Baiba Ladiga-Kobaiaši un Reidži Kobaiaši iepazinās Ķīnā, Šanhajas naktsklubā "The Shelter", kas Otrā pasaules kara laikā kalpoja kā bumbu patvertne, bet mūsdienās tur dzirdama ļoti laba elektroniskā mūzika.

Tur arī sadejojušies dzīvei, šovasar nosvinot desmito kāzu jubileju Parīzē. Paši sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” smej, ka šis bijis ļoti klišejisks brauciens, gan ar Eifeļa torņa apskati, gan braucienu pa Sēnas upi, taču abi kopīgi pavadīto laiku ļoti izbaudīja.

Japāņu arhitekts Mežaparka estrādē

“Sapratu, ka ir pienācis laiks un par to vairs nav jākautrējas. Tas ir romantiski!” ar smaidu atceras Baiba. Tieši šeit Reidži Baibai uzdāvināja gredzenu. Šis viņai ir otrais, jo pirmo Baiba pazaudēja kāzu vakarā.

“Tas pirmais gredzens nebija nekas nopietns. Tāds tiešām riņķītis priekš “zagsa”, jo mums vajadzēja sarakstīties. To es arī uzreiz pazaudēju, ielecot ar visu kleitu dīķī. Nokrita, bija par lielu,” atminas Baiba. Taču tagad Baibas pirkstu rotā Gaudi muzejā atrasts gredzens. “Man nepatīk nekādi tur dimanti, un viņš arī to zina. Tā kā mums abiem patīk arhitektūra un Gaudi, tas šķita ļoti simboliski,” teic Baiba.

Abi ir vienisprātis – tas, ka abi ir mākslinieki, ir tikai ieguvums. Reidži no Baibas mācījies gan šūt, gan modes ilustrāciju, gan šobrīd pilnveido savas prasmes mākslā gleznojot. Jaunībā vēlējās kļūt par automašīnu dizaineri, taču tēvs ieteicis skatīties virzienā, kas aptver plašāku lauku, tā nokļuvis arhitektūrā.

“Tā ir plaša un lielāka nekā pie mašīnām. Varu taisīt pat līdz detaļām – piemēram, mēbeles,” stāsta Reidži. Šanhajā viņš strādāja pie viena no izcilākajiem japāņu arhitektiem – Arata Isozaki, un, pateicoties Baibai un World Expo izstādei Šanhajā, Reidži iepazinās ar Austri Mailīti, ar kura komandu 2021. gadā par Mežaparka Lielās estrādes pārbūvi ieguvuši Arhitektūras lielo balvu. Pielikta roka arī Brīvības pieminekļa izgaismošanā, šobrīd norit darbs pie Rīgas filharmonijas projektēšanas.

Ilgtspējīgas modes izaicinājums

Baiba dažreiz jūtoties nedaudz vainīga, ka atvedusi Reidži uz Latviju, izraujot no dzīves Šanhajā, taču abi atzīst, ka šī lielpilsēta bijusi nedaudz par traku. Ne tikai gaisa piesārņojuma dēļ, kā dēļ tikuši pat pie pneimonijas, bet arī straujā un kustīgā dzīves ritma dēļ.

“Tur ir baigais stress. Nav savai dzīvei laika – ģimenei, draugiem. Redzēju daudz cilvēku, kuri visu laiku skrien,” atceras Reidži. Pirms gala lēmuma pieņemšanas Baiba vēl pusgadu centās dot Šanhajai otro iespēju, bet nesekmīgi. Abi nosmej, ka Šanhajas draugi tagad dzīvo Latvijā, svinot kopā arī Jāņus.

Varētu pārcelties uz Tokiju, bet, salīdzinot ar Latviju, tur dzīvokļi ir mazāki, kas ar Baibas darbu nebija savienojams. Viņa ir dizainere ar maģistra grādu, jau vairāk nekā divdesmit gadu darbojas modes nozarē, no kuriem seši gadi pavadīti Šanhajā kā modes dizaina pasniedzējai, strādājusi par stilisti starptautiskā līmenī.

Pazīstama kā pirmā Latvijas zīda matu ruļļa autore un saņēmusi apbalvojumu Labākais ilgtspējīgas modes zīmols par ilgtspējīgu domāšanu, strādājot ar materiāliem, kas dabā pārstrādājas, un piekopjot “zero waste” jeb bez atlikuma principu, pēc iespējas jēgpilnāk izmantojot audumu.

Runā latviski

Pirms pārcelšanās uz Latviju Reidži te divas reizes bija viesojies, apmeklējot festivālu “Positivus”. Par Latviju, līdz iepazinās ar Baibu, viņš nezināja neko. Arī šobrīd esot sajūta, ka Japānai par Baltijas valstīm sapratne joprojām ir maza, taču nu Reidži vecmāmiņai pie sienas rotājas izšūta liela Latvijas šalle.

Pirmais, ko Reidži ievēroja Latvijā, bija daba un dienas garums vasarās. “Tā pieredze bija ļoti brīnišķīga. Man patika. Japānā, piemēram, pie Tokijas nav tik garas dienas vasarā,” saka Reidži. Japānas galvaspilsētā vasarās ir augsts mitrums, kas savienojumā ar 40 grādu karstumu esot par traku, visi staigājot ar fēniem rokās. Abi gan nosmej, ka šī gada vasara par vienu mēnesi bija aizkavējusies.

Visu interviju Reidži runā latviski, taču joprojām turpina to apgūt un pilnveidot, jo valoda esot grūta. Grūtāka nekā ķīniešu valoda, kuru iemācījās pašmācības ceļā, tās pamatā tāpat kā japāņiem ir hieroglifi.

Tomēr to, ka, dzīvodams Latvijā, valodu varētu nemācīties, nav pieļāvis ne pats, ne Baiba. Baiba gan atzīst, ka sešu gadu laikā Šanhajā ķīniešu valodu tā arī neiemācījās, savukārt japāņu valodai ir par maz izmantojuma. Tik, cik reizi gadā, aizbraucot ciemos pie Reidži vecākiem, un reizēm draugu lokā, kurā, piemēram, dziedātājs Masaki Nakagava un kordiriģente Šino Jamasaki jau runā labā latviešu valodā.

Kulinārās īpatnības

Reidži Baibu dēvē par kartupeļu cilvēku, jo tieši tos viņa pārsvarā gatavojot, kamēr viņš labprātāk izvēlas rīsus. Abiem patīk gatavot, un Reidži neesot tik izvēlīgs kā Baiba. “Reidži mīļākais ēdiens ir biešu zupa un siļķe kažokā. Viņš ir riktīgs latvietis!” nosmej Baiba. Arī nēģi garšojot.

Tikmēr Baibas ēdienu grozs no japāņu virtuves ir daudz plašāk uzskaitīts – tako yaki, okonomi-yaki, oden un hidžiki salāti. Ēdienu dažādība variē no zivju zupas un zivju kūciņām līdz baltajiem redīsiem un jūras zālēm ar burkāniem. Tomēr ir arī ēdieni, kurus Baiba neriskē ēst, piemēram, natto. “Tas nav tas, kas mūs aizsargā,” skaidro Baiba. “Tās ir sojas pupiņas ar staipīgu tekstūru. Un tad viņi to staipa. Arī smarža nav patīkama.”

Reidži gan piebilst, ka tas esot veselīgs, tomēr Baibu tas nepārliecina. Līdzīgās domās viņa ir par japāņu iecienīto vakara ēdienu, kur rīsiem pa virsu uzsit jēlu olu. Ja Latvijā jēla ola asociējas ar iespēju tikt pie salmonelozes, tad Japānā par to īsti neviens neuztraucas, jo uzticas higiēnai un pārtikas pārbaudei.

Baiba reiz sarunājusi ar vietējo Āzijas veikalu pāris Japānas produktu, taču Latvijas pircēju interese pēc tiem nebija liela, tāpēc viņa cer, ka kādu dienu Latvijā būs īsta japāņu virtuve, kas neaprobežosies tikai ar suši. “Pagaidām man ir privātais “kuks” (pavārs, proti, Reidži – Red.). Tiesa, ļoti slikti apmaksāts,” nosmej Baiba.

Dot lietām otru dzīvi

Japānā ne tikai ēdiens tiek izmantots līdz pat miziņai, bet arī sadzīves lietas. Piemēram, saplīsušu šķīvīti viņi nesteidzas izmest, bet gan salīmē, piemēram, ar zelta līmi, dodot otru elpu. Tas ir domāšanas veids, kādu piekopj abi mākslinieki ne tikai ikdienā, bet arī profesionālajā darbībā. To Baiba īpaši sajutusi, esot Ķīnā ar pneimoniju, atskāršot, kādi poliestera atkritumu daudzumi tur pieejami, kas dabā var sadalīties pat 200 gadus.

Atgriežoties Latvijā, sapratusi, ka viņas kā dizaineres uzdevums ir risināt problēmas, nevis ambīcijas, pievēršoties “zero waste” principam arī apģērba izgatavošanā. “Tā kādreiz domāja tautastērpus. Cik stelles platas, tik arī plats būs tautastērps. Un, man liekas, mums pie tā jāatgriežas,” teic Baiba.

Arī arhitektūrā tiek piekopts ilgtspējīgas domāšanas princips. “Tā ir starptautiska tēma,” norāda Reidži. “Piemēram, 2018. gadā tika demontēta koka daļa Mežaparka estrādei, un mēs no tā materiāla taisījām mēbeles teātrim,” turpina Reidži. Arī atjaunojot zīda fabrikas rūpnīcu, tika saglabāta fasāde, un līdzīgi ir ar topošo filharmonijas koncertzāli. “Kāpēc nojaukt un būvēt kaut ko no jauna, ja var izmantot,” uzsver Baiba.

Pirms diviem gadiem abi viesojās Indijā, kur paveicies satikt ģimeni, kuri parādīja, kā no veciem sari, kas ir viņu tradicionālais apģērbs, top, piemēram, galdauti. Katrs produkts ir unikāls. Baiba gan atzīst, ka Latvijā šāds produkts izmaksātu dārgi, jo mums nav lēts darbaspēks, un šāda ilgtspējīga darbība varētu arī neizdoties.

“Es ticu, ka modes ziņā Latvijā vajag kādu palīdzību, bet neviens to negrib uzņemties. Zīmolu kļūst aizvien mazāk, bet konkurence nežēlīgāka, negodīgāka, un diemžēl daudzi akadēmijas beidzēji nepaliek šajā sfērā, jo nespēj izcīnīt savu vietu,” skarbi nosaka Baiba. Jo īpaši grūti ir cīnīties ar gatava produkta iepircējiem, kas uzliek savu cenu un tirgo. Mode neesot vienkārša lieta, sākot jau ar ražošanu un beidzot ar izdzīvošanu. Vide ir nežēlīga un nereti uzspēlēta.

Runājot par sūtīšanas iepakojumiem, Baiba atzīst, ka nav 100% ilgtspējīga šajā sadaļā, jo sūtīt preci tikai zīda papīrā nevar, tāpēc tiek meklēti pārstrādāti materiāli, kas dos iespēju pasūtījumu līdz klientam nogādāt nesabojātu.

“Ja tu kaut ko ražo, tu jau izmanto kaut kādu resursu, bet būt godīgiem pret vidi un cilvēkiem – tas ir mans uzdevums,” piebilst Baiba. Pēc abu domām, ir svarīgi, ka primāri tiek nodarbināta tieši savas valsts ekonomika, izturoties ar cieņu pret pašu valstī radītām lietām, jo citādi vairs neesot nākotnes.

Uz Japānu varbūt vecumdienās

Baiba un Reidži pieļauj, ka vecumdienās varētu padzīvot Japānā, jo tā esot piemērotāka senioriem gan sabiedrības, gan valsts atbalsta politikas dēļ. Veselīgā dzīvesveida piekopšanas dēļ japāņi arī dzīvo daudz ilgāk. Arī domāšanas veids esot tas, no kā latviešiem būtu jāpamācās, jo īpaši uz autoceļiem.

Reidži ļoti patīk braukt ar motociklu, Japānā abi devušies daudzos izbraucienos, kamēr Latvijā vēl nē. Japānā motociklistus pamana un ar viņiem uz ceļa rēķinās. Arī “parkošanās” prasmes Reidži izkopis Japānā, jo tur viss ir daudz šaurāks un mazāk vietu. Kā vēl vienu priekšrocību Baiba min Japānas ģeogrāfisko izvietojumu, kas dod iespēju jebkurā brīdī nokļūt citā gadalaikā. Kamēr Kjusju salā jau ir vasara, tikmēr Hokaido vēl ziema.

Abi spriež, ka, iespējams, zemestrīču dēļ japāņiem ir lielāks iekšējais miers, jo pieraduši, ka kuru katru brīdi var sākties katastrofa. Latviju Reidži izjūt kā ļoti mierīgu zemi ar spēcīgu dziesmas varu. Viņš agrāk kopā ar Šino Jamaski dziedājis korī, taču tādu dziesmas varu, kādu izjutis Mežaparka estrādē, piedzīvojis tikai Latvijā. Tikmēr Baibai šī ir skaistākā zeme pasaulē: “Tu te esi piedzimis un to iemīļojis no bērna kājas.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Japāņu arhitekts Reidži iemācījies latviešu valodu un iemīlējis latviešu sievieti" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Alerģija no saules jeb saules nātrene; vai turpmāk iet ārā tikai naktī?