Latvijā aptuveni puse cilvēku ar invaliditāti strādā, taču atrast darbu ne vienmēr ir viegli

Ir gan atsevišķi veiksmīgi piemēri – Ogres sociālais uzņēmums kafejnīca “Pie zelta liepas”, Dienvidkurzemes novada Ziemupē “Dvēseles veldzes dārzs”, Valmieras novadā daudzus gadus pastāv sociālterapeitiskā kopiena “Rožkalni”, kur atbilstoši savām spējām darbojas cilvēki ar invaliditāti. Taču tur priekšgalā iet “dzinējspēks” – aktīvi un drosmīgi cilvēki, kuri par savu lietu stāv un krīt.

Ap 6000 bezdarbnieku ar invaliditāti

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa “Likumam un Taisnībai” teic: “Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) šobrīd ir reģistrēti apmēram 6000 bezdarbnieku ar invaliditāti, no kuriem aptuveni puse ir vecāki par 55 gadiem. Daudziem ir iepriekš iegūta profesionālā izglītība, kas gan daļā gadījumu vērtējama kā novecojusi un līdz ar to neatbilst aktuālajām darba tirgus prasībām.”

Lai veicinātu atgriešanos darba tirgū, NVA piedāvā vairākus atbalsta pasākumus, kuri sniedz iespēju pārkvalificēties un apgūt jaunu profesiju vai pilnveidot esošās prasmes. Tāpat atbilstoši izstrādātajam personas individuālajam darba meklēšanas plānam NVA sniedz atbalstu individuālu karjeras konsultāciju veidā, organizē dalību subsidētajās darba vietās un pagaidu nodarbinātības pasākumos (pagaidu sabiedriskie darbi, darbam nepieciešamo iemaņu apguve, apmaksā darba vietu pielāgošanu).

Lai nodrošinātu kompleksu atbalstu personu ar invaliditāti iekļaujošai nodarbinātībai, 2022. gadā NVA izveidots konsultatīvais atbalsta centrs personām ar invaliditāti un darba devējiem, kas sniedz kompleksu atbalstu personu ar invaliditāti iekļaujošai nodarbinātībai. Centra darbības koordinēšana ir organizēta NVA Rīgas filiāles telpās, bet katrā NVA filiālē ir noteikts darbinieks, kas specializējas personu ar invaliditāti nodarbinātības jautājumos.

Kopš 2023. gada bezdarbniekiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejami mentora pakalpojumi darba meklēšanas posmā, kā arī trīs mēnešu laikā pēc iekārtošanās darbā. Atbalstu nodrošina gan ārpakalpojumu sniedzēji, gan NVA štata mentori. Nākotnē līdzīgu pakalpojumu plānots attīstīt, nodrošinot atbalstu arī bezdarbniekiem ar citiem funkcionālo traucējumu veidiem.

“Jāuzsver, ka uzņēmumu sociālā atbildība pieaug un arvien vairāk uzņēmumu kā darbiniekus piesaista arī cilvēkus ar invaliditāti, pielāgojot darba vietas, tāpat arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība tam, ka invaliditātes ir dažādas. Tomēr, neapšaubāmi, jāturpinās darbam, lai mazinātu aizspriedumus un stereotipus, attīstītu pakalpojumus, kas sekmē cilvēku virzību uz darba tirgu. Labklājības ministrija arī turpmāk pievērsīsies sabiedrības informēšanai, tāpēc svarīgi ir ikvienam runāt par cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā un darba tirgū, pievērst sabiedrības un darba devēju uzmanību,” saka Zvīdriņa.

Jādomā par atbalsta sistēmu

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis pauž: “Saistībā ar nodarbinātību pats galvenais mūsu pakalpojums sadarbībā ar Rīgas domi ir, ka mēs mēģinām piedāvāt darbu gan pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, gan arī cenšamies motivēt darba devējus. Manā skatījumā šobrīd situācija ar cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību ir diezgan bēdīga. Mūsu sociālās politikas mērķis nav nodarbinātība. Protams, katram cilvēkam sabiedrībā ir jādara kas lietderīgs un valsts, pašvaldību pakalpojumu pienākums ir virzīt cilvēku, lai viņš atrastu darbu, pats spētu kaut ko izdarīt, nopelnīt, būt patstāvīgāks. Valsts pienākums ir motivēt darba devējus.”

Pēc Baloža vārdiem, jādomā par nodarbinātības atbalsta sistēmu: es gribu pieņemt darbā atslēdznieku, var būt arī ar invaliditāti, un, lūk, atbalsta programma, uz kuru var paļauties! Vai pieņemt, piemēram, darbā desmit cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet nav laika ar viņiem darboties, bet ir programma, kur ir darbaudzinātājs.

“Viņš šiem cilvēkiem izstāstīs, kas jādara, un pārbaudīs, kā veicas ar pienākumu izpildi. Mēģināt darba devēju maksimāli ieinteresēt, lai šādus cilvēkus pieņem darbā,” uzsver Balodis.

Darba devējam tomēr vajag tādu cilvēku, kurš apveltīts ar kādu prasmi. Piemēram, prot labi rēķināt, tīrīt vai šūt, jo katram ir savas iemaņas. Ja darba devējs izvēlas pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti, tad jāpievēršas tam, ko šis cilvēks spēj paveikt, un tad arī būs rezultāti.

“Ar valsts atbalsta programmām, man šķiet, pagaidām ir ļoti grūti, it kā, no vienas puses, mums tās ir, bet nav līdz galam saprotamas. Ārsts kaut ko klāsta, sociālais darbinieks mēģina kaut ko attīstīt, darba devējs un Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvā darbu, bet viss kopā nesaliekas un beigu beigās cilvēks šo darbu neatrod. Esam sapratuši, ka vairāk uzmanības jāpievērš jaunajiem cilvēkiem un jādažādo pakalpojumu klāsts,” atzīst Balodis.

Šobrīd diezgan daudz tiek izmantotas subsidētās darba vietas, lai kaut kā ieinteresētu darba devējus, valsts sedz daļu algas un citus maksājumus.

“Subsidētās darba vietas ir viens, bet pasaulē izplatīta cita politika, lai pieņemtu darbā cilvēkus ar invaliditāti. Ir ļoti izplatīta atbalstītā darba sistēma, darba audzinātāji, kuri pieskata līdz desmit cilvēkiem, kā viņiem nodarbinātībā sokas, izveidojot ciešāku saikni. Pamazām tas notiek, bet kaut kādā veidā tomēr ļoti atrauti. Mums ir kvotu sistēma, kura pasaulē pastāv, bet neesam lieli tās piekritēji, proti, lielā uzņēmumā kāda daļa darba vietu piešķirta tieši cilvēkiem ar invaliditāti,” teic Balodis.

Labie piemēri

Vēl viens veids, kas arī pasaulē ir izplatīts – sociālās uzņēmējdarbības aktivitātes. Taču Apeironā neuzskata, ka Latvijā ar šo jautājumu sokas īsti veiksmīgi. “Sociālās uzņēmējdarbības idejas ir ārkārtīgi labas, bet ne vienmēr tās ir pelnīt spējīgas un varbūt ne tik labi veicas šiem uzņēmumiem. Veiksmīgs piemērs ir Ogres kafejnīca “Pie zelta liepas”, kurā apkalpojošais personāls ir cilvēki ar invaliditāti. Veiksmīgs tāpēc, ka atbalsta pašvaldība. Ja tas vairs nenotiks, tad nezinu, kas būs,” spriež Balodis.

Dienvidkurzemes novada Ziemupē ir labs piemērs, kur Liepājas Neredzīgo biedrība ar Māri Ceiruli priekšgalā pieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti un notiek daudzveidīgas aktivitātes. Taču visu laiku ir jāpierāda, ka būs rentabilitāte, un notiek nepārtraukta cīņa.

Pie Lietuvas robežas atrodas lietuviešu kempings, pie pašas jūras, kur arī cilvēki ratiņkrēslos vasarās daudz darbojas. “Tāds jēgpilns pakalpojumu klāsts. Ir Siguldas biedrība “Cerību spārni”, kas ir pakalpojumu un atbalsta organizācija cilvēkiem ar invaliditāti. Tās vadītāja Eva Viļķina pati ģimenē saskārusies ar šo problēmu, tāpēc redz cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības procesu kopumā. Tur šis pakalpojums jēgpilni un secīgi tiek piedāvāts, un ne tikai Siguldā, bet arī vairākās apkārtējās pašvaldībās. Man pat šķiet, ka Eva Viļķina ir vienīgā, kura domā par šo secību – kā cilvēkbērns attīstās, kas notiek katrā nākamajā dzīves posmā, kādas zināšanas nepieciešamas, kā cilvēki ar invaliditāti funkcionē, kā to uztver ģimene. Evu uztrauc, kas notiek ar šo cilvēku kā personību,” pārliecināts Balodis.

Izpēta, un nekas nemainās

Viņaprāt, valstij, sociālajai sistēmai, pašvaldībām daudz vairāk būtu jādara tieši cilvēciskā skatījumā. “Mēs runājām ar bērnu ar invaliditāti vecākiem, kuri atzīst, ka kaut kas it kā ir un arī nav. Nav tā, ka Latvijā pilnīgi nekā nav, bet attieksme, piemēram, Vācijā un Zviedrijā ir daudz citādāka, un tur uz šo sistēmu var paļauties daudz vairāk, zināms, kur cilvēki ar invaliditāti pēc gadiem dosies tālāk. Vecāki noveco, bet ir zināms, ka viņu bērniem šajā sistēmā būs vieta. Taču uz mūsu sistēmu diemžēl nevar paļauties. Tam jāmainās. Vajadzētu būt tā, ka no vecākiem noņem slogu, un viņiem nav jābūt sava bērna ar invaliditāti sociālajam menedžmentam visās iespējamajās jomās. Izsitam vienu un otru pakalpojumu, bet vai tas rezultējas mērķī, uz kuru virzāmies? Diemžēl nav šā mērķa,” Balodis ir atklāts.

Saeimā ir Analītiskais dienests, kas vienu vai otru jautājumu izpēta padziļināti. Pirms dažiem gadiem pētīja arī jauniešu ar invaliditāti nodarbinātību. Diemžēl secinājums bija, ka viņi ar esošo sistēmu ir nolemti bezjēdzīgai eksistencei.

“Pagājuši vairāki gadi, bet joprojām nekas nav mainījies uz pozitīvo pusi. Šī situācija nav tādēļ, ka nav naudas, lai atbalstītu jauniešus, un nebūtu iespējams izdzīvot, bet bezcerīgums saistās ar to, ka dzīvē trūkst mērķa,” ar rūgtumu saka Balodis. Viss notiek kampaņveidīgi, parādās un atkal nav.

Varētu strādāt lauku saimniecībās

Arī cilvēciskā attieksme ir ļoti būtiska. Kampaņās mēs ziedojam naudu, ir dāvanas Ziemassvētkos, Lieldienās, un daudziem rodas iespaids, ka cilvēki ar invaliditāti ir nabadzīgi. Noziedošu, un sirdsapziņa būs tīra... Taču vajadzīga līdzvērtība sabiedrībā ar pārējiem cilvēkiem.

Apeirona vadītājs zina teikt, ka, piemēram, “Rimi” lielveikalu ķēde diezgan daudz domā, kā cilvēkus ar invaliditāti iesaistīt darbā. To dara arī “Maxima” un “Lidl”, jo saprot, ka tas ir resurss, ko var izmantot. Tikai vairāk jādomā, kā labāk, jo šos cilvēkus nevar iemest “kopējā katlā” un gaidīt rezultātu, īpaši nepieciešama individuāla pieeja. Veikalos cilvēki ar invaliditāti darbojas gan tirdzniecības zālēs, gan kasēs, jo invaliditāte ir dažāda. Šāds cilvēks varbūt kādu lietu dara lēnāk vai citādāk, mazliet citādāk izskatās, bet savu darbu paveic.

“Latvijā ir diezgan daudz grupu māju, arī laukos. Tur ir lielāka iespēja viņus iesaistīt darbos zemnieku saimniecībās. Ir tikai atsevišķi izņēmumu gadījumi, kur to dara. Zinu, ka ārzemēs ļoti daudz cilvēku ar invaliditāti strādā lauku saimniecībās – vīnogu, olīvu lasīšanā, dažādu ogu novākšanā. Tā ir lieliska iespēja. Cilvēki ar invaliditāti daudz var veikt vieglus rutīnas darbus ar vienkāršām kustībām. Iepriekš tikai jāapmāca un jāizskaidro. Piemēram, Dānijā ir pat viesnīcu ķēde, kur 99% darbu veic cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem – tīra istabas, apmaina gultas veļu, virtuvē griež dārzeņus. Tas nav nekas sarežģīts,” zina teikt Balodis.

“Diemžēl Latvijā tā ir diezgan liela problēma, un bieži vien trūkst pašvaldību atbalsta. Var taču veidot sociālos uzņēmumus, bet lai tie spēj arī izdzīvot, pastāvēt un attīstīties. Mērķis taču ir, lai šis cilvēks būtu laimīgs, priecīgs un apmierināts,” atgādina Balodis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Aktieris Vadims Bogdanovs: “Latvijā aptuveni puse cilvēku ar invaliditāti strādā, taču atrast darbu ne vienmēr ir viegli” saturu atbild “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.