"Dvēseļu puteņa" režisors Dzintars Dreibergs: "Karā nav nekā skaista"

Studija vēsturiskajā namā

Kopsajūta tiešām ir tāda, ka "Dvēseļu putenim" vajadzēja iznākt uz simtgadi; ka nu visas latviešu filmas iznāk reizē, bet pēc jubilejas latviešu kino atkal varēs ierasti vaimanāt, ka naudas par maz...

Dvēseļu puteņa pirmizrāde ar nodomu tika plānota 2019.gadā, tas ir, 100 gadus pēc Brīvības cīņām, jo pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gadā strēlnieki vēl vairāk kā gadu cīnījās, lai latvieši patiesi būtu noteicēji savā valstī un zemē. 
Es gan ceru, ka tiks pamanīts tas, ka no sešpadsmit simtgades filmām piecas jau ir šajos pēdējos gados gadā skatītākās visu Latvijā izrādīto filmu konkurencē! Tātad beidzot ir piedāvājums. Turklāt pret saražoto filmu skaitu nemaz jau tik milzīgs simtgades kinobudžets nebija.

Kādā stadijā "Dvēseļu putenis" tagad ir?

Rit montāžas periods, par to prieks, jo montāža ir jau kaut kas ļoti taustāms. Tad vairs nav jāsadzīvo ar spiedīgiem apstākļiem, 16–18 stundas dienā strādājot, filmējot un nespējot kontrolēt visas izmaiņas, tikai reaģējot uz tām. Montāžā tu esi mazākā komandā un mēģini izveidot labāko no safilmētā. Protams, pirmizrādes tuvums ir draudīgs, bet vienlaikus stimulējošs.

Tas ir diezgan simboliski, ka tava studija, kura taisa filmu par latviešu strēlniekiem, atrodas Rīgas Latviešu biedrības namā, no kura izvadīja pirmos trīs kritušos strēlniekus.

Jā, te arī Latvijas himna ir pirmoreiz dziedāta un pirmo latviešu dziesmu svētku gājieni sākušies. Bermonta laikā te, namā, karavīri mācījās maršēt.

Ko tev kā režisoram nozīmē filmēt tādu batāliju filmu?

Pirmām kārtām nepārtraukti domāt risinājumus. Joks par "Dvēseļu puteni" kā Latvijas lielāko mazbudžeta filmu ir diezgan precīzs. Mēs vienmēr visus latviešu darbus salīdzināsim ar labāko, kas pasaulē uzņemts, tas ir tikai normāli. Tad tu skaties filmu, kurā tev patīk sākums, un tas tev šķiet labs veids, kā uzņemt kauju. Pēc tam tu saproti, ka viņi tās divu minūšu kaujas skata filmēšanai ir gatavojušies 45 dienas, viņiem ir pilns sastāvs masu skatiem, kas visi ir apmaksāti, ir kaskadieru ordas, un tev ir jāuztaisa līdzīgs kaujas skats, kas varētu ar to konkurēt, bet tev tam ir dota puse dienas. Izdomāt, kā to varētu izdarīt, ir gan mokoši, gan interesanti.

Tev patīk kara filmas?

Man ir svarīgi pētīt vēsturi. Kara filmas, kuras glorificē karu, man riebjas, bet tādu ir daudz, ar visiem skaistajiem sprādzieniem, palēninājumiem, smuki izkārtotajām lidmašīnām, kuras nāk un iznīcina īpaši ļaunos...

No ekonomista par kinorežisoru

Kā tu nonāci kino? Sākumā taču beidzi Rīgas Ekonomikas augstskolu, biji auditors.

Jā, 2002. gadā beidzu, studiju laikā strādāju par vecāko revidentu SIA "PriceWaterHouseCoopers", pēc tam par mārketinga direktoru SIA "Nelss Logi". Redzi, kino ilgu laiku bija diezgan elitāra profesija, uz to parasti gāja cilvēki, kam ar kino jau bija kāda ģimenes saikne, no mākslinieku ģimenēm. Man vēl ilgi pēc vidusskolas ne prātā nenāca, ka kino man varētu būt dzīvesveids un iztikas nodrošinātājs. Beidzu skolu un skatījos, kas varētu būt labākais karjerai. Topā tolaik bija ekonomisti un juristi, un Rīgas Ekonomikas augstskola bija labākā ar lielu atrāvienu. Skaidrs, jāmēģina tajā tikt iekšā!

Toreiz tur sastājās daudz tādu dīvaiņu kā es, kas tagad nav ne tuvu ekonomikai; izdod grāmatas, darbojas arhitektūrā, zīmē komiksus, dara vēl daudz ko... Tikai ar gadiem tu sāc pats sevi labāk pazīt un saprast, kas tev sagādā prieku, kas ne. Man bija tāds laimīgs periods ar bezdarbnieka pabalstu, tas deva laiku mazliet vairāk padomāt. Manam draugam tēvs bija devis iespēju izvēlēties, ko viņš labāk gribētu – fotoaparātu vai mazo videokameru, kurā varēja ierakstīt stundu garu materiālu. Tad nu mēs, trīs draugi, secinājām, ka gribam video, katrs pa 20 minūtēm filmējām filmiņas, lai izklaidētu pārējos, un tas sagādāja milzīgu prieku. Tu kā auditors esi līdz vienpadsmitiem vakarā nostrādājies, bet, pārnācis mājās, vēl gribi montēt, izjūti to kā atpūtu.

2005. gadā Kultūras akadēmijā pēc ilga laika tika veidots kinorežisoru kurss. To padzirdējis, nolēmu – kāpēc nepamēģināt? Tur stājās cilvēki, kas jau bija bakalauri, bet es pat profesionālo kameru īsti nepratu ieslēgt. Biju sataisījis parodijas par "Ezīti miglā" un Kainu un Ābelu, un komisija manī kaut ko saskatīja. Tad jau soli pa solim tiku ievilkts kino arvien dziļāk.

Ja tu uzreiz nebūtu uzņemts kinorežisoros, vai mēģinātu vēlreiz?

Droši vien turpinātu tās filmiņas taisīt, bet kas to zina, kurp mani tas ceļš būtu aizvedis. Tehnoloģijas jau kļūst ar katru brīdi pieejamākas. Tomēr, ja es nebūtu uzņemts pirmajā reizē, diez vai man būtu ticība, ka varu kaut ko tādu darīt, tādas pašpārliecības man nav. Vienmēr esmu gribējis neizgāzties eksāmenos, autovadītāja tiesības dabūt ar pirmo piegājienu...

Kad iestājies, juti, ka tas ir tas, ko esi gribējis?

Akadēmija bija tikko sākusi kinorežisoru apmācību, Gatis Šmits bija atbraucis no fantastiskas skolas Ņujorkā, Pēteris Krilovs ir izcils pasniedzējs. Bet, kas attiecas uz apmācību ritmu, man, kas bija izgājis “zviedrus”, likās – kā viss var būt tik neorganizēts un nesaprotams, un kā mēs vispār varam būt kopā, kad, piemēram, Edmundam Jansonam, kurš jau ir izstudējis Maskavā, ir jāmācās tas pats, kas man? Tie bija ļoti specifiski meklējumi, kopš tā brīža skola droši vien ir kļuvusi simtreiz labāka.

Man bauda mācīties parādījās tikai kopš tā brīža, kad no Ņujorkas atbrauca profesors Boriss Frumins. Viņš spēja katrā ieraudzīt viņa specifisko talantu, neļaut taisīt stereotipus, muļķības vai atražot, bet arī nezaudēt sevi. Frumins bija ass un prasīgs pasniedzējs. Ne velti vienu laiku daudzu latviešu filmu titros bija izteikta īpaša pateicība Fruminam, jo katram gribējās viņa padomu. Viena no viņa labajām īpašībām bija tā, ka viņš nemēģināja paša neīstenotās lietas virzīt caur saviem skolēniem. Varēji pats izvēlēties to, kas tev šķiet būtiski, galvenais bija pie tā strādāt un strādāt daudz, un nemēģināt atražot lietas, ko dara visi. Mums ļoti paveicās, ka treknajos gados tika nodibināta Baltijas filmu skola, kur viņam bija iespēja sapulcināt pasniedzējus no visas pasaules, un mums par to nekas nebija jāmaksā. Tas bija brīnums!

Paguvi ielēkt vilcienā...

Pilnīgi, tie divi gadi bija pasaka. Drīz trekno gadu nauda beidzās, mēs pat nepaguvām kopā ar Fruminu beigt, beigšanas filma jau tika taisīta bez profesora.

Ko tev tagad, taisot kino, dod tava pirmā izglītība?

Rīgas Ekonomikas augstskola ir izglītība, ko es varētu ieteikt jebkuram. Protams, tā dod organizētību, angļu valodu, bet visvairāk novērtēju to, ka skola nepieļāva plaģiātismu un šmaukšanos. Vispār nepieļāva! Skolā iekļūt bija ļoti grūti, un, tiklīdz tevi pieķēra, ka tu kaut vienā pētījumā, zinātniskā darbā vai referātā esi kaut ko pārrakstījis vārds vārdā, tevi uzreiz meta ārā no skolas. Vienu puiku pieķēra, ka viņš špikerim bija uz lineāla uzrakstījis formulu, kā parastās skolās bieži mēdz darīt, – uzreiz ārā. Tā mums izsita no galvas domu, ka skolu varētu apšmaukt, bija jāmācās un pašam jādomā. Tur bija ļoti laba vide ar gaišiem prātiem.

16 stundas sniegā

Kā no mazām filmiņām tiki līdz "Dvēseļu putenim"?

Man Latvijai aktuālas tēmas vienmēr ir šķitušas dikti svarīgas. Vai tas būtu stāsts par bokseriem "Padoties aizliegts", kā sportistam izcīnīt vietu zem saules, vai filma par Dziesmu un deju svētkiem, kurā pētīju, vai šie svētki ir rudiments no seniem laikiem vai arī šodienas kultūrai būtiski, jo pats nekad nebiju dejojis vai dziedājis. Nodzīvojot septiņas dienas kopā ar jauniešiem, kas ir prom no vecākiem un mājām, redzot, kā viņi izdzīvo savas kaislības un ka paralēli viņu sevis apzināšanās un mīlestības meklēšana ir iekļauta šajās dejās un dziesmās, cik ļoti šis periods viņus satuvina un kādi viņi ir, izejot no koncerta, sapratu – jā, tā ir ļoti laba un vajadzīga tradīcija vēl joprojām!

Tas mani vienmēr ir urdījis. Tāds kino, kas būtu tuvs Dvēseļu putenim, man, šķiet, ir bijis mērķis vienmēr, esmu gribējis tādu filmēt. Jā, tagad tas man paņem sešus gadus no dzīves, kuru laikā neko citu īsti nevaru darīt. Te nav kā Holivudā, kur režisoram izmaksā milzīgu honorāru, un viņš ir laimīgs, te ir pretēji – jādzīvo no visiem saviem ietaupījumiem, lai tikai izdarītu šo darbu. Un es nevienu brīdi neesmu gatavs to mainīt pret kaut ko citu, jo šis ir vienīgais iemesls, kāpēc esmu nācis kino. – Lai varētu kaut ko tādu izdarīt. Un tādi cilvēki ar auseklīšiem pierē, kuriem ir svarīgs "Dvēseļu putenis", principā arī veido to filmas bāzi, sākot ar operatoru Valdi Celmiņu, jo tas darba apjoms, ko viņš iegulda, ir pilnīgi neracionāls, bet arī viņš grib labu filmu. Ir prieks, ka apkārt sāk uzrasties arvien vairāk tādu neracionālu cilvēku, mums ir vairāk nekā 3000 brīvprātīgo, kuri ir gatavi gulēt sniegā 16 stundas. Cilvēks, kurš uz filmēšanu brauc no Gulbenes, 24 stundu laikā neguļ vispār, kamēr atbrauc, nofilmējas un tiek atpakaļ. Viņam ir svarīgi būt daļai no filmas.

Jā, kad Valdis Celmiņš "Deviņvīriem" stāstīja par ārskatu filmēšanu, sapratām, ka tajā ir bijuši diezgan skarbi brīži...

Bet tam skarbumam bija arī kas labs – tad varējām kaut nedaudz sajust to, cik neiedomājami skarba bija realitāte toreiz karā! Tiem puišiem, kas atnākuši uz filmēšanu, ir termoveļa, mēs viņiem dodam roku sildītājus, viņi var aiziet pie ugunskura, dabūt tēju, apēst konfekti, viņi var piecelties un izkustināt muskuļus, un pat tad viņi tajās filmēšanas 16 stundās bija pārsaluši. Vienā brīdī viens no viņiem pienāca pie manis un teica: ja man ar visu šo ekipējumu ir tik auksts, kā to varēja izturēt tie puikas, kas te gulēja trīs, četras dienas ar lodēm virs galvas? Tad saproti, cik ļoti tā pasaule pirms simt gadiem ir bijusi mūsdienu prātam neaptverama, drausmīga un sarežģīta.

Varbūt tā laika cilvēki bija sīkstāki?

Jā, tad bija cits krampis, bet tik un tā to izdzīvot nebija viegli. Tāpēc tie atmiņu stāsti ir tik nežēlīgi – kad tu nedrīksti kurināt ugunskuru, jo tad ienaidnieks ieraudzīs tavas pozīcijas, bet tev salst tik ļoti, ka tu to tomēr dari, tad tu aizmiedz un aizdedzies pie tā ugunskura... Tā reālā nāve ir tik ļoti tālu no tās skaistās, varonīgās nāves, kas redzēta kino! Lasot atmiņas, saproti, ka karā viss ir pilns nejaušību un pretīgu situāciju, tur nav nekā skaista. Tas ir vispretīgākais, kas var notikt, – nokļūt karā. To ir vērts atgādināt vēl un vēl. Tā ir situācija, kurā nevar vinnēt. Vienalga, kāds cilvēks tu esi, vienā brīdī tu atrodi sevī to dzīvnieku, kurš grib izdzīvot. Kad lasi strēlnieku atmiņās, kā viņš savam tikko kritušajam biedram novelk zābakus, jo paša zābaki spiež, un tajā brīdī viņam nekas cits nav svarīgāks, bet pēc tam, pārnācis mājās, viņš ar šo domu nevar sadzīvot un nesaprot, kas viņā bija pamodies, kad nebija nekā svarīgāka kā paņemt no līķa to, kas noderīgāks.

Sākumā taču strēlniekiem bija romantisks priekšstats par karu, ko uzkurināja cara propaganda?

Jā – ka “vācu ķeizars ēd bērnus”, ko esam iekļāvuši arī filmā. Propaganda bija milzīga, lai izraisītu niknumu pret pretinieku. Protams, vācieši neēda bērnus. Pirmais pasaules karš vispār bija citādāks nekā otrais, tur vēl bija cieņa pret pretinieku, nekaroja pilsētās. Propagandas stāsti par zvērībām bija pārspīlējums. Bija pilnīgi normāli, ka vācu karavīrs, kas ienācis latviešu zemnieka sētā, samaksā par pienu, par sienu, iedod bērniem marmelādi un dodas tālāk, jo saprot, ka viņam ar šo civiliedzīvotāju te vēl būs jādzīvo, un tas nesīs ienākumus.

Kurzemē bija pavēle – dedzināt mājas, iet bēgļu gaitās. Ne visi to darīja, jo nav tik viegli nodedzināt savu māju.

Cik ātri kara romantika strēlniekiem beidzās?

Pirmajā kaujā! Paskaties, kādas ir gleznas pirms kara un kādas pēc; baltie zirgi ar zobeniem ir beigušies. Angļi vienā no pirmajām kaujām vēl skaisti soļo parādes tērpos, bet tad viņus nopļauj ar ložmetēju. Pietiek pieredzēt dažus tavus draugus, kas nomirst pilnīgi bezjēdzīgi, no nejauša šāviena, vēl līdz ierakumam nepaspējuši aiziet, vai pirmoreiz pašam nošaut, lai romantika pazustu. Kā lasāms atmiņās, pēc pirmajām kaujām tā vieta, kurā paliek tie, kas ir šāvuši pa cilvēkiem, ir kā mutuļojoša jūra – visi naktī murgo, viens sauc mammu, otrs kliedz... Visi naktī izdzīvo to, kas tikko ir bijis. Nākamajā rītā visi mēģina jokot tik ļoti kā nekad agrāk, lai atdalītu sevi no mirušajiem, kas nesen vēl bija blakus. Pārdzīvojums ir šausmīgs.

Vai, teiksim, strēlnieki ir satrenējušies Vecmīlgrāvī un tagad – aiziet! Četrdesmit kilometru soļojums uz Sloku. Dažiem čaļiem ir iedoti zābaki, kas viņiem ir par mazu. Aizej 40 kilometrus ar tādiem zābakiem un vakarā vēl dodies cīņā! Tur romantisms zūd jau piektajā kilometrā.

Mazzināmā strēlnieku vēsture

Jūsu filma būs Grīna romāna ekranizācija?

Grāmata ir 800 lappušu bieza. Grīns pats ir bijis strēlnieks, līdz ar to tur ir ļoti daudz precīzu detaļu. Bet jāņem arī vērā, ka viņš raksta par to, kas tā laika lasītājam bija pašsaprotami, tāpēc man jālasa arī citas atmiņas un jāskatās bildes, lai saprastu, piemēram, kas ir gāzu uzbrukums, kā cilvēks tad reaģē, kā gāze vispār izskatās. Tajā pašā laikā Grīns arī taisa garas atkāpes, aiziet prom no galvenajiem varoņiem, grāmatas vidējā daļa ir ļoti ilga Ziemassvētku kauja, tur tiek apskatīti vairāki pulki. Ja labi nepārzini tās kaujas, ir viegli sajaukt, par ko vispār ir stāsts. Grāmatas trešajā daļā jau jūtams puiku nogurums no kara.

Lai no šīm 800 lappusēm sakompresētu pusotrā līdz divās stundās esenci, kas vienlaikus nav negodīga pret šo piecu gadu periodu, nākas vairākas epizodes vai tēlus salikt vienā, lai grāmatas sajūta tiktu izstāstīta. Protams, tas notiek, vairākas epizodes upurējot. Grāmatā ir fantastiskas lietas, ko gribas ielikt, bet saproti, ka visu nevarēs. Montāžā bieži vien nākas izmest ārā labākās vietas, lai nelec laukā no kopējās ainas.

Esi teicis, ka, sākot lasīt strēlnieku atmiņas un arhīvu materiālus pirms "Dvēseļu puteņa" filmēšanas, saprati, ka ļoti maz zini strēlnieku vēsturi...

Jā, lai gan skolā man vēsturē vienmēr bija gājis labi. Tad sapratu, ko nozīmē beigt skolu deviņdesmito gadu beigās, kad vēsture samērā nesen ir pārveidota un mācību grāmatas ir tādas, kādas tās ir. Bet – vēl nesen bija vēsturnieku sanāksme, kurā daudzi ar lielu pārliecību stāstīja, ka sprediķa Piņķu baznīcā nav bijis, bet pēc dažām dienām man zvanīja viens vēsturnieks un teica: “Muļķības, es esmu atradis pierādījumus, ka sprediķis ir bijis.” Tātad pat par vienu no mūsu vēstures spilgtākajiem brīžiem mēs šaubāmies. Kur nu vēl saprast, kas bija tās trīs valdības Latvijā tajā laikā un kas bija Cēsu kaujas, kur blakus stāvēja Latvijas armija un neiejaucās, kamēr tai neuzbruka; kas ir Ulmanis, ko gribēja Stučka, kāpēc Niedra bija naivs, un cik viņš īsti ticēja vāciešiem... Tas bija ļoti sarežģīts mūsu vēstures posms. Tāpēc izveidojām mājslapu dveseluputenis.lv, kurā populārzinātniskā valodā aprakstīti kādi 60–70 galvenie notikumi, lai saprastu, kādā laika līnijā tie ir risinājušies, kāda vara kur ir ienākusi un no kurienes aizgājusi. Galu galā daudzi šodien īsti nezina, kas bija ātrāk – 18. novembris vai 11. novembris.

Strēlnieku laiks esot diezgan labi dokumentēts?

Man tomēr ir sajūta, ka diezgan maz. Tagad mēs dzīvojam laikā, kurā neviena dzīva strēlnieka vairs nav. Labākajā gadījumā dzīvi vēl ir viņu bērni. Tiešās atmiņas mēs esam diezgan daudz palaiduši garām. Jā, esmu izlasījis visas 20.–30. gadu strēlnieku burtnīcas, bet viena cilvēka atmiņas kaujā ir diezgan haotiskas. Mums šobrīd šķiet, ka esam politiski nestabilā situācijā, bet cilvēkam, kurš karo, ir daudz grūtāk saprast, ko viņam darīt. Kurā brīdī tev būtu jādezertē, jāiet Latvijas armijā vai jādara vēl kas cits.

Kā tu vērtē Jura Podnieka filmu "Strēlnieku zvaigznājs"?

Ļoti vērtīgi ir tas, ka viņi to vispār izdarīja, lai gan tajā laikā vēl nevarēja runāt visu, ko domā. Manai filmai vairāk ir noderējis tas, ka Eduards Pāvuls Latviešu strēlnieka stāstā ir pašpuikas dēls, ka viņš varēja tēva runas veidu un uzvedību attēlot filmā. Tā ir tā dzīvā saikne. Katra mazā lieta jau dod sajūtu, lai varētu vilkt kopā bildi.

Igauņu zemi Pirmajā pasaules karā nesašķēla fronte. Varbūt arī tāpēc viņi mums tagad ir priekšā?

Kad es mācījos Tallinā, man bija sajūta, ka Rīga ir daudzus gadus priekšā Tallinai. Tagad aizbraucot tur uz dažām dienām, man radās sajūta, ka viņi ir piedzinuši vai pat pagājuši garām.

Vai mēs vispār varam izprast pagātni?

Mēs zinām pietiekami daudz, lai neatkārtotu kļūdas, lai nevienam nerastos ilūzija par to, ka karā var būt uzvarētāji, nevis tikai sapostītas dzīves. Bet nožēlojami ir tas, cik īsā laika sprīdī kara pieredze aizmirstas un netiek nodota tālāk nākamajām paaudzēm. Mana mamma ir dzimusi ne pārāk ilgi pēc Otrā pasaules kara, un jau tad viņai bija sajūta, ka par to runā kā par Napoleona laikiem. Kā tas ir iespējams, ja vēstures vienīgā noderība ir iespēja mācīties no citu kļūdām? Filma palīdz to darīt, tā ļauj šo vēstures posmu izdzīvot personiskāk, ja tu kaut nedaudz jūti līdzi galvenajam varonim.

Tava attieksme pret karu "Dvēseļu puteņa" filmēšanas laikā ir mainījusies?

Laikam vēl skaidrāka ir kļuvusi apziņa, ka karā uzvarētāju nav, ka tas ir zemākais punkts, kurā tu vari nokļūt. Tas ir šausmīgi, ka vēl 2018. gadā ideju vārdā tepat blakus slepkavo.

Krievijā karavīru tērpos ģērbj pat mazus bērnus...

Ārprāts. Tas ir vienkārši skumji. Bet Grīns pasaka arī otru pusi, to, ka vēsturē tev bieži vien nav izvēles. Tiem, kas dzīvoja Latvijā 20. gadsimta sākumā, nebija izvēles, viņi nevarēja atteikties no šā kara – tas ir klāt, tev ir pienācis iesaukšanas vecums, un ir jākaro, nevari slēpties vai mukt, nekas no tā nesanāks.

Savukārt strēlnieku pieredze māca arī: ja zini, par ko tu karo, tad tevi uzvarēt nevar. Tie propagandas stāsti, ka tagad Latviju var ieņemt 24 stundās, ir aplamība. Ja tauta ir gatava cīnīties par savu zemi, nevajag nemaz divus miljonus, pietiek ar pārdesmit tūkstošiem, lai tas būtu neuzvarams spēks. To var just vairākos pagrieziena punktos Latvijas vēsturē.

Dažs labs domā, ja sāksies militārs konflikts, viņš emigrēs un tad ārzemēs piketēs pie Krievijas vēstniecības...

Pilnīga ilūzija! Mums ir Bauskas šoseja, kas ir sastrēgusi jau tagad. Ja nav benzīntanku, interneta un telefona, ko tu darīsi? Mēs lielākoties esam vārguļi. Kurš no mums varētu novembrī pārairēt uz Gotlandi? Jo ātrāk mēs atmetīsim ilūzijas par emigrēšanu un sapratīsim, ka tad, ja pienāks vissliktākais brīdis, būs jāņem rokā ierocis, varbūt tas nemaz tik ilgi nebūs jātur, jo neviens nav gatavs iet pret valsti, kura saka: ņemiet vērā, ka mēs te stāvam.

Savu nākamo filmu jau esi iecerējis?

Es tomēr ticu tam, ka visa enerģija ir jākoncentrē vienam darbam. Kad "Dvēseļu putenī" būs palikušas darāmas tikai no manis neatkarīgas lietas, tad varēs tērēt enerģiju citam. Lai kādas būtu pamācības karjeras pareizajiem gājieniem, kad tev vienmēr jābūt trim filmām uz priekšu, kuras tu pārdod, man "Dvēseļu putenis" nav nekāds karjeras ceļš, es gribu izveidot filmu, kas ir Latvijai ļoti nozīmīga un par kuru, pirmizrādes dienā paskatoties uz ekrānu, es varētu teikt: zinu, ka šajos apstākļos esmu no sevis izspiedis labāko, ko varēju.