"Ērkšķu šova" dalībniece Egija Elstiņa: "Tagad ticu, ka arī man ir vieta pasaulē"
Negribēta un nemīlēta. Invaliditātes dēļ 30 gadus slēpta istabā, sista un izvarota… Tāda, prātam neaptverama, bijusi šova "Caur ērkšķiem uz…" jaunākās sezonas dalībnieces Egijas Elstiņas dzīve.
Ir dzīvesstāsti, kurus nav viegli ne lasīt, ne uzklausīt. Tie dur kā skabargas zem ādas. Šis ir viens no tādiem, kādu daudzi izvēlētos nezināt, jo tas ir pārāk tumšs, pārāk skarbs un pārāk īsts. Šis ir stāsts par sistēmas plaisām, par emocionālās vardarbības dziļumiem, par to, ko nozīmē būt neredzamai arī tad, kad esi tepat, starp mums. "Ērkšķu" meitenes mēdz Egijai pārmest, ka viņa par daudz runā. Arī sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" 40 gadu vecās Egijas vārdi plūst kā strauja, bet tumša upe. Saka, ka pilna sirds kļūst vieglāka, ja bēdu norunā…
Klusa un neredzama
“Esmu Egija, man ir 40 gadu, un lielāko daļu savas dzīves – veselus 30 gadus – esmu pavadījusi tumsībā. Tas nav pārspīlējums, bet skarba realitāte, ko cits pat nevarētu iedomāties ļaunākajos murgos. Bērnība man nozīmēja ciešanas, nevis bezrūpību. Piedzimu ar cerebrālo bērnu trieku, kas mani piesaistīja ratiņkrēslam un kruķiem. Bet tas, kas manī sāp visvairāk, nav slimība. Tā ir bērnība, kurā nebija bērnības. Man neļāva pat pa logu paskatīties. Mamma zināja, ka esmu vairākas reizes mēģinājusi sev atņemt dzīvību, tāpēc logiem priekšā bija piestumtas mēbeles. Ārā mani neveda, jo māte negribēja, lai kāds redzētu, ka ir piedzemdējusi meitu invalīdi.
Mani slēpa istabā. Pat tad, kad nāca pudeles biedri, man bija jāsēž klusi istabā, jo arī viņi nedrīkstēja mani redzēt.
Man bija ome un tante, kuras mani kaut cik lutināja, bet nevarēja pilnībā uzņemties par mani gādību. Viņas man dāvināja rotaļlietas, grāmatas. Bet tas viss tika iznests no mājām. Mamma visas lietas pārdeva, grāmatas atņēma, jo viņa negribēja, lai iemācos lasīt. Skolu man izdevās pabeigt. Vidējo izglītību nokārtoju. Tas bija vienīgais laiks, kad varēju ieelpot svaigu gaisu vai saredzēt dabu. Bija reizes, kad mēģināju bēgt no mājām, bet visas reizes mani atrada un lika atgriezties. Man jau arī īsti nebija, kur aizbēgt. Par laimi, īsus gabalus es varēju paiet ar kruķiem. Ja sēdētu tikai ratiņkrēslā, noteikti nevarētu ne aizbēgt, ne tikt līdz skolai. Pašvaldība bija saorganizējusi man transportu, mācības es varēju apmeklēt. Par to, kas notiek mājās, klusēju.”
Izvarošanai neviens neticēja
“Mani vecāki bija alkoholiķi. Tēvu nepazinu, viņš nebija klātesošs manā dzīvē. Māte gan bija, bet ne kā mīlošs cilvēks. Viņa mani sita, pazemoja, atstāja badā, slēdza istabā. Viņas rokās jebkas varēja pārvērsties par ieroci – dēļi, vadi, slotas kāts. Vissāpīgākie sitieni bija ar vadiem – uz ādas palika svītras, kas ilgi nepazuda. Viņa darīja visu, lai mani padarītu par “dārzeni”. Tā viņa teica un nebaidījās atzīt. Lai es būtu garīgi slima un nevienam nevajadzīga. Lai viņa varētu saņemt pabalstu par mani un dzert kopā ar tādiem pašiem kā viņa.
Māte ir dzīva, bet manās acīs viņa ir mirusi. Tik daudz ļaunuma, cik esmu saņēmusi bērnībā… esmu apņēmusies vairs nepiedzīvot visas atlikušās dzīves laikā.
Par saldumiem tikai sapņoju. Es nezināju, kā garšo konfekte. Viss, ko zināju, bija tukšs vēders, bailes un klusums. Alkoholu iemācījos nīst agri – tas bija klātesošs visur. No tā man paliek slikti vēl šodien. Varbūt varu izdzert vienu glāzi vīna, bet nekādas baudas tajā nav – tikai dusmas un atmiņas.
Sevišķi sāpīgs bija notikums, kad man bija tikai 17 gadu. Viens no mātes piegulētājiem, saukts par patēvu, mani izvaroja. Patēvs bija “gudrs”. Viņam jau bija tāds nodoms. Viņš aizsūtīja mammu pie tantes uz stundu. Mēs dzīvojām Līvānu tipa mājā. Kurtuvē bija silts, tur arī sēdēja visi dzērāji pie pudeles. Viņš noveda mani tur, atstutēja pret sienu, norāva man drēbes un to izdarīja. Es biju nevainīga. Asinis un manas sāpes viņu neatturēja. Viņš turpināja darīt savas netiklās darbības un skaļi smējās. Šo mirkli nekādi nespēju izdzēst no savas atmiņas. Man iestājās depresija. Esmu bijusi arī Strenčos ārstēties, bet tas jau bija vēlākā periodā. Un neviens neticēja. Ne māte, ne citi. Tikai viņa dēls mēģināja noskaidrot patiesību, jo negribēja ticēt sliktajam par savu tēvu. Viņš pat nakšņoja pie mums, cerot pieķert tēvu, bet beigās arī viņš man neticēja. Es paliku viena.”
Ubaga graši un jauna ceļa sākums
“Pēc tam mani ceļi aizveda uz Valmieru. Tas nebija tālu no Puikules, kurā pavadīju lielāko daļu dzīves. Aizbēgu no mātes. Sākumā pie tantes, bet viņa arī nebija gatava mani pieņemt uz ilgu laiku. Viņa mani kaut mazliet saprata. Mamma man bija atņēmusi pasi un dokumentus. Tos man tante palīdzēja atgūt, iesaistot policiju. Tantes noteiktais termiņš – trīs mēneši – gāja uz beigām, ilgāk viņa mani turēt negribēja.
Aizgāju uz bibliotēku, sēdēju, meklēju dzīvokļus. Atradu, ka var īrēt pie viena vīrieša. Viņam bija lieli parādi. Kādu laiku padzīvojām kopā, un no dzīvokļa mūs izmeta. Lija lietus, bija vēls vakars. Man mugurā bija tikai plāns krekliņš un saplēsti apavi. Paņēmām telti un dažas segas, devāmies meklēt pagaidu novietni. Sākumā viņš likās jauks. Viņš bija pirmais, kurš izrādīja rūpes, un es noticēju. Bet viņš izrādījās tikai vēl viens izmantotājs manā dzīvē. Viņš lika man ubagot, atņēma manus pabalstus. Dzīvojām mežā, teltī pie Gaujas. Viņš tikmēr gulēja teltī un gaidīja, kamēr es sēdēju uz mitra kartona centrā un lūdzu garāmgājējiem žēlastības dāvanas. Bija dienas, kad savācu tikai dažus eiro, bet viņam tas bija pietiekami, lai nopirktu šņabi. Ja sanāca arī cigaretes un pāri astoņiem eiro, man parasti tika desa un kefīrs. Maizi nedrīkstēju pirkt pati, man bija bail kaut ko pirkt bez viņa ziņas. Viņš kontrolēja visu. Man bija auksti, grūti kustēties, bet man nebija izvēles.
Pēc laika izdevās aizbēgt no viņa. Satiku citu vīrieti – Artūru. Ar viņu iepazinos, braucot autobusā. Vīriešus internetā es nemeklēju. Tas ir bīstami. Ar tiem iepazīstos nejauši. Sākumā likās, ka viņš mani saprot, ka beidzot kāds mani novērtē. Bet viņš mani slēpa no draugiem, teica, ka viņam kauns par to, ka esmu invalīde. Draugiem nevajagot zināt, ka es vispār eksistēju. Vēlāk uzzināju, ka viņam ir cita – tikai 19 gadus jauna meitene. Viņam pašam jau gandrīz 40. Man toreiz bija sajūta, ka esmu neredzama, ka man vienkārši nav vietas šajā pasaulē. Viņš mani pieteica šovam "Caur ērkšķiem uz...", pat nepajautājot man, vai gribu. Iespējams, lai no manis tiktu vaļā, bet patiesībā atvēra man jaunu ceļu.”
Šovs maina dzīvi
“Šovā bija grūti. Meitenes mani nesaprata, dažas pat atklāti pazemoja. Viņām nepatika ar mani runāt. Bet es nevarēju vairs klusēt. Es gadiem ilgi biju spiesta klusēt. Šova laikā piedzīvoju brīdi, kad sabruku – raudāju, jutos nevēlama. Un tieši tad pie manis pienāca Matīss – kempera šoferis. Viņš bija viens no pirmajiem cilvēkiem manā dzīvē, kurš mani uzklausīja, nevis tiesāja. Izrādījās, mums abiem patīk Eminems. Mēs sapratāmies. Mums bija kopīgas intereses, bija, par ko parunāt. Meitenes ķircināja, ka esmu iemīlējusies. Varbūt tā bija, bet ne tādā klasiskā nozīmē. Es vienkārši nekad agrāk nebiju jutusi tādu gādību. Viņš mani uzmundrināja. Pateicoties Matīsam, es izturēju to neilgo laiku šovā. Es jau būtu mēģinājusi iekarot arī viņa sirdi, bet viņš uzreiz man pateica, ka ir aizņemts vīrietis. Es neesmu tāda, kas jaucas citu attiecībās. Arī otra kempera šoferis Mārtiņš bija ļoti iejūtīgs – viņš ik pa laikam palīdzēja un vienmēr uzsmaidīja. Tajā brīdī sapratu, ka pasaulē ir arī labi cilvēki. Šie divi puiši man bija pierādījums, ka ne visi vīrieši ir ļauni. Man bija grūti no viņiem šķirties. Īpaši no Matīsa. Bet tāda ir dzīve – nedrīkst nevienam pārāk pieķerties.
Pēc šova mana dzīve mainījās. Es beidzot jūtos kā cilvēks. Beidzot ticu, ka man ir vieta pasaulē. Esmu iepazinusies ar jaunu cilvēku, kurš mani pieņem un rūpējas par mani. Mēs kopā braucām pie jūras. Ratiņkrēsls gan sabojājās, jo kāpās tas apgāzās, bet tajā mirklī tas vairs nelikās svarīgi. Mēs runājām par sapņiem, par nākotni. Es pirmo reizi dzīvē jūtos droši. Tagad jaunais draugs apņēmies manus ratus salabot. Cerams, tas izdosies, jo ne visu laiku varu staigāt ar kruķiem. Pateicoties šovam, es saņēmu dāvanu kartes mācībām. Gribu mācīties. Man ir grūti lasīt, jo kreisā acs neklausa, bet dzirde man laba. Man patīk būt virtuvē – es gribētu strādāt, kaut vai mizot kartupeļus un sīpolus. Es no tiem nebaidos. Raudāts dzīvē tāpat ir daudz. Dzīvē pardzīvotie sitieni sāp stiprāk nekā kodīgs sīpols acīs. Šobrīd vēlētos atgūt savas mantas, kas palika pie Artūra. Tur ir manas drēbes, apakšveļa. Varbūt kāda krūze palikusi, kas man ir vienīgā piemiņa no omes, jo nu jau arī viņa ir mirusi.
Man nav nekā. Tikai atmiņas – smagas, melnas kā velna aste, kas velkas līdzi gadiem. Bet es vairs neesmu tikai tā naivā un apmānāmā Egija, kura netic labajam. Tagad man ir sapņi. Gribu strādāt. Gribu savu ģimeni. Gribu būt mīlēta. Un tagad beidzot zinu – tas nav par daudz prasīts. Tā ir katra cilvēka norma. Mani gribēja pataisīt par atpalikušu, bet man ar prātu viss ir kārtībā. Nepareizās izvēles ir bijušas tikai tapēc, ka esmu piedzīvojusi bezizejas situācijas. Bezizejā viss ir vienalga. Ja man pārmet, ka nemāku pateikt paldies pēc maltītes pie galda, es gribētu atbildēt – ko tu pats spētu iemācīties pēc 30 gadiem, kas pavadīti tumsā? Es mācos būt pieklājīga, mācos sadzīvot ar labo pasaulē.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Ērkšķu šova" dalībniece Egija Elstiņa: "Tagad ticu, ka arī man ir vieta pasaulē"" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
