VARAM ministrs Raimonds Čudars uzskata, ka ir tikai viens risinājums, lai pieaugtu cilvēku skaits reģionos

Pašvaldības satrauc, ka valsts budžeta ietaupījumā tām tiks atņemti 58 miljoni eiro, kas būs viena trešā daļa no kopējā ietaupījuma. Taču pašvaldību budžeti kopējā valsts budžetā ir viena piektā daļa. Tas taču nav pareizi.

Nekad nav bijusi doma par ietaupījumu kā pašvaldību budžeta sastāvdaļu. Tā ir doma par nodokļu reformas rezultātā iztrūkstošās daļas kompensāciju līdz iepriekšējam līmenim, kāds būtu, ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa reforma netiktu ieviesta. No tāda viedokļa šo nevar uzskatīt par pašvaldību budžetu samazinājumu. Primāri tas ir kompensācijas samazinājums tā iemesla dēļ, ka kompensēt vairs nevajag tik daudz, cik bija paredzēts pagājušajā gadā.

Bet kaut kāda kompensācijas daļa vēl paliks?

Paliks apmēram 50 miljoni eiro. Es vēlreiz atgādināšu, ka tie bija trīs gadi, kas ir fiksēti domstarpību protokolā, kurā bija par trīs gadiem paredzēta kompensācija virs 100 miljoniem eiro. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis atalgojuma pieauguma dēļ pildās labāk nekā bija plānots.

Jūs esat minējis, ka nākamgad nav plānots samazināt finansējumu attiecībā uz pakalpojumiem, bet dzirdams, ka nākamgad plānots samazināt reģionālos pasažieru pārvadājumus un tas ir valsts finansēts pakalpojums. Vai tomēr tas nenozīmē to, ka valsts samazina savu daļu attiecībā uz pakalpojumiem iedzīvotājiem?

Jūsu minētā ir ļoti komplicēta situācija. Pirms trīs gadiem notika izsoles par tiesībām veikt pārvadājumus maršrutu tīklu daļās. Bija debates par to, cik lielas ir prasības pārvadātājiem, kas viņiem jāpilda. Tajā pašā laikā bija solījums no pārvadātājiem šīs prasības pildīt, nosaucot arī cenas. Šobrīd dotācija, kas ir saistīta ar sabiedrisko transportu, pārsniedz 50 miljonus eiro un jautājums ir par šīs dotācijas palielinājumu. Pārvadātāji saka, ka tas, lūk, vairs nav iespējams, ko mēs solījām iepriekš, tagad tas ir jāpārskata un jādod vairāk naudas. Līdz ar to varbūt ir jābūt uzmanīgiem par solījumiem, kas tika sniegti pirms trīs gadiem atklātos konkursos un šī brīža prasībām. Te ir arī aspekts par to, kā mēs nosakām maršrutus konkrētos reģionos saistībā to, kas ir vajadzīgs cilvēkiem. Protams, par to var būt debates, bet runa nav par dotācijas samazinājumu. Runa šajā gadījumā ir par to naudu, kas ir mūsu rīcībā un ir domāta sabiedriskā transporta vajadzības nodrošināšanai. Es pieļauju, ka domstarpības par to, par cik lielu naudu tiek nodrošināts pakalpojums, kas bija definētas pirms trīs gadiem, turpināsies.

Tomēr pašlaik no valsts puses uzstādījums ir, ka finansējumu vairāk nepiešķirs un tiks samazināts reisu skaits.

Reģionālās politikas līmenī sabiedriskā transporta esamība konkrētās vietās, protams, ir izšķiroša. Jautājums ir, vai visās vietās sabiedriskais transports tiek nodrošināts racionāli un vai visos maršrutos cilvēku skaits ir pietiekams, lai visus reisus turpinātu.

Vai tas neiegriež negatīvo spirāli? Ja cilvēku ir maz un tiek samazināts sabiedriskā transporta apjoms, tad tas var beigties ar to, ka šo vietu cilvēki pamazām pamet vispār. Piemēram, Valmieras novada domes priekšsēdētājs Jānis Baiks ("Valmierai un Vidzemei") ir teicis, ka Valmiera ir ekonomiski augoša, ir atvērtas septiņas jaunas rūpnīcas, bet novadā ir trīs pagastu centri, ar kuriem nav sabiedriskā transporta savienojuma un no turienes nevar piesaistīt darbaspēku. Un tā ir Valmiera. Kas tādā gadījumā notiek citur?

Jā, šādi gadījumi būs arī turpmāk. Jautājums par to, vai visu to var nodrošināt ar valsts dotāciju ir izaicinošs. Pašvaldībām, iespējams, ir jāapzina tās nepieciešamības, kas viņu gadījumā ir. Šobrīd mēs esam situācijā, ka pašvaldības jau piedalās sabiedriskā transporta nodrošināšanā. Viena vairāk, viena mazāk, viena nemaz, bet tā ir realitāte.

Bet tas ir arī drošības jautājums. Ja nav cilvēku, drošība samazinās.

Jā, mums būs vietas, kur nebūs cilvēku. Tādas vietas jau ir šobrīd.

Nu un cik plaši mēs varam šādi aiziet?

Reģionālā politikā tas ir ļoti izšķiroši, ka mēs mūsu pēdējo aizsardzības līniju definējām tieši reģionālās attīstības centros un valstspilsētās. Valstspilsētas ir lielākas apdzīvotas vietas, bet reģionālie attīstības centri ir būtiski izšķiroši, saglabājot apdzīvotību kopumā. Tendencei ar depopulāciju lauku apgabalos jau ir 30 gadi. Mēs šobrīd redzam sabremzēšanos, bet mēs nevaram teikt, ka depopulācija tieši lauku apgabalos ir pilnībā apturēta. Par to godīgi ir jārunā, tā ir realitāte, kas parādās statistikas datos.

Bet mums ir kaut kāds plāns, kā to nepieļaut? Vai arī mēs pasakām, jā, mums lauki izmirst, un tur neko nedarām?

Es minēju par reģionālās attīstības pamatnostādnēm un arī par to, ka reģionālie attīstības centri ir izšķirošie, lai mēs varētu nodrošināt pilsētvidi, bet pirmām kārtām nodrošinātu priekšnoteikumus uzņēmējdarbības un industrijas attīstībai konkrētās vietās, jo mēs ļoti labi zinām, ka vienīgais veids, ka cilvēki izšķiras par dzīvesvietu relatīvi maz apdzīvotās teritorijās, ja ir darba vietas esamība. Ja mums darba vietas konkrētās teritorijās neveidojas, tad depopulāciju mēs nekādā veidā neapturēsim, it īpaši tas attiecas uz jauniem cilvēkiem.

Mēs to nevaram apturēt arī ar publiskā sektora darba vietu radīšanu šajās attālajās teritorijās, jo tas vienkārši nav ekonomiski pamatoti. Līdz ar to, ja mēs runājam par šo plānošanas periodu 2021. - 2027. gads, ir atbalsta programma, kas tiešā veidā atbalsta uzņēmējdarbības projektu izveidi reģionos. Runa ir par industriālajiem parkiem un par ar uzņēmumu darbību saistītas infrastruktūras attīstību. Tas dod rezultātus pēc būtības, jo mēs statistiski varam definēt izveidoto darba vietu skaitu. Ir izveidoti priekšnoteikumi, un uzņēmējs ienāk jau relatīvi gatavā vidē un viņam nav jāveic papildus investīcijas ne pieslēgumu ierīkošanai, ne ceļiem, ne arī atsevišķos gadījumos industriālām būvēm. Tas ir instruments, kas reģionos dod rezultātus darbavietu ziņā.

Kāda pašlaik ir pašvaldību finansiālā situācija? Vai nebūs vēl kāds Rēzeknei līdzīgs gadījums, kad būs vajadzīga valsts iejaukšanās un palīdzība no malas?

Jau minēju, ka, iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumos ir pārpilde vai lielāka ieņēmumu daļa nekā citos nodokļos. Pašvaldībām, protams, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenais nodoklis, kas veido budžetus. Mēs runājam par stabilu pieaugumu un drošu finansējuma apjomu.

Cik liela ir pārpilde?

Bieži vien mani kolēģi no Latvijas Pašvaldību savienības un novados norāda uz Pašvaldību hartu kā vienu no galvenajiem pašvaldību darbības elementiem. Pašvaldību hartā ir definēts, ka pašvaldību budžetus būtiski ir sasaistīt ar konkrētu nodokļu ieņēmumiem. Jā, tur vēl ir arī izlīdzināšanas faktors, bet mēs balstam pašvaldību budžetus uz nodokļu ieņēmumiem atbilstoši vispārīgiem principiem. Tādēļ tur ir vispārējs pieaugums par 5%.

Pie nepārdomātas un neilgtspējīgas plānošanas, var rasties situācijas, ka pašvaldībām atsevišķos gadījumos var būt finanšu grūtības. Bet es vēlos uzsvērt, ka tas nav saistīts ar to, ka nav finansējuma. Tas drīzāk ir saistīts ar katras pašvaldības lēmumiem vai izšķiršanos par vienu vai otru projektu, kurš beigu beigās atstāj tik dziļu iespaidu uz pašvaldības kasi, ka apgrūtina pašvaldības funkciju pildīšanu.

Es esmu bijušais mērs un man ir jāatzīst viena lieta. Tad, kad mums nav finanšu problēmu, mēs parasti sakām, ka gribam būt patstāvīgi, lemt visu paši uz vietas, jo mums ir mandāts no cilvēkiem. Tas viss ir pareizi. Bet, manuprāt, ir ļoti būtiski, lai katra pašvaldība arī apzinās, ja viņu darbības rezultātā ir radies caurums pašvaldības budžetā, tad tā nav valsts atbildība, tā ir vietējās varas atbildība par to, kā viņi ir lietojuši to naudu, kas ir viņu rīcībā.

Bet ir viena pašvaldība Latvijā, kura nespēj ar savu rīcību mainīt negatīvās tendences. Tā ir Valka, un Valkas novada mērs daudzkārt ir vērsies pie valdības, pie Saeimas, prasot risināt situāciju, jo saistībā ar Igaunijas ietekmi no novada aizplūst nauda. Vai tur kaut ko var darīt?

Mēs esam informēti par šo problēmu. Šeit ir jāsauc lietas īstajos vārdos. Valkas gadījums ir saistīts ar siltumapgādes situāciju pilsētā un to, ka pašvaldība ir uzņēmusies būtiskas finansiālas saistības pret privātu siltuma ražotāju, kas ir radījis būtiskas naudas plūsmas problēmas. Te ir divi varianti. Vai nu pašvaldība to atrisina, un tas, manuprāt, ir iespējams. Es ceru uz pašvaldības iesaisti šo savu īslaicīgo finansiālo problēmu risināšanā, lai turpinātu pildīt savas funkcijas. Ja tas nav iespējams, tad mums ir virkne instrumentu, kas saistīti gan ar finanšu stabilizāciju, gan arī cita veida situācijas ietekmēšanu. Nu, ja Valka ilglaicīgi nevarēs tikt galā ar to budžetu, kas viņiem ir, tad ir jautājums par Valkas pievienošanu vienam vai otram lielākam novadam, kas atrodas tiešā tuvumā. Valka ir viens no mazākajiem novadiem un jau administratīvi teritoriālās reformas laikā 2021. gadā bija jautājums par to, cik ekonomiski pamatots ir atsevišķs Valkas novads, ņemot vērā teritorijas apjomu un iedzīvotāju skaitu.

Vairākus gadus notiek darbs pie pašvaldību finanšu izlīdzināšanas. Pašvaldības uzstāj, ka valstij ir jānāk iekšā ar lielāku iesaisti izlīdzināšanas fondā, jo valsts daļa pēdējos gados nav mainījusies. Savukārt Finanšu ministrija neko tādu nesola. Kādi šeit varētu būt risinājumi, jo no tā, ka esošo naudu maisa uz riņķi, tās vairāk nekļūst?

Te es atsaukšos uz iepriekš teikto par to, ka pašvaldību budžeti tiek veidoti uz nodokļu ieņēmumu bāzes. Viens no galvenajiem argumentiem ir tas, ka pašvaldības nevar tikt uztvertas kā valsts pārvaldes tīra sastāvdaļa, kurai caur dotāciju valsts piešķir naudu noteiktu funkciju veikšanai. Pašvaldībām ir īpašs mandāts, kas rodas vēlēšanās.

Ja mēs skatāmies uz skaitļiem kopumā, tad no kopbudžeta Latvijā ir Baltijas valstīs lielākais finansējums pašvaldībām. Jā, tas nav būtiski lielāks, bet mēs nevaram šobrīd teikt, ka pašvaldības ir nepietiekami finansētas, ja mēs skatāmies uz kopbudžeta skaitļiem. Jautājums ir, kā mēs apsaimniekojam šo naudu. Piemēram, viens no jautājumiem ir, cik liels ir publiskais sektors katrā konkrētā pašvaldībā, proti, cik daudz cilvēkus nodarbina pašvaldība pret to cilvēku skaitu, kuri ir darbaspējīgi konkrētā teritorijā. Šie skaitļi šobrīd rāda ne visai pozitīvu tendenci. Mēs redzam, ka publiskā sektora daļa reģionos nesamazinās. Proti mēs bieži vien radām publiskā sektora darbavietas tur, kur faktiski ir jābūt atbalstam privātajam sektoram un jādod tam iespēja caur iepirkuma procedūrām piedalīties noteiktu funkciju veikšanā pašvaldībās.

Kas tie ir par datiem, uz kuriem jūs atsaucaties sakot, ka publiskā sektora daļa pašvaldībās nesamazinās?

Tie ir Finanšu ministrijas dati. Te gan ir viena lieta. Es piekrītu tam, ka šiem datiem ir nepieciešami vēl precizējumi, jo tajos ir iekšā arī izglītības funkcija. Bet par kopējo tendenci tie liecina.

Tomēr Finanšu ministrijas dati atšķiras no Centrālās statistikas pārvaldes datiem, bet ar pašu pašvaldību datiem atšķirības ir vēl lielākas.

Jā, Valmieras piemērs rāda, ka šie dati nav korekti. Es to zinu. Bet es runāju par kopējo tendenci un to, ka efektivitāte ir jāvēta ne tikai valsts pārvaldē, bet arī pašvaldību pārvaldē. Manuprāt, tas šajā brīdī būtu tikai godīgi.

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē tika norādīts uz atšķirībām atalgojumā valsts pārvaldē un pašvaldībās. Vai jūs varētu piekrist apgalvojumam, ka valsts pārvaldē ir būtiski lielāks atalgojums nekā pašvaldībās un pašvaldības tādēļ zaudē savus darbiniekus?

Mēs noteikti varam runāt par atsevišķām amatu grupām, kur pašvaldībām ir jānodrošina noteikta kompetence un ir vajadzīgi laba līmeņa, kvalificēti speciālisti un pašvaldības zaudē konkurencē. Bet te ir pašvaldības izšķiršanās par to, kā tā organizē savu darbu. Ja ir nepieciešams speciālists, kas ir ļoti izšķirošs gan pašvaldības konkurētspējai, gan administratīvā resursa uzlabošanai, pašvaldības rīcībā ir iespējas, lai šo speciālistu piesaistītu. Varbūt var atteikties no funkcijām, kas šajā gadījumā ir liekas, un koncentrēties uz tām, kas ir svarīgas šajā brīdī. Protams, ka pašvaldībās nebūs tāds atalgojums kā ministriju vadības līmenī, jo tās ir augstākās valsts amatpersonas noteiktās politikas jomās. Bet citādi atalgojumi ir samērojami.

Jūs pieminējāt, ka pašvaldības var izvērtēt, no kurām funkcijām atteikties, bet pašvaldību vadītāji tieši sūdzas, ka no valsts nāk arvien jaunas prasības un drīzāk būtu jāvērtē tas, ko no pašvaldībām prasa un jādod iespēja mazināt izpildes kvalitāti vai no dažām funkcijām atteikties. Kā piemērs ir minēts jaunais Kapsētu likums. Daudzi pašvaldību vadītāji norāda, ka tas ir vajadzīgs, bet nevar būt vienādas prasības Rīgas Meža kapiem un kādai nomaļai lauku kapsētai.

Jūsu minētajā Kapsētu likumā šobrīd Saeimā tieši tādēļ tiek vērtēti visi aspekti. Tomēr līdz šim tas tika regulēts katras pašvaldības saistošajos noteikumos un te gan man jāatzīst, ka birokrātija tajā jomā bija pietiekami sarežģīta. Tur bija pietiekami piņķerīga situācija, kas tagad ir novedusi pie tā, ka ir vajadzīgs vispārējs regulējums. Ja mēs runājam par slēgtām kapsētām lauku teritorijās, tad tiešām ir tas brīdis, kad mēs tos jautājumus varam atrisināt, lai mazinātu slogu pašvaldībām, kur tas vispār nav nepieciešams.

Jā, pašvaldības runā arī par virkni funkciju, kas bieži vien ir saistītas ar Eiropas Savienības regulu ieviešanu, piemēram, kiberdrošības sadaļā. Šīs funkciju var nodrošināt gan ar personāla piesaisti, gan arī, protams, ar ārpakalpojuma piesaisti. Redziet, tieši tādēļ mums no 114 un iepriekš vairāk nekā 450 pašvaldībām šobrīd ir izveidojušās 42 pašvaldības. Tās ir lielas teritoriālās vienības ar administrāciju, kura ir pietiekami spēcīga, gan lai definētu reģionālās attīstības politikas daļu, gan Eiropas fondu apguves daļu un, protams, administrēšanas daļu.

Lai samazinātu Viedās administrācijas un reģionālās attīstībasministrijas (VARAM) tēriņus, ir plānots neveidot tik daudz klientu apkalpošanas centrus novados, kā tas bija sākotnēji definēts. Vai tas nemazinās iespējas cilvēkiem saņemt pakalpojumus un vai neveidosies “aklās zonas”?

Mūsu definētais mērķis ir turpat 350 klientu apkalpošanas centri visā valstī. Ārpusē ir deviņas valstspilsētas, ņemot vērā, ka tur daļa pakalpojumu koncentrējas tāpat, bet pārējās pašvaldībās klientu apkalpošanas centri ir un bez vietējiem pašvaldības pakalpojumiem tur ir pieejami 19 valsts iestāžu pakalpojumi. Es gribu uzsvērt, ka pakalpojumu centru esamība novadā ir atkarīga primāri no pašvaldības redzējuma par pakalpojumu sniegšanas tīklu. Tātad ne mēs, ne kāda cita ministrija nenosaka šo nepieciešamību pēc vienotā klientu apkalpošanas centra, to nosaka pašvaldība, ņemot vērā tos reālos apstākļus, kas viņiem ir. To pašvaldības ir izdarījušas un mums šobrīd nav situāciju, ka kaut kas nav aptverts. Kā jau minēju, tās ir turpat 350 vietas visā Latvijā.

Bet bija plānots vairāk.

Sākotnēji bija plānoti ap 500 klientu apkalpošanas centri, bet, ņemot vērā pašvaldību redzējumu, kas tiešā veidā ir saistīts ar viņu projektiem, šis skaitlis, manuprāt, optimizējās atbilstoši realitātei par pakalpojumu pieprasījumu reģionos. Vēl pašvaldībās ir pārvaldnieku institūti, kas arī visur nav pilnīgi vienādi. Galvenais uzdevums ir pielāgoties konkrētiem apstākļiem un lemt par to, kā mēs labāk to izdarām konkrētajā vietā.

Jūsu vadītajai ministrijai nākamajā gadā jāietaupa 3,5 miljoni. Summa nav mainījusies?

Nē, nav mainījusies, bet šī summa neietver arī noteiktos atalgojuma ierobežojumus. Pirmām kārtām tā ir atalgojuma iesaldēšana, otrām kārtām lielā mērā piemaksu un naudas balvu samazināšana.

VARAM lielākie ietaupījumi attiecas uz Valsts digitālās attīstības aģentūru (VDAA). Kādu iespaidu tas atstās, ņemot vērā, ka jau pašvaldību vēlēšanās darbs galīgi nevedās, nav vadītāja un tas pašlaik tiek meklēts konkursā?

Valsts digitālās attīstības aģentūra pārvalda turpat 40 valstī ļoti nozīmīgas digitālās sistēmas. Tā ir gan Latvija.gov.lv, gan datu apmaiņas sistēma, kas ir ļoti svarīga, lai valsts iestādes varētu apmainīties ar datiem. Ir lietas, kas ir VDAA pamatpakalpojumi, un tie arī tiek nodrošināti. Bet ir lietas, kas ir saistītas ar turpmāko sistēmu izstrādi, un šeit, protams, lielu uzsvaru jāliek uz Eiropas Savienības finansējumu digitālās pārvaldības attīstībai, kas ļauj izstrādāt sistēmas, un te mums ir pietiekami lieli izaicinājumi. Viens no tiem ir saistīts ar Eiropas Savienības Digitālās identitātes maka ieviešanu līdz nākamā gada beigām. Vēl ir jūsu minētā situācija ar vēlēšanām, kas ir mūsu rūpju bērns, jo jūnijā pašvaldību vēlēšanās VDAA nebija uzdevumu augstumos. Šis darbs turpinās, lai mēs būtu droši par nākamā gada vēlēšanām. Es vēlos uzsvērt, ka Latvijā nav tīras elektroniskās vēlēšanas. Mēs šobrīd runājam par to, ka VDAA vēlēšanu procesā ir jānodrošina datu pārraidi un apkopojumu tieši no vēlēšanu iecirkņiem. Šajā procesā tika pieļauta virkne kļūdu, kas noveda pie nepietiekamas funkcionalitātes. Vēlēšanu naktī tikai 40 % no iecirkņiem spēja strādāt ar šo sistēmu pietiekami ātri. Šobrīd tā problemātika ir apzināta un ar Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju mums ir vienošanās, ka oktobrī, kas ir gadu pirms Saeimas vēlēšanām, mēs nākam klajā ar viedokli par vēlēšanu norisi. Centrālā vēlēšanu komisija uzskata, ka izstrādāto IT rīku pielietošana ir iespējama arī Saeimas vēlēšanās, bet, protams, mums ir jābūt pilnai pārliecībai par šo rīku funkcionalitāti un drošumu, ko testējot ir jāapliecina būtisku laika periodu pirms tam. Vēl viena nianse ir saistīts ar to, ka Saeimas vēlēšanas nav tādas pašas kā pašvaldību vēlēšanas, līdz ar to ir nepieciešama sistēmas pielāgošana. Apņemšanās mums ir, un mums ir arī iespējas. Mēs nedrīkstam pieļaut neko, kas būtu līdzīgs šī gada 7.jūnija notikumiem.

Kā saprotu, tad VDAA ir izsludinājusi jaunu konkursu tieši saistībā ar Saeimas vēlēšanām.

Jā, es minēju par šo sistēmas pielāgošanu tiem apstākļiem, ko prasa tieši Saeimas vēlēšanas.

Bet, ja nemaldos, pašvaldību vēlēšanām konkursā summa bija diezgan līdzvērtīga…

Tā bija pamata sistēma. Kopumā ir četras sistēmas un tas, kas praktiski nefunkcionēja, kas ir mūsu rūpju bērns, ir sistēma “SKENIS”, kas nodrošina vēlēšanu biļetenu skenēšanu. Bet mums bija arī sistēma, kas sevi pilnīgi attaisnoja, un tā ir Elektroniskā vēlētāju reģistra sistēma. Tur gan arī bija atsevišķas problēmas un bija brīži, kad sistēma nefunkcionēja, bet pēc būtības vēlētājiem tiek noņemta virkne neērtību tieši pateicoties šai sistēmai. Tas ir ļoti svarīgi un tai ir jāfunkcionē arī turpmāk.

Bet vai jums ir pārliecība, ka visu gada laikā varēs savest kārtībā? Vai tomēr nebūs jāveido kaut kas jauns?

Nē, mēs nerunājam par jaunas sistēmas radīšanu, vai arī par būtiskiem papildinājumiem. Mums ir virkne tehniski novēršamu apstākļu, kas radīja problēmas pašvaldību vēlēšanās. Tie šobrīd tiek identificēti un mēs nerunājam par pilnīgu sistēmas arhitektūras pārbūvi.

Bet reizēm uzbūvēt no jauna ir vieglāk nekā pielikt klāt vecajam.

Šis nav tas gadījums.

Jūs runājāt ar jauno Centrālās vēlēšanas komisijas vadītāju. Vai nākamajās vēlēšanas paliks spēkā variants, ka viss var tikt skaitīts ar rokām?

Ir jāņem vērā iecirkņu lielums, kas ir ļoti atšķirīgs - no relatīvi lieliem ar lielu vēlētāju skaitu līdz relatīvi mazajiem iecirkņiem, kur balsis saskaitīt var ļoti ātri, jo biļetenu skaits ir niecīgs. Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs ir apņēmies elektronisko skaitīšanas sadaļu, kas ir saistīta ar biļetenu skenēšanu, atstāt kā iespējamo opciju iecirkņiem, tajā pašā laikā neizslēdzot manuālo skaitīšanu.

Pašlaik tiek domāts, kā ietaupīt, sākot no atalgojuma iesaldēšanas un beidzot ar izdienas pensiju pārskatīšanu. Taču, vai jums ir skaidrs, kā ir izveidojušās milzīgās atšķirības atalgojumā. Piemēram, VARAM valsts sekretārs saņem 100 000 eiro gadā. Valsts sekretāram ir četri vietnieki, kas saņem līdz 80 000 eiro. Tajā pašā laikā ministrijā ir ierēdņi, kuri saņem vairākas reizes zemāku atalgojumu. Vai tas ir līdzsvaroti un nevajadzētu tomēr ķerties klāt lielajām algām?

Tas ir ļoti pamatoti, ka mēs vētījam, cik augstākās valsts amatpersonas saņem un arī salīdzinājums ar kopējo valsts situāciju ir vietā. Tādēļ mums tika ieviesti koeficienti, kas bija piesaistīti valsts vidējai algai. Valsts augstākās amatpersonas ministrijās ir definētas kā īpaša grupa. Viņu ir relatīvi maz un viņiem ir atbildība par nozares politiku. Var diskutēt par koeficientiem, var diskutēt par to, kā veidojas viņu alga. Šobrīd likums par valsts atlīdzību definē tos parametrus un kritērijus, kā veidojas atalgojums. Protams, skatoties uz likumu, kritērijus var mainīt. Bet es jau minēju, ka augstākais atalgojums ir relatīvi mazam skaitam cilvēku, kuru atbildības nasta arī ir pietiekami liela.

Bet sakiet, vai pašā sistēmā nav problēma? Atalgojumu nosaka pēc vidējās algas valstī. Bet, ņemot vērā, ka Latvijā ir pietiekami maz iedzīvotāju un valsts pārvaldes aparāts pret to ir diezgan liels, vai nav radīta situācija, ka paaugstinot atalgojumu valsts amatpersonu augstākajā galā, automātiski paaugstinās vidējais atalgojums un sākas nebeidzams aplis – valsts pārvaldē atalgojums tiek celts, jo palielinās vidējā alga, bet vidējā alga ceļas, jo palielinās atalgojums valsts pārvaldē, un nākamajā gadā tādēļ atkal ceļ atalgojumu valsts pārvaldē?

Ja mēs runājam par centralizētiem ministriju aparātiem mūsu kopējā valsts pārvaldē, tad tie ir aptuveni 3500 darbinieku, tai skaitā arī jūsu minētie augsta līmeņa vadītāji. Lielākā daļa valsts pārvaldes darbinieku ir saistīti ar medicīnu, sociālo pakalpojumu nodrošināšanu, izglītību, armiju un iekšlietu dienestiem. Un, kā mēs zinām, šajās nozarēs atalgojums bieži vien nav atbilstošs.

VARAM ir arī izdevumu sadaļa komandējumi.

Kas arī tiek samazināta.

Kā tas ietekmēs jūsu darbu ikdienā? Jūs mazāk brauksiet uz reģioniem, netiksieties ar cilvēkiem?

Mēs esam maza, bet mīļa valsts, mēs tiekam galā parasti pa vienu dienu arī bez īpaša komandējuma.

Iepriekšējā ministre gan brauca uz vairākām dienām.

Man arī noteikti būs tādi gadījumi, bet parasti mēs tiekam galā. Es domāju, ka drīzāk tas ir jautājums par ārvalstu vizītēm. Jākoncentrējas uz to, kas patiesi ir vajadzīgs konkrētā brīdī.

Vēl viena ļoti svarīga joma jūsu vadītajā ministrijā ir dabas aizsardzība. Jūs tikko paziņojāt, ka plānojat apvienot Latvijas Nacionālo botānisko dārzu un Dabas aizsardzības pārvaldi. Jau izskanēja kritika, ka tas ļoti negatīvi ietekmēs Botānisko dārzu. Kāpēc pieņems šāds lēmums? Ko tas dos?

Latvijas Nacionālais botāniskais dārzs bija, ir un arī būs. Latvijas Nacionālā botāniskā dārza teritorijai - vairāk nekā 100 hektāriem Salaspilī - ir noteikts arī dabas pieminekļa statuss un šeit nav nekādu izmaiņu. Manuprāt, tas, kas ir svarīgi, ir jāapzinās, ka mums šobrīd ir divas iestādes, kas lielā mērā nodarbojas ar līdzīgu funkciju un tā ir dabas izglītības funkcija. Dabas aizsardzības pārvalde koncentrējas uz dabas vērtībām, kas ir Gaujas nacionālajā parkā, Ķemeru parkā, Rāznas parkā, Slīteres dabas rezervātā un citur. Tur šobrīd jau notiek virkne uzlabojumu, kas saistīti tieši ar dabas māju radīšanu un dabas izglītību. Tāda pati funkcija ir Latvijas Nacionālajam botāniskajam dārzam.

Bet tā ir tikai viena funkcija.

Tā ir ļoti būtiska un liela funkcija. Otra funkcija, kas ir Latvijas Nacionālajam botāniskajam dārzam, ir saistīta ar augu fonda saglabāšanu un attīstīšanu, kas, protams, turpinās un paliek. Apvienojot šīs divas iestādes, mēs optimizējam administrāciju, mums ir konkrēti finanšu ietaupījumi.

Cik lieli?

Pie tagadējiem aprēķiniem tie ir līdz 150 000 eiro gadā, bet optimizācija var tikt turpināta. Bet Latvijas Nacionālā botāniskā dārza funkciju nodrošināšana ir nemainīga arī pie administratīvās reformas, kas šajā gadījumā tiek piedāvāta, lai mēs optimizētu un efektivizētu pārvaldi dabas izglītības jomā.

Visbeidzot lielā cīņa - ekonomika pret vidi - pašlaik ir saistīta ar jaunajiem Meža likuma grozījumiem. VARAM pret šiem Zemkopības ministrijas sagatavotajiem grozījumiem ir iebildusi. Cik principiāla ir jūsu pozīcija un cik stingri jūs iestāsieties par to, lai nu neveicinātu mežu lielāku izciršanu?

Valsts ir apstiprinājusi to koksnes krājas apjomu, ko turpmāko piecu gadu laikā ļausim mežsaimniecības rezultātā iegūt meža teritorijā. Ja šī krāja tiek palielināta, ļoti svarīgi ir definēt, kādu iespaidu tas atstāj, un primāri, kā tas iespaido dabas vērtību saglabāšanu. Zemkopības ministrija, kas pārrauga tieši mežsaimniecības jomu, šobrīd vēl ir procesā ar Meža pamatnostādņu radīšanu un apspriešanu ar ieinteresētajām pusēm, lai mēs varētu vienoties par to, vai būtisks krājas palielinājums vai iespēja palielināt krāju, rada iespaidu uz dabas vērtības saglabāšanu vai arī tas nenotiek tik lielā mērā. Mēs neesam paveikuši to mājas darbu, kas ļautu mums izdarīt secinājumus. Tādēļ, ja mēs ļoti strauji kustamies uz būtisku krājas apjoma palielinājumu, ir tikai normāli, ja mēs pilnībā spējam apzināt sekas, kuras būs ilglaicīgas. Tas pats attiecas arī uz Meža likumu un uz priekšlikumu samazināt koku ciršanas vecumus.

Jā, mēs zinām, ka Skandināvijā un arī mums kaimiņos ir dažādas pieejas koku vecumiem un caurmēriem ciršanai. Tā ir taisnība. Šīs prakses ir jāsalīdzina un jāanalizē, bet būtisks ir jautājums par to, cik lielā mērā tas ietekmē tieši dabas aizsardzības jomu, un mums kā atbildīgajai iestādei tas ir jāprasa. Mums joprojām nav šīs pamatnostādnes, kuru uzdevums ir vērtēt, kādu iespaidu tas atstās.

Otra sadaļa, kas varbūt nav tiešā veidā saistīta ar mūsu kompetenci, ir par CO2 izmešu aprēķinu turpmāk, ja notiek intensīvāka mežu apsaimniekošana. Arī tas ir būtisks jautājums, pieņemot lēmumu par iespējamu ciršanas apjomu pieaugumu mežizstrādē. Šobrīd mums nav datu, kas spēj pilnībā pārliecināt par to, ka tas neatstās negatīvu iespaidu uz turpmāko CO2 izmešu pieaugumu, kas savukārt nozīmē starptautiskās saistības valstij kopumā. Mēs runājam par CO2 izmešu kvotu tirdzniecības instrumentu, kas nozīmē, ka ir noteikti termiņi, kuros valstīm būs jāpieslēdzas šai tirdzniecības sistēmai, ņemot vērā to izmešu daudzumu, ko tās rada. Sistēma ir radīta, lai veicinātu CO2 izmešu samazinājumu kopumā Eiropas Savienībā. Mēs varam diskutēt par iespējamo mērķu pārskatīšanu un šobrīd šī diskusija Eiropas Savienības līmenī notiek. Bet, pieņemot šādus lēmumus, vajadzētu zināt precīzus datus par potenciālo ietekmi.

Tātad līdz brīdim, kamēr jums nebūs uz galda pamatnostādnes un iespējamās ietekmes izvērtējums jūs nepiekritīsiet?

Ar Zemkopības ministriju mums ir konstruktīvs dialogs. Mūsu viedoklis par nepieciešamību izprast iespējamā lēmuma sekas ir izšķirošs šajā gadījumā.