Kuru atdot patversmē? Suni vai vīru?
Annas situācijas izklāsts platformā “Threads” izraisījis vētru. “Palīdziet ar viedokli,” viņa raksta. “Ar vīru esam iegādājušies sunīti.” Vīram prasīts, vai grib sunīti, piekritis, pie audzētājas viņam iepaticies konkrētais kucēns. “Atvedām kucēnu mājās, viņš, protams, bailīgs, komandas vēl nemāk, neko nesaprot, jo viss tak jauns. Dienu pa dienai ar mīļošanu, rūpēm un darbu pie paklausības kucēns pieķērās tieši man.”
Anna pat paņēmusi atvaļinājumu, lai būtu ar sunīti kopā 24 stundas diennaktī. Par nelaimi, no vīra kucēns vēl mazliet baidās, ar viņu nav tik mīļš un rotaļīgs, pat nedaudz mūk prom.
“Vīrs tagad ir apvainojies, saka, ka suns ir sīks idiots, nepatīk viņam viņš un jāatgriež audzētājai,” turpina Anna. Kaut arī vīrs strādā no mājām, paziņojis, ka suni nepieskatīs, viņam tas vairāk neinteresē. “Esmu šokā par viņa attieksmi. Kā pieaudzis cilvēks var nesaprast, ka kucēns ir jāaudzina, jāmīļo, jāiekaro viņa sirds? Suns jūt cilvēka attieksmi. Tagad sāku satraukties, vai kucēns būs pabarots, pieskatīts un ko tas nodarīs mūsu attiecībām,” Anna ir izmisusi.
Ko iesaka “Threads” publika?
Una: “Cerams, ka Tu jau sāc meklēt, kurā patversmē atdot vīru.”
Ilze: “Suņa labā, lūdzu, sazinieties ar audzētāju un atdodiet pēc iespējas ātrāk. Audzētāji bez domāšanas ņem atpakaļ savus kucēnus, ja vajadzēs pat samaksās naudu. Jūsu ģimene nebūs piemērota sunim, nevelciet garumā, nečakarējiet sunim nervu sistēmu.”
Līva: “Sakiet paldies, ka šo pārbaudījāt ar suni, nevis ar bērnu. Infantils vīrietis ir bēda mājās. Piekritīšu pārējiem komentāriem, ka jābēg prom. Kad Jums kaut kas notiks un nebūsiet vairs izdevīga, vīrs arī Jūs pametīs tāpat kā to kucēnu. Piedodiet, bet tā ir taisnība.”
Anna: “Skarbi, ceru, ka nav patiesi, bet apzinos, ka tā var būt mana realitāte.”
Agneta: “Pirms 10 gadiem biju līdzīgā situācijā – nomainīju vīru. Sunenīte vēl ar mani.”
Ilga: “Suns varētu būt laba pārbaude, pirms lemjat par bērnu plānošanu. Vīrs pārbaudi nav izturējis.”
Kārlis: “Divas opcijas – atdot audzētajai vīru vai atdot audzētajai suni. Pēc attieksmes gan izklausās, ka jāatdod vīrs. Nebūs suns, būs cita “nepatikšana”.”
Agnese Zeltiņa: “Es saprotu, ka situācija ir sāpīga un gribas atbalstu, bet vēlos pievērst uzmanību vienam riskam. Kad mēs publiski dalāmies ar partnera vājajām pusēm, mēs viņu padarām neaizsargātu citu vērtējumam. Šeit jau ir desmitiem komentāru, kas viņu kritizē, pat nepazīstot, un tas tikai pastiprina plaisu starp jums. Padomājiet, kā viņš justos, ja nejauši šo diskusiju ieraudzītu? Pat ja viņš rīkojas nepareizi vai ir “pēdējais kretīns”, tas ir jūsu intīmais konflikts, ko varat risināt tikai jūs abi, nevis simts sveši cilvēki internetā. Mīlestība un cieņa izpaužas ne tikai tad, kad partneris ir ideāls, bet arī tajos brīžos, kad viņš kļūdās un mums ir dusmas. Publiska apspriešana reti palīdz atrisināt problēmu – biežāk tikai pielej eļļu ugunij. Ja gribas atbalstu, daudz drošāk runāt ar draugu, terapeitu vai piekritējiem čatā, kur nav anonīmo vērtētāju pūļa.”
Artūrs: “Maini vīru, neko citu nevaru ieteikt.”
Dace: “Skarbi. Ir suņu cilvēki un ir kaķu cilvēki. Vīrs vienkārši nav suņu cilvēks. Un tādi ir daudz! Kaut kā jāsadzīvo. Iespējams, ka arī greizsirdīgs, jo šim vairs nav nedalīta uzmanība.”
Ivita: “Iedod laiku. Man ir pieredzes stāsts no pazīstamajiem par kaķi. Sākotnēji teica, ja viņš, ko saskrāpēs pa logu izlidos ( tagad: kur ir kaķītis? Nedod dievs kāds viņam kaut ko nodarīs, galvu apgriezīšu!) Guļamistabā ieiet aizliegts! (Tagad: lai jau kaķēns guļ – viņam tur patīk) Un sajūsma pie katra – redzēji, kā man pieglaudās? Tā ka gaidiet savu laiku, būs labi!”
Egita: “Es ceru, ka šis ir kaut kas pārspīlēts, ja ne , tad tādu vīru diez vai vajadzētu paturēt.”
Anna: “Diemžēl nē. Rīts beidās ar manām asarām.”
Solvita: “Ak, kungs, ko es tikko izlasiju – vai tiešām? Nu kā? Kā tā var rīkoties pieaudzis vīrietis? Mēs arī šovasar paņēmām kucēnu, vīrs man uzdāvināja uz dzimšanas dienu. Arī ļoti pieķēries man, bet es iesaistu visus rotaļās, pastaigās, visi mīl suņuku, kad vīrs brauc no darba, laižu suņuku laukā, lai sagaida, tāpat, kad dēls nāk no skolas. Mēģiniet rast kompromisu, un kā būs ar bērniem? Bērni jau arī pirmo laiku grib tikai mammu. Kur nodosiet bērnu, ja viņš gribēs tikai mammu?”
Solvita: “Neatsakaties, nesasteidziet lēmumu, Jums pašai būs ļoti grūti sadzīvot ar savu sirdsapziņu, ja atteiksieties no suņuka. Varbūt viss mainīsies, ziniet, vīrieši ir ļoti egocentriski arī, kad ienāk mazulis ģimenē, vīriešiem tas nepatīk, jo viņa mīļā sieva visu uzmanību velta mazulim. Manas draudzenes vīrs mazuli ļoti ilgi nepieņēma, saukāja par mazo d..., bet tagad ir burvīgs tētis. Novēlu Jums izturību un neizdarīt pāragrus lēmumus.”
Dāvis: “Tāds liels bērns iznācis, ne vīrs. Ja pati esi iemīlējusi sunīti un tas tevi, tad neiesaku dot atpakaļ. Jums būs pa ceļam. Ja vīrs cienīs jūs, cienīs arī suni. Ja necienīs suni, tad neizbēgami pienāks brīdis, kad necienīs arī jūs pašu.”
Anna: “Mums tas nav pirmais suns. Ne kopā, ne atsevišķi. Viņš zina, ko tas nozīmē, un par to atgādināju arī pirms suņuka iegādes. Ja būtu pirmā reize, būtu mazāk šokēta par viņa attieksmi.”
Monta: “Es ļoti gribēju kaķi, ļoti. Ne vīrs, ne dēls šo manu vēlmi neatbalstīja. Pēc ilgākas savas vēlmes skandināšanas abi tomēr piekrita. Tagad mans kaķis vīru mīl visvairāk. Tāda iemesla dēļ nekad neesmu pat iedomājusies, ka varētu kaķi atdot. Iepriekš mums bija kaķis, kurš bija pilnībā mans, tagad kaķis ir mums.”
Agnese: “Kā būtu, ja jūs informētu to puišeli, ka vai nu paliek viņi abi ar suni vai nu dodas prom. Abi.”
Anna: “Viņš pirmajā brīdī 100% pateiktu, ka ies prom, viņam pofi. Šitā mūždien uzmet lūpu un draud. Paiet laiciņš, pāris dienas un atkal ir miers, tad saka – nu es tā nebiju domājis. Bet garastāvoklis jau sabojāts un kaut kam ir negatīva pēcgarša.”
outdoor_magnesy: “Iespējams, Jums nevajadzēja palikt mājās ar kucēnu 24/7. Jūs viņu pieradinājāt pie sevis. Vīru tā kā atstājāt aiz borta. Te arī vīra reakcija. Lieciet, lai turpmāk suni baro tikai vīrs un pieradina pie sevis.”
Anete: “Vauč, nezināju, ka eksistē tik infantili vīriešu dzimuma pārstāvji! Jums gan jau pašai arī ir kauns, ka esat ar tādu jampampiņu precēta.”
Anna: “Kauns nē, bet žēl. Sevi un sunīti.”
Juta: “Ne tikai suni atdodiet atpakaļ audzētājiem, bet arī vīru atdodiet atpakaļ viņa vecākiem.”
Kintija: “Nu, cerams jau esat sazinājusies ar audzētāju un atgriezusi suni. Sunim vajadzīga atbildīga ģimene, kas spēj parūpēties par suņa veselību un labsajūtu.”
Kristaps: “Te ir spēle vienos vārtos. Vīram uz redzēšanos, bet sunim laimīgas mājas.”
Mārīte: “Suns izvēlas saimnieku, ne Jūs viņu. Suns izvēlējās Jūs, ne vīru. Cik man bijuši dzīvnieki, tie vienmēr atrod kādu ģimenē sev par saimnieku.”
Elīna: “Iespējams, ja plānojat bērnu, varbūt tā ir kā brīdinājuma zīme no Visuma?! Apdomā. Izrunājies atklāti ar vīru. Pasaki, ko domā, kas uztrauc tevi saistībā ar viņa uzvedību. Iespējams viņam ir kāds pārdzīvojums, un cerēja ka suns sniegs trūkstošo mīlestību, bet tā nenotika.”
Mārtiņš: “Nu, ja attieksme šāda, tad nav brīnums, ka suns viņam nepieķērās. Viņi visu jūt. Mēs arī ar sievas iniciatīvu esam ar diviem suņiem. Nekad nevarētu iedomāties šādi darām. Nav vīrietis tad. Puika.”
Zane: “Es izvēlētos sunīti un veci triektu ratā. Kā vispār var būt kopā ar vīrieti, kurš nesaprot elementāras lietas? Viņš ko, aprobežots un pilnīgi neizglītots?”
