Šī asarveidīgo kārtas suga nāk no Ķīnas ziemeļaustrumiem, Ziemeļkorejas un Krievijas Federācijas Austrumāzijas daļas, tās dabiskais areāls ir Amūras upes un Japānas jūras upju baseini. Kā jau tas bieži mēdz notikt ar invazīvām sugām, sākotnēji izplatīta neapzināti, galvenokārt kopā ar zivjaudzētavu zivīm. Eiropā rotans pirmoreiz parādījās 20.gadsimta sākumā, pārvadājot karpu dzimtas zivis audzēšanai akvakultūras uzņēmumos.

Vēlāk pats sāka izplatīties migrācijas ceļā, sevišķi pa upju baseiniem virzienā uz lejteci, un kopš tā laika tā populācija ir dramatiski pieaugusi, radot būtiskas sekas vietējām ekosistēmām. Pašlaik novērots Baltkrievijā, Bulgārijā, Horvātijā, Vācijā, Igaunijā, Ungārijā, Lietuvā, Moldovā, Polijā, Somijā, Ukrainā un citās Eiropas valstīs. Suga Latvijā pirmo reizi konstatēta 1974.gadā Daugavpilī.

Ņemot vērā, ka tā izplatīšanās ir saistīta ar cilvēku darbību - nelegālu zivju pārvietošanu un neapzinātu izlaidi dīķos un ezeros - šīs "cilvēku radītās" problēmas risināšana prasa gan izpratni par sugas ekoloģiju, gan starptautisku sadarbību un vietējās sabiedrības izglītošanu.

Kur sastapt rotanu?

Rotans ir pielāgojies dzīvei dažādos apstākļos, kas ir viens no iemesliem tā izplatībai. Tas uzturas galvenokārt upju attekās, dīķos, ezeru un ūdenskrātuvju seklūdens daļā. Dod priekšroku stāvošiem ūdeņiem. Diemžēl spēj adaptēties dzīvei ūdeņos, kas nav piemēroti lielākajai daļai vietējo zivju sugu, un tolerants pret zemu skābekļa saturu ūdenī, piemēram, spēj izdzīvot ūdenstilpes gultnes dūņu slānī, periodiski izžūstošās, seklās ūdenstilpēs, kā arī līdz gultnei aizsalušās ūdenstilpēs. Sugu raksturo arī spēja sadzīvot ar cilvēka darbības sekām, piemēram, rūpniecības un lauksaimniecības piesārņotos ūdeņos, kur citas zivis nevar izdzīvot.

Suga retāk sastopama Latvijas rietumdaļā, taču potenciāli izplatīta visā Latvijas teritorijā, īpaši lielāko pilsētu - Rīgas, Daugavpils un Rēzeknes - transporta mezglos, kur rotans mitinās pilsētas dīķos un mazos ezeros.

Izskatu var atpazīt pēc specifiskās formas

Rotana ķermeņa priekšējā daļa šķērsgriezumā ir ieapaļa, aizmugurējā - no sāniem saplacināta. Galva no augšas saplacināta, mute ar zobiem, vērsta uz augšu, bet augšžoklis pārsniedz apakšžokli. Parasti šī zivs ir 10-20 cm gara, bet var sasniegt arī 25-30 cm garumu. Svars - vidēji 350 grami.

To izceļ arī divas muguras spuras, kuru stari atšķirībā no citām asaru dzimtas zivīm nav dzeloņveidīgi. Pirmajā muguras spurā ir 6-8 nezaroti stari, otrajā muguras spurā - 1-2 nezaroti un 8-12 zaroti stari. Astes spura noapaļota, ar 1-3 nezarotiem un 7-10 zarotiem stariem. Uz muguras spuras 3-4 tumšas svītras, astes spura ar tumšiem punktiem.

Tā krāsojums ir samērā tumšs un atkarībā no ūdenstilpes rakstura un substrāta krāsas mainās no zaļganas olīvkrāsas līdz brūni pelēkai vai tumši zaļai. Mugura zaļganmelna, sāni un vēders zaļgandzeltens ar tumšiem plankumiem. Sānu krāsojums brūngani pelēks ar lieliem neregulāriem tumšiem plankumiem. Tēviņiem nārsta laikā izveidojas kupris uz pakauša, un krāsojums kļūst melns ar zaļganiem plankumiem ķermeņa sānos un uz nepāra spurām.

Ekoloģiskās sekas

Ekoloģiskās sekas, ko rada rotana invāzija, ir plašas un negatīvas. Kopā ar rotanu ūdenstilpēs ienākuši vismaz četri parazīti, kuri pirms tam nebija sastopami - kokcīdiju vienšūnis Goussia obstinata, miksosporīdiju vienšūnis Henneguya alexeevi, monogeneju tārps Gyrodactylus perccotti un lentenis Amurotaenia perccotti. Turklāt rotans ir plēsējs, kas var būtiski ietekmēt bezmugurkaulnieku daudzveidību dīķos, pilnībā iznīcinot varžu kurkuļus un tritonu kāpurus, kā arī negatīvi ietekmēt atsevišķu zivju sugu populācijas, jo ēd mazākus zivju mazuļus. Tā cīņa par pārtiku un dzīves telpu var izspiest vietējās sugas, kas savukārt ietekmē visu ūdens ekosistēmu.

Ietekme uz cilvēka veselību nav konstatēta, bet, ņemot vērā, ka suga sastopama sliktas ekoloģiskās kvalitātes ūdenstilpēs, iespējams, ka pilsētvidē ķertie rotani nav vēlami uzturā.

Vai iespējams atbrīvoties no rotana?

Aizvien vairāk zinātnieku un vides aizstāvju aicina veikt preventīvus pasākumus, lai ierobežotu tā izplatību. Tas ietver stingrākus kontroles pasākumus attiecībā uz zivju pārvietošanu un pastiprinātu uzraudzību ūdenstilpnēs, kur rotans jau ir konstatēts. Dažos gadījumos tiek izmantoti arī bioloģiskās kontroles paņēmieni, piemēram, citu plēsēju sugu ieviešana (pats rotans ir līdaku, asaru un samu barības objekts), lai samazinātu rotana populāciju, lai gan šie mēģinājumi bieži vien ir saistīti ar papildu riskiem ekosistēmai.

Lai arī rotana pilnīga izskaušana ir gandrīz neiespējama, svarīgākais ir novērst turpmāku izplatīšanos un ierobežot tā ietekmi, ja vien tiek veikti atbilstoši pasākumi.

Ja suga tiek konstatēta izolētā ūdenstilpē, tā būtu jāiznīcina.

Taču atrasto īpatņu likvidēšanu un dabiskās populācijas samazināšanu var veikt, ja izvēlētās metodes neietekmē citas sugas, proti, ar tīkliem, murdiņiem, makšķerējot.

Pilnīga rotana izskaušana, izmantojot mehāniskās metodes, ir iespējama lokālās, nelielās, relatīvi slēgtās ūdenstilpēs, pirms tam rūpīgi izvērtējot metodes potenciālo ietekmi uz citām ūdenstilpi apdzīvojošām sugām un vidi kopumā, kā arī visus potenciālos riskus.

Manuālās un mehāniskās metodes:

• ūdenstilpes nolaišana uz laiku - vislabāk var izmantot nelielās, lokālās ūdenstilpēs. Pēc ūdenstilpes nolaišanas ieteicams izvākt tajā uzkrājušos nogulumu (sedimentu) slāni, vai arī apstrādāt to ar kalcija hlorīdu. Ūdenstilpes iztīrīšanas darbi jāveic rudenī pēc abinieku vairošanās cikla noslēgšanās;

• grāvju, kas savieno ūdenstilpes, aizbēršana vai dambju veidošana - metode izmantojama lokāli, aizberot grāvjus, kas savieno ar rotanu apdzīvotas ūdenstilpes ar citām ūdenstilpēm. Metode nenodrošina rotana izskaušanu, bet tikai ierobežo tā izplatīšanos. Grāvju aizdambēšana vai aizbēršana var ietekmēt konkrētās teritorijas hidroloģisko režīmu, tāpēc ir rūpīgi jāvērtē šīs metodes pielietošanas lietderīgums un tās potenciālā ietekme katrā teritorijā individuāli, ņemot vērā visus lokālos aspektus.

Ārsts brīdina, ka daudzi cilvēki D vitamīnu lieto nepareizi

Komentāri (1)