Anne Vārmane (savu slaveno uzvārdu Veski viņa ieguva no pirmā vīra) piedzima mazā Igaunijas pilsētā Raplā. Kaut gan viņas vecāki bija parastu profesiju pārstāvji — Ilmars-Tenis Vārmans (1927-2005) bija šoferis, bet Elena Vārmane (1930-1988) pārdevēja, viņi abi aizrāvās ar mūziku un spēlēja tautas instrumentus, tādējādi savu meitu audzinot mūzikas garā. Savā dzimtajā pilsētā viņa kopā ar brāli Mati Vārmanu pabeidza mūzikas skolu, pēc tam iestājās Tallinas Politehniskajā institūtā.

Pēc studiju beigšanas Anne aizgāja strādāt rūpnīcā, taču vienlaikus tika uzņemta Filharmonijas estrādes studijā, kur uzstājās kopā ar ansambli “Mobile”. Vēlāk Anne dziedāja citās grupās un ansambļos un sāka doties ārzemju braucienos — piemēram, uz Poliju. Jau 1980. gadā Igaunijas radio apbalvoja dziedātāju ar simbolisko Zelta disku, un Veski sāka tiekties pēc vēl lielākiem sasniegumiem. Drīz vien ambiciozā māksliniece uzstājās Maskavā — tur spilgtā un neparastā Veski ar savu īpašo stilu un izrunu tika uzņemta ar lieliem aplausiem.

Plašu atpazīstamību māksliniece ieguva 20. gadsimta 80. gados. Viņa aktīvi koncertēja visā Padomju Savienībā, uzstājās lielākajās koncertzālēs, piedalījās starptautiskos festivālos un izpildīja dziesmas gan igauņu, gan krievu valodā. Viņas hiti skanēja radio un televīzijā, bet plates tika izdotas lielos metienos un, protams, izpirktas. 1983. gada rudenī kļuva par PSRS Pirmā radošās jaunatnes konkursa laureāti. Padomju dziedātāju vidū Anne ieņēma godpilno otro vietu laikraksta “Moskovskij komsomoļec” hitparādē, piekāpjoties tikai leģendārajai Allai Pugačovai.

1984. gadā Veski piedalījās Starptautiskajā mūzikas festivālā Sopotā — tur dažus gadus iepriekš uzstājās arī Pugačova. Kā stāstīja pati dziedātāja, viņu nosūtīja uz festivālu tāpēc, ka dziedātāja no Baltijas republikas poļus tik ļoti neaizkaitināja sarežģīto Polijas un PSRS attiecību laikā (no 1981. gada decembra līdz 1983. gada jūlijam Polijā bija spēkā komunistu līdera, ģenerāļa Vojceha Jaruzeļska noteiktais karastāvoklis cīņā pret politisko opozīciju, jo īpaši kustību “Solidaritāte”, un daudzi uzskata, ka Polija bija tikai soļa attālumā no padomju tankiem, kā tas jau notika 1956. gadā Ungārijā un 1968. gadā Čehoslovākijā). Tomēr sākumā publika gandrīz izsvilpa mākslinieci, un tikai augstais izpildījuma līmenis izpelnījās skatītāju simpātijas. Rezultātā viņa saņēma divas pirmās prēmijas. “Pēc uzvaras Sopotā mani atpazina arī ārzemēs. Tā bija jaunība! Viss bija jautri, interesanti un ar prieku,” viņa vēlāk stāstīja.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma Veski pievērsās koncertiem dzimtenē, bet ekonomiskās krīzes laikā pat pievērsās uzņēmējdarbībai, nodibinot kažoku individuālas šūšanas darbnīcu. Vēlāk viņa atkal sāka uzstāties arī Krievijā un piedalījās dažādos raidījumos, taču pēc Krievijas invāzijas Ukrainā 2022. gadā tas viss beidzās. “Karš ir pats briesmīgākais, kas var notikt pasaulē. Kad Ukrainā sākās karš, man trīcēja rokas, un prāts nespēja saprast, kā tas vispār iespējams mūsdienu Eiropā,” viņa atzina.

Kamēr Veski spīdēja uz skatuves, privātā dzīvē ne vienmēr bija saulaini — līdz parādījās īstais vīrietis

Pirmā laulība Annei Veski nesa gan prieku, gan raizes. Viņas pirmais vīrs bija dzejnieks un dziesmu tekstu autors Jāks Veski (1956-1994), no kura viņa ieguva skanīgo uzvārdu. Jāks bija dziedātājas studiju laiku mīlestība. Pēdējā kursā viņi apprecējās, un 1978. gadā piedzima meita Kerli. “Ar pirmajām viesizrādēm sākās arī pirmās nesaprašanās, jo mēs nezinājām, pie kā tas viss novedīs. Bijām jauni, viss notika pārāk agri. Bet kā tēvs viņš bija ļoti labs, un viņa vecāki mūs atbalstīja,” atcerējās dziedātāja.

Jāks dāvāja zvaigznei pirmos hitus, piemēram, “Rožu karalieni”. Tomēr jau pirms kāzām Anne saprata, ka savienība nebūs ideāla. “Atnācām uz diskotēku — viņam taču vajadzēja dejot ar mani, bet viņš dejoja ar citām meitenēm. Es pajautāju, kā to saprast, bet viņš mani pagrūda tā, ka es nokritu cilvēku priekšā,” atcerējās māksliniece. “Toreiz domāju — varbūt pati kaut ko nepareizi izdarīju… Bet tas atkārtojās.”

Lai gan Jāks rakstīja sievai dziesmas, viņš nevēlējās, lai viņa uzstātos ārpus Igaunijas. Savukārt Anne, kuru bija aizrāvusi jaunā dzīve, sapņoja iekarot pasauli, un viņas radošās ambīcijas kļuva par galveno ģimenes strīdu iemeslu. Jāks konfliktus risināja ar dūrēm. “Reiz viņš bija iedzēris, un es aizslēdzu durvis. Jāks gribēja pierādīt, ka viņš ir saimnieks, un sāka durvis skaldīt ar cirvi. Tad manī kaut kas salūza — sapratu, ka tā dzīvot vairs nevēlos,” atzina Anne.

Laulību izbeigt izrādījās grūti. Kad Veski pirmo reizi paziņoja par vēlmi šķirties, vīrs pierunāja viņu palikt, runāja par mīlestību un pieķeršanos. Tā tas turpinājās vēl vairākas reizes — Anne cerēja, ka viss varbūt nokārtosies, taču galu galā turpināt vairs nebija iespējams, un laulība tika šķirta.

To veicināja arī Annes iepazīšanās ar administratoru Benno Belčikovu, kuru māksliniece apbūra uzstāšanās laikā. Rūpes un maigā aplidošana parādīja Annei, kā patiesībā jāizskatās romantiskām attiecībām. Benno nebija nekā kopīga ar viņas agresīvo vīru, un viņš spēja ātri iekarot savas izredzētās sirdi — viņi apprecējās divus mēnešus pēc iepazīšanās. “Kad sākām braukt uz skaistām vietām, Benno pastāstīja, ka nodarbojas ar boksu. Es nodomāju — beidzot ir vīrietis, kurš mani spēs no visa aizsargāt. Bet vēlāk viņš atzinās, ka sporta sekcijā bija gājis tikai divas nedēļas!” nosmējās Anne.

Bijušais vīrs kādu laiku nelikās mierā, ar solījumiem centās viņu atgūt, taču Annei šis dzīves posms bija beidzies.

Belčikovs bija tik ļoti pieķēries sievai, ka pameta iepriekšējo darbu un kļuva par viņas administratoru. Tieši kopā ar viņu Veski sasniedza slavas virsotni, kļuva par tautas mīluli un apceļoja visu pasauli. Vienīgais, ko Anne nožēloja — viņiem tā arī nebija kopīgu bērnu, Benno bija meita no pirmās laulības, viņai arī meita no pirmās laulības. “Ja viņam un man nebūtu bērnu, protams, mums būtu. Bet desmit gadus mēs koncertējām, pēc tam domāju — varbūt jau par vēlu. Tagad es domāju citādi, dzemdē arī 40 un 50 gados. Tā sanāca. Man ir divi mazdēli (Dominiks un Frederiks), arī viņam ir, šajā ziņā mums viss ir labi,” pirms dažiem gadiem stāstīja Anne.

Diemžēl viņas ģimenes laime beidzās pirms četriem gadiem. 2022. gada 1. maijā Benno nomira pēc smagas slimības. “Jūnijā Benno būtu apritējuši 75 gadi. Mums bija kopīgs ceļš mīlestības pilnā laulībā, kas ilga vairāk nekā 40 gadus,” viņa rakstīja, pavēstot par vīra nāvi. “Bez viņa nebūtu manis. Es būšu mūžīgi pateicīga Benno par to, ka viņš bija manā dzīvē. Mēs bijām laimīgi cilvēki un nodzīvojām skaistu dzīvi.”

Kādā intervijā Anne atklāja arī pēdējo Benno lūgumu: “Dzīve turpinās. Lūdzu, nezaudē savu dzīvesprieku. Mēs kopā nodzīvojām daudz skaistu un laimīgu gadu. Es aiziešu mierīgi, ja zināšu, ka dzirksts tavās acīs nepazudīs. Tavs uzdevums ir iepriecināt cilvēkus gluži tāpat, kā līdz šim. Un mīlēt savas meitas un mazbērnus. Es zinu, ka tevi atbalstīs tavi labākie draugi, kuriem esmu nodevis savus vēlējumus.”

Latviešu anestezioloģe dalās ar skumju stāstu par 6 gadus vecu zēnu, kuru vecāki bija atteikušies vakcinēt