Alfrēds un viņa 365 motocikli

Ja sanāk braukt pa Ventspils šoseju un ir kāds brīvs brīdis, silti iesaku piestāt Pastendē un iegriezties Alfrēda Zamocka motociklu muzejā. Pat ja moči tā īsti neinteresē, tad tik un tā ir garantēta kāda pusstunda laba stāstnieka kompānijā un gaisotnē no tiem laikiem, kad veči trasē devās dunguriņos un ar smieklīgiem plastmasas podiņiem galvā.

Lai gan Alfrēds jau ar abām kājām stabili iekāpis astotajā gadu desmitā, viņa sparu un dzīvesprieku varētu apskaust daudzi krietni jaunāki vīri. Visu mūžu viņš bijis saistīts ar motosportu. Sākumā braucis pats, turklāt visai atzīstamā līmenī, izcīnot Lietuvas PSR čempiona titulu (dīvaini, bet dzimtās republikas tituls dažādu tehnisku ķibeļu dēļ Zamockim gājis secen) un nopelnot PSRS sporta meistara titulu, vēlāk trenējis jaunos sportistus motoklubā Ozolnieki. Beidzoties PSRS laikiem, sācis vākt motociklu kolekciju, kas sākumā bija izstādīta Ozolniekos, bet tagad Alfrēda mājās Pastendē. Patlaban Zamocka kolekcijā ir 29 vecie motocikli, taču ar tiem vien muzeja krājumi neaprobežojas – te ir gan rakstāmmašīnas, gan ermoņikas, gan visvisādi citi sendienu rīki, uzpariktes un dokumenti. Tomēr pats interesantākais visā šajā seno brīnumu krātuvē ir pats saimnieks.

“Esmu karalaika puika, dzimis Saldū 1942. gadā. Pēckara gados mani uz Sibīriju neizveda tikai tāpēc, ka gadu bija pārāk maz. Ieroču tak tolaik, uzreiz pēc kara, mums bija kā pīļu mēslu! Iedomājies, es gāju uz šūli ar pielādētu parabellumu kabatā! Klasē gan nenesu, kaut kur nobāzu – tik daudz prāta tomēr pietika... Lauki un meži bija pilni ar bumbām un mīnām – aitas ganot, grēks bija kādu mīnu neuzlaist gaisā. Uzlaidu jau ar... Gāja ne pa jokam. Tolaik vēl bija arī mežabrāļi, man pašam onkulis slēpās līdz 1958. gadam. Pēc tam viņam piesprieda 15 gadus,” tā par savu bērnību stāsta Zamockis.

Tolaik gan motociklus viņš bija redzējis tikai pa gabalu un dzirdējis, ka uzreiz pēc kara no krievu zaldātiem uzņēmīgāki ļaudis varējuši atpirkt pamestos vācu močus par vienu vai diviem polšiem. Pats pie sava braucamā Alfrēds ticis, pateicoties mammai. Un govij.

“Pie vellapēda es tiku tikai 13 gadu vecumā. Par močiem tolaik vēl nebija ne domas, kaut gan patikt jau, protams, man tie patika. Tikai tad, kad māte pārdeva govi, es izkaucu viņai naudu un nopirku savu pirmo moci, "Kovrovec". Tolaik šur tur notika veiklības braucieni – skatījos uz to dalībniekiem un domāju, ko viņi tur čammājas. Sāku braukt pats un gāju pa pirmajām vietām, taču tad vēl īsti nelikās, ka man šajā lietā būtu kāds īpašs ķēriens. Kad paņēma armijā, tad dienēju pilsētā pie Polijas robežas, kur blakus karaspēka daļai čaļi trenējās ar močiem. Pārlēcu pār žogu un gāju skatīties. Vietējie prasa: “Ko skaties, gribi pamēģināt?” Saku: “Labi, pamēģināšu!” Kā parāvu ratā, tā krieviem acis bija kantainas. Mani sāka sūtīt uz sacensībām. Bija tikai jābūt ļoti prātīgam – ja bija kādi pārkāpumi, tad mani nelaida ārpus daļas. Bet vispār, pateicoties močiem, man armijas gadi pagāja viegli,” tā Zamockis stāsta par savas sportiskās karjeras sākumu.

“Kad pārnācu mājās, turpināju braukt ar močiem. Vislabāk man patika ledus sacensības – tajās brauca moči ar milzīgām radzēm. Motokross man sākumā īsti nepatika, jo tā vairāk ir tāda diezgan brutāla cīņa. Uz ledus un šosejā cīņa ir inteliģentāka. Braucot uz ledus, vajadzīgs vēss prāts un silta apakšveļa,” smej Alfrēds, piebilstot, ka motokrosā vajadzīgs krampis un dzelzs kājas. “Ja uz vienas kājas vari pietupties vismaz desmit reizes, tad vari mēģināt braukt. Ja nevari -– tad nespēsi novaldīt moci.”

Lai gan sākumā Alfrēdam motokross ne visai gāja pie sirds, vēlāk viņš tomēr sāka startēt tieši šajā disciplīnā un tur arī guva labākos panākumus septiņdesmitajos gados. Taču ne bez kaitējuma veselībai. “Gājis ir nežēlīgi. Visvairāk cieta mugurkauls, un 1980. gadā mana karjera beidzās. Mačos Mūsas trasē gāju pa trešo vietu, kad lēcienā mocim nolūza kāpslis... Biju gar zemi, mocis uzkrita uz muguras. Astoņas stundas zem naža, un pēc tam par lēcieniem vairs nebija ko domāt... Ir bijuši arī lūzumi, kāja likta kopā ar skrūvēm. Ko padarīsi – motosports ir tas sporta veids, kur viss var gadīties. Taču runā, ka šahs esot vēl bīstamāks; ja pie šaha dēlīša aizmieg, tad ar laidņiem var izdurt sev acis!” smej Zamockis.

Te gan jāņem vērā, ka Alfrēda motosportista karjeras laikā nekāda prātīgā aizsargekipējuma braucējiem nebija. Un arī to, kas bija, bieži vien paši sportisti nolēma nelietot, lai samazinātu kopējo svaru: “Mūsu paaudze jau centās visu atvieglot. Vajadzēja likt ceļu aizsargus, bet mēs nelikām, lai ekonomētu svaru. Nekādu speciālo apavu arī tad nebija – braucām kirzas zābakos. Tikai cimdi un ķivere – vairāk jau nekā nebija...”

Beidzis sportista gaitas, Zamockis sāka trenēt jaunos braucējus, bet astoņdesmito gadu beigās, kad atvērās robežas, pievērsās veco motociklu vākšanai. Un tā pamazām vien kļuva par kaislīgu kolekcionāru, meklējot sporta močus ar vēsturi. Tagad viņa kolekcijā ir pa drusciņai no motosporta vēstures – gan pirmie enduro moči no laikiem, kad daudzdienu motosacīkstes šādā vārdā vēl nemaz nesauca, gan spīdveja un ledus sacīkšu spēkrati, gan šosejnieki un krosa motocikli.

“Kā es tos močus dabūju? Nu, ne jau par velti. Baigā nauda te nav ieguldīta, bet šo to samaksāt ir nācies. Par 1910. gada Premier motociklu gan nācās diezgan daudz piķa nomest. Taču man bija 1200 kubikcentimetru Indian – iedomājies, motors gandrīz kā žigulim! –, ar kuru pēc sirds operācijas vairs nevarēju pabraukt. To tad pārdevu vienam vācietim un tā tiku pie naudas.”

Interesants ir arī stāsts par to, kā Alfrēds ticis pie ledus spīdveja moča Jawa, ar ko braucis krievu sportists Balašovs un vairākas reizes izcīnījis pasaules čempiona titulu. Aizbraucis uz kādiem mačiem Somijā, Balašovs uzvarējis arī tur, bet pēc tam moci pārdevis kādam somam. “Pagāja gadi divdesmit, un caur vienu igauņu kolekcionāru es izgāju uz somu, vārdā Peka, kuran piederēja šis mocis. Tā kā es pats biju braucis uz ledus, tad ļoti gribēju šādu moci. Sarunājām ar Pekku Tallinā satikties. Skatos – johaidī, tas taču ir tieši tas, ko man vajag! Pekkam vajadzēja naudu, savukārt man vajadzēja moci – un tā par 700 eiro es tiku pie šitā braucamā. Starp citu, ledus motocikli iet nevis ar benzīnu, bet ar metanolu. Un, ja ar tādiem šipiem tev pārbrauc pāri, tad 120 šuves garantētas – tādi gadījumi ir bijuši,” stāsta Zamockis. Nav pamata neticēt – šipi jeb radzes ledus mocim ir teju desmit centimetrus garas.

Protams, ne jau visi eksponāti ir pirkti par naudu, jo kārtīgam kolekcionāram pieklājas nodarboties nevis ar banāli pirkšanu, bet gan ar maiņas operācijām. Kaut kur atrodi kaut ko tādu, kas varētu noderēt citam kolekcionāram kaut kur otrā pasaules malā, un – uz priekšu!

“Ja jūs zinātu, cik motociklu esmu ieguldījis šajā kolekcijā – mainījis un sitis gaisā! Kad pirmoreiz tiku ārpus “dzelzs priekškara” un 1987. gadā pabiju Anglijā, tad sapratu – nav ko d...ies, vajag kaut ko darīt! Sākumā krāmējos ar riepām, mainīju naudu pret doičmarkām, nopirku motokluba čaļiem vairākus močus. Visu ko esmu mainījis un meklējis – kaut ko dabūjis par polšu, kaut ko iemainījis pret citu moci. Iedomājies, es taču esmu sešus hārlejus izvedis! Par to taču mani vajadzētu šaut nost! Trīsdesmit bembukus izvedu. Trīsdesmit! Desmit no tiem dabūju Maskavā. Kur tikai esmu meklējis detaļas! Vienam mocim detaļu meklēju sešus gadus un nekur nevarēju atrast, līdz beidzot uzgāju Vācijā. Par to man noplēsa 450 eiro, taču es to detaļu dabūju! Tomēr daudzreiz pašam sev jāprasa – vai man to vispār vajag. Piemēram, Amerikā var dabūt 1973. gada Čezet moci kastē – pilnīgi svaigu. Sākumcena bija 400 dolāru, bet tagad uzkāpusi līdz 1200 dolāriem. Taču to moci man īsti nevajag.”

Veco spēkratu pasākumos Zamockis vēl tagad reizēm izbrauc ar kādu no saviem mocīšiem. Tiesa, gadi tomēr liek sevi manīt, tāpēc tagad Alfrēds priekšroku dod mazākiem močiem un vairs neālējas ar jaudīgiem braucamajiem. Un arī par mūsdienu motocikliem īpaši neinteresējas: “Uz jauniem močiem es vispār neskatos. Tie mani vienkārši neinteresē, tur nu neko nevar padarīt. Zinu, ka tie ir ārprātīgi uguns vēmēji, taču mani sirds ir pie šitiem vecajiem mocīšiem.”

Un viņu nudien var saprast. Lai arī vecie mocīši uz mūsdienu tehnikas fona izskatās pēc aizvēsturiskiem krokodiliem, tomēr tajos kaut kas ir – personība vai dvēselīte, sauc kā gribi. Tāpēc Zamockim noteikti ir simtprocentīga taisnība, kad viņš saka: “No malas varbūt liekas, ka kolekcijā ir ieguldīts ārprātīgs darbs. Patiesībā nekāda darba te nav! Te ir tikai bauda!”

Bet uz Pastendi pie Alfrēda aizbrauciet. Ir tā vērts.