Melu karuselis: vai tiešām ļaunā pasaule ir sazvērējusies pret krieviem

Epizode Nr. 1. Zaļie cilvēciņi

Kad 2014. gada februārī saasinājās situācija Ukrainā un bēgt nācās tautas nemīlētajam prezidentam Viktoram Janukovičam, nemieri sākās arī Krimā. Taču atšķirībā no Kijevas, kur Janukovica režīmu būtībā aizstāvēja tikai specvienība Berkut, Krimā ielās parādījās arī “trešais spēks” – militārās formās tērpušies bruņoti vīri bez jebkādām atšķirības zīmēm.

Šīs nezināmās personas bloķēja lidostu un citus svarīgus objektus. Jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka šie cilvēki ir Krievijas armijas specvienību karavīri, taču Krievija un Krimas prokrievisko spēku pārstāvji to kategoriski noliedza.

“Runāt var visu ko, taču tie nav nekādi Krievijas karavīri, bet gan mūsu pašu izveidotās Krimas pašaizsardzības vienības,” apgalvoja Krimas deputāts Sergejs Cekovs. Krievijas varas iestādes vispār versiju par krievu karavīriem Krimā nevēlējās komentēt.

“Pašaizsardzības vienību karavīri” bija pārsteidzoši labi bruņoti, viņu rīcībā bija gan automāti, gan ložmetēji. Prokrieviskie Krimas politiķi gan apgalvoja, ka šie ieroči iegūti Ukrainas armijas ieroču noliktavās. Vēlāk šis aizbildinājums tiks bieži izmantots arī Doņeckas konflikta laikā, uz jautājumiem par separātistu iespaidīgo bruņojumu atbildot – tas viss no Ukrainas armijas noliktavām.

Vēl viena “pašaizsardzības vienību” īpatnība – to dalībnieki kategoriski izvairījās no sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem un presi. Nekādas agresīvas darbības gan neveica, tā drīz vien iemantojot iesauku “zaļie cilvēciņi” un “pieklājīgie ļaudis”; otro vairāk izmantoja Krievijas mediji.

Labāk informētās ziņu aģentūras vēstīja, ka šie “zaļie cilvēciņi” nav Sevastopolē bāzētās Krievijas Melnās jūras flotes karavīri, bet gan no Maskavas speciāli ar lidmašīnām atvesti Galvenās izlūkošanas pārvaldes specvienības kaujinieki.

Februāra pēdējās dienās jau kļuva ārkārtīgi grūti noslēpt acīm redzamo – ielās varēja manīt bruņutransportierus ar Krievijas karogiem, bet armijas kontrolētajās lidostās cita pēc citas nosēdās lidmašīnas. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins publiski solīja respektēt Ukrainas teritoriālo nedalāmību...

Dzīvē gan notika pavisam kas cits – nezināmās bruņotas personas bloķēja Ukrainas armijas bāzes. Un atkal nevienam Krimā nebija noslēpums – to dara Krievijas armijas karavīri. Noslēpums tas nebija arī aplenktajiem ukraiņu karavīriem, kuru komandieri sarunājās ar aplencējiem, un tie atzina – jā, esam no Krievijas armijas.

Krimā triecientempā tika izsludināts referendums par pievienošanos Krievijas Federācijai, kas beidzās ļoti prognozējami, neraugoties uz to, ka Eiropas politiķi tur notiekošo atklāti nodēvēja par aneksiju. Tobrīd jau Putins un Krievijas Federācijas Padome bija oficiāli pieņēmuši lēmumu, kas vajadzības gadījumā ļāva Ukrainas teritorijā izmantot Krievijas armiju.

Tikai labu laiku vēlāk Putins kādā intervijā atzinās, ka jau pašā sākumā Krimā darbojušies Krievijas armijas karavīri: “Mūsu uzdevums bija nodrošināt Krimas iedzīvotājiem brīvi paust savu gribu. Tāpēc mums vajadzēja rīkoties, lai notikumi neattīstītos tā, kā vēlāk attīstījās Ukrainas dienvidaustrumos. Lai nebūtu nacionālistu kaujas vienību ar ekstrēmiem uzskatiem un automātiskajiem ieročiem. Tāpēc aiz Krimas pašaizsardzības spēku mugurām nostājās mūsu karavīri. Un viņi darbojās izlēmīgi un profesionāli.”

Par to, ka drīz pēc Krimas notikumiem sekojušajā Donbasa konfliktā arī piedalījās Krievijas karavīri, gan prezidents toreiz klusēja un turpina klusēt vēl tagad. Pat neraugoties uz reportāžām par Doņeckā kritušo krievu karavīru bērēm un neskaitāmajām internetā publicētajām krievu karavīru fotogrāfijām un videoierakstiem, kur viņi dižojas ar to, ka karo pret ukraiņiem. Oficiālā versija paliek nemainīga – Krievija Ukrainā nekaro; ja kāds Krievijas militārists tur atrodas, tad tikai no dienesta brīvajā laikā.

Epizode Nr. 2. Malaizijas aviolaineris

Vieni meli rada nākamos – to pavisam drīz uzskatāmi pierādīja notikumi Ukrainā, kur 2014. gada vasarā tika notriekts Malaizijas aviokompānijas laineris Boeing. Uzreiz pēc katastrofas internetā parādījās līksmi separātistu paziņojumi par to, ka izdevies notriekt ukraiņu lidmašīnu, tomēr jau pēc īsa laika, saprotot, ka notriekta nevis Ukrainas kara lidmašīna, bet gan pasažieru laineris, informācijas plūsmā parādījās pavisam citas notis.

Versijas, ko piedāvāja Krievijas puse, mainījās cita pēc citas. Vispirms apritē tika palaists stāsts, ka patiesībā tā nav bijusi nekāda pasažieru lidmašīna, bet gan Rietumu specdienestu noorganizēts īpašs reiss, kas piekrauts ar līķiem.

Šī versija balstījās uz notikuma vietā uzreiz pēc katastrofas pabijušo separātistu kaujinieku paziņojumiem, ka līķi viņiem, lūk, likušies ne pirmā svaiguma. Lai šo versiju padarītu ticamāku, internetā tika palaistas baumas, ka lidmašīnā nav bijuši nekādi pārtikas krājumi (līķiem taču nevajag ēst), bet visas pasažieru pases bijušas glīti saliktas vienā kaudzītē.

No kurienes tāda informācija – varam vienīgi minēt. Kaut kur pat pavīdēja versija, ka parastu pasažieru vietā lidmašīna pārvadājusi AIDS slimniekus, kuriem tāpat vairs nav atlicis daudz dzīvot, toties tagad piederīgie varēs saņemt apdrošināšanas atlīdzību. Ilgi gan šī versija apritē nenoturējās, jo drīz vien kļuva skaidrs, ka lidmašīnā ir bijuši pavisam parasti pasažieri, no kuriem katram ir vārds un pavisam reāli piederīgie Nīderlandē un citās valstīs.

Tāpēc versija par Rietumu specdienestu cūcībām tika norakstīta, un dienaskārtībā nāca cits jautājums – kurš vainīgs? Skaidrs, ka ne jau prokrieviskie separātisti, bet gan ukraiņi. Vispirms dienasgaismā tika izvilkts mistisks spāņu lidojumu vadības operators, kurš radarā blakus Malaizijas lainerim esot redzējis Ukrainas kara lidmašīnu Su-25. Tiesa, oficiāli gan šis operators nekādas liecības nesniedza un, kā vēlāk izrādījās, vispār nebija nekāds operators.

Lai šīs liecības papildinātu, tautās tika palaists aerofoto uzņēmums, kurā tiešām bija redzams Boeing sekojošs iznīcinātājs. Taču bildes autori visu līdz galam nebija sarēķinājuši, jo par šo uzņēmumu nekavējoties sāka ņirgāties visi aerofotogrāfiju speciālisti un datorgrafiķi – ukraiņu lidmašīnas izmēri attēlā bija tādi, kas nekādi neatbilda realitātei. Piedevām Su-25 nav piemērots gaisa mērķu iznīcināšanai, īpaši jau augstu lidojošu, tā ir triecienlidmašīna, kas paredzēta virszemes mērķiem.

Kad versija par iznīcinātāju izrādījās nederīga, jo pasauli jau bija aplidojusi informācija, ka liktenīgā raķete raidīta no zenītartilērijas kompleksa Buk (turklāt no konkrēta Krievijas armijai piederoša kompleksa, kas īsi pirms liktenīgā Malaizijas lainera reisa nogādāts Donbasā), propagandisti devās ierastajā virzienā – proti, tas noteikti bijis Ukrainas Buk.

Apmēram gadu pēc katastrofas Maskava versiju par ukraiņu iznīcinātāju atmeta un visus spēkus koncentrēja uz to, lai pierādītu, ka vainīgais Buk ir piederējis Ukrainai. Tika pat norādīts konkrēts ciems, no kura raķete izšauta, tiesa, drīz vien šī informācija arī tika atmesta, jo atklājās, ka konkrētajā dienā ciemu kontrolējuši separātisti.

Šovasar Krievijas Aizsardzības ministrija dienas gaismā izvilka, pēc tās domām, pārliecinošu pierādījumu ukraiņu vainai – dokumentus, kas it kā apliecina, ka konkrētā raķete vēl padomju laikos, 1986. gadā, nogādāta karaspēka vienībā, kas dislocēta Ukrainā. Par to liecinot numurs, kas redzams uz katastrofas vietā atrastajām raķetes dzinēja atliekām, kas sakrīt ar kaut kur Aizsardzības ministrijas arhīvos uzietajiem dokumentiem.

Teorētiski šai versijai vajadzēja izskatīties visticamāk, tomēr tā nav, jo drīz vien kļuva skaidrs, ka atkal gali neiet kopā – raķetes dzinēja izgatavošanas datums tā pasē ierakstīts ar roku, turklāt rokraksti dokumentā atšķiras, un, kas īpaši būtiski, datums nesakrīt ar to, kas minēts pārējos izgatavošanas dokumentos.

Citiem vārdiem sakot, ja ticēt šiem papīriem, dzinēja pase tapusi gandrīz gadu agrāk, nekā izgatavots pats dzinējs. Ņemot to visu vērā, ir grūti noticēt kārtējai Kremļa piedāvātajai versijai. Jo vairāk tāpēc, ka rietumvalstu pētnieki tikmēr jau sen ir izskaitļojuši konkrētās Buk iekārtas numuru, maršrutu no Krievijas uz Ukrainu un atpakaļ un pat iespējamos tās apkalpes locekļus.

Epizode Nr. 3. Skripaļu lieta

Kad šopavasar izcēlās starptautisks skandāls bijušā Krievijas specdienestu darbinieka Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājuma Solsberijā Lielbritānijā, daudzi sākumā nespēja noticēt, ka šajā lietā tiešām varētu būt iesaistīti krievu slepenie dienesti. Pārāk diletantiski un neveikli viss bija darīts, nevarētu taču būt, ka izslavētie Krievijas specdienesti pieļautu tādas kļūdas!

Sākumā arī britu argumenti likās ne pārāk pārliecinoši – inde, kas bija izmantota slepkavības mēģinājumā, laboratorijā tika atpazīta kā padomju laikos izstrādātais ķīmiskais ierocis Novičok. Pats par sevi šis fakts kā pārliecinošs pierādījums nevarēja kalpot, jo teorētiski pie šīs indes varētu tikt arī citu valstu slepenie dienesti. Piemēram, Ukrainas, uz ko nekavējās norādīt krievu propagandisti. Un, gluži loģiski, oficiālā Krievija visus apvainojumus kategoriski noraidīja.

Tikmēr skandāls pletās plašumā, jo par Novičok upuriem kļuva vēl divi Lielbritānijas iedzīvotāji, kuri bija nonākuši saskarē ar smaržu pudelītē nomaskēto indīgās vielas flakonu, ko slepkavas bija izmetuši.

Īsta informācijas bumba sprāga septembra sākumā, kad Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja oficiāli paziņoja, ka aiz uzbrukuma Skripaļiem stāv Krievijas Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GRU un izmeklēšanas laikā ir izdevies identificēt divas aizdomās turētās personas – Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu.

Tiesa, visticamākais, tie nav šo cilvēku īstie vārdi, un viņi ir GRU virsnieki. Krievijas Ārlietu ministrija uz to atbildēja, ka Londona tikai mēģina izmeklēšanu novest no pareizā ceļa un nav pamata domāt, ka fotogrāfijās iemūžinātie cilvēki tiešām kaut kā varētu būt saistīti ar uzbrukumu Skripaļiem. Un vispār – Meja esot runājusi absolūti nepieņemamā tonī.

Taču vēl pēc pāris dienām sekoja pilnīgi negaidīts pavērsiens, jo Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēkšņi paziņoja: “Jā, mēs noskaidrojām, kas tie ir par cilvēkiem. Ceru, ka viņi vēl paši par sevi pastāstīs. Tā būs labāk visiem. Nekā krimināla tur nav, ticiet man. Tuvākajā laikā redzēsim.” Pateica – un kā nākotnē ielūkojās. Drīz vien Petrovs un Boširovs tiešām paši piezvanīja Krievijas propagandas kanāla Russia Today vadītājai Margaritai Simonjanai un pieteicās sniegt interviju.

Tā kļuva par absolūtu grāvēju, jo skatītājiem kā Krievijā, tā ārvalstīs bija grūti novaldīt smieklus, skatoties, kā divi pieauguši vīrieši neveikli mēģina tēlot gejus un stāstīt par to, kā braukuši skatīties uz Solsberijas katedrāli. Jo vairāk tāpēc, ka jau pēc neilga laika atklātībā uzpeldēja informācija, ka Boširovs patiesībā ir GRU pulkvedis Anatolijs Čepiga, kuru pats Putins apbalvojis par Ukrainas teritorijā veiktām specoperācijām.

Petrovu vēlāk atpazina kā GRU virsnieku Aleksandru Miškinu. Kremlis uz šiem atklājumiem varēja atbildēt vienīgi to, ka jautājumus par šiem cilvēkiem būtu jāuzdod Aizsardzības ministrijai, bet ar izmeklēšanu būtu jānodarbojas specdienestiem, nevis žurnālistiem. Punktu diskusijai pielika Putins, paziņojot, ka uzbrukumā cietušais Skripaļs vispār ir nodevējs un nelietis, jo pats agrāk dienējis GRU un nodevis slepenu informāciju britiem.

Vienīgais, kas visā šajā stāstā palika neskaidrs, – kādēļ Kremlis vispār aizsūtīja “Boširovu un Petrovu” uz televīziju, ļaujot kļūt par apsmieklu. Ticamākā izklausās versija, ka tas bija pārdomāts manevrs, kā mazināt zaudējumus brīdī, kad ar godu no situācijas iziet vairs nav iespējams. Pēc televīzijas intervijas visa ļoti nopietnā Skripaļu lieta – uzbrukums ar masu iznīcināšanas ieročiem svešas valsts teritorijā un slepkavība – pārvērtās par balagānu, bet slepkavas – par diviem pajoliņiem. Grūti teikt, vai tāds tiešām bija mērķis, taču tā beigās tas tiešām izskatījās.

Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild izdevniecība SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.