Sapņu piļu zīmētājs Andis Sīlis

Rīgas lielie un mazie plāni

Rīga laikam gatava nav nekad. Taču vai nebeidzamajā tapšanas procesā pēdējos gados pilsēta ir kļuvusi skaistāka vai arī gluži pretēji?

Nav tik traki. Īpašumi pamazām tiek sakopti, un graustu kļūst arvien mazāk, jo Rīgas dome ar sodu politiku un citiem līdzekļiem ir sākusi ofensīvu pret cilvēkiem, kuri privatizācijas gaitā vai kādā citā veidā tikuši pie īpašumiem, ko nespēj apsaimniekot. Tie grausti, kas jau divdesmit gadus ir stāvējuši pat lielo ielu malās, pamazām tiek savesti kārtībā; ja ne visi, tad vismaz fasāde.

Taču problēma tā, ka Rīgā ekonomikas attīstība vēl joprojām ir pārāk lēna, tāpēc ieguldīt naudu īres īpašumu sakārtošanā ir diezgan riskanti, jo maksātspējīgo īrnieku nav nemaz tik daudz. Vari aizņemties naudu, lai ieguldītu to īpašuma sakārtošanā, taču, ja pēc tam nebūs īrnieku, kredītu nebūs iespējams atdot. Tāpēc vēl joprojām ir daudz neapgūtu vecu platību. No jauna uzbūvēt ir lētāk, un parādās diezgan daudz jaunu projektu, īpaši ārpus centra. Ja paskatāmies uz Rīgu kopumā, tad pilsēta tomēr kļūst skaistāka un sakārtotāka, laikam jau ejam pareizā virzienā.

Rīgas centrs tiešām ir sakārtots, taču, ja izejam tam cauri vēlā vakara stundā, tad redzam, ka liela daļa logu ir tumši. Tātad cilvēki te vairs negrib dzīvot? Vai arī nevar atļauties?

Jā, pēc 2007. un 2008. gada krīzes Vecrīga ir kļuvusi pat ne divas, bet piecas reizes tukšāka. Attiecīgi arī viss centrs vairs nav tik atraktīvs un dzīvelīgs, kā bija agrāk, pirms krīzes. Domāju, ka tie laiki nekad vairs arī neatgriezīsies, jo toreiz nauda cilvēkiem nāca un pat palika pāri – varēja otrdienas naktī aiziet uz Pulkvedim neviens neraksta, un tas bija pilns ar cilvēkiem līdz pat rīta gaismai. Tagad tur viss ir tukšs un ciet. Vienkārši cilvēki tagad vairāk domā par saviem tēriņiem. Plus vēl viena no Rīgas un visas valsts lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēki vienkārši plūst projām. Politiķi var runāt, ko grib, taču, ja nebūs ekonomiskās vilkmes, tad nekas te nenotiks.

Pēdējā reize, kad par vilkmi varēja runāt būvniecības jomā, laikam bija tie laiki, kad ārzemnieki varēja iegādāties uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām. Tad Krievijas pilsoņi diezgan daudz naudas ieguldīja īpašumos Latvijā...

Tā bija, taču Nacionālā apvienība ar bubuli, ka nu tikai nāks krievi, pielika šai programmai punktu. Tā ienesa ļoti daudz naudas, budžetā ieplūda simtiiem miljonu, ko varēja tērēt sociālajām vajadzībām. Tagad tas viss ir beidzies. Var jau būt, ka teorētiski kaut kādi riski tiešām pastāvēja, taču, cik nu man pašam nācās saskarties ar cilvēkiem, kuri te pirka īpašumus, viņi bija izteikti eiropeiski un vēlējās tikt projām no Putina un visa tā ārprāta, kas notiek Krievijā. Brīžam viņi bija lielāki Latvijas patrioti nekā mēs paši. Labi, pieņemsim, ka viņi bija sliktie un veidojās jauns burbulis; tā varbūt arī bija, jo kvadrātmetru izmaksas diezgan strauji gāja uz augšu. Taču tagad viss stāv pustukšs un nevienam nav vajadzīgs.

Patlaban celtniecība vēl ir diezgan aktīva, jo mēs apgūstam Eiropas fondus, taču tā nav pašpietiekama situācija, ja mēs visu laiku apgūstam tikai to naudu, kas nāk no citurienes. Bet, ja vietējais vidusslānis ir nosacīti nabadzīgs, tad nekāda lielā būvniecība ilgtermiņā notikt nevar.

Vai patlaban Latvijā jau nav arhitektu pārprodukcija?

Mums patīk čīkstēt, ka šejienes izglītība nav nekāda labā, taču, ja vien cilvēkam pašam ir vēlēšanās mācīties un apgūt kaut ko jaunu, tad izaugsmei nav nekādu šķēršļu. Ir diezgan daudz Latvijas arhitektu, kuri strādā, piemēram, Šveicē vai kaut kur citur ārzemēs. Nav vairs tā, kā bija pirms krīzes, kad visi arhitekti bija apkrauti ar darbiem, un konkurence tagad ir pietiekami liela. Vienmēr jau kādam vajag legalizēt garāžiņu vai vēl kādu nelielu darbiņu izdarīt. Problēma tā, ka no valsts puses būvniecībā nenotiek nekādas lielas investīcijas. Ja salīdzinām Rīgu ar citām tāda izmēra pilsētām, tad te ceļamkrānu ir mazāk.

Viens no lieliem objektiem, kas tā arī palicis uz papīra, ir tava projektētā akustiskā koncertzāle uz AB dambja...

Jāatzīst, ka Latvija nav tā bagātākā valsts. Ja medmāsām vai policistiem algas ir tik mazas, ka neviens šos darbus negrib darīt un laižas projām, tad skaidrs, ka kultūras būve tādos apstākļos ir luksuss. Taču – mums nekad nav bijusi pietiekami liela koncertzāle ar dabisku akustiku, kaut gan visās Eiropas galvaspilsētās tādas ir; šķiet, pat Rumānijā un Bulgārijā. Diezgan stulba situācija, jo atšķirībā no daudzām citām nācijām mēs ļoti lepojamies ar savām dziedāšanas tradīcijām un mums ir daudz izcilu mūziķu, taču Rīgā nav nevienas zāles, kur viņi varētu normāli uzstāties.

Šur tur ārpus Rīgas tomēr ir izdevies uzbūvēt jaunas koncertzāles, piemēram, Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā...

Atšķirībā no šīm pilsētām Rīgā pašvaldībai kaut kā neizdodas atrast kopēju valodu ar valsti, lai sadarbotos. Ir jābūt cilvēku kopumam, kas spētu saprast, ka tā nav tikai naudas tērēšana, bet arī investīcijas kultūrā un veids, kā vēlāk ģenerēt šo naudu atpakaļ caur citiem biznesiem. Pavisam jau akustiskās koncertzāles projekts nav miris un pēdējā laikā atkal tiek cilāts. Īpaši pēc tam, kad ir kļuvis skaidrs, ka Skanstē valstij tomēr ir riskanti ieguldīt naudu privātās partnerības projektos. Pārbūvēt Kongresu namu, lai radītu labu akustiku, ir pārāk dārgi, bet celt kaut kur citur krūmos nav īsti saprātīgi.

Ja lielo projektu arhitektiem patlaban nav, tad ar ko viņi pelna naudu? Ar privātmājām?

Ir daudz aizsāktu projektu vēl no pirmskrīzes laikiem, rodas arī jauni. Jo dzīvojamās platības mums vēl joprojām ir par maz, un viss piedāvājuma spektrs šajā ziņā nav noklāts. Ir dārgais gals, un ir lētās blokmājas, bet vidējais segments ir diezgan tukšs. Tāpēc pietiek, ko darīt. Piemēram, mēs taisām jaunu dzīvojamo māju projektu Jūrmalā, ne pašā dārgākajā vietā, bet pie Lielupes ar domu, ka Jūrmalā nav jādzīvo tikai bagātiem cilvēkiem vien. Man kā arhitektam uzdevums ir izdomāt, kā to māju uzbūvēt tik lētu, lai dzīvokli varētu pārdot vidusmēra latviešu biznesmenim.

Paskatoties Rīgas jauno projektu cenas, tajās kvadrātmetrs maksā virs 2000 eiro. Nav lēti!

Mums piegājiens ir cits – kvadrātmetrs jāuzbūvē par 1000 eiro, lai varētu pārdot par 1500 eiro. Nevis par 3500, kā tas ir dārgajos projektos.

Vēl viens virziens, kurā darbojamies, ir Kazahstāna, Astana. Tur pilsēta aug neticamā ātrumā. Mēs tur varam būt noderīgi ar savām zināšanām par pēcpadomju mentalitāti un ar Eiropas pieredzi, kas viņiem vēl ir pasveša; no mums kazahi atpaliek par gadiem desmit. Tāpēc varam pārdot viņiem konceptus. Reizēm gribas padarīt arī kaut ko nekomerciālu, un tad var uzprojektēt kādu privātmāju tepat Latvijā kādā interesantā vietā.

Atrast kopīgu valodu ar klientu

Astana atrada jūs vai arī otrādi?

Astana atrada mūs. Dzīves pieredze liecina, ka nevajag līst iekšā tur, kur tevi neviens neaicina. To esmu ievērojis visu mūžu, un vienmēr viss ir sanācis. Reizēm pie sevis nodomāju – jā, šito man varbūt gribētos, taču pašam varbūt labāk iekšā nelīst. Un gadās, ka viss atrisinās pats no sevis. Astanas gadījumā uzradās viens vīrs, kurš turklāt ir dagestānietis, nevis kazahs, kurš mani sameklēja, ātri visu izrunājām un salīgām. Mēs visu izdarījām mazliet ātrāk un labāk, nekā bija runāts, viņš bija laimīgs, un nu jau ir vesels saraksts ar objektiem, ar ko mums tur jāstrādā. Tajā galā viss balstās uz personīgajām attiecībām. Turklāt jāņem vērā, ka tur prezidents ir galvenais arhitekts – kā viņš teiks, tā arī viss notiks. Vienā dienā mierīgi var pateikt – klau, kāpēc jūs uzbūvējāt pelēku māju, tajā ielā visām mājām jābūt zilām vai baltām! Ar to pietiek, lai klients zvanītu un teiktu – visu vajag nomainīt, lai būtu, kā prezidents teica!

Lai būtu vēl jautrāk, Kazahstānā ir lielas gaisa temperatūras svārstības – no plus 40 līdz mīnus 40 grādiem. Tas ir ārprāts. Kā tur dzīvot, es nudien nesaprotu. Protams, no būvniecības viedokļa tas uzliek papildu prasības. Sākumā baidījos, ka būs jāzīmē austrumu ornamenti un minaretu tornīši, taču, par laimi, tādu lietu ir ļoti maz, jo vairāk viņiem patīk eiropiešu minimālisms. Eiropeiska atturība un loģiski lēmumi – tas ir tas, ko viņi pērk no mums.

Un kā ar Krieviju – piemēram, Maskavā esi kaut ko darījis?

Kaut kad pasen. Tā bija diezgan bezjēdzīga laika tērēšana. Rīgā visu varu saplānot ar 15–20 minūšu intervālu, un viss notiek, visi cilvēki ir kompetenti, taču Maskavā divas stundas nācās braukt uz kaut kurieni, lai satiktu pilnīgu idiotu, kurš kaut ko pārdod, un pēc tam divas stundas braukt atpakaļ. Pietika ar vienu reizi, lai saprastu, ka man to nevajag.

Vai bieži gadās, ka atnāk klients, tu uzklausi viņa vēlmes, bet pēc tam esi spiests pateikt – atvainojiet, tādu ārprātu es nespēju uzzīmēt?

Diezgan bieži. Kā piemēru varu minēt gadījumu, kad pie manis atnāca viens ebrejs un sāka zīmēt priekšā, kā ir iedomājies dzīvokļu namu. Ar gaumi tur bija ļoti vāji, tāpēc teicu – ir taču 21. gadsimts, varbūt nevajag to pārspīlēto romantismu? Par to kaut kā izdevās vienoties, taču, kad nosaucu projektēšanas izmaksas, viņš demonstratīvi nokrita zemē – šausmas, kas tās par cenām! Teicu, ja tas ir tik principiāli, varu 10 eiro nolaist. Tad viņš apvainojās un aizgāja. Taču pēc nedēļas atkal bija klāt – esot gatavs maksāt. Teicu – labi, bet tagad jau tas būs dārgāk. Viņš kļuva sarkans – kā tad tā, kāpēc?! Atbildēju: jūtu, ka mums būs grūti sastrādāties, jo jums nav ne mazākās jausmas par kvalitatīvu arhitektūru un ne mazākās vēlēšanās uzbūvēt kaut ko tādu, kas vidi nevis degradē, bet uzlabo. Jums ir tikai stulba vēlēšanās ieekonomēt un nopelnīt. Tad viņš atkal kļuva sarkans, aizgāja un atpakaļ vairs nenāca.

Taču nav jau tā, ka es strādāju tikai ar tiem klientiem, kam ir perfekta gaume un izpratne. Ir pavisam normāli, ka cilvēks nepēta arhitektūru un īpaši par to neinteresējas. Ir jārēķinās, ka viņš ir postpadomju pilsonis, kurš neko labu nav redzējis, tāpēc jebkuru formu salīdzina ar savā galvā esošu bibliotēku. Un, ja tā bibliotēka ir švaka vai sviestaina, es viņam nevaru neko pārmest. Tādos gadījumos saku: bet varbūt varam paskatīties arī citus variantus un padomāt, kā izdarīt labāk? Ir cilvēki, kuriem piešķiļas, bet ir arī tādi, kuri paliek pie sava un grib to iedomāto amerikāņu kūku ar visām svecītēm. Tādos gadījumos es saku – piedod, bet neko nevarēšu palīdzēt. Jo būvēt pilnīgu mēslu par jebkādu naudu es negribu. Bieži tā negadās, bet reizēm ir.

Tātad tev jādomā arī par savu profesionālo reputāciju un vārdu?

Ne tikai par to. Ja gleznotājs radošā vājprātā uzzīmē kaut kādu sviestu, tad to var aizbāzt aiz skapja un aizmirst. Taču arhitektu radītais sviests stāv kā minimums pusgadsimtu. Kaut gan pasaule ir pilna arī ar piemēriem, ka arhitekts uzbūvē kaut ko tādu, ko novērtē tikai pēc viņa nāves. Kaut vai piemērs ar Eifeļa torni, par ko sākumā visi kliedza, ka kaut kas tik nejēdzīgs nav redzēts. Arhitektam ir atbildība ne tikai pret investoru un sava biroja darbiniekiem, kuriem jānodrošina iztika, bet arī pret pilsētvidi, ko tu vari sačakarēt uz 50 gadiem.

Kur pirkt īpašumu?

Kā ir ar padomju laiku blokmājām – cik ilgi tās vēl kalpos?

Fiziski tās nesabruks, taču tās mājas nav energoefektīvas, un dzīves kvalitāte tajās nav tā labākā. Problēma, ka īpašumtiesības ir izšķīdušas, bet iedzīvotāji tik dažādi, ka lielā mājā grūti realizēt renovācijas projektu. Kaut gan ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēkiem izdodas vienoties, un tad var redzēt, ka arī šīs vecās mājas var nosiltināt un sakārtot. Taču diemžēl vairumā gadījumu iedzīvotāji neprot vienoties, un kopsapulces beidzas ne ar ko.

Vai Vecrīgā vēl kaut ko būvēt vajadzētu? Vai arī tā var tikai sačakarēt vecpilsētu?

Dzīvojamo kvadrātmetru dēļ Vecrīgā noteikti neko nevajag būvēt. Taču, ja paskatāmies uz dažām Vecrīgas vietām no profesionālā viedokļa, tad prasītos savest kārtībā tos punktus, kas stāv pamesti vēl no Otrā pasaules kara beigām.

Bet vai vajag būvēt viesnīcu blakus Melngalvju namam?

Tur viss ir mazliet sarežģītāk. Ja pieņemam, ka Vecrīgā vajag nevis tukšus laukumus, kas veidojušies pēc kara, bet gan īstu vecpilsētas sajūtu ar šaurām ieliņām, tad apbūve tomēr prasās. Rātslaukuma un Okupācijas muzeja apkaimē brīvo laukumu ir daudz, tā gluži nav vecpilsētas ainava. Cita lieta, ka var strīdēties par konkrēto viesnīcas būves risinājumu.

Un kāda ir Skanstes rajona nākotne? Tas tiešām būs nākotnes Rīgas centrs?

Pagaidām tā nav tā patīkamākā vieta, kur gribētos dzīvot. Pilsētas vadība var stāstīt, ko grib, taču nekur pasaulē nav izdevies radīt patīkamu vidi vietā, ko mēģina apbūvēt vienā laikā pēc vienota stila. Ne jau velti vecpilsētā mēs jūtamies mājīgi – tur arhitektūra ir veidojusies gadsimtu gaitā ar savu vides estētiku. Aizbraucot uz jebkuru pilsētu jūs taču neejat staigāt pa kādu jauno rajonu, bet gan dodaties uz vecpilsētu, kur vide ir daudz patīkamāka un pilna ar cilvēciskiem notikumiem. Es nevaru nosaukt nevienu pilsētu, kur būtu izdevies šādā ceļā radīt interesantu vidi. Piemēram, Berlīnē Potsdamas laukums, ko apbūvēja jau pirms gadiem desmit, nav interesantākā vieta šajā pilsētā.

Vai vispār ir vērts lielā mērā mākslīgi radīt šādu Skanstes rajonu, plānojot, ka tur būs koncertzāle, dzīvokļu mājas, bankas un kas tikai vēl?

Skanste atrodas salīdzinoši netālu no centra. Patiesībā jau Rīgā viss atrodas ne pārāk tālu no vēsturiskā centra. Mums ir diezgan centriska pilsēta, kuras vidū ir vēsturiskais centrs, tad nāk pagājušā gadsimta sākuma centrs, bet apkārt ir jaunie rajoni. Tādā ziņā Rīga ir ļoti laba vieta dzīvošanai, un lielos mērogos domājoši investori te redz perspektīvas ieguldījumiem. Ja ekonomika ies uz augšu, tad pēc gadiem piecdesmit Skanstes rajons tiešām var būt ļoti izdevīgs dzīvošanai, īpaši jau, ja tur atradīsies muzeji un citas kultūras būves. Protams, to attīstīt ir daudz izdevīgāk nekā būvēt kaut kur Spilves pļavās. Taču, vai tas ir šobrīd ekonomiski pamatoti, to es neņemos spriest. Jo papildu problēma ir tā, ka šis rajons ir purvs, kur zemes virsējā slānī ir dūņas un visādi citi draņķi, kas jāņem nost, bet tas viss maksā dārgi. Projektu Skanstes rajonam ir sazīmēts vairāk, nekā tiek realizēts, acīmredzot laikam īsti nav tāda spiediena, ka tur vajadzētu visu ātri apbūvēt. Taču lēnā garā šo apkaimi varētu apbūvēt – kādēļ gan ne?

Kurš varētu būt visperspektīvākais Rīgas rajons, ja mēs tagad meklētu vietu, kur iegādāties nekustamo īpašumu?

Viena no stratēģiski izdevīgākajām vietām, kam pats esmu zīmējis projektus, ir Māras dīķa apkaime, kur atradās fabrika Aurora. Apkārt viss ir zaļš, bet apkaime attīstās – Nacionālā bibliotēka jau ir, universitāte tur būvē mācību ēkas, cauri ies Rail Baltica, turklāt pilsēta plāno uz šo rajonu pārcelt daļu administratīvo struktūru. Centrs ir tuvu, arī lidosta nav tālu – tātad transporta problēmas nav. Pirms krīzes bijām tur sazīmējuši kādus 40 000 kvadrātmetru, taču pēc tam zviedru bankas nabaga lietuviešu investoram visu atņēma, bet iedzīvotāji, kas bija iemaksājuši avansu, būtībā to zaudēja. Pēc tam to visu pārdeva, un vēl šobaltdien viss tur stāv tukšs.

Nav žēl, ka šādi uz papīra tapuši projekti tā arī netiek īstenoti?

Neko darīt, tā gadās. Šajā gadījumā banku dēļ investors palika mums parādā, un viens no mūsu kantoriem pat bija spiests bankrotēt. Diezgan riebīgs stāsts. Taču es nedzīvoju ar sentimentu un domu par pagātni, jo ir jau nākamie darbi priekšā.

Amerikāņu motori

Tu esi viens no nedaudzajiem amerikāņu "Ford Mustang" automobiļu faniem Latvijā, un tev ir piederējuši vairāki šīs markas auto. Kādēļ tāda izvēle?

Esmu profesionāli saistīts ar spēju redzēt dizaina atšķirības, turklāt arī funkcionāli esmu apmierināts ar 4,2 sekundēm, kurās mustangs sasniedz 100 kilometris. Dizains, funkcionalitāte, cena – tas viss kopā nosaka izvēli.

Ciets, neekonomisks...

Nemaz nav tik ciets. Neekonomisks... nu, ja gribi braukt, tad jārēķinās, ka tas kaut ko arī maksā. Un nav jau tā, ka es baigi fanotu par mustangiem. Vienkārši, ja paskatās, kādi automobiļi apmierina manas prasības attiecībā uz cenu un citādību, tad izvēle nav liela. Nākamie piedāvājumi, kas mani interesētu, jau ir dārgāki, bet tērēt milzu naudu par auto man liekas muļķīgi.

Kad mašīnām beidzās individuālā dizaina laiki? Sešdesmitajos?

Nav jau tā, ka viss ir beidzies. Palaikam vienai otrai markai izdodas kaut kas dizaina ziņā interesants. Vai arī gluži pretēji – pārdizainēts, jo publikas gaume ir radījusi kaut kādu pilnīgu ķēmu. Patlaban braucu ar 2013. gada "Mustang" modeli, kas no dizaina viedokļa man liekas sliktāks nekā iepriekšējais, 2005. gada modelis. Taču to es diemžēl nobraucu, bet pārdot ir žēl tieši dizaina dēļ. Savukārt jaunais ir funkcionālāks. Ar ļoti vecu mašīnu braukt un mocīties man nepatīk. Kas zina, varbūt kādreiz pienāks brīdis, kad varēšu to restaurēt, jo auto būs kļuvis par raritāti.