Kultūras sviesta krusttēvs - Juris Zalāns

Juris nav no tiem, kas raujas starmešu gaismā. Viņam patīk pētīt, apkopot, piedāvāt ieskatīties un ieklausīties. "Lauska" kopā ar sievu Dainu tiek uzturēta jau gadus piecpadsmit un nenoliedzami atstājusi pamatīgas pēdas latviešu kultūras un etnomūzikas apzināšanā. Pēc izglītības Juris ir vēsturnieks un pret šo sfēru arī izturas kā vēsturnieks. Viņam acīmredzami piemīt arī dauzonīguma un piedzīvojumu meklētāja gars, par ko liecina gan būtībā aiz neko darīt vispirms iegūtā pārtikas tehnologa izglītība, gan skolotāja darbs latviešu ciemā Sibīrijā Atmodas laikā.

"Lauska" ir kultūras menedžmenta centrs. Ko tas īsti nozīmē?

Ja to garo nosaukumu vajadzētu izgudrot tagad, tad noteikti tajā nebūtu iekšā vārds menedžments. Un vispār nebūtu tik gars penteris. "Lauska" paliktu, bet sākumā varētu likt, piemēram, kultūras darbnīca. Garie penteri dzīvē nepalīdz. Labāk, lai ir skaidri un gaiši.

Tikpat labi ir arī studija" Lauska", izdevniecība "Lauska"...

Arī. Mums ir gan biedrība, gan SIA. Studija ir vairāk bizness. It īpaši Kasparam (Bārbalam, "Auļu" vadonim un "Lauskas" studijas producentam, kuru intervējām 2016. gada novembra numuram – Red.). Biedrība domāta dažādiem, šajā gadījumā nekomerciāliem, pasākumiem – mūzikas izdošana, festivālu organizēšana un partnerošanās ar līdzīgi domājošajiem gan Latvijā, gan ārzemēs.

Tava sieva Daina ir "Lauskas" valdes priekšsēdētāja?

Viņa ir priekšniece! Un tas ir ļoti labi, jo viņa uztur kārtībā mūsu finanšu sistēmu. Reizēm, kad es runāju ar cilvēkiem, ir jāuzmanās, lai neapsolītu kaut ko, ko mēs nemaz nevaram izdarīt. Vienmēr ir jāsaskaņo ar viņu.

Tātad patiesībā tu strādā pie sievas.

Tā sanāk. Mūsdienās gan tā vairs nav reta parādība – strādājam gan pie sievas, gan pie drauga. Gan valdībai.

Kas "Lauskā" ir tie “mēs”?

Galvenie par administrēšanu esam mēs ar Dainu. Un vēl, protams, Kaspars, kurš ir galvenais mūzikas producētājs. Taču mēs ļoti regulāri sadarbojamies ar vairākiem citiem. Piemēram, ar mākslinieku Miku Čavartu. Viņš, protams, ir arī mūziķis (spēlējis "Iļģos" un "Auļos", ir "Pērkonvīru" dalībnieks – Red.), bet, no Lauskas puses skatoties, viņš ir vizuālais mākslinieks. Mikus mums veidojis ļoti daudzu albumu un arī grāmatu noformējumu. Mums ir arī etno tulks – Amanda Zaeska, bijusī Jātniece. Tulkot tekstus, kas saistīti ar tautasdziesmām, ar tautas mūziku, nav nemaz tik vienkārši. Jebkurš tulks tur noteikti nederēs. Amanda šajā tēmā ir ļoti dziļi iekšā. Tas ļoti palīdz, ja gadu laikā izveidojas šāda sava komanda un tu skaidri zini, ka viss būs tā, kā tam jābūt.

Latvijas etnomūzikas aprindās esi kļuvis par tādu kā krusttēvu, bez kura klātbūtnes, iespējams, pat vairākus pasākumus var uzskatīt par tādiem, kas ne pārāk izdevušies...

Var jau būt, ka tā varētu domāt. Bet īstenībā tā nav, jo tautas mūzika tagad ir tā sakuplojusi, ka vairs viss nav atkarīgs no viena cilvēka vai pat vienas organizācijas. Un mani īpaši priecē tas, ka tautas mūzika ir aizgājusi ļoti dažādos virzienos. Daudz kas kvalitatīvs notiek arī ārpus Rīgas, reģionos. Protams, ka mēs, cik vien varam, arī pieliekam savu roku, lai tā notiktu, bet viss darbojas arī tur, kur neesmu klāt.

Skaidrs, ka pats sevi šādā tronī necelsi, tomēr uzsvērt to gribējās. Tā sauktie atslēgas cilvēki ir jebkurā sfērā. Patiesībā tavā gadījumā nāk prātā kāds ne mazāk kolorīts ekvivalents no pašmāju alternatīvās rokmūzikas pasaules – Dambis jeb Raimonds Lagimovs. Viņš arī ilgus gadus mēģinājis apkopot to, kas viņu interesējošajā sfērā notiek, un veidojis tās mūzikas izlases – "Odekolonu"...

"Sviesta" etnomūzikas izlašu ideja man pat daļēji radās tieši no Dambja "Odekoloniem". Klausījos tos, un ap gadu tūkstošu miju mēģinājām ar viņu sarunāt, ka dažas spilgtākās jaunās etnomūzikas dziesmas varētu iekļaut arī "Odekolonā". Tā arī notika – pāris viņa izlasēs ir viens vai divi skaņdarbi no tautas mūzikas. Taču tad mēs sapratām, ka tā īsti mēs nevaram piekabināties Dambja andergraundam. Neveidojas pilnvērtīga mūsdienu tautas mūzikas bilde. Tāpēc sākām paši savu "Sviestu".

Iespējams, ka šis ir vislieliskākais nosaukums mūzikas izlasēm, kāds vien dzirdēts. Īpaši jau etnokultūras sakarā. No vienas puses, tas izsaka iedziļināties negriboša masu popmūzikas klausītāja attieksmi: “Kas tas par sviestu tur skan?” No otras, tas izsaka sviestu tiešā izpratnē, kā pašu latviešu lauku sētas mājražošanas labumu...

Paldies! Kā jau sākumā runājām, tad "Lauskas" pilno nosaukumu tagad izvēlētos citādāku, bet sākotnēji šķita, ka tas nav būtiski un galvenais ir saturs. Ar laiku sapratām, ka nosaukums tomēr ir ļoti būtisks, jo ilgtermiņā ietekmē saturu. Pats sāc domāt par nosaukuma nozīmi un kā tā sadzīvo ar saturu. Tāpēc mūzikas izlašu sērijas nosaukumu pats uzskatu par ļoti veiksmīgu.

Cik "Sviesti" jau ieraudzījuši dienasgaismu?

Septiņi. Nākamvasar būs astotais. Mēs turpinām divu gadu ciklu. Katru gadu būtu par grūtu. Ne tāpēc, ka pietrūktu materiāla, bet tāpēc, ka tas ir diezgan komplicēts process. Sanāk sastrādāties ar padsmit dažādām grupām, kurām ir dažāda pieredze un arī dažādi muzikālie virzieni. Vēl tas ir arī dārgi.

Skaidrs, ka šis nav milzu peļņas bizness un bez regulāra atbalsta, piemēram, no Valsts Kultūrkapitāla fonda, nemaz nevarētu notikt.

Protams! Tradicionālajai kultūrai un postfolklorai, par laimi, šāds atbalsts ir. Bez Kultūrkapitāla fonda atbalsta nebūtu iznākusi liela daļa no mūsu izdevumiem. Pilnīgi noteikti nebūtu iznākuši tādā formā, jo – ja tev vispār nav naudas un viss ir jāminimizē, tad atliek tikai iespiest ripuli un ielikt aploksnē, bet tad rodas jautājums, kāpēc tev tas ripulis vispār ir vajadzīgs? Mūsdienās izdevumiem fiziskā formātā ir jābūt vēl kaut kam bez pašas mūzikas, ko vari noklausīties arī datorā.

Iepakojumam tik tiešām ir liela nozīme, tāpēc priecē, ka piedomājat gan pie vizuālā izskata, gan pie šā iepakojuma dziļāka satura, īpaši ņemot vērā, ka runa ir par mūsu tautas muzikālo mantojumu un folkloras attīstību. Vai tev arī radusies sajūta, ka pēdējo gadu laikā tautas mūzika Latvijā strauji kļuvusi populārāka?

Ir tāda sajūta. Visu laiku uz to cerējām un pie tā strādājām, bet es negribētu apgalvot, ka tas būtu tieši mūsu nopelns. Esam šo notikumu sastāvdaļa, bet tas noteikti ir globālāks process. Tāpat arī, piemēram, Igaunijā ir ļoti jaudīga etnomūzikas kustība. Šis mūzikas virziens daudzviet pasaulē kļūst labāk izprotams un populārāks. Rodas jaunas, interesantas mūziķu apvienības, jauni pārsteigumi. Publikā radusies vēlme dzirdēt kaut ko citādāku, interesantāku.

Etnomūzika tik tiešām ir tā, kas spēj sniegt pārsteiguma momentus pat gana daudz dzirdējušiem mūzikas mīļiem. Īpaši brīžos, kad kopā saspēlējas dažādu tautību un attiecīgi folkloras mūziķi...

Tā ir. Tas, ko mūsdienās sauc par "world music" jeb pasaules mūziku, gan bieži vien var būt jebkas. Reizēm cilvēks gluži vienkārši dzied mazzināmā valodā, tas uzreiz izklausās neparasti un automātiski tiek pieskaitīts pasaules mūzikai, lai arī tā varbūt ir vietējā popgrupa. Man tomēr šķiet svarīgi, lai pasaules mūzikā izpaužas vietējā mentalitāte, domāšana un folkloras materiāls. Kad braucu kaut kur citur, es ar lielu interesi klausos mūziķus, kuri dzied savā valodā un piedāvā tieši lokālu izpildījumu un nianses. Ir gadījumi, kad mani galīgi neuzrunā tāda dažādu tautību mūziķu sadarbība, kad salikts kopā grūti savienojamais. It kā viss ir izpildīts, noaranžēts un noproducēts perfekti, bet... neuzrunā. Protams, ir arī pozitīvi piemēri, jo lauks ir ļoti plašs. Bez robežām. Turklāt etnoelementus var ielikt jebkur – no "Eirovīzijas" līdz galēji alternatīvai mūzikai.

Nesen "Auļi" prezentēja mūzikas video dziesmai "Hunnu guren", kas tapusi kopā ar mongoļu rīkles dziedātāju "Batzorig Vaanchig". Labs piemērs neparastumam, kas piesaista uzmanību. Un iespēja muzikāli draudzēties ar pasauli ārpus ierastajiem šovbiznesa kanāliem.

Šie ir ļoti interesanti, bet arī komplicēti un riskanti projekti. Prieks, ka "Auļi" līdz Mongolijai tiešām tika, dziesmu ierakstīja un klipu uzfilmēja. "Auļi" vispār strādā ļoti mērķtiecīgi un kvalitatīvi. Labs projekts salīdzinoši nesen bija arī kopā ar "Tautumeitām", kurām tas bija labs grūdiens, pamats, no kā atsperties, bet pašiem "Auļiem" tā bija iespēja parādīt savu jaudu kopā ar meitenēm, kas māk labi dziedāt.

Te jāpiebilst, ka tā sauktā pasaules mūzika kļuvusi jau arīdzan par lielu industriju, kas aptver daudzas valstis un kopalbums Lai māsiņa rotājās! pamanījās iekļūt prestižajā "Transglobal World Music Chart" jeb Oasaules pasaules mūzikas TOP 40.

Tas ir liels sasniegums. Taču te ir svarīgi uzsvērt – lai pa īstam izietu ārpus Latvijas, ir arī jākoncertē ārpus Latvijas. "Auļu" gadījumā tas nav vienkārši, jo viņi ir desmit cilvēku komanda. Organizētāji var samaksāt honorāru, uzturēšanos un transportu uz vietas, bet, piemēram, līdz Malaizijas vai Ķīnas festivālam ir jānokļūst, un tas nav vienkārši. Ja šim sastāvam vēl pieliek klāt "Tautumeitas", tad ir jātēmē tikai uz kaut kādiem lielākajiem festivāliem, kas var visu apmaksāt. Taču, ja ir uzņēmība un drosme, tad iespējams ir daudz kas. "Auļi" nākamgad prezentēs lielu šādu starptautisku sadarbību projektu – albumu un koncertu, kurā Mongolija ir tikai pirmais posms. Pārējos pagaidām vēl nevaru atklāt.

Par plānu trūkumu, domājams, "Lauska" nekad nav sūdzējusies... Kā tu, vēsturnieks, vispār nonāci tik tiešā saistībā ar mūziku un tās izdošanu?

Deviņdesmito gadu otrajā pusē sāku piestaigāt uz Rīgas danču klubu. Tur vienmēr dzīvajā spēlēja dažādi tautas muzikanti, jo princips danču klubā bija – ja tev ir instruments un tu vēlies, tad pievienojies un spēlē. Tā nu es tajās aprindās lēnā garā iekļāvos, iepazinos ar arvien vairāk cilvēkiem, kuri darbojās folkloras kustībā, un vienkārši lieliski pavadīju laiku foršā kompānijā. Toreiz šajā virzienā regulāri ierakstus izdeva tikai Iļģi un vēl šo un to izdevniecība "Upe" savā "Tautas mūzikas kolekcijā". Šķita, ka ir vēl ļoti daudz aizraujoša, ko varētu ierakstīt un izdot. Tā arī tas sākās. Pirmie divi CD, kurus palīdzēju izdot vēl bez biedrības, bija folkloras kopas "Laiksne" albumi "Jāņu nakti zelta rasa" un "Es jauna būdama". "Laiksne" toreiz ļoti aktīvi darbojās un likās – tik lieliska mūzika noteikti ir jāizdod! Tas bija ap 2002. gadu. Tomēr, lai arī cik foršas lietas var atrast tautas mūzikas lauciņā, izrādījās, ka tas tomēr ir nišas produkts, kuru praktiski nav iespējams atpelnīt bez finansiāla atbalsta. Kļuva skaidrs, ka vajadzīga biedrība, jāmeklē finansējums, jāraksta projekti, un tad arī radās "Lauska". Tā kā man pašam nebija muzikālās izglītības un arī nemuzicēju, tad varēju pievērsties mūzikas izdošanai.

Turklāt tas sasaucās ar tavu vēsturnieka aicinājumu. Es iesaistījies arī muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" aktivitātēs.

Vispār mēdzu piedalīties dažādos kultūrvēsturiskos projektos. Šim muzejam nav savas ēkas vai pastāvīgās ekspozīcijas, bet ir krājums, kas ir galvenais. Ir dažādi priekšmeti, dokumenti, fotogrāfijas. Es esmu aktīvi piedalījies divu ļoti labu izstāžu izveidošanā. Viena notika Eiropas kultūras galvaspilsētas jeb "Rīga 2014" laikā un saucās "Latvieša koferis". Tā notika Stūra mājā. Nesen Nacionālajā bibliotēkā bija izstāde "Es arī esmu latvietis." Tagad tā ceļos uz Daugavpili. Tā stāsta par to mūsu tautiešu daļu, kas nav Latvijā, bet ir kaut kur citur.

No kurienes tev šī interese par latvisko kultūru pasaulē?

Atmodas laikā es biju pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju un kļuvis par pārtikas tehnologu. Gadu tik tiešām nostrādāju pārtikas kontroles laboratorijā. Par vēsturnieku padomju laikā vēl nebija jēgas mācīties... Kādu dienu mans draugs paziņoja, ka dzirdējis pa radio – meklē skolotājus latviešu ciemiem Sibīrijā. Atradu avīzē šo ziņu un nolēmu pieteikties. Runa bija par latviešu kolonijām, kas izveidojās vēl 19. gadsimta beigās. Izrādījās, ka man par pārsteigumu konkurences nebija, un tā es tur tiku. Kļuvu par latviešu valodas skolotāju Lejas Bulānā, Sibīrijā. Tas manī radīja interesi par to vēstures šķautni, kas liek latviešiem kaut kādu iemeslu dēļ būt ārpus Latvijas. Konkrētais ciems bija dibināts kā luterāņu draudze. Tie bija par dažādiem nodarījumiem uz Sibīriju izsūtītie luterāņi, kurus savāca vienuviet. Turpat blakus bija arī igauņi, somi un vācieši. Tas ir apmēram 500 kilometru uz dienvidiem no Krasnojarskas. Netālu no Tuvas, kur mīt tie slavenie rīkles dziedātāji, bet tajā laikā es par to vēl neko nezināju. Tā es tur nostrādāju vienu mācību gadu. Interesantākais bija tas, ka tad, kad braucu projām, Rīgā sākās visas tās lielās demonstrācijas Daugavmalā, Mežaparkā. Likās, ka braucu prom no kaut kā ļoti svarīga. Pēcāk sapratu, ka izvēlējos pareizi, jo izdarīju to, ko nedarīja tie simts tūkstoši, – palīdzēju tautiešiem tālumā. Ja būtu palicis Latvijā, būtu aizgājis uz dažām demonstrācijām un ātrāk izlasījis avīzes. Bulānā mums tās nāca ar nedēļas novēlošanos. Kaut kad martā man vietējie teica – tavējie izstājās no Padomju Savienības! Izrādījās, ka tad tomēr bija runa par Lietuvu...

Interesanti, ka arī tava sieva Daina ir no ārzemju latviešiem, jo dzimusi Vācijā.

Mēs satikāmies gana pieaugušā vecumā. Biju jau izšķīries. Sapratām, ka skatāmies vienā virzienā, kas arī ir pats svarīgākais, ja vispār domā precēties. Mums vienmēr bija un ir par ko runāt. Daina tolaik strādāja Operā, un viņai ir tieši kultūras menedžmenta izglītība, ko viņa ieguva gan Kultūras akadēmijā, gan Londonā. Kopā audzinām nu jau desmitgadīgo Miķeli, kuram laikam liekas dabiski visu laiku atrasties etnomūzikas un kultūras pasākumu vidē. Protams, ka nevar izmīcīt bērnu pēc sava ģīmja un līdzības, bet vienmēr, kad vecāki kaut ko tiešām grib viņam iemācīt, labākais veids ir darīt pašiem. Miķelis mums kultūrvēsturiskos pārgājienos nāk līdzi jau kopš dzimšanas. Un nav jau problēma arī ekrāni un monitori. Problēma ir saturs, kas arī vecākiem ir jārada. Piemēram, bērns var noskatīties jauno "Auļu" videoklipu, kas ir skaists un kvalitatīvs! Mūsējie spēlē Mongolijā, skrien turienes zirgi, dzirdama rīkles dziedāšana...

Vai jūs ģimenē piekopjat arī tradicionālo saules ritu? Bieži mūsdienās ir tā, ka cilvēks var vienā dienā aizskriet uz lielveikalu pēc Ziemassvētku dāvanām, aiziet uz baznīcu un tad vēl pavilkt bluķi pa Vecrīgu. Pilnīgs rasols bez racionāla izskaidrojuma.

Var jau tomēr darīt mērķtiecīgāk. Visu ļoti maina tas, ka mums daļa dzīves paiet arī lauku īpašumā starp Cēsīm un Ērgļiem, ne tikai Rīgā. Vecrīgā bluķi neesmu vilcis, bet laukos gan to daru katru gadu. Tad mums atbrauc draugi, katru gadu mazliet cits sastāvs, un kopā svinam. Tāpat arī ir ar Jāņiem. Mums tas ir galvenais gada notikums. Un tas ir gada notikums arī Miķelim. Viņš tiešām gaidu šos svētkus. Nav runa par stīvā veidā rekonstruētiem seniem iedomātajiem rituāliem. Ikvienam ir iespēja izvēlēties no plaša tradīciju klāsta. Var atrast to, kas patīk, un darīt tieši to. Piemēram, Jāņos ir pūdeles izveidošana un dedzināšana. Vēl citas dedzināšanas. Normāli veči tur var izvērsties plaši. Mēs, piemēram, vienmēr laižam no kalna uguns bumbu, taisām uguns plostu, pūdeli, ugunskuru... Vēl ir labi, ka kāds māk dziedāt, vēl labāk, ka māk arī uzspēlēt. Bet tas viss rodas ar sniega bumbas efektu. Ja kaut ko dari, tad viss arvien labāk un ātrāk apaug.

Kultūrvēsturiski pārgājieni ir vēl viena lieliska iespēja apzināt savu senču zemi un tās mantojumu. Ar ģimeni šogad esi iesaistījies projektā 100 Latgales pilskalni.

Esmu studējis vēsturi, bet arheoloģija nebija tas virziens, par kuru padziļinātāk interesējos. Viens no maniem draugiem Latgalē izdomāja simtgadei par godu apceļot 100 Latgales pilskalnus. Man tas likās interesanti, un mēs pievienojāmies. Aizbraucām uz pirmo reizi, otro, trešo, un tad jau radās azarts. Izdomā, kā izkombinēt, lai tiktu uz nākamo un aiznākamo reizi. Dzīvojot Rīgā, patiesībā cilvēki ļoti reti izbrauc kaut kur ārā uz īstiem laukiem. Šis projekts, kuram ir arī savs profils "Facebook", ir lielisks pamudinātājs. Izdomā sev šādu uzdevumu un atklāj daudz kā ļoti aizraujoša, tostarp vidi, dabu, ciemus un, protams, cilvēkus, kuri arī piedalās un piesakās arvien vairāk.

Tu tiešām visus tos simts pilskalnus arī apceļoji?

Ir palikusi astīte. Trīs vai četri. Un tas tiešām ir pārsteidzoši, ka tik daudz pilskalnu Latgalē vispār ir. Pavisam ir ap 150 pilskalnu. Atkal uz to pusi došos 3. novembrī, kad Rēzeknes "Gorā" ir "DakhaBrakha" un "Tautumeitu" koncerts pasaules mūzikas festivāla "Porta" laikā. Parēķināju, ka tad arī tikšu pie sava simtā Latgales pilskalna.

Juris Zalāns

Dzimis 1965. gada 1. aprīlī Rīgā.

Bērnībā un jaunībā dzīvojis Vecrīgā, par mājas laikrādi izmantojot pa logu redzamo Jēkaba baznīcas pulksteni.

Mācījies Rīgas 3. vidusskolā.

Studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un LU Vēstures un filozofijas fakultātē.

Kultūras menedžmenta centra "Lauska" vadītājs, daudzu citu kultūras un vēstures projektu līdzautors.

"Lausku" vada kopā ar sievu Dainu.

Abiem ir dēls, Jurim ir vēl divi bērni no iepriekšējās laulības.

Ar "Lauskas" zīmolu izdevis gandrīz simts Latvijas tautas un etnomūzikas ierakstu.

Kopā ar domubiedriem izveidojis tautas mūzikai veltītu interneta radio "Oira", kopā ar "Tautumeitu" Laumu Bērzu vada etnomūzikai veltītu raidījumu "Tumša nakte" radio "NABA". Patlaban gan raidījumam paņemta radošā pauze.

Kopā ar sievu organizē etnofestivālu "Sviests", kas notiek jūnija vidū Valmiermuižā un uz kuru tiek atvesti arī neparasti ārvalstu tautas mūzikas izpildītāji.

Plāno izdot arī vinila "Sviestu" – lielu sviesta ripuli, ko uzlikt uz plašu atskaņotāja.