Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Juris Raķis pats sevi uzskata par maigu un pūkainu. (Foto: Rojs Maizītis)

Ciemos pie cietuma sarga Liepājas Karostā 3

27. aprīlī 08:20
Sandris Metuzāls | 9vīri
“Patiesībā es esmu maigs un pūkains,” smejoties saka Liepājas vēstures pētīšanas entuziasts Juris Raķis. Diez vai šim apgalvojumam piekritīs tie tūristi, kurus viņš kā gids vadājis pa Liepājas Karostas cietumu, jo no šīs ekskursijas visiem parasti prātā paliek Jura komandiera balss un rūdīta cietumsarga cienīgas manieres, kas ne vienam vien cietuma muzeja apmeklētājam iedzinušas lielu bijāšanu. Šāds bargā vīra tēls piedien cietuma gaisotnei, taču patiesībā Raķis ir viens no zinošākajiem cilvēkiem par Liepājas Karostas vēsturi un ir izdevis tai veltītu albumu. Uz runāšanu viņš nav mudināms, tāpēc "Deviņvīriem" atlika tikai pierakstīt Raķa stāstus.

+++

Karostas cietuma muzejam sezona sākas maijā, bet ziemā strādājam sestdienās un svētdienās. Sākot no 1. maija, strādājam būtībā 24/7 režīmā. Lai cik neticami tas izklausītos, mēs te strādājam jau septiņpadsmito gadu – kopš 2002. gada 17. septembra. Sākumā te bija tikai plikas sienas, pat elektrības nebija. Ja runājam par apmeklētājiem, tad var teikt, ka šie 17 gadi ir pagājuši un sākas atkal viss no jauna. Iet nākamais loks, jo tie, kas bērnībā te ir bijuši pirms 17 gadiem, toreiz neko lielu nesaprata, bet tagad atbrauc ar pavisam citu domāšanu. Es jau te esmu tāds kā dinozaurs kopš paša sākuma. Mani gan sauc par skarbo veci, kas visus izkomandē, taču patiesībā esmu maigs un pūkains.

+++

Mūsu muzejam gadā cauri iziet ļoti daudz tūristu – vismaz pārdesmit tūkstoši. Brauc no visurienes. Prātā palicis, ka pagājušajā vasarā apmēram vienas stundas laikā pie mums bija divas latviešu ģimenes – abas diezgan savdabīgas. Vienā bija vīrs un sieva, kuri jau labu laiku dzīvo Malaizijā, un pāris puišeļi. Vecāki ar zēniem runāja angliski – tā viņiem esot vieglāk skolā mācīties, tāpēc arī ģimenē runājot angliski. Nu, es iekšēji mazliet pašūmējos, taču galu galā tā ir katra paša darīšana. Bet tad pēc brīža ienāca vēl viena ģimene – jauns latviešu vīrietis, kurš dzimis Ņujorkā, līdzi arī sieva, kura ir no Puertoriko, un bērns. Un viņi visi trīs runāja latviski!

+++

Karostā man ir bijuši divi momenti, ko atcerēšos visu mūžu. Pirmais – kā 1994. gadā ostu atstāj pēdējais Krievijas karakuģis un orķestris krastā spēlē Latvijas himnu. Kā tiek nolaists Krievijas karogs un pacelts Latvijas karogs. Neko skaistāku nebiju redzējis.

Ierīce, kas nodrošināja iekšējo translāciju. Ar tādas palīdzību varēja gan tālāk pārraidīt padomju radiostacijas, gan atskaņot padomju komponistu mūziku vai pa mikrofonu izsludināt paziņojumus. Var teikt, ka tāda veco laiku dīdžeja pults. (Foto: Rojs Maizītis)

Otrs moments saistās ar kultūras centru K@2, ko Karostā izveidoja zviedrs, vārdā Kalle Bjoršmarks. Mēs ar viņu ātri sadraudzējāmies un bieži tikāmies. Kādudien aizgāju pie viņa un skatos – nāk pa kāpnēm man pretī divi džeki, zviedrs un meksikānis, un savā starpā sarunājas latviski! Lūk, tā ir attieksme! Tagad gan Kalle dzīvo Zviedrijā, bet meksikānis, ko toreiz satiku, ir Havjers Garsija, kuram tagad Rīgā ir meksikāņu restorāns.

Mūsu muzeja Vojentorg veikalā var nopirkt visādas labas lietas. Piemēram, septiņdesmito gadu stila kaklasaiti vai oktobrēna nozīmīti. Kur mēs to visu ņemam? Parakņākajamies skapī un atrodam! Padomju cilvēkam taču māja bija pilna ar visādiem štruntiem, jo parasti taču pirka visu, ko vien varēja dabūt, – ja nu kādreiz ievajagas. Iznākumā visiem mājās bija bundžiņas ar skrūvēm, audumi un kas tikai vēl. Jo nevarēja jau vienkārši ieiet veikalā un nopirkt to, ko tev vajag. (Foto: Rojs Maizītis)

Par Havjeru man ir vēl viens stāsts. Kad Rīgā tika prezentēta grāmata Karostas stāsti, atklāšanas pasākumā pēkšņi sadomāja uzstāties kāds krievu žurnālists, kurš it kā krievu kopienas vārdā sāka runāt par to, ka esot vajadzējis piesaistīt arī krievu kopienu, varbūt izdot grāmatu arī krievu valodā un tā tālāk. Tas bija tāds diezgan indīgs uzbrauciens. Un tad priekšā iznāca Havjers, kurš skaidrā latviešu valodā pateica: “Es runāju vietējās meksikāņu kopienas vārdā, un ir labi, ka tāda grāmata iznākusi!” Vajadzēja redzēt, kā tajā brīdī izskatījās krievu žurnālista seja...

Vēl arvien tūristiem piedāvājam arī iespēju pārnakšņot cietuma kamerā. Izmanto to diezgan daudzi, gan ārzemnieki, gan vietējie. Kameras jau mums jaukas un mājīgas... Gulēšanai gan mēs esam atvēlējuši tikai pirmo stāvu. Starp citu, arī kamerās par visu ir padomāts. Piemēram, lāviņai apakšā ir izzāģēts caurums – tas ir ar gudru ziņu, lai vieglāk varētu novilkt zābakus. (Foto: Rojs Maizītis)

+++

Karostu uzbūvēja unikāls cilvēks. Vārdā Ivans, un ar ļoti plaši pazīstamu uzvārdu, kas saistīts ar sabiedrisko ēdināšanu. Makdonalds! Kad 1890. gadā cara valdība nolēma pie Baltijas jūras būvēt kara flotei jaunu bāzi, vietu izvēlējās piecus kilometrus no Liepājas, meža vidū. Ideāla vieta jaunas pilsētas celtniecībai, jo nevajag neko nojaukt, atliek tikai uz papīra lapas savilkt taisnas līnijas un būvēt augšā. Uz šejieni bija paredzēts pārcelt visus Krievijas Baltijas flotes galvenos spēkus, un sākotnēji bija plānots Karostu izbūvēt vēl lielāku. Vēlāk Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste izteicās, ja viņam būtu tā nauda, ko Krievija iztērēja Liepājas Karostā, tad par to varētu apzeltīt visu Latviju... Krievija tiešām te ieguldīja milzīgus līdzekļus, un mazā Latvija vēlāk to vienkārši nevarēja pacelt.

Karosta taču visu savu mūžu līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, kad Krievijas armija izvācās, dzīvoja pilnīgi autonomu dzīvi. Pat energoapgāde un ūdensapgāde bija atsevišķa. Un deviņdesmitajos gados visu šo saimniecību dabūja uz kakla Liepājas pilsēta, kas par to nemaz nebija sajūsmā. Par to, cik liela padomju laikos bija Karostas saimniecība, liecina kaut vai tas, ka 1991. gadā Liepājā bija apmēram 115 000 iedzīvotāju, bet Karostā – tuvu pie 30 tūkstošiem. Tagad Karostā ir tikai 3000 iedzīvotāju...

Visas nozīmītes ir īstas, tās nav tagad taisītas no jauna. Daļu no tām ražoja apvienība Daiļrade: Rīgā taisīja alumīnija nozīmītes, bet Liepājā jau no smagāka metāla. Piemēram, mums ir unikāla nozīmīte Liepājas dzintars 77, kas arī taisīta tepat, no kvalitatīva metāla. Un 1977. gada festivāls bija liktenīgais, jo pēc tā Liepājas dzintaru aizliedza... (Foto: Rojs Maizītis)

++

Karosta ir devusi diezgan lielu ieguldījumu arī Latvijas sportā. Piemēram, trīsdesmitajos gados te darbojās Haralds Marvē, kurš piedalījās pasaules čempionātos un 1936. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs sacensībās šaušanā ar pistoli. No šejienes ir arī Latvijas pirmās skaņu filmas varonis vieglatlēts Jānis Dimza – viņš dienēja jūras aviācijā. Sporta pasākumi te notika regulāri. Kā ostā ienāca kādi svešzemju karakuģi, tā nekādi nevarēja iztikt bez savstarpējiem sporta mačiem. Futeni divdesmitajos gados spēlēja lielajā laukumā pie Karostas katedrāles – tagad tur ir sabūvētas piecstāvu mājas. Futbolā mūsu karavīri tur reiz pat samizoja angļus!

Armijā daudzas lietas ir ļoti labi pārdomātas. Piemēram, sapieru lāpstiņa. Vai zināt, cik gara tā ir kopā ar kātu? Precīzi 50 centimetru. Tātad, ja vajag izmērīt kādu nelielu attālumu, tad vari ņemt trīs lāpstiņu garumu, un būs tev pusotrs metrs. (Foto: Rojs Maizītis)

+++

Interesanti, ka Karostas katedrāle oficiāli nekad nav piederējusi baznīcai. To cara laikā būvēja par armijas naudu, un tā piederēja bruņotajiem spēkiem, teiksim tā. Pēc tam sākās Latvijas neatkarības laiki, taču Latvijas armijai tik milzīgu teritoriju nevajadzēja. Tāpēc daļu atdeva civilajai pārvaldei, piemēram, visas darbnīcas un grezno Virsnieku saieta namu – tajā izveidoja kaulu tuberkulozes sanatoriju. Bet ko darīt ar baznīcu? To nolēma atstāt kā baznīcu, taču, tā kā Latvijas armijā sevišķi daudz pareizticīgo nebija, sākumā to izmantoja luterāņi, vēlāk izveidoja starpkonfesionālu garnizona baznīcu, ko varēja izmantot visi ticīgie.

Šī veļasmašīna Rīga ir uzskatāms piemērs tam, ka padomju laikos pirka visu ar domu – gan jau kaut kad noderēs. Tā nav lietota nevienu reizi, visu laiku glabājusies kādas mājas bēniņos! Kad nolietosies vecā, tad varēs nonest no bēniņiem jaunu... Īpaša ļaužu kategorija, no kuriem vēl šobaltdien var dabūt visādus brīnumus, ir bijušie padomju armijas praporščiki. Pirms gada nomira viens vecs praporščiks, un grūti pat iedomāties, kas tikai viņam mājās bija – baķiem auduma, kādas desmit flotes cepures, mundieri iepakojumā... Visu, ko darbā varēja dabūt, viņš nesa mājā. Bet mums tagad tas ir īsts atradums. (Foto: Rojs Maizītis)

1939. gada novembrī, kad Latvijā tika izvietotas padomju kara bāzes, Liepājas Karostu par savu bāzi izvēlējās flote. Latvijas armijai no šejienes nācās pazust triju dienu laikā! Pat kaulu tuberkulozes sanatorijai lika izvākties – tā gan pēdējās mēbeles izvāca tikai 1940. gada pavasarī. Bet padomju armijai klubu vajadzēja? Vajadzēja! Un to ierīkoja baznīcā, pirms tam nozāģējot krustus. Sevišķi plaši tas izvērsās pēckara gados, kad tur rādīja kino un rīkoja propagandas pasākumus.

+++

Neatkarīgās Latvijas laikā armijā par ierastu praksi kļuva karavīru sūtīšana dienestā uz kādu tālāku vietu. Daļa palika turpat māju tuvumā, daļu aizsūtīja kaut kur citur. Piemēram, daļu Latgales zēnu atsūtīja uz Liepāju, lai paskatās uz jūru. Savukārt kurzemniekus aizsūtīja uz Latgali. Un, kad Latgales zēns atbrauca uz šejieni un apskatījās, kā te cilvēki dzīvo, pēc tam, aizbraucis atpakaļ mājās, aizdomājās – bet kādēļ gan mums te jādzīvo šķībās krievu parauga mājelēs? Un sāka nopietni saimniekot, strādāt, pelnīt un būvēt. Iznākumā 20 neatkarības gados Latgale sāka atkopties un pacelt galvu. Kad 1940. gadā ienāca padomju režīms, izrādījās, ka Latgalē to neatbalstīja neviens kārtīgs saimnieks. Viņiem tā bija īsta traģēdija. Īpašumus atņēma arī Kurzemē, un arī te tā bija traģēdija, taču Latgales saimnieks to izjuta vēl asāk. Un izjuta viena iemesla dēļ: Kurzemē mājas jau kopš seniem laikiem bija mantotas no paaudzes paaudzē, taču Latgales zēns tās bija pats būvējis no nulles. Tātad viņam faktiski bija vairāk ko zaudēt. Un tāpēc tieši Latgalē padomju varas pirmajos gados gāja ļoti trauksmaini. Un arī leģionā bija ļoti daudz Latgales zēnu.

Karavīru dzīvē sīkumu nav, daudz kas strādā jau zemapziņā. Piemēram, ierindas solis ir 80 centimetru. Kāpēc? Tādēļ, lai vienādā ritmā varētu iet gan gari karavīri, gan tādi, kas ir sēdoša suņa augumā. Un tas katram karavīram ir jāiedzen aknās. Lai tad, kad komandieris liks paskriet 20 soļus pa kreisi, būtu skaidrs, ka jūs atrodaties 16 metrus pa kreisi un tātad es varu droši prasīt artilēristiem atklāt uguni, nebaidoties, ka trāpīs savējiem. Bet, ja kāds izdomās, ka solis ir nevis 80, bet 15 centimetri, tad šādā situācijā visi karavīri būs kaput. Tāpat nopietnības grauds ir arī vecās anekdotēs par analfabētiem zaldātiem, kam pie vienas rokas sēja siena kušķi, pie otras salmus – lai tā iemācītu labo un kreiso pusi. Jo no tā taču ir atkarīga tava dzīvība – ja aizskriesi uz nepareizo pusi, tad būsi pagalam. (Foto: Rojs Maizītis)

+++

Kāda ir mana militārā pieredze? Ha, ļoti intīma! Jo pats esmu dienējis pa trim lāgiem, ieskaitot arī jauno Latvijas armiju. Biju gan vienreiz padomju armijā, gan otrreiz padomju armijā, gan Latvijas armijā. Kopā sanāca 16 gadu. Tāpēc militāro sistēmu zinu ļoti labi. Neraugoties uz dažādiem stulbumiem un pekstiņiem, kas raksturīgi dažādām armijām, es tomēr visu mūžu esmu uzskatījis, ka armija nav nekas slikts.

Atceros interesantu gadījumu no laikiem, kad dienēju nesen atjaunotajā Latvijas armijā. Toreiz vēl bija obligātais dienests, un dienēja arī daudz krievu jauniešu. Palaikam notika tā sauktās vecāku dienas, kad vecāki varēja atbraukt un apskatīties, kā tad dēlam klājas, ko viņš ēd un kā dzīvo, varēja arī aprunāties ar komandieriem. Un reiz tādā vecāku dienā pie manis ienāca krievu ģimene no Rīgas. Tēvam sejā bija rakstīts, ka viņš ir padomju virsnieks. Skats tāds diezgan interfrontisks, arī latviski, protams, ne bū, ne bē. Parunājāmies par sadzīviskām lietām, tad ienāca arī viņu dēls, un manā klātbūtnē tēvs puikam pateica: “Dieni, kā pieklājas, jo tavs pienākums ir atdot parādu dzimtenei.” Pateica, protams, krieviski, taču man mute palika vaļā. Vai daudz būs latviešu, kuri savam dēlam tā teiks? Fantastiski vārdi, ko vajadzētu kaut kur uzrakstīt lieliem burtiem.

Kad pie mums atbrauc tūristi no Krievijas, viņi bieži vien nāk kā ar klapēm uz acīm un domā, ka te goda vietā būs uzcelts Hitlers. Sākumā jau mēs dabūjām pa kaklu no abu pušu radikāļiem: vieni mūs lamāja, ka ņirgājamies par Padomju Savienību, otri – ka mēs pārāk slavējam Padomju Savienību. Taču, ja paskatāmies vēsturē, tad slikti bija abi režīmi. Tāpēc uz pjedestāla liekams nav ne Hitlers, ne Staļins. Ik pa brīdim jau izraisās diskusijas. Piemēram, krievu tūristam nepatīk vācu zaldāts ar miroņgalvu un kauliem pie cepures. Taču vai zināt, kur vēl ir redzams šāds simbols? Pareizticīgo krustiņam apakšā, zem Jēzus kājām! (Foto: Rojs Maizītis)

+++

Pašos pirmsākumos šo ēku nebūvēja kā cietumu – te vajadzēja atrasties vienai no garnizona slimnīcas ēkām. Laikā, kad būvēja Karostu, medicīnā valdīja uzskats, ka katrai slimnīcas nodaļai jāatrodas atsevišķā ēkā. Te teikt, mušas atsevišķi, kotletes atsevišķi. Līdzīgs piemērs ir Stradiņa slimnīcas komplekss Rīgā. Te būvēja pēc tā paša principa, taču, kad gadsimta sākumā arī Liepājā sākās nemieri, tad, saprotot, ka dumpiniekus nav kur turēt, nācās vienu no ēkām piemērot cietumam. Nekas daudz jau nebija jādara – atsevišķās palātas jāpārveido par kamerām un jāsaliek restes.

+++

Kad sākām remontēt otrā stāva gaiteni, kas ved uz kamerām, zem vecās krāsas atradām uzrakstus no vācu laikiem. No tiem laikiem, kad te turēja dezertierus. Tad, lūk, spriežot pēc uzraksta uz sienas, otrā stāva tumšākajā stūrī bijusi poga, ar kuras palīdzību sargs varēja izsludināt trauksmi, ja kaut kas nebija kārtībā. Mums tas bija tāds negaidīts vēsturisks atklājums.

Vecās nozīmītes pērk gan ārzemnieki, gan vietējie, jo joku, kas saucas nostalģija, jau neviens nav atcēlis. Un, ja no tā netaisa kultu, es tur neredzu neko sliktu – galu galā tā ir cilvēku jaunība. Vienmēr esmu teicis, ka vēsture ir vienots veselums, no kura kaut kādu gabalu nevar izmest laukā. Nevajag slavēt un taisīt kultu, taču ar to, kas mums ir bijis, mēs esam bagāti. (Foto: Rojs Maizītis)

+++

Droši vien daudzi palaikam svētkos redz Daugavā noenkurotus karakuģus, kas rotāti ar karodziņiem. Tie ir signālkarodziņi, no kuriem katram ir sava nozīmē. Un tagad jautājums – kādu signālu veido karodziņi tad, kad kuģis aizbraucis vizītē uz citu valsti? Apsveikums? Nekā tamlīdzīga! Patiesībā karodziņi nedrīkst veidot nekādu vēstījumu, lai izvairītos no gadījumiem, ka, piemēram, tiek sastādīts šifrēts ziņojums: “Tagad brūkam virsū!”