Alus arhitekts no Amerikas ar mērķi radīt perfektāko bairīti pasaulē
Aldaris Gordons Vanhoutans ir tāds kā Latvijas alus pasaules pelēkais kardināls. Lielā mērā tieši viņam jāpateicas par tagad jau tik ierasto amatalu (craft beer) klātesamību vai katrā otrajā bārā un pat lielveikalu ķēdēs. Krāsainās etiķetes un dīvainos nosaukumus Gordons gan neizdomā. Viņa dzīves sūtība ir meklēt perfektāko alu pasaulē un savos meklējumos pārsteigt šā dzēriena cienītājus.
Amerikānis Gordons Vanhoutans jau astoņus gadus dzīvo Latvijā, ir precējies ar latvieti un strādā par galveno aldari pašā Rīgas centrā – alus darītavā "Alķīmiķis". Viņš ir tās līdzīpašnieks un acīm redzami Alķīmiķa telpās jūtas kā savās otrajās mājās. Varbūt pat kā pirmajās.
Alus kā zinātne
Gordons tik tiešām ir studējis arhitektūru un arī strādājis šajā jomā, kas ir pārsteigums daudziem, kuri viņu zina tikai kā aldari. Paša meistara galvā gan šīs divas sfēras sadzīvo kopā pat ļoti labi, jo abās savienojas zinātne un māksla. “Man ierasti ir risināt problēmas,” viņš stāsta raitā lektora stilā, skatoties tieši acīs un sarunas laikā neizrādot nevienu lieku emociju. “Man patīk risināt interesantas problēmas. Tādas, kas pieprasa ne tikai praktisku un zinātnisku, bet arī māksliniecisku ceļu. Tas man ļoti patīk arhitektūrā, taču tai ir arī sliktās puses. Tā ir politiska. Es arī noguru, visu dienu sēžot pie datora ekrāna un radot smalkas lietas bagātiem cilvēkiem, kas viņiem nav vajadzīgas. Vēlējos atstāt lielāku iespaidu uz cilvēku dzīvēm, bet sapratu, ka arhitektūrā man tas nesanāks. Atklāju, ka to es varētu izdarīt kā alus darītājs, kas patiesībā ir daudz vienkāršāk.”
Lēmums mainīt savu dzīvi par 180 grādiem esot bijis viegls, lai arī Gordons joprojām nav līdz galam pārliecināts, vai labs. Tas gan drīzāk ir tāds amerikāņu joks, taču viņš acīmredzot ir no tiem cilvēkiem, kuri jāiepazīst tuvāk, lai to varētu saprast simtprocentīgi. “Strādāju par arhitektu Minesotas štatā, un birojā bija kolēģis, kurš kādu dienu man uzdāvināja pudeli bez etiķetes. Prasīju viņam, kas tas tāds ir, un viņš atbildēja – alus, es to uztaisīju. Mana pirmā reakcija bija – nē, nav iespējams pašam taisīt alu, vajag lielu fabriku un tamlīdzīgi.”
Gordons saka, ka šis gadījums atklāja viņam pilnīgi jaunu pasauli. Viņš sāka interesēties vairāk, uzzināja, ka Minesotā ir mājbrūvētāju klubs, kas vēlāk izrādījies labākais visā valstī un saņēmis arī attiecīgus apbalvojumus. “Man ar tiem panākumiem nebija nekāda sakara, lai arī biju kluba biedrs, bet es iepazinos ar lieliskiem mentoriem. Viņu galvenais uzstādījums bija pastāstīt cilvēkiem, kā darīt labu alu, jo sliktu alu jau dara ļoti daudzi visā pasaulē, ieskaitot vairākus lielos alus darītājus. Tajā alus klubā bija farmaceits, mikrobiologs, ķīmiķis, programmētājs... Viņiem visi bija mērķis nebija piedzerties. Viņi pret alu izturējās kā zinātnieki un vēlējās sasniegt perfekciju.”
Sākumā bez darītavas
Gordons uzbūvējis pats savu alus darīšanas sistēmu mājās. Viens no pirmajiem viņa paša brūvētajiem bija saisons, ko gandrīz neizmainītā veidā "Alķīmiķis" saviem klientiem piedāvā joprojām. Tas ir augļains eila paveids, kura nosaukums cēlies no franču valodas vārda sezona. “Man bija trīs galvenās receptes. Bāleilam, IPAi (Indijas bāleilam) un saisonam. Saisons man vienīgais sanāca labi un joprojām ir viens no maniem mīļākajiem alus veidiem. Tolaik, pirms gadiem četrpadsmit, tas bija ļoti rets.”
Pirmoreiz Latvijā Gordons nonāca vēl pirms tam – 2001. gadā, kad ieradās šeit medusmēnesī un vēlreiz nosvinēt kāzas ar jaunās sievas radiniekiem. “Tolaik Latvija bija ļoti interesanta un krietni citādāka, nekā tā ir tagad. Atceros, ka dzēru alu Aldaris Zelta. Domāju – tas nav briesmīgs alus, bet arī nekas īpašs. Ātri vien sapratu, ka Latvijā alus ir diezgan salds. Es vispār neesmu liels lāgeru cienītājs, un tas attiecas arī uz amerikāņu lāgeriem. Tāpēc tolaik darināju tikai dažādus eilus.”
Gordons gan atzīst, ka tipisks latviešu alus ir labāks par tipisku amerikāņu alu, jo tur lielās darītavas pievieno kukurūzu un rīsus, lai dzērienu vairāk atšķaidītu. Latvijā vismaz tiekot izmantoti tikai mieži. “Vienīgais lāgers, ko es brūvēju, ir ļoti apiņains pilzenietis, kas tiek darināts ar amerikāņu apiņiem un ir augļains. Līdz ar to – galīgi negaršo pēc ierastā lāgera. Parasti tam ir daudz sēraināks raksturs. Vispār idejas jaunām receptēm es bieži vien gūstu no ēdiena, nevis no kāda cita alus. Piemēram, uztaisīju čili porteru, kura ideja radās no meksikāņu čili šokolādes mērces...”
Šādos smalkumos un niansēs ar Gordonu var aizrunāties ļoti ātri, tāpēc atgriežamies pie nesenās vēstures. Precīzāk, pirms gadiem sešiem, kad tajā pašā vietā, kur tagad atrodas "Alķīmiķis", Gordons ar domubiedriem atvēra iestādi ar visu priekšā pasakošo nosaukumu "ALEhouse". Tā vēl nebija alus darītava, bet vieta, kas piedāvāja Latvijā netipiski plašu dažādu pasaules alu izvēli. “Protams, ka uzreiz gribējām arī darītavu, bet nepieciešamās sistēmas ir pārāk dārgas. Ir vajadzīgs investors.”
Alus skolas
Investors uzradās pāris gadu vēlāk, kad tika dibināts "Alķīmiķa" tiešais priekštecis "Bierhaus". Taču tikmēr Gordons kā aldaris nesēdēja rokas klēpī salicis un pastrādāja gan čehu alus darītavā "Stargorod" Republikas laukumā, gan turpināja brūvēt alu mājas apstākļos nu jau Latvijā. Turklāt neslēpa to skapī vai pagrabā, bet deva degustēt gan vairākiem bāriem, gan alus entuziastiem. Un kopā ar līdzdomātājiem nodibināja mājbrūvētāju klubu KUPLA jeb "Kustība par labu alu". “Vairākiem šā kluba biedriem tagad pašiem pieder alus darītavas. Piemēram, Jānim Rudzītim ir "IndieJānis". Arī "Malduguns" brūvētāji bija agrīnie šā kluba biedri. Vēl viens no galvenajiem biedriem bija Edgars Melnis no tagadējā "Labieša". Viņš toreiz pats vēl alu nebrūvēja, bet bija ļoti ieinteresēts šajā nodarbē. Es varēju sniegt informāciju, dot dažādus padomus. Taisījām sanākšanas, kurās ar ļoti vienkāršu ekipējumu kopā brūvējām alu. Arī mazo darītavu vide ir ļoti kooperatīva, draudzīga. Tas pat ir labs veids, kā ceļot, jo tevi kā kolēģi vienmēr pacienās ar labu alu un piedāvās naktsmājas.”
Smalkās aldara profesijas zinības Gordons apguvis ļoti prestižās mācību iestādēs – jau 19. gadsimtā vācu emigranta, ķīmiķa Džona Ēvalda Zībela dibinātajā Zībela Tehnoloģiju institūtā Čikāgā, kas arī ir vecākā ASV aldaru skola, un Doktora Alberta Domensa vārdā nosauktajā akadēmijā Minhenē, kas atrodas alus paradīzē Bavārijā. “Čikāgā bija vairāk teorijas, bet Minhenē akadēmijai bija sava alus darītava, tāpēc tur bija ļoti daudz praktisku nodarbību. Protams, arī pats vēl lasīju grāmatas par mājbrūvēšanu. Man šķiet, ka zināšanas ir ļoti svarīgas. Tikai ar tām gan ir par maz, jo vajag arī praktisko pieredzi. Zinu, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā pārtikas tehnoloģiju programmā tiek mācīts arī par alus mājbrūvēšanu, taču netiek piedāvāta nekāda prakse.”
Diezgan loģiski, ka bez prakses alu neuztaisīsi un Gordona mīļāko sajūtu alus darīšanas procesā neizbaudīsi. Un šī sajūta ir tas brīdis, kad kāds pagaršo viņa darīto alu, kas nav tipiskais, ierastais paveids, ko var nopirkt jebkurā veikalā, un iepleš acis aiz pārsteiguma un sajūsmas. “Man patīk cilvēki, kuri grib izgaršot, pamēģināt kaut ko jaunu, nevis vienkārši piedzerties. Pašam nepatīk stiprs alus. Kā aldaris, nevēlos piedzerties, bet man ir jādzer visu laiku. Tā ir daļa no darba – dzeršana no 11 rītā līdz 11 vakarā.”
Lai cik daudz alus jau būtu sabrūvēts un pagaršots, Gordons saka, ka tāpat nav iespējams zināt visu. Viņam patīk, kad viņu pārsteidz, un tas joprojām mēdz notikt. Pasaules alus modei viņš gan seko pastarpināti. Lai arī zina, ka tagad modē nācis skābalus, ko darina, ilgāk ļaujot tajā padzīvoties baktērijām, pats ar to neaizraujas un ietur neitrālu pozīciju. Nākotnē gan ir ieplānots sākt darināt arī skābalu, taču beļģu paveida, ko brūvēt ir vieglāk.
Pirmajā vietā – tīrība
Aizrunājamies līdz modē arīdzan nākušajām augļainajām IPĀm, kas garšo drīzāk pēc sulas, nevis alus, tāpēc loģiski rodas jautājums, kur vispār beidzas alus valstība.
“Alū ir jābūt ūdenim, miežiem, apiņiem un raugam. Tehniski viss, kā sastāvā ir šīs sastāvdaļas, ir alus. Vācijā gan tiek uzskatīts, ka alus ir dzēriens, kura sastāvā ir tikai šīs sastāvdaļas. Pārējais ir alkoholisks multidzēriens.”
Nonākam arī līdz aktuālajiem Līgo svētkiem, kad ļaudis ne tikai mēdz dzert alu, bet paši to arī brūvē. Kuram gan vēl vislabāk palūgt kādu padomu, ja ne Gordonam? “Ko varu ieteikt? Saglabāt tīrību. Galvenais, ko dara aldaris, ir tīrīšana. Mēs patiesībā esam glorificēti apkopēji. Vispār ir nepareizi teikt, ka aldari tiešām darina alu. Alu darina raugs. Es esmu vairāk kā tāds fermeris. Nodrošinu raugam visu, lai tas būtu laimīgs. Un, ja tas ir laimīgs, tas darinās labu alu. Taču tīrība tiešām ir ļoti, ļoti svarīga. Videi ir jābūt pēc iespējas tīrākai. Alu darināt it kā ir ļoti viegli – saliec kopā ūdeni un miežus, un pēc nedēļas tas jau būs alus. Tikai ne labs, jo ir vēl daudz vienkāršāk uztaisīt sliktu alu. Un labs alus ir tāds, kas ir garšīgs. Ja tas nav garšīgs, tad kāpēc to liet mutē?”
Jāņi ir Gordona iecienītākie svētki gadā, lai arī par tādiem viņš pirms pārvākšanās uz Latviju nemaz nenojauta. Kopā ar radiem un draugiem jau ierasts šos svētkus pavadīt Dundagas puses lauku mājās, kur skolas gaitu takas minis pats Krišjānis Barons un senatnīgā telpā ar ugunskura vietu viducī allaž tiek sarīkotas svētkiem atbilstošas svinības, uz kurām Gordons ierodas ar savu alu. Viņš uzsver, ka vispār labākais, kas saistīts ar alu, ir kompānija, kurā tas tiek dzerts.
Latviešiem alus darīšana bieži vien pāriet no paaudzes paaudzē, taču abus Gordona dēlus ne pārāk interesē tēva aizraušanās. Arī paša Gordona tēvs nekādu alu nebrūvēja. “Latvijā vispār mājbrūvēšanas tradīcijas ir daudz lielākas nekā Amerikā. Katrā trešajā latviešu tautasdziesmā minēts alus. Tas nozīmē, ka alus darīšana un dzeršana ir nozīmīga nacionālās kultūras sastāvdaļa. Vienīgā kļūda mūsdienās ir tā, ka latvieši par savējo alu sauc to, kas patiesībā nemaz nav latviešu alus. Tajās tautasdziesmās tiek dziedāts par eilu, nevis par lāgeru, kas šeit ir populārākais tagad. Tas ir importēts no Vācijas un Čehijas. Es teiktu, ka šobrīd vienīgais īstais latviešu alus ir "Labietis". Viņi tiešām dodas uz mežu un vāc dažādas vietējās izejvielas.”
Aldaris ir profesija
Pasaules tendencēm Gordons gluži pakaļ neskrien, tomēr domā arī kā biznesmenis un mēģina salāgot pats savu un alus baudītāju gaumi. Tā arī ir "Alķīmiķa" būtība. “Labākais veids, kā izglītot cilvēkus alus pasaulē, ir dot viņiem iespēju izgaršot dažādus alu veidus un paveidus. Mēs lasām arī lekcijas, bet, tāpat kā alus darīšanā, arī baudīšanā bez teorijas ir vajadzīga prakse. Gada laikā piedāvājam apmēram 20 pašu brūvētus alus veidus, kas tik mazai darītavai ir ļoti daudz. Pamatā mums ir četri alus veidi, kuru galveno atšķirību nosaka tieši sastāvdaļas. Pilzenietim galvenais ir ūdens. Tam jābūt ļoti mīkstam. Saisonam galvenais ir raugs. Bāleilam – iesals. IPAi – apiņi. Tas ir labs veids, kā saprast, ko tieši katra sastāvdaļa alum dod.”
Alķīmiķa nosaukums perfekti atbilst Gordona idejai par cenšanos sasniegt perfekciju, ko nav iespējams izdarīt, bet censties tāpat vajag. Turklāt Alķīmiķis ir arī laba latviešu valodas vārdu spēle, atsaucoties uz vārdu “aldaris”. Par šo vārdu viņam gan ir uzjautrinošāks stāsts.
“Esmu sapratis, ka daudzi cilvēki Latvijā nesaprot, ka aldaris vispār ir profesija. Ja tu pasaki šo vārdu, tad viņi pārjautā, vai es strādāju "Aldara" darītavā? Acīmredzot tas ir diezgan sens vārds, ko nemaz tik bieži vairs nelieto. Es arī liku latviešu valodas valsts eksāmenu, kur man jautāja, ko es daru. Teicu, ka esmu aldaris. Pēc tā man 20 minūtes nācās skaidrot, ka nestrādāju "Aldara" darītavā, ka tā sauc brūvera profesiju. Protams, ka izgāzos eksāmenā, jo tādā situācijā nepieklājas latviešu skolotājam skaidrot latviešu vārda nozīmi...”
Eksāmens gan vēl tiks atkārtots, un Gordons tiešām nedaudz arī runā latviešu valodā. Mūsu saruna gan norisinās angliski. “Kā latvietis gluži nejūtos un droši vien nekad arī nejutīšos. Amerikā ir citādāk, jo tur visi ir ārzemnieki. Latvijā mani nekad nepieņems pilnībā kā savējo. Taču es jūtos kā mājās, jo esmu izvēlējies dzīvot šeit. Ir daudzi vietējie cilvēki, kuri mēģina sadzīvot ar netaisnību, ka ir šeit piedzimuši un viņiem te jādzīvo. Es esmu izvēlējies šeit dzīvot. Līdz ar to varu teikt, ka esmu šai valstij pieķēries pat stiprāk. Man ļoti patīk šejienes daba un cilvēku fokusēšanās uz mākslu, mūziku. Amerikā to tā nejūt. Neesmu sporta fans, taču, ja man jāizvēlas, tad skatos hokeju. Jau koledžas laikā Amerikā tā bija vienīgā spēle, kuru skatoties bija atļauts dzert alu, jo hokeja fani vienīgie nerīko masu nekārtības...”
Gordons atzīst, ka Latvijā dzīvot ne vienmēr ir viegli, bet vismaz neesot garlaicīgi. Tieši garlaicība bija viens no iemesliem, kādēļ viņš nolēma pamest ASV. “Tur dzīvot ir daudz vieglāk, bet ir arī ļoti neinteresanti. Latvijā var notikt kaut kas ļoti slikts un kaut kas ļoti labs. Bieži vien – abi reizē. Un tad latvieši saka, ka ir pa vidu, normāli. Tā es katru rītu pamostos un sajūtos, ka joprojām esmu dzīvs, nevis nomiris aiz garlaicības.”
Gordons Vanhoutans
Četrdesmit četrus gadus vecs nīderlandiešu, vācu un zviedru izcelsmes aldaris no ASV, Aiovas štata, pēdējos desmit gadus pirms pārcelšanās uz Latviju dzīvoja Minesotas štatā.
Studējis arhitektūru Aiovas Universitātē, pēc tam apguvis aldara zinības Zībela Tehnoloģiju institūtā Čikāgā, Ilinoisas štatā, un Domensa Akadēmijā Minhenē, Vācijā.
Dzīvo un strādā Rīgā, ir galvenais aldaris un līdzīpašnieks alus darītavā, kā arī restorānā "Alķīmiķis" Lāčplēša ielā. Pirms tam turpat bija "ALEhouse" un "Bierhaus" līdzīpašnieks, strādāja Stargorod darītavā Republikas laukumā.
Jau 17 gadus precējies ar latvieti Ilzi Matīsi Vanhoutanu, ar kuru iepazinies studiju laikā Aiovas Universitātē un kura ir veterinārās medicīnas zinātniece.
Ir divi dēli – Vincents un Krišs.
Dzīves mērķis – radīt perfektāko alu pasaulē.
