“Velns miesā”, “nāvējošais šķelšanās grēks”, “dzīvas miesas plēšana”, “plēsīgi vilki avju drānās”, “antikrists sutanā” – tādiem un līdzīgiem epitetiem tiek raksturota Konstantinopoles pareizticīgā patriarhāta un tā patriarha Bartolomeja I darbība un nodomi Baltijas valstīs.

Inkvizitoru metodes

ĀID pirms nedēļas izplatītā preses relīze “Antikrists sutanā”, kurā tiek “aizstāvēta” tā dēvētā “krievu baznīca” Baltijas valstīs pret krievu iedomātiem Konstantinopoles patriarha uzbrukumiem ticības brīvībai, ir burtiski piesātināta ar šādu leksiku. Tajā lietotie izteicieni vairāk atgādina viduslaiku inkvizīcijas prāvu apsūdzību runas pret ķeceriem, nevis mūsdienu pasaules lielvalsts slepenā dienesta oficiālu vēstījumu.

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta, kas nodarbojas ar spiegošanu agresorvalsts interesēs ārvalstīs, tostarp arī Latvijā, paziņojumā interpretētā informācija, visticamāk, ir ievākta arī Latvijā, jo saskaņā ar Krievijas “ārpolitikas kanoniem” ĀID darbinieku klātbūtne diplomātisko misiju jeb vēstniecību personālā visā pasaulē (arī Krievijas vēstniecībā Rīgā) ir obligāta.

Arī Baltijas valstu garīdzniecības vidū visdrīzāk netrūkst Krievijas aģentu. Jauns.lv jau rakstīja, ka gadu mijā Igaunijas Iekšlietu ministrija no valsts ir izraidījusi un ieceļošanu aizliegusi Krievijas pareizticīgās baznīcas garīdzniekam Romānam Koļesņikovam, jo viņš apdraudēja nacionālo drošību, atbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā un sludināja tā dēvēto “krievu pasauli” (Romāns Koļesņikovs ir dzimis Līvānos un viņam kabatā ir Latvijas pilsoņa pase).

Ar ĀID, kas izveidots uz PSRS valsts drošības komitejas (VDK) bāzes, var būt sakari arī Latvijas pareizticīgās Baznīcas metropolītam Aleksandru (laicīgajā dzīvē – Aleksandrs Kudrjašovs), jo viņa vārds figurē “čekas maisos” kā VDK aģents “Učiteļ” (“Skolotājs”) kopš 1982. gada.

Antikrists sutanā

Pirms nedēļas ĀID izplatītajā preses relīzē ar visnotaļ patētisko virsrakstu teikts, ka, “saskaņā ar ĀID rīcībā esošo informāciju, Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I, kurš ir sašķēlis pareizticīgo Ukrainu, turpina savu šķeltniecisko darbību pareizticīgās baznīcas telpā. Tagad viņš ir pavērsis savu melno aci pret Baltijas valstīm. Šis “velns miesā” ir apsēsts ar ideju izspiest krievu pareizticību no Baltijas valstu teritorijas, tās vietā nostiprinot pilnībā Fanaram (Fanars – Stambulas rajons, kurā atrodas Konstantinopoles Ekumeniskā patriarhāta rezidence un administratīvais centrs.) pakļautas baznīcas struktūras.”

ĀID apgalvo, ka šajā darbībā Bartolomeju I visādi atbalsta Lielbritānijas specdienesti, kas aktīvi kurinot rusofobiskas noskaņas Eiropas valstīs. Ar britu pamudinājumu Bartolomejs I, it kā iestidzis nāvējošajā šķelšanās grēkā, esot atradis kopīgu valodu ar Baltijas valstu varas iestādēm, lai ienestu jukas “krievu pareizticīgajā pasaulē”.
Balstoties uz idejiskajiem sabiedrotajiem vietējo nacionālistu un neonacistu vidū, viņš, kā domā ĀID, mēģinot atraut Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pareizticīgās baznīcas no Maskavas patriarhāta, pārvilinot to garīdzniekus un ticīgos uz mākslīgi izveidotām Konstantinopoles marionešu reliģiskajām struktūrām.

Relīzē tālāk teikts, ka “Konstantinopoles antikrista” agresīvās apetītes neaprobežojas tikai ar Ukrainu un Baltiju — ar savu viltību viņš pakāpeniski pārklājot arī Austrumeiropas zemes. Nolūkā dot triecienu “īpaši nepakļāvīgajai” Serbijas pareizticīgajai Baznīcai viņš it kā grasoties piešķirt autokefāliju “neatzītajai” Melnkalnes pareizticīgajai Baznīcai.

ĀID norāda, ka Bartolomejs I “burtiski saplēš dzīvo Baznīcas Miesu, tādējādi līdzinoties viltus praviešiem, par kuriem Jēzus runāja Kalna sprediķī: “Tie nāk pie jums avju drānās, bet iekšpusē ir plēsīgi vilki. (..) Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” (citāts “Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet” ir no Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 16. panta).

Maskavas patriarhāta pozīcija

Lai cik skarbi patriarhu Bartolomeju I arī kritizētu ĀID, Maskavas patriarhāts līdz šādai leksikai nav nolaidies. Formāli Krievijas pareizticīgā baznīca pārtrauca kanonisko sadraudzību ar Konstantinopoli, reaģējot uz to, ka 2018. gadā Konstantinopoles patriarhāts piešķīra tomosu (kanonisko neatkarību) Ukrainas pareizticīgajai Baznīcai, kura “atdalījās” no Maskavas patriarhāta.

Tomēr Krievijas pareizticīgā baznīca turpina atzīt Bartolomeju I par patriarhu un nepārtrauc sadraudzību ar citām baznīcām, kas atrodas viņa ietekmes lokā, piemēram, ar Grieķijas, Kipras vai Rumānijas baznīcām.

Pagājušā gada maijā Maskavas patriarhāta Ārējo baznīcas sakaru nodaļas sekretārs, hieromūks Stefans pat pauda “atvērtību dialogam” ar Konstantinopoli un paziņoja par “cieņu pret godības pirmību, ko Ekumeniskais (Konstantinopoles) patriarhāts ieņem vairāk nekā jebkurš cits”.

Sensacionāli paziņojumi, faktu sagrozījumi un apvainojumi

Dienu pēc Krievijas slepenā spiegu tīkla paziņojuma uz to reaģēja arī Konstantinopoles patriarhāts. Ekumeniskais patriarhāts raksturoja pret patriarhu Bartolomeju I vērstās apsūdzības nosauca kā nepamatotas un tādas, kas nav diskusijas vērtas:

“Kopš 2018. gada lēmuma pasludināt Ukrainas pareizticīgās Baznīcas autokefāliju (Konstantinopole) ir izvēlējusies neatbildēt uz pastāvīgo līdzīgu uzbrukumu plūsmu, kas nāk no Krievijas Federācijas politiskajām un baznīcas aprindām. Šī principiālā atturība arī šodien nosaka patriarhāta publisko nostāju.”

Konstantinopoles patriarhāta paziņojumā teikts, ka ĀID sensacionālie apgalvojumi, apzināti faktu sagrozījumi, personiski apvainojumi un citi propagandas kampaņām raksturīgi elementi novērš Mātes Baznīcu no tās pastorālo pienākumu pildīšanas un no tās plašākās misijas kalpot pareizticīgo vienotībai un ekumeniskajam dialogam.

Vēsturiski pareizticīgajā pasaulē nav viena “pāvesta” vai centralizētas varas, kā tas ir katoļu Baznīcā. Pastāv vairāki pareizticīgie patriarhāti, kuriem “pievienojas” atsevišķu valstu vai teritoriju pareizticīgās Baznīcas. Par “galveno” patriarhātu kā senākais tiek uzskatīts Konstantinopoles patriarhāts – “primus inter pares” (“pirmais starp līdzīgajiem”), kas nosaka kārtību, nevis varu, kam ir koordinācijas funkcijas starp pareizticīgo patriarhātiem: Aleksandrijas, Antiohijas, Jeruzalemes, Maskavas, Gruzijas, Serbijas, Rumānijas un Bulgārijas patriarhātiem, kā arī vairākām metropolijām ar autokefāliju.

Baltijas pareizticīgo saiknes ar Maskavu

* Krievijas slepenā dienesta paziņojums tapis četrus mēnešus pēc tam, kad Rīgu pēc Latvijas prezidenta Edgara Rinkēviča ielūguma apmeklēja Bartolomejs I, kurš vizītes laikā pauda savu stingro nostāju pret Krievijas agresiju Ukrainā. Ar Bartolomeju I tikās arī visi Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji, izņemot Latvijas pareizticīgās Baznīcas (LPB) metropolītu Aleksandru, kura pārstāvji paziņoja, ka LPB tajā nav ieinteresēta.

Krievu opozīcija izdevums “Novaja Gazeta Eiropa” raksta, ka LPB, kurai kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ir autonomija Krievijas pareizticīgās baznīcas sastāvā, metropolītam Aleksandram nav intereses saraut kanoniskās saites ar Maskavu: “LPB vadītājs, 86 gadus vecais metropolīts Aleksandrs, neraugoties uz visām deklarācijām, cenšas saglabāt saikni ar Maskavu”, jo gadījumā, ka LPB pievienosies Konstantinopolei, viņam vairs nespīd LPB vadītāja amats.

Te jāpiebilst, ka četrus gadus (no 1936. līdz 1940. gadam) LPB jau ietilpa Konstantinopoles patriarhāta sastāvā, bet pēc Latvijas okupācijas LPB atkal piespieda pievienoties Maskavai, no kuras tā starpkaru Latvijas laikā bija veiksmīgi atbrīvojusies.

* Savukārt Lietuvas pareizticīgajai Baznīcai nav piešķirta tik liela autonomija no Maskavas kā LPB. Tā ir parasta Maskavas patriarhāta eparhija ar nedaudz vairāk nekā 40 draudzēm. Salīdzinājumā ar Latviju un Igauniju, kur Maskavas patriarhāta struktūras vienā vai otrā veidā ir distancējušās no Krievijas patriarha Kirila un Maskavas, Lietuvas eparhija saglabā lojalitāti, galvenokārt pateicoties tās vadītājam metropolītam Inokentijam, bijušajam Maskavas patriarhāta Ārējo baznīcas sakaru nodaļas priekšsēdētāja vietniekam.

* Toties Igaunijā Maskavas un Konstantinopoles patriarhātu struktūras pastāv līdzās kopš 1997. gada, kad Ženēvā attiecīgo vienošanos parakstīja abu Baznīcu delegācijas. Konstantinopoles patriarhāta Igaunijas Baznīcai galvenokārt pieder igauņu valodā runājošās draudzes, savukārt Maskavas patriarhāta Igaunijas Baznīcai – krievvalodīgās. Pēc tam, kad pagājušajā gadā Igaunijas parlaments sāka izskatīt likumprojektu par to reliģisko organizāciju darbības pilnīgu aizliegumu, kuru centri atrodas Krievijas Federācijā, Maskavas patriarhāta Igaunijas struktūra pieņēma jaunu nosaukumu - “Igaunijas kristīgā pareizticīgā baznīca” un no statūtiem izslēdzas jebkādas atsauces uz Maskavu.

Sirdi plosoši skati no Ukrainas: surogātmāšu dzemdētie mazuļi slēgto robežu dēļ palikuši bez vecāku gādības