Elektrifikācijas hakeris. Artis Daugins - vīrs, kurš radīja elektriskos kartingus

Misija – izglītot cilvēkus

"Facebook" teikts, ka esi studējis Rīgas Ekonomikas augstskolā.

Patiesībā tikai vienu kursu, lai varētu startēt biznesā. Esmu beidzis mākslas skolu Liepājā, esmu koka izstrādājumu dizaineris. Ja tā var teikt, savu ceļu esmu sācis no otra gala.

Tu nodarbojies ar elektriskajiem velosipēdiem, tad ar kartingiem, taču ar ko tas viss sākās?

Pirms mazliet vairāk nekā sešiem gadiem, uzreiz pēc globālās krīzes, ļoti daudzi aizbrauca no Latvijas – draugi, ģimenes locekļi. Es tajā laikā strādāju par reklāmas projektu vadītāju, un man gāja salīdzinoši labi. Pelnīju tūkstoti, pat vairāk, bet sapratu, ka daudz kas ir aplam, jo daudzi aizbrauc.

Sāku meklēt to, kas valstī radikāli jāizmaina, un viena joma man šķita fundamentāli nepareiza jau vēsturiski – runājot ne tikai par Latviju, bet par visu pasauli; tā ir enerģētika un transports. Proti, cik efektīvi mēs izmantojam fosilo enerģiju un cik tās lietošana ikdienā izmaksā vienam cilvēkam.

Tad es te, Liepājā, aizgāju no darba, pametu visu, ko iepriekš biju darījis, pusi gada sēdēju mājās un dienu un nakti mācījos elektrotehnoloģijas un studēju vēsturi – no A līdz Z. Pētīju, ko darījis Edisons, Tesla un citi. Aizvien vairāk mācoties un aizvien labāk izprotot vēsturi, secināju, ka izdarīt var ļoti daudz. Es sev apsolīju nākamos desmit gadus veltīt tam, lai mainītu lietas šeit uz vietas un tad – jo globālāk, jo labāk.

Cik no šiem desmit gadiem jau pagājuši?

Mazliet vairāk nekā pieci. Viss sākās ar to, ka gribēju izglītot sabiedrību par elektrolietām. Tas sakrita ar laiku, kad Tesla projektēja kompānijas pirmo oriģinālo elektroauto modeli – "Model S". Tolaik Latvijā bija ieradies Hilarijas Klintones padomnieks, un ar viņa palīdzību es ieguvu iespēju sazināties ar "Tesla" viceprezidentu Džordžu Blankenšipu (kompānijā strādāja līdz 2013. gada beigām – Red.) un vienoties, ka varētu saņemt trīs auto, kolīdz sāktos piegāde pirmajiem klientiem. Tobrīd man bija 21 vai 22 gadi.

Lai projektu finansētu, man vajadzēja gandrīz ceturtdaļmiljonu latu – vēlējos izveidot taksometru uzņēmumu Liepājā. Tas nebūtu bijis īpaši rentabls bizness, bet ļoti labi izglītotu sabiedrību par priekšrocībām, ko sniedz tehnoloģijas.
Protams, visas astoņas bankas, prasot ceturtdaļmiljonu bez jebkāda seguma, mani izmeta no saviem birojiem. Bet es turpināju pusgadu pie tā visa vēl strādāt, līdz caur biznesa inkubatoru uzņēmu kontaktus ar Neilu Kalniņu. Viņš nebija gatavs investēt Tesla automobiļos – un tagad es saprotu, kāpēc –, bet viņš vēlējās, lai mēs izstrādājam kaut kādu alternatīvu. Tā mēs kopīgi nonācām pie idejas par elektriskajiem divriteņiem. Princips līdzīgs – izglītot sabiedrību ar tehnoloģiju, ko mēs varam paši apkalpot, paši nākotnē arī ražot, un mēs trīs gadu laikā paši sākām izgatavot velosipēdus.

Sākumā mēs velosipēdus, ko pirkām no čehu kompānijā, tikai izīrējām. Otrajā gadā sapratām, ka tas ir dārgi un neizdevīgi. Devos uz Ķīnu un sapratu, kur patiesībā ražo visus Eiropas velosipēdus. Vienojāmies, ka tur izgatavos detaļas, un velosipēdus komplektējām Liepājā. Trešajā gadā uzprojektējām paši savu velosipēdu, jo sapratām: lai būtu rentabli, daļas jāpērk milzu daudzumā, bet tā bija lielas naudas iesaldēšana, ko nevarējām pavilkt.

Trakākais šajā projektā bija investētā nauda – pārāk dārga. Saprotot, ka to nebūs iespējams atpelnīt, projektu pārtraucām.
Pērn mēs darbu pie velosipēdiem atsākām – pirmajā mēnesī pārdevām pilnīgi visu, ko bijām izgatavojuši, un pašlaik mums ir vairāk nekā 30 pasūtījumu, kas jāizpilda.

Pateicoties velosipēdu projektam, man atvērās tāda kā čakra par lietu patieso kārtību pasaulē. Tagad, paskatoties uz jebkuru detaļu, varu pateikt tās reālo pašizmaksu, kā tā ceļojusi pie klienta. Tas mums ļoti palīdz, nodarbojoties ar kartingiem; attīstīšanas process, salīdzinot ar velosipēdiem, ir ļoti straujš.

Paša darināts e-ērepnreiss

Kā atradi visus nepieciešamos resursus – materiālus, inženierzināšanas?

Tas bija liels izaicinājums. No mums trim neviens nebija inženieris – visi vairāk vai mazāk mākslinieki. Bet man jau kopš agras bērnības ir piemitis tāds inženieriskais piesitiens, un, domājot, kā kaut kas labi izskatās, es uzreiz domāju arī par tehnoloģisko pusi.

Man ir liela ģimene, pieci brāļi. Viens ir automehāniķis, cits profesionāls metinātājs, vēl viens – inženieris, un viņi man palīdzēja. Es pa naktīm daudz mācījos – par sakausējumu markām, par metināšanu, par iekārtām.

Kā jūs nonācāt pie e-velosipēda versijas, kas jums pašiem šķita pareizā?

Sākumā iegādājāmies dažādu ražotāju velosipēdus, lai novērtētu, kas ir kas. Galvenais, ko sapratām, – aizmugures rumbā iebūvēts motors ir labs un lēts risinājums, tirgū esošās baterijas ir labas, taču nav remontējamas. Kolīdz bojāts viens elements, jāizmet visa paka.

Jaunajam e-velo gan esam izvēlējušies motoru, ko uzstāda pie pedāļu rumbas, tas ir jaudīgāks un dod labāku dinamiku. Kopš pagājušā gada velosipēdiem taisām pašu izgatavotas baterijas: no LG iepērkam bateriju elementus, visu pārējo – savienojumus, drošības sistēmu, vadību, paku kā tādu, izolāciju, korpusu – paši taisām šeit.

Ar kartingu baterijām ir tieši tāpat. Ja kāda iziet no ierindas, mēs to varam salabot vienas dienas laikā, iztērējot tikai dažus desmitus eiro. Līdz ar to varam dot piecu gadu garantiju.

Cik velosipēdu pārdevāt pirmajā cēlienā?

Salikām un pārdevām vairāk nekā 160, lielāko daļu Latvijā. Tā bija ledus laušana un skola mums pašiem, jo pirms pieciem gadiem cilvēki, pirmkārt, nezināja, kas tas par produktu, otrkārt, brīnījās, kam tāds nepieciešams. Pagāja divi gadi, līdz radās labāka izpratne.

Šogad uz pilnu klapi sāksim izgatavot jaunos. Rāmis ir mūsu pašu, baterija tāpat, motorus pērkam Japānā, kontrolierus pērkam, bet programmējam paši, dažādas detaļas – riepas, spieķi, aploces – caur Eiropas piegādātājiem nāk no Āzijas.

Kartinga veiksmes stāsts

Kā tu nonāci pie idejas par elektriskajiem kartingiem?

Bija ideja izglītot sabiedrību un vienlaikus radīt biznesu, bet, darbojoties ar velosipēdiem, sapratām, ka ar to būs par maz. Tu vari piedalīties izstādēs, kur cilvēki pamēģina un notic, pat nopērk, bet pārliecināt lielas masas tā nav iespējams. Vajadzēja citu instrumentu, un, rodoties idejai par kartingiem, mēs sapratām, ka tā var nostrādāt.

Kad to prezentēju Neilam Kalniņam, viņa atbilde bija – nezini, nemāki, nav naudas. Bet tad uz ralliju "Kurzeme" bija atbraucis Jānis Krastiņš (ilggadējs motorsporta dzīves organizators no Latvijas Automobiļu federācijas – Red.). Sākotnēji viņš bija ļoti skeptisks, taču aizrunājāmies tiktāl, ka viņam šķita, ka varbūt tehniski čaļi to spētu dabūt gatavu...

Kāpēc kartings? Tāpēc, ka tas ir īsākais veids, kā ātri sagraut stereotipus par elektrisko piedziņu. Mēs ar Jāni Krastiņu vienkārši saderējām, ka uztaisīsim kartingu, kas līdz 100 kilometriem stundā var ieskrieties piecās sekundēs, kaut gan mēs tēmējām uz to, ka tas iekļausies četrās sekundēs.
Šķiet, 2015. gada ziemā pabeidzām mūsu jaunā velosipēda prototipu, bet mums nebija naudas, un, jāatzīst, līdz 2015. gadam es finansiāli vispār daudz neiedziļinājos. Nu, un es piezvanīju Jānim Krastiņam – mēs šodien sākam būvēt kartingu! Viņš uz līdzenas vietas pārskaitīja 6000 eiro, lai mēs varētu strādāt. Tā mēs – tie paši trīs, kuri strādāja pie velosipēda – ķērāmies pie kartinga, neko daudz par to nezinot.

Teikšu godīgi – trīs mēnešus nebija skaidrs, kāds būs rezultāts. Neviens no mums pat nebija braucis ar kartingu! Ļoti daudz konsultējāmies ar Andri Dambi. Bet galu galā uztaisījām bateriju, kas ir vieglākā un jaudīgākā kartingu tirgū. Piemēram, SODI, kas ir kartingu būves monstrs, ir 32 kilogramu baterija, mums – 18 kilogramu. Viņi var dabūt ārā 200 ampērus, mēs – 600 ampērus. Viņu kartings ar vienu uzlādi var nobraukt 20 minūtes, mūsu – 30 minūtes sacīkšu režīmā. SODI maksimālais ātrums ir 105 kilometri stundā, mums – teorētiski 200 kilometri stundā. Esam izspieduši 170 kilometrus, vairāk neļāva testa laukuma izmērs.
Vienojos ar jaunu investoru, un par 150 000 eiro esam uzbūvējuši divas halles un vairāk nekā 25 kartingus.

Kā tu saskatīji potenciālu kartinga hallēm? Kas lika domāt, ka tas būs pieprasīts pakalpojums?

Bijām uztaisījuši sporta kartingu. Visi teica – o, baigi jaudīgs, taču nevienam tādu nevajag. Mēs braukājām riņķī, kartingu demonstrējot, piemēram, Haraldam Šleēgelmilham, lietuviešu sportistiem sacensībās, bet sapratām, kas tas būs pārāk ilgi un dārgi.

Tā prātā ienāca doma, ka vajag vietu, kur cilvēki kartingus varētu redzēt ikdienā. Tas mums arī dotu iespēju ilgtermiņā testēt baterijas. Partneris teica, ka ir gatavs dot savus 40–50 tūkstošus, lai uztaisītu konceptu, bet ar nosacījumu – hallei jāatrodas tirdzniecības centrā.

Beigās nokaulējām ļoti labu darījumu par telpu nomu ar Rīga Plaza, kam patika koncepcija, un sākām strādāt ar mazajiem nomas kartingiem. Vietu iekārtojot salīdzinoši īsā laikā, gadu beidzām ar apgrozījumu nedaudz zem 200 tūkstošiem. Diemžēl tirdzniecības centrs ar mums nepagarināja nomas līgumu – cits uzņēmums par telpām bija gatavs maksāt daudz vairāk.
Pagājušās vasaras vidū, kad bijām atvēruši kartingu halli Liepājā, pie mums atnāca viens ārzemnieks un teica – es arī šitādu gribu! Un mēs viņam pārdevām Rīgas konceptu – vietu projektējot pilnīgi no nulles 2500 kvadrātmetru platībā, Rīgas centrā būs liela halle vecajā "Bērnu pasaulē". Gribam ēku padarīt par īstu Atpakaļ nākotnē. Sapratām arī, ka nepietiek, ka cilvēks atnāk, izbrauc un aiziet; vietai jābūt tādai, lai cilvēki ar ģimeni vai draugiem gribētu tusēties pāris stundas.

Gribam panākt, lai cilvēki pārstāj teikt, ka viss ir tikai Silīcija ielejā, tikai Londonā, Ņujorkā. Cilvēki ir tie, kas rada vietu, nevis vieta ir tā, kas rada cilvēku.

Cik cilvēku ir braukuši ar jūsu kartingiem?

Liepājā vairāk nekā 10 tūkstoši, Rīgā virs 25 tūkstošiem. Gada laikā, domāju, vairāk nekā 35 tūkstoši.

Savus kartingus gatavojaties pirmo reizi arī eksportēt.
Šā gada sākumā noslēdzām līgumu ar Uzbekistānas kompāniju, kas montēs kartingus no mūsu piegādātajām daļām. Esam sagatavojuši 2500 kvadrātmetru salikšanas līniju un veikuši apmācību. Būtībā tas ir veids, kā kartingus izdevīgi ievest Krievijā, jo, sešdesmit dienas esot tranzītā, nav jāmaksā muitas nodeva.

Vēl par mums ir interese Lietuvā, runājam ar veikalu tīklu ECE, un ir ideja par kartingu montāžas līniju Detroitā – priekšā ASV un Kanādas tirgus.

Kāpēc Detroitā nevienam neienāk prātā uztaisīt kartingu fabriku?
Uztaisīt, protams, var. Ja ir gribēšana, to var izdarīt jebkurš. Esmu sapratis, ka daļa cilvēku ir vienkārši totāli slinki. Mūsu labā runā tas, ka esam maza un ļoti efektīva komanda.

Mums jau tagad ir izstrādāts attālinātas vadības displejs – varam kartingus monitorēt visā pasaulē, zinām baterijas stāvokli, kontroles, motora temperatūru, visu. Nākamais solis būtu kartingu centri, kam nav nepieciešami administratori, centrs spētu darboties autonomi.

Tiklīdz notiek kaut kas neparedzēts, kartinga autopilots spēj nodrošināt drošību un kārtību. Tas nozīmē, ka tu vari veidot neiedomājami lielas trases bez tiesnešiem un citiem tehniskajiem darbiniekiem. Viss ir automatizēts. Lielākā daļa cilvēku pat nemēģina pie tā strādāt, jo viņi nesaprot tehnoloģiju. Mēs savukārt neesam kartingisti, mēs esam tehnoloģiju cilvēki.

Mēs esam daudz spēcīgāki elektriskajās lietās nekā tradicionālie spēlētāji ar ilggadēju pieredzi. Mēs pētām, ko pasaules līderi dara ar šasiju, ar virsbūvi, ar citiem tehniskajiem risinājumiem, un mēs ļoti ātri ejam uz priekšu ar savu elektrotehniku. Vēlamies izstrādāt kartingu, kam tehniskās apkopes nav nepieciešamas piecus gadus un ilgāk.

Kura loma svarīgāka – misionāra vai uzņēmēja?

Kā jau teicu, nāku no lielas ģimenes, esam dzīvojuši trūcīgi. Bet, manuprāt, tas mums ģimenē ir arī ieaudzinājis spēju cīnīties. Vienlaikus tā ir sociāla atbildība, un, ja reiz esi spējīgs, ja vari dot citiem, tad dod!

Es ģimenē biju kautrīgākais, nevarēju pārspļaut pār lūpu līdz 16 gadu vecumam. Tagad, kad eju uz sarunām vai Ventspilī nupat novadīju konferenci, neviens to nepateiks. Tas ir radies biznesa procesā – ka tev aizvien vairāk tam visam ir jālaužas cauri un ir jābūt gatavam arī nepatīkamām situācijām, tev reizēm ir jākļūst par haizivi. Bet tas ir neizbēgami, ar to jāsadzīvo.

Šeit hallē mēs dāvinām ielūgumus trūcīgajām ģimenēm un reizi pusgadā bez maksas ielūdzam bērnunamu audzēkņus. Ja ģimenē ir vairāk nekā viens bērns, tad, īrējot kartingu, jāmaksā tikai par vienu. Ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka tas viss ir pieejams, ka tas nav domāts izredzētajiem.

Dārgs auto un nekustamais īpašums tev nepieder?

Nē, vienīgais, kas man pieder fiziski, ir portatīvais dators, tāpēc nav bail kaut ko zaudēt. Man ir daļas četrās kompānijās, bet, piemēram, kad man vajadzēja naudu hallei, es pārdevu sešus procentus no ražošanas kompānijas. Tās ir 5–6 gadu laikā nopelnītas vērtības, kas fiziski nav iebāžamas kabatā, bet, kad tev vajag, tu vari ar tām spēlēt.