Ar moci pa pasauli: lēta biļete uz eksotiku

Lai varētu ar močiem apbraukāt pasauli, pirms vairākiem gadiem sametāmies kopā četri džeki, turklāt pirms tam mēs nebijām pazīstami. Taču moču un ceļošanas lietās intereses mums sakrita. Nu, jā, nesanāca gan gluži deviņi vīri kā žurnāla nosaukumā, bet četri... Bet mums arī četratā ir labi.

Reizi gadā mēs rīkojam savus puišu braucienus, orientējoties uz minimālām izmaksām. Smalkās viesnīcas mums nav aktuālas, parasti guļam visvienkāršākajās vietās, reizēm pat vienkārši piekrastē guļammaisā. Tas palīdz labāk saprast, kā dzīvo vietējie, un normāli ar viņiem sarunāties. Jo viesnīcā tev pretī būs apkalpojošais darbinieks, kurš sacīs visu, ko tu vēlēsies dzirdēt. Ik pēc dažām dienām gan mēs arī iebraucam kādā viesnīcā nomazgāties, arī ceļojuma beigās vajag pāris dienu atkopties kādā civilizētākā vietā. Pieredze ir pierādījusi, ka palaikam tomēr civilizācija ir nepieciešama. Taču ikdienā gluži labi zeķes var izmazgāt arī upē.

Braucot uz Āfriku, jāņem vērā, ka tur reģioni ir ļoti atšķirīgi. Negribu neko runāt par ticības lietām, taču tas ir fakts, ka austrumu puses iedzīvotāji, kas lielākoties ir kristieši, ļoti atšķiras no rietumos dzīvojošajiem musulmaņiem, un salīdzinājums nav rietumiem par labu. Paši par to pārliecinājāmies, apceļojot austrumkrastā esošo Keniju un rietumkrasta Senegālu, Gambiju un Mauritāniju. Salīdzinājumā ar Āfrikas rietumkrasta valstīm Kenija ir sakoptāka un mums saprotamāka. Arī cilvēki ir lādzīgāki. Nāk klāt un labprāt ar tevi sarunājas, neko no tevis neprasot.

Cilvēkiem, kas vēlas paceļot pa Āfriku, prātīgi būtu sākt ar Maroku, jo tā ir eiropeiskākā un civilizētākā Āfrikas valsts. Mums arī tas bija pirmais brauciens Āfrikā, jo man bija sens sapnis nobraukt Dakaras rallija maršrutu. Vienā no nākamajiem braucieniem to patiešām īstenojām: ar prāmi no Spānijas pārcēlāmies uz Maroku, tad Sahāras tuksnesis, Mauritānija, Senegāla un Gambija. Močus aizvedām līdz Spānijai, tālāk braucām paši. Atpakaļceļā gan aizbraucām līdz Senegālai un no turienes močus sūtījām ar konteineru mājās. Tiesa, tikai viena kompānija bija gatava uzņemties risku vest motociklus ar konteineru uz Latviju, pārējās uzskatīja, ka risks ir pārāk liels.

Dažos braucienos esmu devies pats ar savu motociklu, taču tālākās zemēs prātīgāk ir moci īrēt turpat uz vietas. Vedot uz turieni savējo, būs dārgi, un ir arī risks, ka tehnisku problēmu gadījumā būs grūti to salabot, jo nevarēsi atrast nepieciešamās detaļas. To pats uz savas ādas izjutu braucienā pa Dakaras rallija maršrutu, ko veicām ar saviem motocikliem; tur radās tehniskas ķibeles, par ko pastāstīšu mazliet vēlāk. Jārēķinās arī ar to, ka, braucot trūcīgā valstī ar dārgu moci, tu vietējo acīs momentāni kļūsti par bankomātu, no kura vajag slaukt naudu. Protams, braucot arī ar vietējo moci, viņi redz, ka tu neesi vietējais, un naudas slaukšana jau nekur nepaliek, taču nav tik ļoti izteikta. Starp citu, Vjetnamā nemaz nedrīkst braukt ar lielas kubatūras motocikliem.

Visvairāk baltos cilvēkus čakarēt patīk senegāliešiem, arī mauritāniešiem, un viņi to dara diezgan agresīvi. Brīžam jūti, ka viņi uz tevi skatās gandrīz vai ar naidu. Skrien tev pretī tuksnesī vīrs treniņbiksēs un iešļūcenēs ar automātu – ej nu saproti, ko viņš no tevis grib, naudu vai kaut ko citu. Vicina rokas – varbūt sveicina, bet varbūt cenšas apstādināt. Beigās izrādās, tā ir kaut kāda pārbaude – vajagot pases kopijas un vinjetes. Var tikai minēt, vai viņš no tiem papīriem kaut ko saprata vai ne. Uzvedība tiem vīriem parasti bija diezgan agresīva, radās iespaids, ka kaut ko viņi grib, taču paši īsti nezina, ko tieši. Reizēm iedevām kādu šokolādes tāfelīti vai konfektes. Bija arī gadījumi, kad neapstājāmies, jo tiešām nevarēja saprast, vai tevi apstādina likuma sargs vai bandīts. Par laimi, lodes pakaļ nelidoja. Komunikāciju apgrūtina arī tas, ka Senegāla ir bijusī franču kolonija un ar angļu valodu tur ir problēmas.

Indijā moča īre mums maksāja sešus dolārus dienā, Kenijā – desmit. Pirms braukšanas vajag papētīt internetā atsauksmes par nomas kantoriem. Mēs jau no Latvijas internetā rezervējām močus un, kad nolaidāmies Nairobi, otrā dienā varējām braukt tiem pakaļ. Iemaksājām drošības naudu – 150 eiro par mocīti – un varējām braukt. Nomāt vajag vienkāršus močus, nevis kaut ko jaudīgu un dārgu. Piemēram, par BMW moci drošības nauda būs jau virs 2000 eiro. Kenijā moči bija labā tehniskā kārtībā atšķirībā no Indijas, kur mums iedeva īstus graustus. Man Indijas brauciena laikā sešas reizes riepa bija mīksta.

Indija – tas vispār ir vāks. Ja gribi saprast, cik labi mēs dzīvojam, iesaku aizbraukt uz Indiju. Tur visvairāk krīt uz nerviem nemitīgā pīpināšana. Visi, kas atrodas uz ielas, nepārtraukti pīpina. Kāda tam jēga, es nespēju saprast. Reiz pamodos septiņos no rīta un skatos – pa tukšu ielu brauc mocis un savā nodabā pīpina, kaut gan tuvumā neviena nav. Viņi laikam ir tādā transa stāvoklī, ka bez pīpināšanas vairs nespēj iztikt. Bet varbūt viņiem bez tā vienkārši ir garlaicīgi.

Braucot pa Keniju, jārēķinās, ka tur ik pa brīdim gadās tā sauktie rezervāti, kur par iebraukšanu ir jāmaksā. Mēs sākumā to nezinājām, tāpēc iekūlāmies piedzīvojumos. Braucot ieraudzīju vienu mazliet zaļāku ceļu, kur tālumā manīju zebras ganoties, un nolēmām tur griezt iekšā. Braucam, braucam, līdz nonākam pie tādas kā sienas, kas sakrauta no akmeņiem. Bet braucam vien tālāk. Vēl pēc brīža redzam kaut ko līdzīgu armijas postenim – no tā izlien divi džeki un tā kā pogā kreklus, tā kā bailīgi met ar roku. Nospriedu, ka viņi mūs sveicina, pamāju ar roku un braucām tik tālāk. Bet vēl pēc dažiem kilometriem mums pretī nesas vaļējs armijas džips ar deviņiem zaldātiem iekšā. Piegriež mums priekšā, no kabīnes izkāpj viņu inspektors. Bet aizmugurē sēdošie nekāpj ārā – no tā sapratām, ka pavisam slikti ar mums vēl nav. Izrādās, bijām iebraukuši privātā parkā, kas pieder kaut kādam Kenijas oligarham. Ai, ai, ai, ko nu lai dara, tūkstošreiz atvainojamies! Senegālā par tādu gājienu mūs noteikti saslēgtu roku dzelžos, bet kenijieši palaida vaļā un ļāva braukt tālāk, tikai paturot prātā, ka atrodamies privātā teritorijā.

Otro reizi, kad ietrāpījām līdzīgā parkā, tik gludi negāja. Pēc pusotra kilometra mūs noķēra vīri džipā un lika maksāt. Teicām, ka nekur tālu taču neesam iebraukuši un vakars arī klāt, tāpēc tāpat neko apskatīt nepaspēsim. “Jā, bet flamingo, iebraucot teritorijā, taču jūs redzējāt? Redzējāt! Tātad jāmaksā!” tāds bija apsargu arguments. Beigās sarunājām, ka paliksim tepat pa nakti un maksāsim nākamajā rītā, bet par to varēsim šķērsot rezervātu. Tas mums izmaksāja 60 dolārus katram.

Kenijā aizbraucām līdz ekvatoram un bijām ciematā ar nosaukumu Ekvatora, kas atrodas kalnā. Jau lejā bija vēsi, tāpēc vietējā tirgū nopirkām četrus slēpošanas kombinezonus. Uzbraucām kalnā, bet tur bija vēl aukstāks. Lietus, slapjš, migla, aukstums – un tas viss uz ekvatora! Lejā tuksnesī bija plus 30, bet augšā – labi ja plus divi. Atradām būdiņu ar grīdu, kas nobārstīta ar skaidām; tā esot kafejnīca. Pasūtījām četras kafijas – dabūjām četras tukšas krūzītes, vēsu ūdeni un mazu paciņu kaut kāda šķīstoša draņķa. Labi, ņemsim tēju! Tējas vietā dabūjām siltu ūdeni ar pienu... Bet vismaz bijām ciematā Ekvatora, lai arī pārsalām kā nabagi, un tobrīd likās, ka tā nudien nebija laba doma. Taču vēlāk bija ko atcerēties.

Šķērsojot Senegālas un Gambijas robežu, mēs nonācām aiz restēm. Robeža tur ir ļoti īpatnēja: tāds kā tirgus laukums, kur viss notiek – taisa ēst, tirgojas, guļ. Pārbraucām pāri – un atklājās, ka esam nelegāli šķērsojuši robežu. Izrādās, mazā kabatiņa, kas bija kaut kur tirgus malā, bijusi muitas zona. Gambijas robežpostenī mūs aptur un prasa vīzu. Vīzas nav. Nu, tad brauciet atpakaļ. Bet kā jūs tur, Senegālas pusē, tiksiet galā, to nu gan mēs nezinām. Un tā arī bija – kā aizbraucām atpakaļ līdz Senegālas robežai, tā mūs sāka “gruzīt” – esat nelegāli šķērsojuši robežu un tā tālāk. Redz, te ir aizturēšanas karceris, ejiet iekšā un padomājiet! Sākumā domājām, ka tas ir joks, taču robežsargi to tiešām bija domājuši nopietni. Sakām, lai sauc priekšnieku. Nē, priekšnieka nav uz vietas. Tā arī nācās sēdēt būrī, kamēr atnāca priekšnieks. Cik sapratu, problēma lielā mērā ir tā, ka Gambijai un Senegālai nav sevišķi labas attiecības un abas valstis cenšas viena otrai iezāģēt. Bet mēs gadījāmies pa vidu. Beigās dabūjām maksāt katrs 100 dolārus un pirkt vīzu. Visa diena bija izčakarēta. Uz atvadām mums vēl pateica – jā, tagad jums ir vīza, taču cauri šim robežpunktam labāk atpakaļ nebrauciet, jo esat nokaitinājuši muitniekus. Tāpēc atpakaļ tiešām braucām pa krūmiem un naktī.

Pilnai laimei Senegālā man mocim nojuka augstspiediena sūknis – benzīnam, ko pirku no vietējiem, klāt bija gadījušās smiltis. Taisījāmies jau moci vest ar nolīgtu mašīnu uz Dakaru, taču pa ceļam pamanījām grāvī pamestu un sašautu 1992. gada Opel Ascona. Viens no biedriem attapās, ka tam varētu no bākas izņemt benzīna sūkni un pielikt manam mocim. Tas tiešām darbojās! Taču vietējais džeks, kas bija sākumā par 300 dolāriem salīgts vest moci uz ostu, pēc atgriešanās atpakaļ, kaut gan nebijām nobraukuši pat pusi ceļa, tik un tā paģērēja visu summu. Saku – bet mēs taču knapi pusceļu nobraucām! Nē, tas nav svarīgi, jo jūs paņēmāt mūsu sūkni! Ja nedosi naudu, es nostučīšu policijai, ka esat nozaguši sūkni, un jūs iesēdinās! Un tas nekas, ka nevienam tas vecais opelis nebija vajadzīgs un mētājās grāvī... Tas, kā tur slauc ārzemniekus, ir vienkārši baisi.

Cik izmaksā šādas ekskursijas? Ja ceļojumu plāno laikus un prasību līmenis nav aplam augsts, tad brauciens ar moci pa Āfriku nav dārgs. Mums divu nedēļu ceļojums pa Keniju izmaksāja apmēram 1000 eiro. Indiju divās nedēļās izbraucām par 800 eiro – ieskaitot aviobiļetes, ēšanu, moču īri. Taču līdzi mēs neņemam neko vairāk par vienu mugursomu, iztiekam ar pašu nepieciešamāko. Ja proti plānot un esi pieticīgs, tad nav nepieciešams liels budžets. Labi, ka viens no mūsu kompānijas, Mareks, ir apveltīts ar labu čuju – kur vajag braukt un kur nevajag, jo priekšā būs strupceļš. Viņš arī labāk zina, kā dzīvot brīvā dabā, iztiekot bez civilizācijas. Kaut gan nu jau to ir apguvuši arī pārējie.

Vjetnamā braukt ir jāpiešaujas. Sākumā tas ir pilnīgs kultūršoks – viss ir ņigu ņegu, neko nevar saprast. Visādu mocīšu tur ir nenormāli daudz. Pēc kāda brīža pie tā pierodi un kaut kā iekļaujies satiksmē. Vjetnama ir ļoti skaista, tur ir vērts aizbraukt. Cilvēki ļoti laipni. Interesanti, ka Vjetnamā katrā kartona kastē var atrast WiFi. Nopietni! Vari atrast visnožēlojamāko viesnīcu, bet WiFi tur noteikti būs. Bet Vjetnamas kalnos pārsteidza tas, ka tur cilvēki nemitīgi spļaudās. Iet un ik pa brīdim trekni nospļaujas. Nospļauties – tas viņiem laikam ir, kā labdienu padot...