Šobrīd, kad uzmanība pievērsta gāzes sprādzienam Bauskas ielā Torņakalnā. Jauns.lv atgādina par vistraģiskāko dabasgāzes izraisīto sprādzienu, kas pirms 57 gadiem notika Jelgavā.

Gadu mijas eglītes vietā – gāzes sprādziens

Pirms diviem gadiem uzceltajā piecstāvu ēkā Raiņa ielā 9 pārsvarā dzīvoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) darbinieki un viņu ģimenes, kuras posās uz bērnu Jaungada sarīkojumu Jelgavas pilī. Bērni bija priecīgi satraukti – tā bija pēdējā ziemas brīvlaika diena, rīt jau vajadzēja iet uz skolu.

1969. gada svētdienas, 12. janvāra, rītā Jelgava piedzīvoja vienu no traģiskākajām katastrofām Latvijas 20. gadsimta vēsturē. Pulksten 10:55 daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9 nogranda ārkārtīgi spēcīgs dabasgāzes sprādziens, kas dažu sekunžu laikā sagrāva ēkas ziemeļu galu, apraka desmitiem cilvēku un uz visiem laikiem izmainīja pilsētas un daudzu ģimeņu likteņus. Tā bija lielākā dabasgāzes eksplozija Latvijas vēsturē – traģēdija, kuru padomju vara darīja visu iespējamo, lai noklusētu.

Traģēdija varēja būt daudzreiz lielāka

No 55 dzīvokļiem mājā 15 sabruka pilnībā, bet vēl pieci – daļēji. Kā ar nazi bija “nogriezts” mājas ziemeļu gals – pirmā kāpņu telpa un daļa no otrās. Kopumā sagruva pusotra no četrām kāpņu telpām jeb aptuveni 25–30 procenti ēkas.

Šis piecstāvu nams bija uzcelts 1967. gadā, tikai divus gadus pirms traģēdijas, un piederēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai. Tajā dzīvokļus piešķīra galvenokārt akadēmijas mācībspēkiem, zinātniekiem un darbiniekiem ar ģimenēm. Daudzi bojāgājušie bija augsti izglītoti cilvēki – profesori, inženieri, ārsti, pasniedzēji.

Traģēdijā dzīvību zaudēja vismaz 41 cilvēks. Dažos aculiecinieku un mājas iedzīvotāju stāstos minēts skaitlis 42, jo daļa bojāgājušo bija pilnībā sadeguši un sākotnēji uzskaitīti kā bezvēsts pazuduši. 14 no bojāgājušajiem bija bērni.

Uz vietas sprādzienā gāja bojā 39 cilvēki, vēl divi mira slimnīcā. Vismaz trīs (pēc dažu liecinieku teiktā – četru) cilvēku mirstīgās atliekas drupās netika atrastas – tās bija pilnībā sadegušas ugunsgrēkā zem sagruvušajām konstrukcijām.

Traģēdija varēja būt vēl lielāka, pat ar simtiem upuru, jo tikai 150 metru attālumā atradās kinoteātris “Zemgale” (tagad - biznesa centrs „Zemgale”), kurā sprādziena brīdī notika bērnu kinoseanss kuru vēroja pāris simtu mazo jelgavnieku. Arī kinoteātra pagrabā bija uzkrājusies gāze, kas draudēja uzsprāgt.

Tagad par notikušo traģēdiju nekas neliecina – gan ēka Raiņa ielā 9 atjaunota, gan bijušā kinoteātra ēka renovēta. Par traģēdiju vien liecina piemiņas plāksne Jelgavas Baložu kapos, kur apglabāta liela daļa gāzes sprādziena upuru.

Sprādziens, ar kuru beidzās bērnība

Sprādziens notika bez piecām minūtēm vienpadsmitos no rīta, laikā, kad lielākā daļa iedzīvotāju vēl atradās mājās – gatavoja brokastis, lasīja, bērni rotaļājās. Traģēdija notika tieši pirms brīža, kad daudzas ģimenes ar bērniem jau gatavojās doties uz Lauksaimniecības akadēmijas rīkoto Jaungada eglīti. Ja sprādziens būtu noticis pusstundu vēlāk, upuru skaits, iespējams, būtu ievērojami mazāks.

50 gadu kopš gāzes eksplozijas Jelgavā (LTV “Panorāma”, 2019. gada ieraksts):

“Tā bija svētdiena. Es vienā istabā lasīju, vecāki bija virtuvē. Sprādziens nebija spalgs – tāds grāviens. Putekļu mākonis kā migla. Man bija 12 gadi. Tas bija datums, kad mana bērnība beidzās,” vēlāk atcerējās Juris Pudelis, kurš sprādzienā zaudēja abus brāļus – Pēteri un Jāni.

Gāzes smaka – brīdinājums, kuru nepaguva sadzirdēt

Vairākas dienas pirms sprādziena mājas kāpņu telpās, pagrabā un dzīvokļos bija jūtama stipra gāzes smaka. Iedzīvotāji vairākas reizes zvanīja gāzes saimniecības kantora darbiniekiem. Speciālisti ieradās, taču ne pagrabā, ne gāzes vadā kļūmes neatrada.

Iedzīvotāji reaģēja dažādi: * zvanīja avārijas dienestam; * vēdināja telpas; * centās paši noteikt noplūdes vietu. Bija arī tādi, kas notiekošo nenovērtēja nopietni – kāds vīrietis pat mierīgi smēķēja kāpņu telpā.

Aculiecinieks Aivars Rokjānis, toreiz piektās klases skolnieks, vēlāk stāstīja, ka 12. janvārī gāzes darbinieki ieradās vēlreiz. Viņš no balkona redzējis, kā vīri, viņaprāt, alkohola reibumā, pārbaudījuši pagrabu un starpstāvus. Brīdī, kad viņi jau bija attālinājušies no ēkas, atskanēja sprādziens.

Tehniskā nolaidība un zināšanu trūkums

Pagājuša gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijā sākās masveida gazifikācija. Dabasgāze bija jauns, nepietiekami izprasts kurināmais, un gan speciālistiem, gan sabiedrībai trūka pieredzes.

Dabasgāze satur ūdens tvaikus, kas pazemes caurulēs kondensējas; zemākajās vietās veidojas ūdens uzkrājumi, kurus novada ar kondensāta savācējiem; ziemā ventiļi piesalst, un to apkalpošanai nepieciešami āmuri un laužņi, bet Jelgavas gāzes apgaitniekiem šādi instrumenti netika izsniegti.

Papildu faktors sprādziena postošajām sekām bija tas, ka 1968. gadā Raiņa ielai uzklāja jaunu asfalta kārtu, bet gāzes kondensāta savācēja kape (īpaša šahta/aka ar vāku, kurā atrodas kondensāta savācējs un ventilis) netika pacelta. Tajā uzkrājās ūdens, kas bargajā ziemā sasala. Ledus spiediena un satiksmes vibrāciju dēļ ventilis aizlūza, un gāze sāka noplūst.

Tā kā zeme bija sasalusi, gāze neizplūda virszemē, bet migrēja pa pazemes komunikācijām – gar siltumtrasi – un ieplūda nevēdināmā mājas pagrabā, kur uzkrājās līdz sprādzienbīstamai koncentrācijai. Pietika ar niecīgu dzirksteli.

Pastāvēja arī alternatīva versija, ka sprādzienu varēja pastiprināt vai izraisīt benzīna tvaiki no netālu esošās degvielas uzpildes stacijas, taču tiesa par oficiālo cēloni atzina dabasgāzes un gaisa maisījuma eksploziju.

No 50 iedzīvotājiem dzīvi palika tikai deviņi

Sprādziens bija tik spēcīgs, ka sagrāva ēkas Raiņa ielā 9 dzelzsbetona paneļus un ķieģeļu mūrus. Tam sekoja ugunsgrēks, un drupas dūmoja vairākas stundas.

Glābšanas darbi ilga divas diennaktis bez pārtraukuma. Sākumā cilvēkus no drupām mēģināja glābt kaimiņi ar kailām rokām. Drīz ieradās ugunsdzēsēji, Lauksaimniecības akadēmijas studenti, padomju karavīri un celtniecības uzņēmumu tehnika. Taču civilās aizsardzības sistēma izrādījās nepietiekama – trūka pat gāzmasku, tās nācās vest no Rīgas.

No aptuveni 50 mājas iedzīvotājiem dzīvi palika tikai deviņi.

Pēc sprādziena atklājās, ka kritiska gāzes koncentrācija bija sasniegta arī kinoteātra “Zemgale” pagrabā, apmēram 150 metru attālumā. Tur sprādzien brīdī notika bērnu kinoseanss. Seansu izdevās pārtraukt laikus, novēršot vēl vienu iespējamu masu bojāeju.

Tiesa, sods un klusums

Tā paša gada jūlijā un augustā lietu par dabasgāzes sprādzienu Jelgavā izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa. Par vainīgiem nolaidībā atzina Jelgavas gāzes saimniecības montāžas–ekspluatācijas kantora vecāko meistaru Andri Birznieku, kuram piesprieda divus gadus brīvības atņemšanu un galveno inženieri Aivaru Ziemeli, kuram sods bija daudz maigāks labošanas darbi darbavietā, ieturot 10% no algas.

Kompensācijas bojāgājušo ģimenēm netika izmaksātas. Dzīvajiem tika piešķirti dzīvokļi Sudrabu Edžus ielā. Padomju prese par notikušo rakstīja ļoti skopi, fotografēt bija aizliegts. Par traģēdiju plašāk ziņoja ārvalstu radio, tostarp “Amerikas Balss”.

Piemēram, toreiz lielākajā Latvijas avīzē “Cīņa” skopa informācija parādījās vien 12 dienas pēc notikušā: “Gāzes vada kondensāta savācēja avārijas dēļ gāze nokļuva kāda daudzstāvu nama pagrabā. No dzirksteles gāze un gaisa maisījums eksplodēja, sagraujot šī nama vienu sekciju. Bojā gāja 36 cilvēki, vairāki ievainoti.”

Tajā pašā rakstā “Cīņa” piemin arī citus ar dabasgāzes nemākulīgu lietošanu saistītus negadījumus. Cilvēki vēl nebija apguvuši gāzes pavarda izmantošanas ābeci, un bija arī gadījums, kad degļa liesmu pēc maltītes pagatavošanas vienkārši nopūta, nesaprotot, ka jānoslēdz gāzes padeve.

Savukārt vietējais Jelgavas pilsētas un rajona laikraksts “Darba Uzvara” pēc traģēdijas par notikušo sprādzienu Raiņa ielās neko nerakstīja, kaut gan visa pilsēta par to runāja. Vienīgi 1969. gada 15. janvārī “Darba Uzvaras” 1. lappuses apakšā bija sēru rāmī nodrukāti divi sēru paziņojumi – no Latvijas Komunistiskās partijas Jelgavas pilsētas un rajona komitejām, kā arī Jelgavas pilsētas un rajona darbaļaužu deputātu Padomēm, kuros “dziļās sērās paziņoja par traģisko gadījumu, kas saistīts ar avāriju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dzīvojamā namā, un izsacīja dziļu līdzjūtību bojā gājušo ģimenēm, piederīgiem un darbabiedriem”. Līdzīgs paziņojums bija arī no PSRS Lauksaimniecības ministrijas kolēģijas, LPSR Lauksaimniecības ministrijas kolēģijas, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektorāta un sabiedriskajām organizācijām. Bet šajos sēru paziņojumos nekas nebija minēts par traģēdijas apjomu un upuru skaitu.

Tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par notikušo varēja sākt plašāk runāt. Apjomīgu faktu analīzi un pētījumu par Jelgavas traģēdiju veicis Jelgavas žurnālists un vēstures pētnieks Gaitis Grūtups, kurš pazīstams kā 20. gadsimta lielāko katastrofu Latvijā dokumentētājs. Viņa darbs ir īpaši nozīmīgs tieši Jelgavas 1969. gada gāzes sprādziena kontekstā, jo traģēdija viņam ir arī personisks pārdzīvojums. Sprādzienā gāja bojā viņa brāļa ģimene.

Tāpat par traģēdiju uzņemta dokumentāla filma “Gāzes sprādziens Jelgavā” televīzijas raidījuma “Katastrofas Latvijā” sērijā.

Traģēdija pārmāca padomju “gāziniekus”

Ēku Raiņa ielā 9 atjaunoja, ieviešot ventilējamus pagrabus un mainītus gāzes pievadus – no ārpuses, nevis caur pagrabu. Šīs izmaiņas pēc Jelgavas traģēdijas tika ieviestas visā Padomju Savienībā.

Katru gadu 12. janvārī izdzīvojušie un viņu tuvinieki sanāk pie nama Raiņa ielā 9, lai pieminētu bojāgājušos. Padomju laikā pat piemiņas vietas izveide tika aizliegta. Jura Pudeļa mamma Hilda, atgriežoties dzīvot atjaunotajā mājā, kur sprādzienā gāja bojā divi viņas dēli teikusi: “Tikai te es esmu tuvāk saviem puikām.”

Jelgavas 1969. gada traģēdija kļuva par sāpīgu mācību, kas izglāba daudzas nākamās dzīvības. Taču cena bija vismaz 41 cilvēka dzīvība.

Raiņa ielas 9 sprādziena hronoloģija

Pirms traģēdijas:
* 1965. gada septembris:Raiņa ielā Jelgavā ekspluatācijā nodots apakšzemes dabasgāzes vads. Gāzes pievadu ēkām ierīkoja caur pagrabiem (tolaik pieļauta prakse).

* 1967. gads: Uzbūvēts piecstāvu dzīvojamais nams Raiņa ielā 9. Ēkā dzīvokļus pārsvarā piešķīra Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēku un darbinieku ģimenēm. Nams bija viens no pirmajiem Jelgavā, kas tika pieslēgts dabasgāzei.

* 1968. gada vasara–rudens: Raiņa ielai uzklāta jauna, biezāka asfalta kārta. Gāzes kondensāta savācēja kape netiek pacelta – tā nonāk padziļinājumā, kur uzkrājas ūdens.

* 1968./1969. gada ziema: Spēcīgs sals (līdz mīnus 15 grādiem).
Kondensāta savācēja kapē uzkrātais ūdens sasalst, veidojas biezs ledus. Satiksmes vibrāciju un ledus spiediena dēļ aizlūzt kondensāta savācēja ventilis. Sākas nepārtraukta dabasgāzes noplūde.

Īsi pirms sprādziena (1969. gada 9.–11. janvāris):
Vairākas dienas Raiņa ielas 9. mājā jūtama stipra gāzes smaka: kāpņu telpās, pagrabā,
dzīvokļos. Iedzīvotāji vairākkārt izsauc gāzes kantora darbiniekus. Pārbaudes tiek veiktas, taču noplūde netiek konstatēta. Gāze turpina uzkrāties: pagrabā, pazemes komunikācijās, citos tuvumā esošos objektos.

Traģēdijas diena (1969. gada 12. janvāris):
* Rīts (ap 08:00–10:30): Lielākā daļa iedzīvotāju ir mājās. Daudzas ģimenes gatavojas doties uz Lauksaimniecības akadēmijas Jaungada eglīti. Gāzes smaka joprojām ir jūtama. Daži iedzīvotāji vēdina dzīvokļus, citi satraukumu nenovērtē nopietni.

* Apmēram 10:30–10:50: Gāzes avārijas dienesta darbinieki ierodas vēlreiz. Tiek pārbaudīts pagrabs, starpstāvi, gāzes vadu trase. Aculiecinieki norāda uz iespējamu darbinieku alkohola reibumu. Darbinieki neizsludina evakuāciju.

* Sprādziens (10:55): Gāzes un gaisa maisījums eksplodē. Sprādziens pilnībā sagrauj vienu kāpņu telpu, daļu no otrās.

Seko spēcīgs triecienvilnis un ugunsgrēks. Daļa ēkas sabrūk dažu sekunžu laikā.
Uz vietas iet bojā 39 cilvēki, tai skaitā 14 bērni, vairāki cilvēki ir iespiesti zem drupām. Izceļas ugunsgrēks, drupas sāk dūmot.

Glābšanas darbi:
1969. gada 12. janvāris (diena un nakts): Pirmie palīdzēt steidzas kaimiņi – ar kailām rokām. Ierodas ugunsdzēsēji, Lauksaimniecības akadēmijas studenti, padomju karavīri, celtniecības uzņēmumu smagā tehnika (daļa – pēc iedzīvotāju iniciatīvas).
Konstatēts: trūkst gāzmasku, trūkst celtņu, civilā aizsardzība nav gatava šāda mēroga katastrofai.

* 12.–13. janvāris (divas diennaktis): Glābšanas darbi turpinās bez pārtraukuma. No drupām izceļ ievainotos, bojāgājušos un daļēji sadegušas mirstīgās atliekas. Vismaz 3–4 cilvēku mirstīgās atliekas netiek atrastas, tās uzskata par pilnībā sadegušām.

* Pēc sprādziena konstatēta kritiska gāzes koncentrācija blakus esošā kinoteātra “Zemgale” pagrabā, pazemes akās un komunikācijās. Kinoseanss “Zemgalē” tiek pārtraukts un novērsta vēl viena iespējama masu traģēdija.

* Nākamajās dienas teritorija tiek norobežota, fotografēšana aizliegta. Drupas novāc aptuveni nedēļas laikā. Mājas iedzīvotāji tiek izmitināti citur.

Izmeklēšana un sekas:
* 1969. gada jūlijs–augusts lietu izskata Latvijas PSR Augstākā tiesa. Par vainīgiem nolaidībā atzīti: * Andris Birznieks, vecākais meistars – divi gadi cietumā; * Aivars Ziemelis, galvenais inženieris – labošanas darbi plus 10% algas ieturējums.

* 1969.–1970. gads: Raiņa ielas 9. ēka tiek atjaunota.

* Ieviestas būtiskas izmaiņas: pagrabi padarīti vēdināmi, gāzes pievadi pārbūvēti no ēku ārpuses. Šie drošības principi vēlāk ieviesti visā PSRS.

Bojāgājušie

Dzīvi palikušie un tuvinieki katru gadu 12. janvārī traģēdiju piemin neoficiāli. Sprādziens vienā mirklī izdzēsa veselas ģimenes. Dažās ģimenēs sprādziens atņēma trīs paaudzes vienlaikus. Dažos gadījumos nebija pat ko apglabāt – mirstīgās atliekas sadega zem drupām. Valdis Āboliņš atceras: “Bija ģimene – tētis, mamma un bērniņš. Nevienu neatrada. Nebija, ko apglabāt.”

Padomju varas gados bija aizliegts fotografēt, nebija atļauts veidot piemiņas vietu,
bojāgājušo vārdi netika publicēti presē. Taču izdzīvojušie atcerējās katru. Un atceras joprojām. Traģēdijā bojā gāja daudzi jelgavniekiem tolaik labi zināmas personības:

* Andersonu ģimene: Pauls Andersons (1925–1969), Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēks Pauls Andersons, ārste–pediatre Lidija Andersone un viņu dēli Māris un Pēteris. Māte vēl vairākas dienas pēc traģēdijas nogulēja slimnīcā, apzinoties notikušo, līdz nomira no sepses.

* Pudeļu ģimene: Pēteris Pudelis un Jānis Pudelis – divi brāļi, kuri gāja bojā savā bērnistabā. Viņu brālis Juris Pudelis, toreiz 12 gadus vecs, izdzīvoja. Viņš vēlāk sacīja: “Tas bija datums, kad mana bērnība beidzās.”

* Teodozija Auzukalne, Jelgavas rajona lauksaimniecības pārvaldes vecākā zootehniķe.

Aurēlija Rūķe, LVU fizikas–matemātikas fakultātes studente, kolhoza partijas pirmorganizācijas sekretāre;

* Inženierzinātņu speciālists Zilvijs Teodors Radziņš.

Un daudzi citi: vairāki inženieri, ekonomisti, Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēji. Traģēdija izdzēsa ne tikai ģimenes, bet arī veselu profesionāļu paaudzi.

Mediķi velti gaida katru piekto pacientu. Iemesli, kāpēc cilvēki neatceļ vizīti - dažādi