60 vīru spēks - koris "Gaudeamus"

Repertuāru meklējot

Jūsu mājaslapā teikts, ka "Gaudeamus" jau desmit gadus ir vadošais vīru koris Latvijā. Ko tas īsti nozīmē?

Ivars Cinkuss: – Īstenībā jau divdesmit! Būs jāizlabo. Tas nozīmē lielu atbildību pret latviešu mūziku. Atbildība ir tā, ka mums ir jāpasūta jauna latviešu mūzika, jo komponisti nav ļoti naski paši rakstīt un piedāvāt. Mūsdienās tas tā vairs nestrādā. Un atbildība mums ir šos latviešu mūzikas plauktus nemitīgi papildināt, ko mēs arī darām. Šovasar koru karu finālā būs viens kārtējais pasaules pirmatskaņojums – Uģa Prauliņa radīts skaņdarbs.

Andis Ozoliņš: – Tas, protams, ar nosacījumu, ja tiksim finālā.

Ieskicējiet, lūdzu, kas īsti ir koru kari?

Ivars Cinkuss: – Koru kari notiek katru reizi pirms Dziesmu svētkiem. Tas ir konkurss, kurā sapulcējas visi labākie Latvijas kori, kas jau ir izgājuši priekšskates. Pirmā kārta beidzās jau pavasarī, jūnijā ir pusfināli, un koru kari ir fināls, kas notiek vienu dienu pirms Dziesmu svētkiem. Noteikti var teikt, ka tas ir pasaulē spicākais koru konkurss, jo Latvijas kori ir vadošie pasaulē. Un šis konkurss izraisa ļoti milzīgu interesi ārzemju mūzikas interesentos un koru mūzikas speciālistos.

Pērn jau izdziedājāt Uģa Prauliņa atjaunoto ciklu "Pagānu gadagrāmata"...

Ivars Cinkuss: – Jā, tas bija liels cikls, un tiks atskaņots vēl. Tiks izdots arī albums. Bet jaunais būs viens īsāks Uģa Prauliņa gabals ar Ulda Bērziņa dzeju – "Balāde par mazo viltus zemi".

Kā vispār notiek repertuāra izvēle – droši vien, ka vajag gan tā saukto klasiku, gan pirmatskaņojumus? Jūs laikam vairāk ejat otro ceļu, cenšaties arī eksperimentēt?

Ivars Cinkuss: – Pārsvarā uz to ejam. Taču mums ir ļoti labs balanss, jo visu laiku nevar nodarboties ar pirmatskaņojumiem. Tas prasa daudz laika. "Gaudeamus" ir labs koris, bet visi tomēr ir amatieri. Nav tā, ka dziedātāji paņem rokās notis un uzreiz nolasa. Taču klasika arī ir lielā godā, esam izdevuši arī disku ar klasiskajām latviešu vīru koru dziesmām.

Andis Ozoliņš: – Mūsu repertuārs ir ļoti daudzšķautņains. Mūzikas žanri ir dažādi, sākot ar folkloru un etnomūziku, turpinot ar latviešu un ārzemju klasiku un latviešu mūsdienu mūziku, un ir pat notikusi sadarbība ar Latvijas popmāksliniekiem – Aiju Andrejevu, Samantu Tīnu. Esam tikuši arī līdz smagajam rokam un "Pērkonam". Tas ļauj dziedātājiem piedalīties korī ar lielu interesi. Nav garlaicīgi.

Draugu kopa

Andi, cik sen jūs jau esat korī "Gaudeamus"?

Andis Ozoliņš: – Nākamgad būs 40 gadi. Apmēram 20 gadus esmu kora prezidents.

Iespaidīgi. Cik vispār dziedātāju ir korī?

Andis Ozoliņš: – Tagad ap sešdesmit.

Ivars Cinkuss: - Sākumā, 1959. gadā, noteikti vēl nebija tik daudz, bet latviešu vīru koru ziedu laikos, kas bija astoņdesmito gadu nogalē, "Gaudeamus" bija pat 120 dziedātāju. Proporcionāli "Gaudeamus" joprojām ir lielākais vīru koris Latvijā. Vīru dziedātāju skaits vispār ir samazinājies, un tik lielu vīru koru, kādi bija kādreiz, vairs nav. Ne tikai Latvijā, gandrīz nekur pasaulē.

Kāds ir iemesls?

Ivars Cinkuss: – Tam ir daudz ekonomisku un citu apsvērumu. Vispār ir daudz mazāk dziedošu vīriešu. 20. gadsimta vidū bija daudz koru, kas bija piesaistīti lieliem industriju uzņēmumiem – fabrikām un tamlīdzīgi. Laiki ir mainījušies, un cilvēkam mūsdienās ir ļoti daudz iespēju, kā sevi radoši izpaust. Pirms 50 gadiem situācija bija pilnīgi citādāka. Ko varēja darīt dziedāt gribošs vīrietis Latvijā? Viņš varēja dejot, kā Andis arī sāka savas radošās izpausmes, un dziedāt. Nekā cita jau nebija. Interneta nebija, pa teļļuku rādīja divus krievu kanālus... Bija jāiet dziedāt!

Kāda ir motivācija mūsdienās tomēr dziedāt?

Jānis Ozoliņš: - Mīlestība uz dziedāšanu. Tā ir iespēja atbraukt uz mēģinājumu pēc darbadienas, atslēgties no ikdienas problēmām. Dziesmā to var lieliski izdarīt. Tad aizrauj arī darba process, lai koris varētu piedalīties dažādos konkursos un koncertos. Gandarījums, ka var iepriecināt arī klausītājus.

Rūdolfs Sniķersproģis: – Tā ir vēlme dziedāt! Motivē arī ārzemju braucieni, protams, arī piedalīšanās Dziesmu svētkos.

Jānis Ozoliņš: – Tā ir arī iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus ar līdzīgām dzīves vērtībām. Arī ar Latvijas sajūtu sirdī, jo šeit noteikti vērā ņemama ir arī nacionālā apziņa. Galu galā mēs esam kā liels draugu pulks, kas sanācis kopā no dažādām vidēm un profesijām. Dziedāšana vieno un rada prieku.

Ja kaut ko vajag, tad tik lielā draugu pulkā laikam iespējams atrast visu iespējamo sfēru pārstāvjus?

Jānis Ozoliņš: – Tā tas tiešām varētu būt.

Ivars Cinkuss: – Nezinu tikai, vai mums ir kāds santehniķis, kuram palūgt padomu, kad plīsusi truba. Kādreiz, starp citu, bija.

Andis Ozliņš: – Mums ir arī kopīgi pasākumi, kuros par draugiem kļuvušas veselas ģimenes.

Ivars Cinkuss: – Es domāju, ka lielākajai daļai visvairāk draugu ir tieši korī. Tas ir līdzīgi kā ārpus Latvijas latviešu sabiedrībā jeb tā sauktajā vecajā trimdā. Pat ja esi tur jau piedzimis un ikdienā strādā kopā ar astoņiem amerikāņiem, kā letiņam lielākais draugu kopums tomēr ir latvieši.

Dziedāšana –  nopietna nodarbe

Ivar, pats esat arī dziedātājs, bet diriģents korim dziedāt līdzi laikam gluži nevar. Nerodas vēlme pašam būt starp dziedātājiem?

Ivars Cinkuss: – Es jau dziedu visu laiku, tā ir daļa no mana darba, tāpēc dziedāšanas man nepietrūkst. Turklāt mana vokālā darbošanās ir ļoti dažādos žanros – senā mūzika, etnomūzika, muzikālais teātris. Tas viss padara dzīvi interesantāku, un tā ir arī daļa no tā, kā es dzīvoju, jo ar vienu pašu diriģēšanu ir grūti iztikt. Ja man prasa, kas es esmu vairāk – dziedātājs vai diriģents, tad es vienmēr saku, ka abi divi.

Esat šā kora diriģents jau 22 gadus.

Ivars Cinkuss: – Korim ir vēsture, un es jau nepārņēmu tukšu vietu. Koris bija ar savu raksturu un tradīcijām, ko mēs arī uzturam. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka katrs kora vadītājs veido kori pēc sava ģīmja un līdzības. Muzikālā domāšana ir sava, un diriģents mēģina dziedātājus pārliecināt par savu muzikālo redzējumu. Ir gadījumi, kad man kāda ideja ienāk prātā, bet dziedātāji to uzreiz nemaz nepieņem.

Dziesmu svētki laikam tomēr ir galvenais atskaites punkts kora cikliskajā dzīvē.

Ivars Cinkuss: – Pilnīgi noteikti tas ir ļoti svarīgs atskaites punkts. Un kā kultūras fenomens tas tāds ir jebkuram korim un deju kopai. Tas ir tā saucamais piecu gadu Jaunais gads. Latvijā daudzi kori dzīvo tikai no Dziesmu svētku norisēm un aktivitātēm, bet "Gaudeamus" gadījumā mēs darām arī ļoti daudz ko citu. Dziesmu svētkos vīru korim arī nav tik liela loma. Vīriem atsevišķi ir jādzied tikai piecas dziesmas! Taču mūsu radošais potenciāls ir daudz lielāks.

Pieņemsim, ka viens tāds vīrs lasa šo interviju un izdomā – gribu dziedāt "Gaudeamus". Kas ir jādara?

Ivars Cinkuss: – Viņam vajadzētu būt tādam cilvēkam, kuram vismaz kāds dzīvē ir pateicis, ka viņš skaisti dzied.

Nu, ir pateicis. Sieva saka – vienkārši super! Ko tālāk?

Andis Ozoliņš: – It īpaši, kad iedzer! (Visi smejas.)

Ivars Cinkuss: – Ir vēlama iepriekšējā dziedāšanas pieredze. "Gaudeamus" ir amatieru koris, tomēr vidējais līmenis ir ļoti labs. Tādas vienkāršākas dziesmas mēs arī lasām no lapas uzreiz visi kopā. Tas ir būtiski. Turklāt gados jaunākam vai stipri vecākam dziedātājam mūsu radošā slodze varētu šķist par lielu.

Cik liela tā ir?

Ivars Cinkuss: – Mums ir daudz projektu un diezgan intensīvs darbs. Ir bijuši gadījumi, kad mums pievienojas jauni puikas un neiztur. Tas gandrīz ir kā vēl viens darbs.

Jānis Ozoliņš: – Ir divi mēģinājumi nedēļā. Ja ir kādi nopietnāki pasākumi, tad vēl ir papildu mēģinājumi. Ir tādi periodi, kad gandrīz katru nedēļas nogali ir kāds pasākums, kurā mēs piedalāmies.

Andis Ozoliņš: – Taču, sākoties jaunam mācību gadam, mēs septembrī izziņojam jaunu dalībnieku noklausīšanos.

Rūdolfs Sniķersproģis: – Man personīgi gan nekādu atlasi nevajadzēja. Sāku studijas pirmajā kursā un atnācu uz Gaudeamus. Mani noklausījās, paņēma, un tā jau 12 gadus dziedu šajā korī.

Runa nav tikai par RTU studentiem, kuriem ir iespēja nonākt šajā korī?

Rūdolfs Sniķersproģis: – Nē. Jānis, piemēram, studēja Latvijas Universitātē.

Ivars Cinkuss: – Mūsu spektrs ir ļoti dažāds arī vecuma ziņā – sākot no studentiem un beidzot ar senioriem. Vidējais vecums ir ap 40 četrdesmit.

Rūdolfs Sniķersproģis: – Turklāt daži pēdējie jaunpienācēji ir bijuši jau vecumā virs 40, tāpēc nav runa tikai par pirmā kursa studentiem.

Ivars Cinkuss: – Ja kāds grib izbaudīt vīru kopā dziedāšanas spēku un kopīgās tradīcijas, tad viņam ir iespēja pamēģināt!

Draudzēties ar meitenēm

Kādas tradīcijas korim "Gaudeamus" ir?

Ivars Cinkuss: – Mēs vienmēr sveicam ar dziesmu visus savus jubilārus. Ir arī simboliska jauno biedru uzņemšana. Tas nenozīmē, ka viņi tiek uzņemti līdz ar to brīdi, kad sāk korī dziedāt. Sapulcējas tāds lielāks jaunu dziedātāju bariņš, un tad tiek rīkota speciāla uzņemšana un parakstīšanās vēsturiskajā kora grāmatā. Notiek tāds iniciācijas process, ko veicam reizi dažos gados.

Andis Ozoliņš: – Mums ir gada balles kopā ar ģimenēm, sievām un draudzenēm. Arī ar sadarbības partneriem. Tas notiek katru gadu pēc Jaunā gada, kad viss ir mazliet pierimis.

Jānis Ozoliņš: – Ir arī kora nometne vasaras beigās.

Andis Ozoliņš: – Vēl mēs, protams, draudzējamies ar sieviešu koriem.

Ivars Cinkuss: – Un tā ir izveidojušās pat vairākas ģimenes.

Sadarbojaties arī ar orķestriem.

Andis Ozoliņš: – Esam sadarbojušies gan ar pūtēju orķestriem, gan ar simfoniskajiem orķestriem.

Ivars Cinkuss: – Galvenie sadarbības partneri ir bijuši Liepājas Simfoniskais orķestris un Nacionālo Bruņoto spēku orķestris. Arī pūtēju orķestris Rīga. Ir bijusi sadarbība arī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Rūdolfs Sniķersproģis: – RTU pasākumos, protams, piedalās visi – vīru koris, sieviešu koris, jauktais koris un orķestris.

Ivars Cinkuss: – Sadarbība ar orķestriem, protams, ir citādāka. Ir jādod ārā cita enerģētika. Jāieliek cits spēks. Ir izdoti arī vairāki ieraksti kopā ar orķestriem. Tā noteikti nav ikdiena. Arī man kā diriģentam tā noteikti nav ikdiena.

Andis Ozoliņš: – Atsevišķa sadaļa vēl ir Ziemassvētku projekti. Tās programmas vairāk domātas jauktajiem koriem, tad mēs parasti izvēlamies kā sadarbības partneri kādu sieviešu kori.

Ivars Cinkuss: – Tā ir iespēja dziedātājiem izjust lielu, klasisku skaņdarbu burvību, jo tie pārsvarā ir rakstīti jauktajiem koriem. Trenējamies, piemēram, baroka stilistikā, kas prasa pilnīgi cita veida gatavošanos. Latviešu vīru koriem tā galīgi nav ikdiena.

Ir kaut kas, kas stingri jāievēro pirms atbildīgiem koncertiem?

Ivars Cinkuss: – Ja nākamajā dienā ir koncerts, tad ir... jāpadzīvo mierīgi. Ja ķermenis ir noguris, tas pirmām kārtām atsaucas tieši uz balsi.

Jānis Ozoliņš: – Zūd arī koncentrēšanās, jo lielākā daļa no mūsu repertuāra dziesmām ir diezgan sarežģītas.

Svētku sajūta

Vai tenori, baritoni un basi atšķiras kā cilvēku tipi?

Ivars Cinkuss: – Basi noteikti ir pašpārliecinātāki, jo viņi domā, ka tas ir nenormāli vīrišķīgi, ka viņi spēj tik zemu nodziedāt. Un spoži pirmie tenori varbūt ir līdzīgi. Bet visā visumā jau ne. Andis, redz, ir ceļojis pa dažādām balsīm. Sāka kā otrais tenors. Tad es vienā brīdī izdomāju, ka viņš patiesībā ir īsts baritons, kurš tikai dzied otrā tenorā balsī. Tā ir bijis vairākkārt. Ir dziedātāji, kuri vēl diriģenta Edgara Račevska laikā uzņemti korī kā jauni puikas, taču sen jau ir nobrieduši par īstiem vīriem. Balss mainās, un tas ir normāli.

Ivar, jūs joprojām vadāt arī jaukto kori "Cantus Fortis".

Ivars Cinkuss: – Jā, vadu šo kori jau 12 gadus. Galvenā atšķirība – tur ir meitenes! Skaņa ir cita, iekšējā kora psiholoģija ir cita, repertuārs ir cits. Man ļoti patīk, ka ir gan viens, gan otrs koris, jo tad varu neieciklēties tikai vienā nišā. Varu darīt vairāk. "Cantus Fortis" izveidot mani pierunāja Baiba Rubesa, kad viņa vēl bija "Latvijas Statoil" vadītāja. Doma bija, lai uzņēmuma darbinieki 2008. gadā varētu piedalīties Dziesmu svētkos.

Vai tas nav daudz grūtāk – izveidot kori no viena uzņēmuma kolektīva? Vai nesanāk objektīvi palaist latiņu zemāk?

Ivars Cinkuss: – Sākumā tā tiešām bija, bet tagad korī no "Circle K" ir palikusi labi ja trešdaļa. Tāpat kā "Gaudeamus" nav tikai ar RTU saistīti cilvēki. "Cantus Fortis" tagad ir vienkārši Rīgas pilsētas koris, kam nav juridisku saistību ar konkrēto uzņēmumu, lai arī joprojām mēģinām tā piešķirtajās telpās, par ko, protams, esam pateicīgi.

Kas notiek galvā un sirdī, kad jāveic virsdiriģenta pienākumi Dziesmu svētkos?

Ivars Cinkuss: – Nevar pateikt, kas notiek. Tas katru reizi ir kā no jauna. Nekad nav rutīnas. Tā ir ārprātīga atbildība. Ir atbildība par vienu kori, bet tad ir tūkstoši dziedātāju. Šogad būs pat 17 200 dziedātāju! Diriģents nevar to darīt, ja viņam nav ko teikt muzikāli, emocionāli un filozofiski. Tas ir tikai mīts, ka šāds kopkoris ir masa, milzu kuģis, ko nevar pakustināt. Tā nav. Kopkorim ir ļoti daudz nianšu iespēju, un virsdiriģentam ir jāspēj tās izvilināt. Galvenais ir jābūt lielai koristu mīlestībai. Ja tu nemīli ikvienu dziedātāju, tad nekas nesanāks.

Ir taču arī svētku sajūta?

Ivars Cinkuss: – Protams! Pagājušajos svētkos gan mēs ar Airu Birziņu bijām noslēguma koncerta mākslinieciskie vadītāji. Tad ar to svētku sajūtu bija grūtāk, jo bija jādomā par daudz ko. Koncerta laikā sēdēju kā uz adatām, jo nemitīgi kāds kaut ko nāca klāt un stāstīja, ziņoja par visādām nebūšanām... Tagad es aiziešu uz savām trijām dziesmām, smaidīdams nodiriģēšu un lai Mārtiņš Klišāns ar Uģi Brikmani domā par visu pārējo.

Jubilejas gads

Nākamais jums ir jubileju gads, jo diriģentam būs 50 gadu jubileja, korim – par 10 vairāk. 60.

Ivars Cinkuss: – Nebijām vēl domājuši par šo sakritību. Izskatās, ka būs jāpadomā.

Andis Ozoliņš: – Tikmēr mums ir aktuāls Latvijas simtgades cikls.

Ivars Cinkuss: – Jā, esam sākuši ciklu Gaudeamus Latvijai un... Ir bijuši jau divi koncerti – Dievam jeb latviešu garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā un Dailei, kur bija latviešu mūsdienu mūzikas mīlestības lirika.

Andis Ozoliņš: – Koncerts turklāt notika neparastā vietā – vecajā Spilves lidostas ēkā.

Ivars Cinkuss: – Jā, mums patīk eksperimentēt arī ar dažādām telpām, esam dziedājuši arī Latvijas gāzes torņos. Arī nākamajiem šā cikla koncertiem meklēšu interesantas telpas, jo koncertzāles jau ir izdziedātas līdz nelabumam. Jauna telpa iedod citas emocijas un citas izpausmju iespējas. Nākamgad turpināsim ciklu ar Dabu un Drosmi, kas būs veltījums simtgadei kopš Bermonta karaspēka sakāves. Mana lielā iecere ir apkopot latviešu vīru koru mūzikas stāvokli. Visu neizdziedāsim, bet vismaz izdarīsim to tā, kā mēs to redzam.

Ivars Cinkuss

Dzimis 1969. gada 15. jūlijā.

Absolvējis Emīla Dārziņa mūzikas skolas kora klasi un Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Edgara Račevska diriģēšanas klasi.

Studējis muzikoloģiju, mūzikas vēsturi un diriģēšanu Vestminsteras Kora koledžā Prinstonā, ASV.

Studiju laikā ASV dziedājis Čikāgas Simfoniskajā un Vestminsteras Simfoniskajā korī, kā arī senās mūzikas ansamblī "His Majesties’ Clerkes".

Bijis pasniedzējs Starptautiskajā senās mūzikas vasaras skolā Ēdolē, bijis vokālās nodaļas vadītājs Rīgas Doma kora skolā un vadījis Rīgas Doma zēnu kori.

Jau 22 gadus vada vīru kori "Gaudeamus" un 12 gadus – jaukto kori "Cantus Fortis".

Ceturto reizi būs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents.

Ir senās mūzikas un etnomūzikas cienītājs, kurš piedalās dažādos projektos kā solists, atveidojis arī lomas muzikālā teātra projektos, sadarbojoties ar Dž. Dž. Džilindžeru, Baņutu Rubess un citiem.

Šo un daudzas citas intervijas lasiet žurnāla "9vīri" jaunākajā numurā.