Tas lielais breksis!

Saule tikko uzaususi, un Lielupes vējiņš čubinās pērnajās niedrēs. Maija Pohodņeva noteikusi, ka jābrauc agri, lai saules lēktu varam skatīt upes krastā. Viņa sakārto makšķeres, izņem no somas trīslitru spainīti ar iebarojamo, kārbiņas ar tārpiem, attaisa saliekamo krēslu un lielu lietussargu ar pieliekamām malām, kas sargā no lietus un vēja. Būt pilnā makšķernieka ekipējumā – Maijai tas nozīmē, ka līdzi ir vismaz desmit kilogrami mantu.

Iemetam makšķeres, pludiņi nostājas, varēsim parunāt.

“Saliec tīkliņu, saliec tīkliņu!” Maija pēkšņi sauc un velk makšķeri krastā.

“Nav nekā... Aizķērās... Nē, ir!” drebošām rokām ātri mēģinu saskrūvēt tīkliņa kātu.

“Ir! Ķeksē no malas, lai nenobīstas, citādi norausies,” Maija izrīko. “Pagaidi, es pati! Pārņem makšķeri, bet turi stingri!” Maijai kājās kārtīgi gumijnieki, un viņa ar drošu roku to zivi izķeksē. Makans. Breksis. Maija nopukojas, ka aizmirsusi paņemt svariņus, bet mērlente ir līdzi – 47 centimetri. Ar tādu lomu var lepoties.

Ir tāds joks, ka makšķernieks, rādot loma lielumu, rokas pleš arvien platāk un plašāk. Un makšķernieku stāsti bieži vien saistās ar tām lliieelajām zivīm, kas aizgājušas. Arī Maijai ir tāds piedzīvojums. Droši piecpadsmit kilogramu smaga karpa!

“Kā zini, ja norāvusies?” smeju.

“Tik liela kā kaķa pakaišu paka,” rakstniecei atbilde kabatā nav jāmeklē. “Es viņu redzēju, bet sapratu, ka no ūdens ārā nedabūšu. Pat pacelt nevarētu, jo krasts stāvs un risks iekrist. Neviena zivs nav tā vērta, lai nosmērētu un saslapinātu profesionāla makšķernieka drēbes un iegūtu kādu traumu. Pievilku pie krasta un sapratu, ka uztveramais tīkliņš varētu tai būt līdz vidum. Aukla pārtrūka, un zivs aizgāja.

Nopietni aizrauties ar makšķerēšanu sāku pirms gadiem padsmit. Prātoju, ka man vajag hobiju, kas saistīts ar dabu un kuru es varu realizēt pati, jo kādā reizē varbūt nebūs kompānijas,” stāsta Maija. “Rakstniekam ir ļoti svarīgi redzēt, kas notiek dabā, kas risinās apkārt, kā viss mainās, kā darbojas kādas likumsakarības. Ziemā es skatos dažādus video, domāju, kāds ir ūdenstilpes reljefs, kas notiek tur lejā zem ūdens. Pētu pieejamās dziļumu kartes. Jo vairāk makšķerē, jo vairāk saproti, kurā vietā un kurā brīdī kādas zivis ir.”

Par Piena ceļu un azartu

Maija ir dabā jebkādos apstākļos. “Pērn novembrī pirmo reizi biju Jūrkalnē uz butēm. Makšķerējām no krasta. Skatos, apkārt visi velk zivis, bet man nekā. Pagāja sešas stundas, kamēr piešāvos, un tad bija āķis lūpā. Makšķerēju no pieciem vakarā līdz desmitiem nākamajā rītā. Tā tur notiek, daudzi palika arī naktī, tumsā gar krastu mazie makšķeru lukturīši vien spīdēja. Otrajā reizē jau bija aukstums mīnusos, cilvēku nebija. Laiks skaidrs, un, kad satumsa, virs galvas parādījās Piena ceļš. Tā bija fantastiska sajūta – it kā izkustu kosmosā. Un tās butes pat mazliet sāka traucēt. Makšķerējot var izbaudīt, kā mainās laiks.”

Maija atzīst, ka ir azartisks cilvēks, un, ja reiz kaut kas patīk, tad ar to aizraujas no sirds. “Manī ir azarts, tāpēc es nespēlēju datorspēles, kārtis, neeju uz kazino. Faktiski ar šo var izskaidrot arī to, kāpēc es tās butes makšķerēju visu nakti – līdz pat rītam. Vēl ļoti patīk metāla meklēšana. Man nav svarīgi kaut ko atrast, bet patīk pats process. Es staigāju, sadzirdu zemi, sadzirdu signālus. Ar laiku iemācījos saprast, ko katrs signāls nozīmē.”

Apslēpta manta vai lemeša gabals?

Reiz apslēpto mantu braucām meklēt manā tālajā lauku īpašumā starp mežiem un purviem. Runā, ka vienu brīdi tas piederējis mežonīgajos deviņdesmitajos nošauta iekšlietu sistēmas darbinieka radiem. Liekot lietā savu kriminālziņu žurnālistes pieredzi, Maija teic, ka tajos laikos ar muitu saistītiem cilvēkiem teorētiski varēja būt zeltlietas. Telpās meklēt neesot vērts, jo mantas slēpšanai cilvēki izsenis esot izvēlējušies teritoriju ārpusē, bet tādu, kas no mājas tomēr pārskatāma.

Mājas priekšā smalkie aparāti pīkst vienā laidā, un mēs izrokam dažas kapeikas, kādu padomijas laika degvīna pudeles alumīnija korķīti, folijas gabaliņus; to pīkstienu skaņa metālmeklētājā atgādinot zelta skaņu. Metam pa teritoriju plašākus lokus, un pēkšņi pie lielās kļavas pīkst! Tā skaļi un pārliecinoši. Jābūt kaut kam lielam. Maijai līdzi ir maza lāpstiņa, es paņemu dobes kašājamo, un mēs rokam. Atduramies pret varenu sakni, bet pīkst arvien skaļāk. Kašājamies, kašājamies, līdz parādās tas vaininieks – metāla gabals no arkla lemeša. Ne nu mantas, nekā!

Taču Maijai ir izdevies atrast arī kaut ko vērtīgu. “Reiz paziņas palūdza pārbaudīt dzimtas mājas, un mēs atradām sudraba latus, vairākas monētas. Tā kā tās atradās vienkopus, var uzskatīt, ka tā ir apslēptā manta. Droši vien cilvēku tuvinieki ierakuši, dodoties bēgļu gaitās.”

Taču apslēptās mantas meklēšana nav viņas biznesa projekts, bet hobijs retai reizei, kad kāds palūdz vai pašai interesanti. Ir bijušas daudzas un dažādas monētas, daži sudraba gredzeni un ķēdītes, pat viens zelta auskars. Taču 99,9 % gadījumu atrodas vien nevērtīgi atkritumi, bet tas nemazina prieku meklēt.

Kad jānakšņo mežā zem koka

“Man patīk iet ārā ar domu, ka es kaut ko atnesīšu mājās – vienalga, vai tā būs zivs, sēnes vai ārstniecības augi. Sēnes tāpat kā zivis atrodu vienmēr. Arī ziemā var mērcītei salasīt. Piemēram, samtainās ziemenes (Flammulina velutipes) jeb ziemas celmenes. Zivis arī var ķert visu gadu, bet man bail kāpt uz ledus, jo bērnībā reiz ielūzu. Ziemā es to nedaru. Man arī nepatīk sēņot stādītajos priežu mežos, nespēju tajos orientēties. Tas ir tāpat kā Rīgas mikrorajonos, kur visas mājas vienādas. Man patīk džungļi un brikšņi, kur ir kāda graviņa, veci koki, kāda taciņa, pēc kā orientēties. Dažreiz atpakaļceļu atrodu arī pēc sēnēm, kuras pati esmu griezusi. Vienu reizi dzīvē gan esmu apmaldījusies – stādītā priežu mežā pārsimt metru no šosejas. Tas bija drausmīgi! Nevarēju atrast ceļu, uznāca vakars, bija apmācies, līdz ar to pēc saules arī nebija iespējams saprast, mobilais izlādējies, un bija jāpārnakšņo mežā. Vasara silta, iekārtojos zem priedītēm un aizmigu; man bija gan jaka, gan lakats, gan pretodu līdzeklis. Satinos un pārlaidu nakti. No rīta uzausa saule, tad es noorientējos. Atpakaļceļā pasēņoju.

Man plaukti pilni ar pašas vāktiem tēju krājumiem no grīdas līdz griestiem. Dalos ar radiem, draugiem. Ar botāniku un augiem aizrāvās tēvs, tāpēc es daudz ko zināju jau bērnībā. Viņš bija ķīmiķis un veica dažādus pētījumus. Mums mājās bija daudz grāmatu un dažkārt arī kaltēti kādu retu augu paraugi. Tā es iepazinos ar augiem, kas no Sahalīnas, no Tjanšana kalniem, no tālām zemēm. Ja tu piecu gadu vecumā esi uzzinājis, kas ir eleoterakoks* un žeņšeņs, tad tava dzīve būs pavisam citāda.” (Smejas.)

“Tu esi no izdzīvotājiem? Cilvēks, kas nepazudīs arī ārkārtas apstākļos?” vaicāju Maijai.

“Manī ir tas vākšanas un medību instinkts, kas baltiešiem, un droši vien tā ir jaunības pieredze, kad biju ieprecējusies Kaukāzā. Tur man piedzima divi dēli, tas bija pirmais Čečenijas karš, un tie apstākļi ietekmēja manu raksturu. Tagad dēli lieli, un es jau daudzus gadus esmu šķīrusies. Mani nebiedē nekādas situācijas, un vienmēr ir krājumi. Ne tikai man, bet arī lielajiem bērniem, draugiem. Un ne tikai 72 stundām. Ja tu pret savu dzīves pieredzi izturies radoši, nevis sūdzies, kā man neiet, tad katrs nākamais solis norūda un tu redzi arvien vairāk iespēju. Un tas ir kaifs.”

Maija vienmēr ir gatava palīdzēt un darīja to arī tad, kad kolēģim rakstniekam Modrim Pelsim bija jācīnās ar smagu slimību.

Alianse gadu desmitu garumā

Abu sadarbība sākās sen, un te vieta kādam jauki komiskam atgadījumam no divtūkstošajiem.

Redakcijā darba duna, jo pilsētas laikraksts Rīgas Balss iznāk katru dienu. Ritms ļoti dinamisks, viss jāplāno, neko nedrīkst nokavēt. Ziņu dienesta vadītāja ik pēc laiciņa rausta kriminālziņu nodaļas kabineta durvis – viņu nav un nav... Uz telefona zvaniem neatbild. Laiks iet, tēmas jāapspriež... Sasodīta būšana! Pēkšņi aiz sienas dzirdamas balsis. Ziņu kūrētāja ver durvis – sēž abi un pērļo. Ar smalkām adatiņām un sīkām pērlītēm. “Mēs bijām šaut, jāatpūtina nervi,” Maija ņipri atbild. Par sevi un par Modri. Viņi ir pārinieki. Toreiz un tagad. Kopā uzrakstītas sešas grāmatas, vēl viens uz patiesiem notikumiem balstīts darbs – Arhitekts – tiek gatavots izdošanai.

“Ja mēs būtu pāris, sen būtu izšķīrušies,” smejas Maija. “Mēs strīdamies pilnīgi par visu – sākot ar politiku un beidzot ar sadzīves lietām. Mūs it kā interesē vienādas tēmas, bet mēs esam ļoti dažādi cilvēki. Modris saka – es uzvedoties tā, it kā man vienmēr būtu taisnība. Bet man ir taisnība, es tā visu dzīvi esmu uzskatījusi. Jo nekādi nevar būt tā, ka man nav taisnība. Pat ja man pierāda, ka man nav taisnība; es vienalga saku – nē, tu neko nesaproti! (Smejas.) Ir bijuši tādi strīdi, ka es no bļaušanas esmu pilnīgi aizsmakusi. Bet projekts jāpabeidz, un mēs meklējam atpakaļceļu.

Esam pazīstami kopš 1996. gada. Modris strādāja policijā, un es kā kriminālžurnāliste viņu intervēju. Vēlāk viņš aizgāja no policijas, apprecējās, ģimenē bija piedzimis bērniņš, un Modris meklēja darbu. Savukārt Rīgas Balss meklēja vēl vienu kriminālziņu žurnālistu, un tā mēs sākām strādāt kopā. Viņam bija policijas pieredze, un es daudz no viņa iemācījos. Vēlāk bija dažādi projekti, kopā veidojām dokumentālās filmas. 2008. gadā bija krīze, projekti beidzās, sākām domāt, ko darīt. Man jau bija iznākusi grāmata Aklās mājas gūstekņi, un ierosināju, ka varētu rakstīt kopā. Uzrakstījām trilleri Nedzeniet pēdas snaiperim, un tam tapa vēl četri turpinājumi. Šo darbu tagad izdos Indijā angļu un tamilu valodā. Ja cilvēks uzraksta vienu grāmatu, viņš vēl nav rakstnieks, un ļoti svarīgi, lai ir sava izdevniecība un savi redaktori, lai ir veiksmīga sadarbība un tu vari augt profesionāli. Es teikšu tā – vīrieši dzīvē var nākt un iet, bet draugi un redaktori ir liela vērtība.”

Kad Modris 2016. gadā cīnījās ar vēzi, līdztekus klasiskajai medicīnai viņi meklēja arī iespējas izmantot tautas līdzekļus. Vāca zāļu tējas, čagu un ārstnieciskās piepes. Pēc tam kopā uzrakstīja grāmatu Aliansē pret vēzi (2019). Konsultēt bija pieaicinātas mikoloģes Diāna Meiere un Inita Dāniele, Latvijas lielās sēņu grāmatas autores, kā arī bijušais Latvijas Nacionālais botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. “Tas bija nepieciešams, jo puse grāmatas veltīta ārstniecības sēņu un augu lietošanai. Likām lietā tikai to tautas medicīnu, kam atradām zinātnisku apstiprinājumu. Pirmā grāmatas puse ir stāsts par to, ko nozīmē uzvarēt vēzi, ja pateikts, ka atlicis dzīvot 6–9 mēnešus,” pastāsta Maija.

Apkaķošanās un draugs, kurš nestrīdas

“Tev ir arī kāds draugs, kurš nekad nestrīdas un gaida mājās.”

“Jā tas resnais kaķis, kuram mēs vakar nosvinējām astoto dzimšanas dienu,” Maija sirsnīgi pasmaida.

“Kā viņš pie tevis ieradās?”

“Paziņu paziņām kaķenei piedzima kaķēns, kurš uzreiz nomira, un dīvainā kārtā pēc pusotras dienas piedzima vēl viens. Draugi jautāja, varbūt es vēlos kaķi. Bērni bija izauguši, viens pēc otra aizgāja savā dzīvē, un es domāju – kāpēc ne? Man ir bijuši dažādi mājdzīvnieki – jūrascūciņas un citi, bet kaķi ne. Daudz lasīju, kā ar viņu apieties, kā barot, kā audzināt. Manā un Modra grāmatā Kaķu vārdotāja ir aprakstīts, kā mācījos ar kaķi sadzīvot. Taču kaķu epopeja ar to nebeidzās. Viens kaķis nemēdz būt... Ja tavā dzīvē ir ienācis kaķis, tad viņš kā magnēts pievelk kaķus arī draugu lokā. Māsa adoptēja vecu kaķīti, Modra mājās tagad ir septiņi kaķi...

Mans Runco ir ideālais kaķis. Viņš nelec pa galdiem, nāk, kad es pasaucu, ir iemācījies visādus trikus taisīt, prot parādīt, ko konkrētajā brīdī vēlas, un es viņu arī perfekti saprotu.”

Un cita starpā – viņš arī saprot, kad Maija pošas makšķerēt, un tagad gaida, kad saimniece atgriezīsies no Lielupes ar zivīm.
_

*Eleoterakoks – ārstniecības augs, kuru tradicionāli izmanto imūnsistēmas stiprināšanai, fiziskā un garīgā noguruma mazināšanai, kā arī stresa mazināšanai. Eleoterakoku bieži izmanto līdzīgi kā īsto ženšeņu, bet tas nav tas pats augs.

Maijas receptes

* Ņemam izmakšķerēto zivi. Notīrām. Pārgriežam pa muguras daļu, pārlejam ar marinādi, kas sastāv no ēdamkarotes medus, ēdamkarotes sojas mērces un ēdamkarotes sinepju. Minūtes divdesmit atstājam, lai labi iesūcas. Ietinam folijā un cepam apmēram 40–60 minūtes, ja zivs ir liela. Kad gandrīz gatava, var atvērt foliju un pacept vēl 5–15 minūtes, ja patīk sausāka.

Šādi var pagatavot, brekšus, līņus un citas lielās zivis.

*Ja zivis ir ļoti maziņas, tad laižam atpakaļ, bet, ja vienkārši mazas, tad var rīkoties divējādi. Ja ir laiks un vēlme, var pičkāties ar asaku izņemšanu. Ja negribas, tad zivis tikai iztīrām un nogriežam galvas. Polietilēna maisiņā ieberam miltus, nedaudz sāls, ieliekam zivis, sakratām un uz pannas taukos vai eļļā apcepam.

Uzvārām marinādi kā sēnēm: puslitrs ūdens, divas ēdamkarotes sāls, divas ēdamkarotes cukura, kādi 10–15 melnie pipari, laurlapa. Pavārām 5 minūtes, pielejam 9–10 ēdamkarotes etiķa. Zivis kārtojam traukā ar vāku. Var likt klāt sīpolus un burkānus, pamīšus sakārtojot starp zivīm. Pārlejam ar karstu marinādi. Pēc stundas pārbaudām, vai gana etiķa; ja šķiet, ka par maz, piešaujam vēl kādu šļuku. Var pielikt pāris ēdamkarotes tomātu pastas. Uzliekam vāciņu un noturam ledusskapī 1–3 dienas.

Mazās asaciņas pa šo laiku ir gandrīz izšķīdušas, palikusi tikai vidējā un varbūt drusku ribiņas.

CV: Maija Pohodņeva

* Rakstniece, žurnāliste un piedzīvojumu meklētāja.

* 18 gadu vecumā apprecējās un ar vīru pārcēlās uz Čečeniju, kur piedzima divi bērni. Pēc trim gadiem atgriezās Latvijā.

* Strādājusi laikrakstā Rīgas Balss un citos medijos, TV, arī ārzemēs.

* Septiņu grāmatu un stāstu autore – gan viena, gan sadarbībā ar kolēģi Modri Pelsi.

* Hobiji: makšķerēšana, sēņošana, ārstniecības augu vākšana, kulinārija, apslēptas mantas meklēšana, šaušana un rokdarbi.

Bez D vitamīna varam tikt pie smagām slimībām - kāpēc to dzert papildus vajadzētu visiem bez izņēmuma