Kad Eiropas Komisija prezentēja jaunā ES budžeta projektu, Vācija pauda neapmierinātību - tas esot pārāk liels! Lieta tāda, ka, ja pašreizējā budžeta periods sākotnēji bija viena triljona eiro apmērā, bet pēc koronavīrusa pandēmijas tas tika palielināts līdz 1,8 triljoniem, tad nākamajam periodam (2028.-2034. gadiem) tiek piedāvāts budžets jau divu triljonu eiro apmērā.

Pēc Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītājas Igaunijā Aves Šankas-Lukasas teiktā, šāds pieaugums galvenokārt saistīts ar to, ka Eiropa saskaras ar nopietniem izaicinājumiem: karš Ukrainā, vispārēja nedrošības sajūta, konkurētspējas zudums, kā arī tas, ka ekonomika faktiski nav augusi kopš pēdējās finanšu krīzes.

Pēc viņas vārdiem, šobrīd ir nepieciešamas būtiskas investīcijas, taču līdzekļu tam kļūst arvien mazāk. Starp iemesliem tiek minēta pārmērīga regulācija, nodokļu sistēmas nepilnības, kā arī tas, ka Eiropas vienotais tirgus praksē darbojas neefektīvi.

Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā nesenajā runā uzsvēra: nedarbojošs iekšējais tirgus nozīmē, ka preču apritei jāizpilda tik daudz dažādu noteikumu, normu un birokrātisku prasību, ka tā faktiski tiek aplikta ar 45% muitas nodokli, bet pakalpojumiem šis rādītājs sasniedz pat 110%. Salīdzinājumā ar to Trampa ieviestās muitas likmes izskatās kā bērnu spēle, raksta "Postimees.ee".

No kurienes ņemt naudu?

Divu triljonu eiro budžets nozīmē, ka Eiropas Komisijai šādu līdzekļu pašlaik nav, un tagad tie tiks vākti no dalībvalstīm. Kā skaidro Šanka-Lukasa, galvenais ES ieņēmumu avots ir dalībvalstu iemaksas, papildus tiek iekasēti ienākumi no muitas nodokļiem, daļa no PVN ieņēmumiem, kā arī iemaksa, balstīta uz nešķirotajiem plastmasas atkritumiem (tā sauktais plastmasas nodoklis).

Pašlaik dalībvalstu iemaksa ES budžetā ir 1,13% no valsts iekšzemes nacionālā ienākuma (GNI). Taču, pēc Aves Šankas-Lukasas teiktā, tas sedz tikai aptuveni 60% nepieciešamo līdzekļu. Lai gan Eiropas Komisija piedāvā palielināt šo procentu, iespējas ir ierobežotas, jo nacionālie budžeti ir zem liela spiediena. Jaunā budžeta projektā tiek ierosināts palielināt šo likmi līdz 1,26%, no kuriem 0,11% tiks novirzīti atveseļošanas plāna aizdevuma atmaksai.

Bet kur ņemt pārējo?

ES un Eiropas Komisijai nav tiesību patstāvīgi ieviest nodokļus. Taču ir atļauts iekasēt tā sauktos "pašu resursus" - tie nav nacionālā līmeņa fiskāli instrumenti, bet gan tirgus mehānismi budžeta papildināšanai, skaidro Šanka-Lukasa. Būtībā tie darbojas kā nodokļi, taču oficiāli par tādiem netiek saukti.

Pēc viņas teiktā, Eiropas Komisija šobrīd ir iesniegusi vairākus jaunus ieņēmumu priekšlikumus:

1. Nodoklis lielajiem uzņēmumiem
Tiks iekasēts no apgrozījuma (mazie uzņēmumi netiks skarti).
Uzņēmumiem ar apgrozījumu no 100 līdz 250 miljoniem eiro būs jāmaksā 100 000 eiro gadā ES budžetā.

Nākošais slieksnis: 250 000 eiro, un maksimālais — 750 000 eiro uzņēmumiem ar apgrozījumu virs 750 miljoniem eiro.
Iemaksa tiek veikta uzņēmuma līmenī, nevis grupas līmenī.
Paredzamie ieņēmumi: 6,8 miljardi eiro gadā.

2. Daļa no tabakas akcīzes
Ierosināts, lai valstis pārskaita ES 15% no ienākumiem, kas gūti no minimālā akcīzes līmeņa pārdotajai (ne tranzīta) tabakas produkcijai.
Paredzamie ieņēmumi: 11,2 miljardi eiro.

3. Nodoklis par elektroniskajiem atkritumiem
Par nepārstrādātiem elektroniskajiem atkritumiem Eiropas Komisija piedāvā iekasēt 2 eiro par katru kilogramu.
Paredzamie ieņēmumi: 15 miljardi eiro.

4. CBAM – oglekļa robežmehānisms
Sākot ar nākamo gadu, apmēram 90% importa tiks aplikts ar šo nodokli.
Valstis iekasēs līdzekļus un 75% no tiem pārskaitīs Briselei.
Runa ir par oglekļa intensīvu preču (piemēram, tērauda) muitas nodokli.
Paredzamie ieņēmumi: 1,4 miljardi eiro.

5. ETS1 – emisiju tirdzniecības sistēma (oglekļa nodoklis)
Tiek piedāvāts, ka 30% ieņēmumu no ETS1 tiks virzīti ES kopīgajā budžetā.
Paredzamie ieņēmumi: 9,6 miljardi eiro.

6. Plastmasas nodoklis (no 2028. gada)
Tiks paaugstināts no 80 centiem līdz 1 eiro par kilogramu — "pielāgots inflācijai".

Tehniski Eiropas Komisija nevar ieviest nevienu no šiem maksājumiem patstāvīgi — ir nepieciešams visu dalībvalstu vienprātīgs lēmums, norāda Ave Šanka-Lukasa. Dažām valstīm šādi "pašu resursi" varētu būt pieņemamāka alternatīva nekā dalībvalstu iemaksu palielināšana, īpaši, ja valstij ir labi attīstīta plastmasas vai elektronisko atkritumu pārstrāde.

Eiropas Komisija plāno ieviest arī citādus maksājumus, kas pagaidām nav tieši iekļauti ES budžetā — piemēram, tiek apsvērta tā sauktā ETS2 sistēma, kas paredz oglekļa kvotu attiecināšanu uz degvielu transportam un daļai siltumapgādes, tādējādi paaugstinot šo resursu cenu.

Sākotnēji tās ieviešanu bija plānots no 2024. gada, taču daudzas valstis to uzskatīja par pārāk lielu slogu iedzīvotājiem, un tagad tiek apspriesta ieviešanas atlikšana. Tomēr vairākas valstis uz šo mehānismu raugās kā uz potenciālu ieņēmumu avotu nākotnē.

Kā pasargāt bērnu no traumām un citām ķibelēm Covid-19 krīzes laikā