Latvijas gada vēstures skolotāja Baiba Mackiala atklāj, kādēļ svarīgi jauniešiem mācīt valsts vēsturi

Liepājas Valsts ģimnāzijas skolotājai Baibai Mackialai šis gads bija panākumiem bagāts - maijā viņai par ilggadēju nozīmīgu ieguldījumu Latvijas vēstures mācīšanā piešķirta Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīme, bet novembrī Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā viņa atzīta par "Latvijas Gada skolotāju 2025" nominācijā "Vēstures skolotājs".

"Šī atzinība noteikti nāca negaidīti, tomēr droši vien kaut kādā mērā tas bija likumsakarīgi, jo vēstures mācīšanā ir ieguldīts laiks un darbs," Jauns.lv norāda Baiba. "Mums kopā ar visu skolu par šo atzinību ir ļoti liels gods un lepnums, jo to jau es nesasniedzu viena pati - tas ir mūsu kopējā darba rezultāts."

Jautāta, kāda ir panākumu atslēga, Mackiala atzīst, ka vēsture viņai ir sirdslieta, kam "viņa varbūt ir piegājusi tā maķenīt entuziastiskāk un plašāk". "Manī mīt pārliecība, ka vēsture mums ir jāmācās ar izpratni, jo tā palīdz saprast lietas, kas notiek mums apkārt, un apjaust, kāda var izvērsties nākotne."

"Manā laikā Latvijas vēsturi sāka cilāt tikai pēdējā vidusskolas gadā"

Vēstures skolotāja norāda, ka mācības vidusskolā pabeidza 1991. gadā, kad bija barikādes, un valsts atradās lielu pārmaiņu priekšā. "Manā laikā skolā, diemžēl, jautājumus par Latvijas vēsturi sāka cilāt tikai pēdējā vidusskolas gadā, un ne man, ne maniem vienaudžiem skaidrības par šiem jautājumiem nebija," saka Baiba.

"Tas viss manī atstāja dziļu nospiedumu, jo es jau tad sapratu, ka vēsture ir svarīga. Un pat vēlāk, kad es dzīvē darīju citas lietas, vienmēr atgriezos pie daudziem jautājumiem, kas man pašai bija palikuši neskaidri," savu ceļu pie vēstures izzināšanas skaidro skolotāja.

Tomēr Baiba uzsver, ka patriotisms viņā dzīvojis no bērnu dienām; - tas veidojās jau agrā bērnībā un nāca no ģimenes. "Iespējams, šo apstākļu kopums manī radīja vēlēšanos nodot vēstures zināšanas jaunajai paaudzei." Viņa piebilst, ka Liepājas Valsts ģimnāziju kā savu darbavietu pirms 16 gadiem izvēlējās ļoti apzināti, - šo skolu bija beiguši viņas vecāki.

Svarīgi, lai skolēni apmeklē vietas, kur ir notikusi vēsture 

Skolotāja uzver, ka vēsturi nevar izprast tikai sēžot skolas solā, tādēļ viņa darbojas ar skolēniem gan stundās, gan ārpus tām. "Skolēni labāk izprot vēsturi, ja viņi ir redzējuši vietas, kur vēsture ir notikusi. Tāpat ļoti svarīga izpratnes veidošanai ir viņu līdzdalība pasākumos, un mēs gadu no gada meklējam dažādus ceļus, kā to īstenot."

Kā viens no piemēriem ir Baibas īstenotais bermontiādes aktivitāšu pasākums skolēniem, kas nu jau kļuvis par tradīciju. "Bermontiādes piemiņas pasākumu ieviesām pirms 15 gadiem, kad sākām ar skolēniem diskutēt par Brīvības cīņām un par to, kur tieši tās notikušas Liepājā. Pēc tam kopā ar bērniem gājām uz fortiem, pētījām kartes, meklējām vietas, kur redzamas liecības par šiem notikumiem. Toreiz viss bija aizaudzis un fortus varēja pamanīt ar grūtībām. Bet kad pilsētā sākās lielās talkas viss mainījās, un tagad šī vieta kļuvusi par iecienītu apskates objektu."

"Pieminot bermontiādi Liepājā, iesākām skolēniem aktivitāšu kopumu. Ar laiku iepazināmies ar Liepājas Strēlnieku apvienību, kas bija ļoti atsaucīga un pauda gatavību iesaistīties. Tagad mēs šo pasākumu kopīgi īstenojam jau daudzus gadus. Pasākuma galvenā ideja ir ļaut skolēniem saprast, ka šīs cīņas Liepājā ir notikušas, un ka mums ir pašiem sava Lāčplēša diena - 14. novembrī."

"Šajos pasākumos aktīvi darbojas arī vidusskolēni, kas paši palīdz organizēt aktivitātes mazākajiem skolēniem. Lielie bērni māca mazos bērnus un tajā pašā laikā arī paši mācās," priecājas skolotāja. Tāpat viņa norāda, ka pasākumu īstenošanā palīdzējuši arī valsts aizsardzības mācību instruktori, Jūras spēki un Zemessardze. "Mēs darbojamies aktīvi un man ir prieks, ka bērni, kas mazākās klasītēs piedalījušies šajos pasākumos, vēlāk paši vēlas tosorganizēt. Ļoti liels prieks, ka notiek šī pārnese."

Kādēļ jauniešiem jāmāca Latvijas vēsture?

Jautāta, vai skolēni vispār mūsdienās ir uzņēmīgi pret vēstures apguvi, Baiba norāda, ka "visiem Raini nevar iemācīt mīlēt, tomēr skolēniem, ja viņiem ļauj iesaistīties, vēsture kļūst interesanta un viņi kaut ko no tās var paņemt sev".

"Piemēram, katru gadu Tīreļos pie "Mangaļu" mājām dodamies uz Ziemassvētku kauju atceres pasākumu. Braucot mājās, neesmu redzējusi nevienu bērnu, kuru notikušais nebūtu saviļņojis. Šādi pasākumi rada bērnos patriotisma garu - pēc tam viņi ir emocionāli piepildīti un prasa, kad mēs atkal dosimies ekskursijā."

Skolotāja norāda, ka nepieciešams laiks, lai paskaidrotu bērnam, kādēļ vēstures izpratne ir svarīga. "Katram cilvēkam pašam sev reiz ir jāatbild uz jautājumu: “kas tu esi? Kāds tu esi, un no kurienes tu nāc?" Tāpat skolēniem maz-pamazītēm ir jāsaprot nākamais jautājums - "kāpēc es tāds esmu? Kāpēc manī ir tāda pārliecība vai attieksme pret kaut ko?" Jo tā nerodas tukšā vietā."

Vēsture no izglītības reformām cieš smagi

Baiba par vēstures skolotāju strādā kopš 2009. gada un, kaut arī skolā nostrādāti jau 16 gadi, viņa atzīst, ka laika ritējumu nav pamanījusi, jo laikspaskrien ārkārtīgi ātri. "Nemitīgi valstī notiek arī reformas, un vēsturē tās tikušas ieviestas vairākkārt - mainījušās gan mācību grāmatas, gan mācību paņēmieni. Visu laiku jāmeklē īstie veidi kā strādāt."

Runājot par IZM reformu negatīvo pusi, skolotāja atzīst, viņai ir ārkārtīgi žēl, ka vēsture pamatskolā tiek mācīta tikai trīs gadus. "Vēstures programma sociālajās zinībās prasa arī vēstures mācīšanu atsevišķās stundās, tomēr tas ir daudz par maz."

"Mums šajā īsajā laikā, kas vēstures stundām ir atvēlēts, ļoti spēcīgi jāiespringst, lai bērniem ne tikai nodotu informāciju, bet arī radītu viņos dziļāku izpratni par notikušo un veidotu viņos kaut kādu attieksmi un attīstītu uzskatus. Mēs, vēstures skolotāju kopiena, varam teikt, ka šīs izmaiņas nav sniegušas neko labu."

Skolotāja uzsver, ka vēsture pieprasa laiku un lasīšanu, bet bērniem, līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību, sagādā grūtības strādāt ar liela apjoma tekstu. "Mēs jaunībā tvērām katru jaunāko žurnālu, kur bija atrodama informācija par vēsturi vai bija publicēts kāds jauns pētījums, jo informācijas vienkārši nebija. Tagad tā ir plaši pieejama, bet interese par to, kas notiek pasaulē ir nedaudz sarukusi. Es negribētu teikt, ka bērnos ir mazāks patriotisms, jo tā noteikti nav. Turklāt bērni ir atvērti mācībām un ļoti pozitīvi. Bet nepieciešams ar viņiem strādāt, un tam vajadzīgs laiks. Darīšana dzīvē ir pats galvenais," secina skolotāja.