(Ne)zinātne maksā dārgi? Pētniecība un nākotnes izaugsme Latvijā
Latvija nedz iedzīvotāju skaita, nedz platības ziņā nespēj mēroties ar citām Eiropas un pasaules valstīm. Tomēr mums ir bagāta zinātnes vēsture – ar cilvēkiem, kuru darbi devuši ieguldījumu pasaules zinātnes attīstībā. No ķīmijas smagsvara Vilhelma Ostvalda un kosmonautikas pioniera Frīdriha Candera, kuri savu un Latvijas vārdu ierakstījuši zinātnes vēstures grāmatas lappusēs, līdz tādiem šodienas prātiem kā kvantu skaitļošanas pētnieks Andris Ambainis un biomedicīnas celmlauze Maija Dambrova. Latvijā ir patiesi spējīgi cilvēki gan akadēmiskajā vidē, gan ārpus tās. Taču, piemēram, valsts ieguldījumi pētniecībā un inovācijās ir vieni no zemākajiem Eiropā.
Kā jūs vērtētu zinātnes attīstību Latvijā? Arī kā Eiropas Parlamenta Zinātnes un tehnoloģiju nākotnes darba grupas vicepriekšsēdim jums noteikti ir savs redzējums.
Latvijā investīcijas pētniecībā un inovācijās ir visai trūcīgas salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm un veido nepilnu procentu no iekšzemes kopprodukta. 2023. gadā tie bija aptuveni 0,8 procenti, savukārt Eiropā vidēji – aptuveni 2,2 procenti. Tikai piecas valstis togad ieguldīja mazāk par vienu procentu. Faktiski esam vienā laivā ar Rumāniju, Bulgāriju. Redzēs, ko rādīs dati par 2024. gadu, taču situācija, manuprāt, ir skaudra. Der paturēt prātā, ka zinātne un pētniecība ir ekonomikas dzinējspēks, sabiedrības intelektuālā kapitāla avots un nacionālās izaugsmes garants. Bez tās ekonomika balstās tikai uz resursu patēriņu, bet tieši zinātne ir tā, kas veicina radošumu, rada inovācijas un ceļ tautsaimniecības pievienoto vērtību.
Valstis ar attīstītu pētniecības vidi spēj veiksmīgāk piesaistīt ārvalstu investīcijas. Investori meklē vietas ar augstu zināšanu līmeni, spēcīgām universitātēm un potenciālu jaunradei. Valstis, kas mērķtiecīgi iegulda pētniecībā, piemēram, Somija, Vācija, arī Dienvidkoreja, spēj radīt vairāk augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu. Tas likumsakarīgi ļauj tām būt pārtikušām un konkurētspējīgām globālajā tirgū. Vienlaikus tās ir arī pašpietiekamākas un nav tik atkarīgas no citu valstu labvēlības. Un jāpiemin, ka arī šīs trīs manis nosauktās valstis vēl pirms gadiem 60–70 nebūt nebija tur, kur ir tagad. Arī Latvijai ir jāizdara nopietni secinājumi, ja vēlamies būt pirmajās rindās; ja ne šajā, tad nākamajā desmitgadē.
Ko īsti šajā kontekstā nozīmē konkurētspēja, inovācijas, pašpietiekamība? Kādi novērojumi vai tendences redzamas Eiropas kontekstā?
Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdams, ka Latvijas ekonomika joprojām buksē; kaut kā netiekam laukā no stagnācijas. Kad vispār mums ir kādas izaugsmes prognozes, tad pavisam necilas. Ekonomisko rādītāju kontekstā mēs strauji iepaliekam no Lietuvas un Igaunijas. Protams, šajā vienādojumā ir virkne mainīgo, taču, manuprāt, viens būtisks elements ir tieši jaunrade un zinātnes attīstība, ko esam nedaudz atstājuši novārtā.
Piemēram, pašu pētnieciskā kapacitāte nozīmē, ka valsts var mazāk paļauties uz ārējiem risinājumiem un tehnoloģijām. Tas, protams, ir svarīgi visas Eiropas Savienības kontekstā, lai mēs nebūtu tik atkarīgi no Amerikas Savienoto Valstu ietekmes. Tomēr būtiski tas ir arī Latvijai – jo vairāk un labāk darām paši, jo mazāka vajadzība lūgt palīdzību no citiem. Domāju, mēs kā tauta varētu justies lepnāki, ja tieši mūsu valstī strādājošie būtu tie, pēc kuriem nāk pēc padoma, nevis otrādi. Piemēram, enerģētikas, kiberdrošības vai veselības pētniecība nodrošina šo iepriekšminēto valsts pašpietiekamību un drošību.
Kāda ir zinātnes loma šīs izaugsmes veicināšanā?
Zinātne rada jaunas idejas, tehnoloģijas un produktus, kas kļūst par inovāciju pamatu. Piemēram, daudzas mūsdienu nozares – biotehnoloģijas, IT, atjaunīgā enerģija, kvantu skaitļošana, arī medicīna kopumā – balstās uz pētniecības rezultātiem. Nereti tās ir jomas, kuras pirms gadiem 10–20 vēl bija bērna autiņos, taču tagad ir ar milzīgu attīstības potenciālu un stiprina valstu ekonomikas. Pētniecība palīdz uzņēmumiem paaugstināt ražošanas efektivitāti, celt ražīgumu, samazināt izmaksas un radīt inovatīvus risinājumus. Inovācijas mēdz radīt jaunas nozares un darba vietas, kas dod lielāku nodokļu atdevi valsts budžetam. Te arī ir tā konkurētspēja – ja Latvijā ir cilvēki, zinātnieki, pētnieki un uzņēmēji, kas spēj apgūt un izmantot zināšanas, tās vairot un ar tām dalīties, mēs kā valsts varam izcelties uz citu fona šo zināšanu izplatīšanā. Un paši no tā iegūt. Ne tikai Latvija, bet arī Eiropa kopumā. Tas kādam var šķist dārgs ieguldījums, taču ieguldītie līdzekļi ir tā vērti.
Kā Eiropas Savienība atbalsta dalībvalstis? Latviju?
Ir daudz dažādu formātu, kā Eiropa nāk talkā mūsu zinātnes un pētniecības vides stiprināšanā, tai skaitā piedaloties pētniecības infrastruktūras uzlabošanā. Piemēram, ar fondu līdzekļu atbalstu tiek modernizētas telpas un ēkas, tiek finansēti lielāki un mazāki pētniecības projekti, tiek piešķirts finansējums dažādu iekārtu iegādei un digitālo risinājumu izstrādei, tiek finansētas apmaiņas programmas un veicināta domapmaiņa universitāšu starpā. Arī Eiropas Parlamentā es strādāju pie tā, lai palielinātu budžetu zinātni atbalstošām programmām, tostarp “Horizon Europe”, kas ir būtiskākais atbalsta mehānisms pētniecības stiprināšanā Eiropas Savienībā. Latvijai tie ir desmiti un pat simti miljoni eiro, un, gudri un mērķēti tos investējot, tiešām var radīt vajadzīgo impulsu pozitīvām pārmaiņām, lai Latvija ar jauniem pētnieku vārdiem un uzvārdiem, jauniem atklājumiem un izgudrojumiem ierakstītu sevi zinātnes vēsturē.
Seko Eiropas un Latvijas aktualitātēm:
tiktok: @ivarsijabs
instagram: @ivarsijabs
facebook: @ijabsivars
x: @ijabs
bluesky: @ivarsijabs
