet tad tika izsludināts konkurss, kurā piedalījās pieci uzņēmumi, to skaitā arī mēs. Un, tā kā mūsu piedāvājums bija lētāks nekā vāciešiem, zviedriem, frančiem un austriešiem, mēs vinnējām. Turklāt VEF zīmols Eiropā bija pazīstams, un tam uzticējās.

Kādas bija sajūtas, nopelnot tik lielu naudu?

Es tolaik par peļņu īpaši nedomāju. Padotie bija tie, kuri visu laiku taujāja – cik tad mēs par to visu nopelnīsim? Atbildēju – nu, kad būsim galā, tad jau redzēsim! Bet bija normāli, jā...

No VEF līdz Liepājas metalurgam

Vai, skatoties no mūsdienu pozīcijām, VEF kā uzņēmumu deviņdesmitajos gados varēja izglābt no kraha?

Teikšu godīgi – man tiešām sāp sirds par to, kas Latvijā notika deviņdesmitajos. Te taču bija tik daudz ražotņu: VEF, Alfa, RER, Rīgas vagonu rūpnīca, Radiotehnika, Sarkanā zvaigzne... Atceros, ka tolaik reiz runāju ar rūpniecības ministru Jāni Oherinu un premjeru Ivaru Godmani. Teicu viņiem: “Vai jums prāts vispār ir? Vajag taču saglabāt kaut pusi no rūpniecības uzņēmumiem! Labi, daudzas tehnoloģijas ir novecojušas, taču to visu var labot!” Godmanis uz to atbildēja: “Kirov, liecies mierā! Mēs taču esam lauksaimniecības valsts, un mums tās rūpnīcas nevajag. Turklāt tur strādā krievi – lai viņi labāk brauc mājās...” Un kas notika – tagad ne mums ir ražošana, ne lauksaimniecība. Vai tas bija pareizi darīts?!

Dzirdēts, ka bijis arī piedāvājums no kāda liela ārzemju uzņēmuma iegādāties VEF. Vai taisnība?

Tas bija blefs. Toreizējā VEF vadība lūdza, vai varu sarunāt, ka tiek samazināta summa, ko valsts prasīja par VEF privatizāciju. Aizgāju pie Privatizācijas aģentūras vadītāja Jāņa Nagļa un pārliecināju viņu to summu samazināt – galu galā labāk taču, ja uzņēmums strādā, jo tad to naudu ātri vien izdosies nodokļos dabūt atpakaļ. Naglis piekrita summu samazināt uz pusi. Es pats biju gatavs iesaistīties privatizācijā, jo VEF tiešām man bija pie sirds, tur taču biju nostrādājis ilgus gadus! Taču VEF vadība man pateica – nē, Kirov, tu vairs neesi vajadzīgs, mēs tagad runājam par sadarbību ar krieviem. Bet beigās no tā nekas tāpat neiznāca...

Ja būtu jūs ticis pie vadības, VEF tagad strādātu?

Simts procenti! Kā pierādījumu varu minēt Liepājas metalurgu. 1996. gadā, kad premjers bija Andris Šķēle, pie manis vērsās Zaharjins un Terentjevs no Liepājas metalurga, un aicināja piedalīties uzņēmuma privatizācijā, solot direktora vietu. Ilgi domāju, taču, tā kā man senči ir no Liepājas, nolēmu mēģināt pacelt rūpnīcu, kas tobrīd bija uz bankrota robežas. Aizgāju pie Šķēles un pieteicos, ka gribu privatizēt Liepājas metalurgu. Viņš teica, ka esmu traks, jo braukuši jau vācieši un amerikāņi un visi šo uzņēmumu atzinuši par bezcerīgu. Taču es izdarīju visu, lai izglābtu Liepājas metalurgu. Visi brīnījās, kā cilvēks, kurš nekad nav strādājis metalurģijas uzņēmumā, spējis to pacelt. Taču galvenais jau ir sakārtot uzņēmuma vadību.

Viena no lielākajām problēmām bija tā, ka Liepājas metalurga produkcijai nebija pircēju. Tāpēc es aizbraucu uz Ameriku, kur mana Čikāgā dzīvojošā māsīca noorganizēja man tikšanos Baltajā namā. Tikos ar valdības pārstāvjiem, arī ar attiecīgas nozares ministru. Norunājām trīs stundas – un Liepājas metalurgam uz pieciem gadiem tika atvērts ASV tirgus. Septiņdesmit procenti produkcijas gāja uz Ameriku.

Taču, kad uzņēmumam sāka nākt peļņa, Zaharjins sāka man draudēt, jo negribēja maksāt nodokļus un pieprasīja, lai mēs neuzrādām peļņu. Es tā nebiju ar mieru, turklāt uzskatīju, ka pietiks visiem. Sapratu, ka ar tādiem cilvēkiem strādāt es nevaru. Ja es tur būtu palicis, tad dodu 120 procentus, ka Liepājas metalurgs strādātu vēl šobaltdien.

Pēc Liepājas metalurga epopejas parādījās iespēja nopirkt Grindeks. Apspriedos ar sievu – viņa pēc profesijas ir ārste – un pieņēmu lēmumu strādāt ar Grindeks.

Nav nākusi prātā doma kādreiz startēt politikā?

Es pat padomju laikā neiestājos partijā! Viens no iemesliem bija tas, ka mani radinieki bija izsūtīti uz Sibīriju un man bija stāstīts par komunistu briesmu darbiem. Neesot partijā, es kādu amatu varēju ieņemt tikai tad, ja biju divas galvastiesas pārāks par visiem pārējiem pretendentiem. Arī čekas maisos neesmu. Kaut gan vispār man tur vajadzēja būt, jo, kad strādāju VEF un vadīju skaitļošanas centru, mani izsauca uz VDK 1. nodaļu un lika parakstīt papīru, ka sniegšu informāciju par citiem cilvēkiem. Domāju – ko tagad iesākt? Saņēmos un sāku raudāt – sak, es taču nevarēšu, es noteikti visu to lietu izgāzīšu... Čekists beigās mani pamatīgi nolamāja un padzina no kabineta.

Partijās nestājāties, bet jūs taču vienā no valdībām aicināja par finanšu ministru?

Jā, valdībā, ko veidoja Valdis Zatlers. Taču es uzreiz atteicos, tāpēc Zatlers pēc tam stāstīja, ka šāda piedāvājuma neesot bijis.

Ja runājam par valdībām, tad tik mazai valstij, kāda ir Latvija, kurai ir trīs ostas un ne pārāk daudz cilvēku, vajadzēja attīstīties daudz ātrāk. Mums taču vajadzēja dzīvot labāk nekā Šveicei! Bet lielākā nelaime ir tā, ka mums valdībā pietrūkst profesionālu cilvēku. Piemēram, man pietika ar ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu parunāt pusstundu, lai saprastu, ka viņš ekonomikā ir diletants. Un, kamēr nebūs profesionālas valdības, kurā ministri visu laiku nedomās par naudu, tikmēr mums arī nekā nebūs.

Ilgus gadus vadījāt Latvijas Hokeja federāciju, taču attiecības ar sportu droši vien veidojās jau agrāk?

Jā, jaunībā es biju labs vingrotājs, arī futbolists. Kad dzīvoju Ļeņingradā, spēlēju rūpnīcas Krasnaja zarja futbola komandā pilsētas čempionātā. Kā futbolistam man maksāja ļoti labu algu – 280 rubļus. Tajos laikos tas bija daudz. Alga gan bija ne tikai par futbola spēlēšanu, bet arī par darbu rūpnīcā.

Par profesionālu futbolistu kļūt domas nebija?

Nē, jo es guvu smagu traumu un biju spiests pamest futbolu.

Un kā tad bijušais futbolists nonāca hokeja, nevis futbola federācijas vadībā?

Man piedāvāja arī futbolu, un es pat būtu bijis ar mieru. Taču vēl pirms tam, 1993. gadā, pie manis atnāca Harijs Vītoliņš seniors – tagadējā trenera Harija Vītoliņa tēvs. Viņš lūdza finansiālu atbalstu hokeja komandai – vienu, otru, trešo reizi. Beigu beigās viņš 1993. gadā aicināja mani nākt par Latvijas Hokeja federācijas vadītāju. Runāja, runāja, kamēr pierunāja. Un pagāja pāris nedēļas, kad pie manis atnāca arī futbolisti un aicināja uz Futbola federāciju. Bet kā es pēc pāris nedēļām varēju pamest hokeju un pāriet uz futbolu?! Esmu tā audzināts, ka dotais vārds jātur, un tā arī paliku hokejā.

Vēl pēc kāda laika atnāca Uģis Magonis un izteica vēlmi būt Hokeja federācijas prezidentam, nauda viņam arī esot. Bet, lūdzu, manis pēc – tolaik manam kooperatīvam ļoti labi klājās, un man bija pietiekami daudz darba arī bez hokeja. Taču jau pēc pāris mēnešiem, 1995. gada beigās, Magonis bija klāt – vajagot naudu, jo neesot par ko aizvest izlasi uz turnīru Francijā. Naudu iedevu, bet viņš mani pierunāja kļūt par federācijas viceprezidentu. Neko ilgi gan viņš pats federācijas vadītāja amatā nenoturējās – pāris gadus. Un tā es kļuvu par federācijas prezidentu.

Ne paldies nepateica...

Divdesmit gadus jūsu darbadiena bija sadalīta starp biznesu un hokeju. Kopš vairs neesat hokejā, kā aizpildāt pāri palikušo laiku?

Vai tad nevar redzēt, ka tagad man bizness iet uz augšu? (Smejas.) Ja esmu apņēmies kaut ko izdarīt, tad arī izdarīšu. Agrāk pusi dienas biju uzņēmumā, otru pusi dienas – federācijā.

Kas vairāk nervus prasīja – hokejs vai bizness?

Bizness, protams, vienmēr ir bijis svarīgāks. Es taču tomēr esmu atbildīgs par darbiniekiem, par viņu algām un visu pārējo. Sporta atbalstīšana man vairāk bija kā morāls pienākums, jo visu jaunību taču pats biju sportojis.

Ja runājam par nerviem, tad hokejs tos arī noteikti gana daudz prasīja. Kaut vai pasaules hokeja čempionāta sarīkošana Rīgā 2006. gadā...

Jā, toreiz visi runāja, ka nekas mums neiznāks, zviedri pat jau skaitīja dienas, kad viņi pārņems čempionāta rīkošanu. Brīdī, kad pie mums brauca komisija pārbaudīt, kas te notiek, mums taču vēl nebija nevienas halles. Tāpēc samaksāju vienai kompānijai, lai tā sadzen tehniku Skanstes ielā un sāk rakt būvbedri. Atbrauc komisija – o, viss te notiek, tad jau čempionāts būs! Kaut gan patiesībā tobrīd tas bija tīrais blefs.

Pašam bija simtprocentīga pārliecība, ka čempionātu tiešām izdosies sarīkot?

Ja jau biju pateicis, ka čempionāts būs, tad to vajadzēja noorganizēt. Būtībā jau atļauju rīkot čempionātu mēs saņēmām tikai tāpēc, ka man bija – un vēl tagad ir – ļoti labas attiecības ar Starptautiskās hokeja federācijas prezidentu Renē Fāzelu. Kā gan es pēc tam varēju atkāpties? Atceros, ka aizgāju pie toreizējā premjerministra Andra Bērziņa, kurš man pateica – Kirov, neviens tāpat netic, ka tu sarīkosi čempionātu; ja gribi, tad taisi, bet neprasi manu palīdzību. Nesaprotu, kā premjerministram var būt tāda attieksme. Ja tik mazai valstij tiek dota šāda iespēja, tad taču vajag to izmantot!

Ja nebūtu toreiz čempionāta vajadzībām uzbūvēta Arēna Rīga, tagad nebūtu ne kur hokeju un basketbolu spēlēt, ne koncertus rīkot...

Par to man neviens tā arī vēl šobaltdien paldies nav pateicis, tas sāp visvairāk. Ja nebūtu manis, nebūtu arī halles. Par Liepājas metalurgu dabūju Triju Zvaigžņu ordeni, jo neviens neticēja, ka es to uzņēmumu pacelšu, bet par halli neviens pat paldies nepateica.

Toties nesen saņēmāt no Starptautiskās hokeja federācijas Pola Loika balvu par ieguldījumu hokeja attīstībā...

Jā, par to man prieks. Taču tās dēļ tagadējā Latvijas Hokeja federācijas vadība uz mani skatās ar skaudību. Kā man atstāstīja Starptautiskajā federācijā, Viesturs Koziols (pašreizējais Latvijas Hokeja federācijas viceprezidents – Red.) esot stāstījis, ka es esmu zaglis un izsaimniekojis federācijas līdzekļus. Patiesībā, kad es aizgāju no federācijas, atstāju tur 600 000 eiro! Būtu es zinājis, ka federācijā notiks tāda revolūcija, es labāk to naudu būtu izdalījis klubiem. Un ko vispār tāds Koziols ir Latvijai labu izdarījis?

Kādreiz esat ieminējies, ka Grindeks vajadzētu savu hokeja komandu Varbūt beidzot pienācis laiks to uztaisīt?

Nē, man tomēr vajag mazliet laika, lai atietu no hokeja.

Esat uz hokeju mazliet apvainojies?

Uz hokeju ne. Uz cilvēkiem, kas tagad bīda hokeju, gan. Agrāk gāju uz katru Dinamo spēli, tagad vairs ne. Kad dibinājās KHL, es taču biju tas, kurš brauca pie līgas vadītāja Aleksandra Medvedeva runāties par komandas izveidi Rīgā. Jo man bija doma, ka Rīgas KHL komanda varētu būt kā bāzes klubs Latvijas izlasei, lai treneri visu laiku varētu sekot spēlētāju izaugsmei – 80 procenti izlases spēlētāju varētu spēlēt te. Ar Medvedevu vienojāmies, ka viņš mani uzaicinās uz KHL sapulci. Un gadījās tā, ka tobrīd, kad ar viņu sazvanījos, pie manis bija atnācis Aigars Kalvītis. Biju pacilātā noskaņojumā un izstāstīju viņam, ka ir doma Latvijā veidot KHL klubu. Kalvītis uzreiz uzprasījās līdzi pie Medvedeva. Nespēju viņam atteikt un tiešām paņēmu līdzi. Kad runājos ar Medvedevu, Kalvītis man stāvēja aiz muguras. Medvedevs man prasīja – un kas tas tāds? Teicu, ka tas ir mūsu bijušais premjerministrs, uzticams cilvēks. Taču, lai KHL uzņemtu kādu komandu, bija nepieciešama garantija par 10 miljoniem dolāru. Man tādas naudas nebija, taču apsolīju, ka pāris gadu laikā to sagādāšu. Tad Medvedevs piedāvāja iesaistīt pasākumā Itera Latvija un arī mani noteikti ielikt kluba vadībā. Jura Savicka vārdu Medvedevs tobrīd pat nezināja. Vēlāk, kad Dinamo jau sāka darboties, es viņiem vairs nebiju vajadzīgs.

Grindeks tagad ir viens no Latvijas Olimpiskās komitejas atbalstītājiem. Kuri sporta veidi bez hokeja jums pašam patīk?

Skatos bobsleju, basketbolu, volejbolu. Patīk bokss, cīņas sports.

Bieži esat manīts arī Operā...

Jā, arī Operai esmu ziedojis diezgan lielas summas. Opera man patīk tāpēc, ka mana māte mācījās konservatorijā, taču kara laikā izslimoja plaušu karsoni un pēc tā vairs nevarēja kļūt par izcilu dziedātāju. Taču mājās viņa vienmēr dziedāja, viņai bija laba balss – mecosoprāns.

Un kura jums ir mīļākā operas ārija?

Vienu konkrētu āriju nenosaukšu. Bet opera man tiešām patīk. Nav gan tā, ka es tajā būtu pilnībā iekšā, taču man ļoti patīk operas noskaņa un svinīgums.