100 lietas Latvijas simtgadei. 1922. gads: MAIJA UN PAIJA

1922. gada novembrī Latvijas kultūras dzīvi satricināja viens negaumīgs, dārgs un diletantisks uzvedums uz „svētā” Nacionālā teātra skatuves, kur reiz tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība – un tā bija šobrīd par nacionālo literatūras klasiku atzītā Annas Brigaderes pasaku luga MAIJA UN PAIJA, kas arī ir 1922. gada lieta.

Nu „Maija un Paija” bija viena nešķīsta, brutāla, kaitīga un bērniem nerādāma luga, kurā lētu popularitāti alkstošā Anna Brigadere bija iepinusi nez kāpēc latvju folkloristiskai tradīcijai nepiedienīgus elles skatus. Un vēl pie tam „Maijas un Paijas” izvedums bija Nacionālajā teātrī līdz tam visdārgāk izmaksājušais iestudējums. Nu vārdu sakot – arī toreiz naudu šķērdēja uz vella paraušanu tautai nesaprotamiem un kaitīgiem uzvedumiem. 1922. gada 18. novembra avīze ar visnotaļ skanīgu nosaukumu „Sociāldemokrāts” raksta:

„Ap Annas Brigader „Maiju un Paiju” jau pagājušās sezonas laikā cēlās asa polemika – to negribot laist uz skatuves. Nu tā skatuvi ieraudzījusi – pie tam sevišķā godībā: tās inscenējums izmaksājis vairāk par visām lugām. Šim cienījamās dzejnieces darbam, bez šaubām, nevar apstrīdēt tiesību uz Nacionālā teātra skatuvi. Bet tai pašā laikā jāsaka, ka viņš neattaisno to troksni, kas ap šo darbu celts. Šī darba koncepcijā ir daudz vāju vietu, kādēļ to par monumentālu dramatisku pasaku nevar uzskatīt.
Elles pagalms ar velniem iepīts efektu dēļ. Tautas pasakās par bārenīti un mātes meitu, garo pupu u.t.t. velni un elle nefigurē. Vaj tas būtu iespaids no Raiņa „Spēlēju, dancoju” velniem? Tad – dzejniece liek aizvest Maijai no elles pagalma velna bērnus, bet to gaitas nesaprotamā kārtā notrūkst raganu silā.”

Ja „Maija un Paija” ir domāta kā bērnu luga, tad jāsaka, ka tās stils priekš bērniem ir par smagu, un tajā ziņā Annas Brigader „Sprīdītis” vaj Akuratera „Šis un tas, nekas” ir daudz izdevīgāki savā izvedumā”.