Ragu modes ieviesējs Latvijā - Dainis Paeglītis

Lai gan labs briedis maksā tik tūkstošu, cik kilogramu ragu tas nes uz galvas, ar Latvijas apjomiem lielam biznesa atspērienam pagaidām esot par mazu. Tātad ir kur augt. Pirmos briežus ieguvis, iemidzināšanai izmantojot kurāres indi, tagad Paeglītis nodarbojas ar ciltsdarbu, mēģinot izveidot tādu briežu populāciju, kas spētu uzaudzēt izcilus ragus par spīti mūžīgajam saules deficītam Latvijā. Vienā no viņa briežu aplokiem safari parkā More ir aplūkojams pavisam īsts brīnums – briežu māte, kurai aug rags...

Jūsu briežu dārzs Saulstari esot pirmais Latvijā jaunajos laikos

Varbūt par pirmo briežu dārzu var uzskatīt to, kas palika Gaujas Nacionālajā parkā un ko pārņēma Gunārs Skriba. Man bija pirmā atļauja briežu dārza ierīkošanai.

Tātad var teikt, ka jūs sākāt briežu dārzu modi Latvijā?

Jā, mans dārzs dibināts 1994. gadā. Nākamais bija Agris Kļimanovs. Tagad Latvijā jau ir pāri par simt briežu dārziem.

Kā jūs no ķīmijas doktora kļuvāt par briežkopi?

Slinkuma pēc – lai nav jāpļauj zāle! Tas sākās, kad sieva ar radiem dabūja atpakaļ vecvecāku zemi. Tad īsti nezinājām, ko te darīt; zāle vareni auga, tā bija jāpļauj, bet kur tad rīdzinieks pļaus? Es tajā laikā strādāju Zinātņu akadēmijā, Koksnes ķīmijas institūtā, taisījām koksnes antiseptiķus, Līvānu mājas aizsargājām pret formaldehīdu, vēl visu ko citu. Dabūjām pat pēdējo PSRS Ministru padomes prēmiju. Pēc tam bija visādas privātas firmas, drusku pamēģināju arī administratīvo darbu, bet tas man īsti negāja pie sirds.

Ko jūs tajās privātfirmās ražojāt?

Krāsas, koksnes aizsargmateriālus, kas bija izgudroti Zinātņu akadēmijā. Šis bizness sākās Gorbačova laikā, kad radās kooperatīvi, mēs izveidojām pirmo kooperatīvu Zinātņu akadēmijā. Priekšnieks bija Aivars Kreituss, es vietnieks. Savas izstrādnes palaidām rūpnīcā ražošanā, atpirkām saražoto un pēc tam pārdevām. Sākumā man tas likās diezgan jocīgi, jo krievu laikā pirkšana un pārdošana par lielāku cenu saucās spekulācija un bija krimināli sodāma.

Kāpēc šis bizness beidzās?

Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, liela daļa no tiem koksnes aizsardzības preparātiem, kas tiešām bija efektīvi, tika aizliegti. Lai aizsargātu koksni pret baktērijām, preparātam jābūt diezgan indīgam. Tie preparāti, ko koksnes aizsardzībai lieto tagad, ir tikai tāds joks samērā ar tiem, ko mēs tad ražojām. Vesela rinda sāļu tika aizliegti.

Bet līdz briežiem nonācu, kad biju aizbraucis pie Zviedrijas kolēģa, laku un krāsu ražotāja. Braukājām arī pie viņa draugiem, tiem bija dīķi, kuros audzēja vēžus. Apkārt dīķiem žogs, un aplokā dzīvo dambrieži. Prasīju, kāpēc tie tur dzīvo, un saņēmu atbildi, ka brieži tiek turēti, lai nebūtu jāpļauj zāle. Nodomāju: vai tad es esmu stulbāks? Es arī tā varu! Turklāt brieži pie mājas smuki izskatīsies. Sāku ar pieciem briežiem astoņos hektāros, tāds bija mans pirmais aplociņš. Pēc tam zemi esmu piepircis klāt.

Kur ņēmāt pirmos briežus? Tie bija vietējie?

Kā rakstīts Gunāra Skribas grāmatā, latviešu brieži ir cēlušies no tiem briežiem, kurus Latvijā ieveda vācu baroni 16. un 17. gadsimtā tā sauktajos iršu dārzos (no vācu vārda der Hirsch – briedis). Irsis bija brieža nosaukums Latvijā līdz pat pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, bet tad valodnieki nosprieda, ka irsis nav īsts latviešu vārds, un briedi nosauca par briedi un alni par alni, jo latīniski alnis ir Alces alces. Lietuviešiem ir otrādi – briedis ir elnias un alnis – briedis, un, pētot vārdu cilmi, tā ir pareizāk. Kad dzied tautasdziesmu Pieci brieži man arami, sešas stirnas ecējamas, patiesībā ar briežiem tiek domāti aļņi.

Pirmos piecus briežus dabūju no valsts mežu dienesta. Biju sarunājis, ka pēc medību sezonas beigām piecus varēs imobilizēt. Tas bija liels piedzīvojums, īstas medības. Tolaik vēl varēja vieglāk braukt no Krievijas, un es no Voroņežas atvedu mazkalibrenes lodes, kurām priekšā, urbumā svina konusiņā, bija Voroņežā sintezēta faktiski kurāres inde. Patiesībā es īsti nesaprotu, kā tās ievedu, bet izdevās sekmīgi – mierīgi iebraucu ar vilcienu ar visām lodēm. Kad briedim tādu lodi iešauj, viņš zaudē kustības spējas, bet apmēram pēc pusstundas pamostas. Indiāņi ar kurāri samērcēja savas bultas – tā kā šī inde organismā apmēram 40 minūšu laikā sadalās, šādi nomedītu dzīvnieku var ēst.

Pašas medības nebija tik vienkāršas. Medības jau vispār nav vienkāršas. Zvērs var iznākt vai neiznākt, viņš var būt šaujams vai tāds, ko nedrīkst šaut. Vienā ziņā pasākums bija foršs: aizbrauc veči, vienu dienu dzer, vakarā iet skatīties, otru, trešo dienu tāpat, ceturtajā dienā kaut ko nomedī. Ja briedis pienāca 50–60 metru attālumā, viņam tika iešauta tā lodīte dibenā, un pēc 15 minūtēm viņš aizmiga...

Bet pa tām 15 minūtēm varēja diezgan tālu aiziet...

Tieši tā. Tad bija jābūt sniegam un labam jēgerim, kurš var atrast to pēdu. Es sākumā nezināju, vai tās ir ievainotā dzīvnieka pēdas, jo no mazkalibra lodītes asinis netek, labi ja pāris piles. Bet kopā ar mani bija mežsargs ar lielu pieredzi, viņš teica: redzi, šīs pēdas aiziet no bara pa kreisi. Tas būs dzīvnieks, kas sāk slikti justies, ejam pa tām pēdām. Tā arī bija. Tad briedi iestūmām kastē, kurai apakšā slēpītes, un četratā vilkām no meža laukā.

Cik briedis sver?

Latvijas briedis ir liela auguma dzīvnieks, sver ap 130 kilogramiem. Krievu laikā veiktie pētījumi rādīja, ka Latvijas un Lietuvas briežu populācija ir lielākā Austrumeiropā.

Vai jūsu iecerēto sākotnējo funkciju, zāles saīsināšanu, brieži pilda labi?

Jā, viņi noēd zāli kā golfa laukumu, vislabāk tādu piecu centimetru zālīti.

Pašlaik zāles noēšana jums droši vien vairs nav galvenais, ko brieži dod. Cik briežu jums tagad dārzā ir?

Kādi četri, pieci simti.

Cik no tiem ir no Latvijas populācijas?

Tīras Latvijas populācijas briežu man vairs nav, jo tiem ir diezgan švaki ar trofejām, proti, ragiem. Latvijas populācijā mežā nekad nav nomedīts Grand Prix briedis. Zelta ragi ir, bet pāri 240 punktiem ir ārkārtīgs retums. Mežā nošautajiem lielākoties nav otro acu ragu augšā.

Kāpēc Latvijas briežiem nav to labo ragu?

To nosaka ģenētika un arī tas, ka tajā laikā, kad briežiem aug ragi, viņiem vajag uzņemt milzīgi daudz proteīna. Tātad jābūt lielam barības daudzumam. Taču Latvijā tajā laikā ir sniegs, proteīnu resursa mežā nav, tāpēc ragu masa ir maza. Briežiem vajag kalciju, lai ragi kalcinētos, bet mūsu augsnes lielākoties ir skābas, tātad ar kalcija avotiem arī ir pašvaki. Tad vēl, lai kalcija vielmaiņa notiktu normāli, lai kalcijs tajā saistītos, ir jābūt D vitamīnam, tātad saules gaismai. Arī saules gaismas mums ir stipri maz.

Tas vēl tā maigi teikts... Bet, ja te ieved citu populāciju briežus, viņiem taču ir tie paši apstākļi.

Pasaulē ir noskaidrots, kādas asins līnijas jākrusto, lai iegūtu kvalitatīvus ragus. Jā, sauli viņi te nedabū, tāpēc ragu masa ir stipri mazāka salūdzinājumā ar dienvidos augušajiem. Es nevaru izaudzēt 16–20 kilogramus smagus ragus, man iznāk 11–12 kilogramu smagi ragi. Latvijā Austrumeiropas līnijas dzīvnieki trofejas maksimumu sasniedz 10–12 gadu vecumā.

Ar Latvijas briežiem jūs tātad sākāt.

Jā, bet tad konstatēju, ka nedēļu četratā dzert, visu to apmaksāt un nestrādāt ir baigi dārgi, daudz lētāk ir nopirkt un atvest briedi no Polijas vai Zviedrijas. Tiklīdz briežu ir vairāk, tu jau redzi, kas ir citās valstīs. Ieliku žurnālā MMD dažas publikācijas par briežu dārzu veidošanu, un sākās bums, daudziem vajadzēja. Tad jau sāk gribēties, lai trofejas būtu labākas, jo večiem vajag pamērīties.

Ko nozīmē trofeja no briežu dārza? Vai tad īstam medniekam trofeja neskaitās tikai tā, kas nomedīta savvaļā?

Kā lai to tā skaistāk pasaka... Savvaļā briežus šauj Latvijas izpratnes mednieki. Eiropā lielu daļu trofeju nošauj briežu dārzos. Piemēram, Ungārijā, Rumānijā, Čehijā, ja briežu dārzs ir iežogots platībā, kas ir lielāka par noteiktu lielumu, tas tiek pielīdzināts savvaļai. Tie var būt vairāki tūkstoši hektāru.

Tiek uzskatīts, ka briedim šādā savvaļai pielīdzinātā dārzā ir iespējas izvairīties no mednieka?

Patiesībā briedim arī savvaļā nav iespējas izvairīties no mednieka. Jautājums tikai, vai savvaļas dzīvnieks ir tik labi uzturēts un barots, lai viņam būtu liela trofeja. Medību pirmais likums skan, ka jāmedī tur, kur ir dzīvnieki.

Vai mednieka ētika neliek vispirms nošaut vājos un slimos dzīvniekus, lai populācija saglabātos laba?

Patiesībā populācijas vidējā ģenētiskā kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai mednieks nošauj labāko bulli vai sliktāko.

Nu, ja labāko atšauj regulāri, tad droši vien mainās gan.

Nesen runāju ar ģenētiķi no Slovākijas, kas pēta savvaļas populācijas. Izteicu viņam savu pārliecību, ka Latvijā populācija droši vien ir slikta tāpēc, ka te atšauj labākos briežus. Viņš man teica, ka es neko nesaprotu no ģenētikas, ka var šaut, ko grib, un populācijas ģenētiskā kvalitāte tāpēc nemainīsies. Izrādās, dabā pēc Gausa līknes sadalījuma 95 procenti briežu dzimst vidējas kvalitātes, divarpus procenti piedzimst izcili un otri divarpus procenti – izcili slikti. Tātad no simt buļļiem, kas savvaļā piedzimst, divarpus buļļu ir izcili labi.

Mēs strādājam kopā ar Slovākijas uzņēmumu, kuram ir spermas banka. Daļa tās materiāla ir no izciliem Jaunzēlandes dzīvniekiem, daļa savākta Eiropā, ieskaitot Karpatu briežus, kas ir atliekas no lielas populācijas. Mazas briežu populācijas ir arī Spānijā, Norvēģijā, Skotijā... Izbraukāju daudzas valstis, redzēju, kas tur briežu dārzos ir, un man kā normālam vecim gribas, lai manā dārzā brieži būtu vismaz tajā pašā līmenī.

Vai tad mūsu senči nešāva visādus kropļus?

Nē, viņi šāva tos briežus, kas te bija.

Pats esat šāvis briedi?

Esmu. Diezgan bieži man te briežu dārzā ir jānošauj. Nekādu prieku tas man nesagādā, šaušana nav nekas patīkams, bet grūti uzticēt to citam, jo tas jāizdara labi.

Dabas fotogrāfs Andris Eglītis nesen Deviņvīriem stāstīja, kā viņš ar vienu mednieku reiz bijis briežu medībās, briedis iznācis, Eglītis lūdzis, lai vispirms viņam atļauj pafotografēt, un tad parādījis medniekiem fotogrāfiju: “Acis redzi?” Mednieks atbildējis, ka redz. “Nu, tagad vari nošaut?” “Nevaru.”

Jaunībā jau ir mednieka instinkts, ka viss, kas kustas, ir jānošauj, bet ar laiku tas pāriet. Ja man nav nepieciešama ne gaļa, ne trofeja, tad kāpēc jāšauj?

Kuri brieži jums ir jāatšauj briežu dārzā?

Pusotrgadīgie buļļuki, kuri atpaliek augumā un kuriem ir mazi ragi. Viens bullis aplec 30–40 govis, tātad buļļu tik daudz nevajag.

Ir dzirdēts, kamēr izcilākie buļļi savā starpā ar ragiem noskaidro attiecības, švakākie bullēni pa maliņu ir klāt pie govīm un izdara savu lietu.

Vispār jau govis pie švakajiem buļļiem neiet. Bullis dzīvo vienā vietā, un govis iet pie tā klāt. Bet jaunas govis neiet pie veca buļļa, viņām ir bail. Apkārt klenderē 3–5 gadus veci bullēni, tie tās jaunās govis aplec.

"Saulrietos" notiek arī medības?

Reizēm, bet ne bieži.

Vai pārējie brieži šaušanu neatceras?

Tas ir atkarīgs no tā, cik bieži šauj. Ja šauj bieži, brieži pierod pie šaušanas. Norvēģijas briežu dārzos reizēm katru otro, trešo dienu pašauj gaisā, lai dzīvnieki no šāvieniem nesatrakotos.

Kam tagad ir lielākais briežu dārzs Latvijā?

Nezinu, cik briežu tagad ir Gatim Bērziņam, viņam ir vairāki briežu dārzi. Liels briežu dārzs ir Dunduru pļavas pie Subates. Paliels briežu dārzs ir Zemitānos. "Saulstari" ir liels, bet nav pats lielākais briežu dārzs.

Tie pāri par simt briežu dārziem Latvijā skaitās daudz vai maz?

Stipri vairāk var būt. Staltbriežu šajos dārzos ir pie desmit tūkstošiem. Lai nopietni ražotu un realizētu briežu gaļas produkciju, šis skaits ir par mazu.

Vai pati Latvija arī nav par mazu briežkopībai kā biznesam?

Latvijas patēriņš nav tik liels, lai te būtu briežu gaļas tirgus. Lai briežu gaļu varētu eksportēt, ir jābūt noteiktam apjomam, ko katru mēnesi var nodrošināt. Pie mums bija atbraukuši cilvēki no Sanktpēterburgas: “Gribam briežu gaļu, vienu mazo 20 pēdu konteineru nedēļā. Vai varat nodrošināt?” Konteinerā iet iekšā kādas 4–5 tonnas. Es atbildēju: varam nodrošināt – sāksim pavasarī, un līdz Jāņiem Latvijā briežu dārzos vairs nebūs...

Jūs pārdodat briežu gaļu arī restorāniem.

Dažiem šo to pārdodu, bet galvenā man ir dzīvu dzīvnieku realizācija.

Pārdodat briežus citiem briežu dārziem?

Citiem dārziem un arī eksportējam.

Dzirdēts stāsts par vienu brieža gaļas kuģi uz Azerbaidžānu, kurš neesot labi aizgājis līdz galam.

Azerbaidžānā viss notiek, tur ir milzīgs briežu dārzs, un mēs ar slovākiem piegādājām tam vairāk nekā 500 dzīvnieku – staltbriežus, dambriežus un muflonus, pēdējie nāca no Slovākijas. Ar to gadījumu, kuru jūs minējāt, lieta bija tāda, ka mums vēl nebija transportēšanas pieredzes, un līgumā bija noteikts, ka transportu organizē Azerbaidžānas puse. Tā kā cauri Krievijai vest negribēja, nolēma, ka brauks pa jūru ar kuģi no Ukrainas līdz Poti ostai Gruzijā. Bet kuģis jūrā pēkšņi pagriežas Rumānijas virzienā un nevis vienas dienas laikā ir pāri Melnajai jūrai, bet dienas sešas pa to klenderē. Briežu tajā kuģī, paldies Dievam, nebija, bet mufloni bija.

Neēduši?

Ēduši, bet no stresa viņiem sāka maitāties vēderi, un mufloni kuģī sāka sprāgt nost. Tas bija diezgan traki.

Kā brieži no dažādām pasaules malām te Latvijā jātur? Jādod kādi īpaši medikamenti vai vitamīni?

Tādā blīvumā dzīvojot, briežiem ir nepieciešama attārpošana, lai nebūtu cērmju, plaušu tārpu.

Šausmas...

Mednieks neesat? Kad nošauj stirnu buku, tajā tārpus reizēm var redzēt.

Mednieks neesmu, tikai makšķernieks.

Zivīm taču arī ir tārpi – vimbām, raudām, brekšiem. Briežiem ar tārpiem tiek galā vienkārši – pārbauda, vai fekālijās ir tārpu oliņas, un, ja ir, pie ēdiena pievieno zāles. Tad gan nevari zināt, cik kurš to zāļu apēd. Otrs veids ir iespricēt briedim dibenā.

Tas nozīmē, ka nāk kādi briežu veselības pārbaudītāji?

Nu, pārbaudītāju mūsu valstī vispār netrūkst. Manu darbību pārbauda 16 organizācijas.

Cik no tām būtu nepieciešamas reāli, un cik varētu optimizēt?

Organizāciju attīstības aspektā raugoties, ikviena organizācija izdomā sev mērķus, lai pierādītu savu vajadzību, un šos mērķus izdomā arvien jaunus un paplašinātus. Tā tas ir jebkurā procesā, valsti ieskaitot.

Jums ir arī ciltsdarba programma.

Jā, 16 saimniecības, kas ar to nodarbojas, mēģina uzražot labu Latvijas krustojumu. Mums iet diezgan labi, katru gadu taisām briežu vaislas buļļu sacensības – iepriekšējā gadā nozāģētos vai mestos ragus atved vadošie briežaudzētāji no desmit Eiropas valstīm, mēs tos mērām un salīdzinām, un mani vaislinieki parasti ir pirmajā trijniekā. Pašas labākās vietas lielajās vecuma grupās nevaru dabūt svara dēļ...

Tātad klimata dēļ.

Varbūt arī nezināšanas dēļ. Toties žuburu skaits un garums ir labs.

Atkal atgriežamies pie sākumā uzdotā jautājuma: kāpēc jūs strādājat tieši ar briežiem, nevis, piemēram, ar aitām?

Ar briežiem ir vismazāk jāstrādā. Man nav jāceļ viņiem kūtis. Uztaisi tik aplokus un ziemā baro. Aitām ir jācērp vilna.

Bet briedim ir jāzāģē ragi.

Ragus var salasīt – iet nevis sēņot, bet ragot. Uzorganizējam tusiņu un ejam pa mežu pastaigāties.

Vai briedis ir draudzīgs dzīvnieks?

Briežu buļļi ir draudzīgi. Brieži vispār ļoti ātri pierod pie cilvēka – un tikpat ātri atkal atrod, viņu psihe ir ļoti plastiska. Palaid viņu savvaļā, un pēc trim mēnešiem viņš vairs tevi nepazīs, nenāks klāt. Pie barotāja briedis pierod ātri, arī pie mašīnas trokšņa, zina, kad vedīs ēdienu.

Vai briežu govis arī ir draudzīgas?

Ar briežu govīm bīstami ir tas, ka tām kā bara dzīvniekiem ir ļoti izteikta hierarhija – tieši briežu govīm. Briežu govs cīnās par savu vietu, un, ja briežu barā ienāk kāds jocīgāka izskata un mazāka auguma “briedis”, proti, cilvēks, briežu govs ceļas kājās, pieglauž ausis un sit ar priekškājām. Tāpēc bērni pie briežu govīm iet nedrīkst.

Cik maksā labs briedis?

Dārgākais, ko es esmu pārdevis, maksāja 11 tūkstošus eiro. Labi vaislas buļļi, kam trofejas svars ir pāri 10 kilogramiem, maksā tik tūkstošus, cik kilogramu uz galvas. Ja ragu svars iet pāri 15 kilogramiem, tad jau ir līgumcena. Pasaulē dārgākais briedis ir maksājis 40 tūkstošus dolāru.

Tātad brieža vērtību veido galvenokārt ragi, nevis gaļa?

Jā. Toties pati brieža gaļa ir ļoti augstvērtīga. Tas vienmēr ir bijis karaļu un citu aristokrātu ēdiens. Viszemākais holesterīna saturs sarkano gaļu starpā, tauki faktiski nulle. Briežu gaļas vērtība bija zināma jau sen. Kad senie romieši gāja karagājienos, līdzi tika vesti dambrieži, lai karavadoņi varētu šo gaļu ēst.

Vai dambriežiem Latvijas klimats nav par aukstu?

Nav, viņiem tikai ziemā ir jādabū ēst. Dambrieži savvaļā ir ap Jaunjelgavu.

Kas vēl bez briežiem "Saulstaros" dzīvo?

Kādi mufloni, ko tūristiem parādīt. Bija arī mežacūkas, bet viena daļa izmuka, un pēdējās nomira ar mēri.

Vai var teikt, ka jūs, ķīmijas doktors, naudu esat nopelnījis ar briežiem, nevis ķīmiju?

Nevar. No briežiem bagāts nekļūis. Tā drīzāk ir sirdslieta.

Kāpēc ar briežiem nevar kļūt bagāts? Apjoms par mazu?

Jā, apjoms vajadzīgs. Ieskaitot realizācijas apjomu. Latvijā nav kur realizēt brieža gaļu par saprātīgu cenu. Jaunzēlandē briežu audzēšana ir otra ienesīgākā aiz piena lopkopības, ja vērtē pēc atdeves no hektāra. Jaunzēlandē ir maigāks klimats, un ziemas periodā brieži nav jāpiebaro.

Bet no Jaunzēlandes gaļa tālu jātransportē.

Jaunzēlandes brieža gaļu daudz importē Eiropa, bet Eiropā brieža gaļas tik un tā trūkst. Anglijā pašlaik ir milzīgs pieprasījums pēc dzīviem briežiem, jo pieaug pieprasījums pēc gaļas. Tātad arī mums ir kur augt.